1 Uzlūkodams sinedriju, Pāvils sacīja: “Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai.
Lai ko Pāvils tik tālu jau ir pateicis (sk. 22.nod.), jāņem vērā viņa vēlēšanās, proti, vest Israēla tautu pie glābjošas ticības Jēzum. Iepriekšējā nodaļā lasījām, ka viņam neļāva pabeigt runāt. Šeit viņam ir iespēja atkal runāt uz saviem tautiešiem, šoreiz – uz tās vadītājiem.
Sinedrijs bija jūdu augstā tiesa (grieķu val. sinedrijs, ebreju val. sanhedrins). Tajā, kopā ar augsto priesteri, bija 71 cilvēks. Sinedrijs sastāvēja no priesteriem, vecajiem un rakstu mācītājiem. Augstie priesteri un vecaji bija saduķeju sektai piederoši un viņi sinedrijā bija vairākumā (kādi vecaji bija arī farizeji). Rakstu mācītāji, ja ne visi, tomēr pārsvarā bija farizeji, sinedrijā viņu bija mazākumā. Tomēr, tā kā farizeji bija tautā populāri, tad ar viņu viedokli bija jārēķinās.
“Brāļi” – grieķu val. Ἄνδρες ἀδελφοί - “Vīri, brāļi!” Pāvils ar šādu uzrunu, iespējams, sinedriju uzrunāja kā sev līdzīgos. Ņemot vērā to, ka viņš bija izglītojies pie Gamaliēla, tautā cienīta farizeja un bauslības mācītāja, kā arī viņš kādreiz baudīja uzticību no augstā priestera, kad viņš vajāja draudzi, jo no tā viņš dabūja vēstules sinagogām Damaskā, varam domāt, ka viņš kādus, varbūt daudzus, no sinedrija pazina personīgi. Vēlāk pieminētajam Pāvila māsas dēlam (sk. 16.p.) arī, šķiet, bija kāds sakars ar priesteriem vai vecajiem (14.p.).
Pāvila apgalvojums bija patiess, bet viņa pretiniekiem nepieņemams. Tāpēc arī augstais priesteris lika Pāvilam sist pa muti, 2.p.
Sirdsapziņa ir visiem cilvēkiem. Tā gan nav patiesības mēraukla, jo tās spriedumi veidojas audzināšanas iespaidā. Tāpēc arī vienu cilvēku viņa sirdsapziņa par kaut ko tiesā, bet cits par to pašu lietu nejūtas slikti. Šajā gadījumā Pāvils saka, ka viņš ir “dzīvojis ...”, πολιτεύομαι, perf. med., ind., 1.sg. – būt pilsonim; uzvesties kā pilsonim, dzīvot kā pilsonim. Šāda vārda lietošana varētu norādīt dzīvošanu iepretī kādiem standartiem.
“Dieva priekšā” - τῷ θεῷ - “Dievam”
1.Kor. 4:3.4:
3 Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis.
4 Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs.
Šī nav vienīgā vieta, kur Pāvils izsaka ļoti drosmīgu apgalvojumu par to, kā viņš ir dzīvojis. Sk. Ap.d. 20:26 – Efezas draudzes vecajiem:
26 Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā.
1.Kor. 2:4.5:
4 Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē,
5 lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.
2.Kor. 11:29b:
29b Kur kāds krīt grēkā, un mana sirds nedegtu?
Mārtiņš Balodis
1 Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum!
1 μιμηταί μου γίνεσθε, καθὼς κἀγὼ Χριστοῦ.
μιμητής – imitators, atdarinātājs. Burtiski:
1 Kļūstiet par manis imitatoriem, tieši kā arī es par Kristus.
Mārtiņš Balodis
1 Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad Viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.””
Ar šo pantu iesākas sadaļa 1.-13.p. Jēzus mācekļi, būdami izraēlieši, no bērnības zināja, kas ir Dieva lūgšana. Viņi bija dievbijībā audzināti. Un kādā brīdī arī viņiem likās, ka viņu lūgšanas ir nepilnīgas. Rakstīts gan, ka tikai viens no Jēzus mācekļiem izteica šo lūgumu Viņam, tomēr, kā rāda 2.p. sākums, Jēzus mācīja visus savus mācekļus.
Lūkas ev. vairāk kā citos evaņģēlijos ir rakstīts, ka Jēzus lūdza Dievu. Piemēri:
Pēc kristībām Jēzus lūdza Dievu, Lk. 3:21:
21 Kad nu visi ļaudis likās kristīties un arī Jēzus bija kristīts, tad, Viņam Dievu lūdzot, debesis piepeši atvērās,
22 un Svētais Gars redzamā veidā uz Viņu kā balodis nolaidās, un balss atskanēja no debesīm: "Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts."
Kalpošanas kontekstā, Lk. 5:15.16:
15 Un Viņa slava izpaudās vairāk un vairāk, un daudz ļaužu sapulcējās Viņu dzirdēt un likties dziedināties no savām slimībām.
16 Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu.
Pirms 12 apustuļu izraudzīšanas, Lk. 6:12.13:
12 Bet notika tanīs dienās, ka Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā.
13 Un, kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš nosauca par apustuļiem:
Apskaidrošanas kalnā, Lk. 9:28.29:
28 Un notika kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka Viņš ņēma pie Sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalna Dievu lūgt.
29 Un, Viņam lūdzot, Viņa vaigs dabūja citu izskatu un Viņa drēbes kļuva spoži baltas.
Varētu domāt, ka mācekļa jautājums Lk. 11:1 bija balstīts vērojumā, ka Jēzus pats daudz lūdza Dievu. Iespējams, ka viņš arī redzēja kādu sakarību starp Jēzus lūgšanām un Viņa dzīvi un darbiem.
Lūgums ir balstīts Jāņa kristītāja piemērā. Varētu domāt, ka Jāņa piemērs iedrošināja Jēzus mācekļus saņemt no sava Meistara līdzīgu apmācību.
Jēzus atsaucība mācīt rāda, ka lūgt ir jāmācās.
Mārtiņš Balodis
18 Bet, ja Gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai.
18 εἰ δὲ πνεύματι ἄγεσθε, οὐκ ἐστὲ ὑπὸ νόμον.
Gara vadība mūs padara atkarīgus no žēlastības, bet dzīve bez gara vadības, - pēc konteksta: pakļaušanās miesas jeb grēcīgās dabas kārībām, - mūs noliek zem bauslības sprieduma par mums.
Mārtiņš Balodis
19 Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība,
21 skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.
Tā kā pēc tam, kad Pāvils 22. pantā ir aprakstījis Gara augli, viņš 23. pantā saka, ka pret tādām lietām nav bauslības, tad varam saprast, ka 19.-21.p. aprakstītie grēcīgās dabas izraisītie darbi ir tie, pret kuriem ir bauslība. Un saskaņā ar Dieva likumu:
21 ... tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.
Vārdu nozīmes:
netiklība - πορνεία – netiklība; nelikumīgas seksuālas attiecības (kurā ietilpst: laulības pārkāpšana, netiklība, homoseksuālisms, kopošanās ar dzīvniekiem u.c.); pārnestā nozīmē: elku pielūgšana.
ienaids - ἔχθραι, no ἔχθρα – naids. Pirmais vārds šajā sarakstā, kas ir daudzsk.: naidi. (Nākošie divi vārdi ir viensk., tad visi pārējie daudzsk.)
strīdi - ἔρις – strīds.
nenovīdība - ζῆλος – dedzība, greizsirdība.
dusmas - θυμοί, no θυμός - kaislība, dusmas, karstums, dusmas, kas uzreiz uzvārās un drīz atkal norimst; svelme, degsme.
ķildas - ἐριθείαι, no ἐριθεία – sevis izvirzīšana, sāncensība, ambīcija.
šķelšanās - διχοστασίαι, no διχοστασία – nesaskaņas, šķelšanās.
ķecerība - αἱρέσεις, no αἵρεσις – ņemšana, sagūstīšana; izvēlēšanās; cilvēku kopība, kas seko saviem principiem; nesaskaņas.
skaudība - φθόνοι, no φθόνος – skaudība.
dzeršana - μέθαι, no μέθη – reibums, dzērums.
dzīrošana - κῶμοι, no κῶμος – uzdzīve. Šo vārdu parasti lieto dzīrēs un dzeršanas ballītēs, kas ilgst līdz vēlai naktij un kur ļaujas uzdzīvei.
tamlīdzīgas lietas - τὰ ὅμοια τούτοις:
“... par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.”
“es iepriekš saku” – darb. v. tagadnē - προλέγω.
“kā jau esmu senāk sacījis” - καθὼς προεῖπον, kur προεῖπον ir aorists no tā paša προλέγω.
“tie, kas tādas lietas dara” – lietots prezenta divdabis ar artikulu: οἱ ... πράσσοντες - “tie, kas ir ... daroši”. Dieva valstības mantošana tādiem nav iespējama.
Tas nozīmē, ka grēcīgās dabas nepaļāvība uz Kristu, bet pieķeršanās bauslībai (piem., apgraizīšanai), lai pats mērītu cik labs es esmu un kādu drošību es iegūstu to turot, noved ne tikai pie citu nievāšanas un paaugstināšanās pār citiem (13.,15.,26.p.), bet arī pie bauslības sprieduma par mums, ka esam to pārkāpuši (22. un 23.p. – pret ko nav bauslība; tātad pret 19.-21.p. aprakstītiem grēkiem ir bauslība; sk. arī 18.p. ). Mēs nespējam nedarīt visu to, ko bauslība aizliedz, kas uzskaitīts 19.-21.p. Tā kā kaut vienu reizi izdarot kaut vienu no šiem grēkiem pār cilvēkiem nāk spriedums: „tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību,” tad ar to saprotam, ka tie, kas šos grēkus dara, ir pazuduši.
Saskaroties ar savu vājumu cīņā pret grēku (Rom. 7. nod.) un redzot savas nepilnības (1.Jņ. 3:2 un 1.Kor. 15:42.43), mums ir vēlēšanās pēc iespējas ātrāk gūt uzvaru pār savām vājībām un grēkiem. Tad rodas kārdinājums pievērsties cilvēcīgiem līdzekļiem, kā galatieši tika ievilināti bauslības turēšanā, ar kuras palīdzību kļūt patīkamiem cilvēkiem (Gal. 1:6; 3:1.3; 4:10; 5:2). Protams, arī kristietim ir jātur bauslība, bet šai likumu ievērošanai ir jātiek motivētai ar Kristus paveikto darbu un paļāvībai uz to, nevis ar standartu izpildīšanu. Pie tam, kopš Jēzus nomira par mūsu grēkiem, daudzi VD likumi vairs nav spēkā.
Mārtiņš Balodis
17 Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.
Mēs esam pestīti ticībā. Mēs dzīvojam un kalpojam grēcīgas dabas stimulu apstākļos.
Frāze „jūs nedarāt to, ko gribat” pasaka realitāti, jo Svētā Gara vadība un grēcīgās dabas stimuli ir savstarpēji pretī. (Sk. arī Rom. 7.nod. par šo cīņu.)
Mārtiņš Balodis
16 Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.
Pāvils norāda vienīgo pareizo rīcību, kā izvairīties no tā, ka mēs – kristieši – nedzīvojam saskaņā ar miesu jeb grēcīgo domāšanu (sk. 13.-15.p.).
“Staigājiet Garā ...” - περιπατέω – staigāt, dzīvot, uzvesties. Mums ir jādzīvo, jāstaigā Svētā Gara vadībā.
“miesas kārību savaldīsit” – vārds miesa, σάρξ, var nozīmēt gaļu, miesu, ķermeni, bet var nozīmēt arī grēcīgo dabu. Šeit tas apzīmē grēcīgo dabu.
un 25.p.: “Ja dzīvojam Garā, tad arī staigāsim Garā.” Vārds staigāt grieķu val. šeit ir cits, στοιχέω – iet rindā, staigāt, dzīvot, bet kā redzam - ar līdzīgu nozīmi.
Tas parāda, ka Pāvila skaidrojums 13.p. vārdiem par to, kāda ir patiesa kristieša brīvība kalpošanas izskatā, ir staigāšana Svētā Gara vadībā.
No 17.p. uz priekšu Pāvils skaidro to, kā miesīgums jeb grēcīgā domāšana ir cieši saistīta ar bauslību un kā dzīve Svētā Gara vadībā padara mūs spējīgus darīt lietas, pret kurām nav bauslības spriedumu (18.p. un 23.p.).
Caur ticību Jēzum Kristum (24.p.) iegūtā dzīve Svētajā Garā ne tikai ir iedevusi visu, lai mēs dzīvotu uzvaroši (16.p. un 25.p.), bet arī Svētā Gara vadība mūs atbrīvo no atrašanās zem bauslības spriedumiem (18.p.), kas mūs pazudina (3:10.11).
Mārtiņš Balodis
13 Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!
14 Jo visa bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
15 Bet, ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat!
Brīvība miesai (σάρξ) vai grēcīgai dabai nedrīkst tikt dota: mēs esam aicināti brīvībai, bet ne tādai, kurā izvēlamies grēcīgas izpausmes. Šīs grēcīgās izpausmes var būt vai nu
sevis izcelšana, kā piem., atgriešanās pie likumu turēšanas, ar kuru palīdzību iemantot Dieva godību; dzīvojot morāli skaidru dzīvi, bet salīdzinoties ar citiem, kā rezultātā ķīviņi (15.p. sk. arī 26.p.).
vai arī šīs grēcīgās izpausmes var būt nogrimšana atklātā grēka darīšanā. Gal. konteksts mums liek vispirms domāt par primāro grēcīgās dabas tieksmi: celt sevi, un pēc tam par otru: gremdēt sevi.
Kad cilvēks ceļ sevi, tad viņš nekalpo citiem. Tāpēc arī Pāvils kā pretējo rīcību grēcīgās dabas apmierināšanai aicina kalpot viens otram mīlestībā, 13.p. beigas. Tā ir bauslības izpildīšana, 14.p.
Košanās un ēšanās savā starpā norāda, ka viņi bija savtīgi un paštaisni. Par tādiem cilvēkus padara cenšanās Dieva likumus pildīt savā spēkā un tad salīdzināt sevi ar citiem, uzskatot, ka pašam tas izdodas labāk nekā citiem.
Tas, ka ar šadu skatījumu būtu jāskaidro 13.-15.p., lai caur šo prizmu uzlūkotu 16.-24.p., tiek apstiprināts arī ar 26.p.:
26 Nedzīsimies pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami.
Proti, dzīvošana, apmierinot grēcīgās dabas izpausmes, ir dzīšanās pēc sava goda (sk. arī 6:12.13!). Tāda dzīve savā starpā salīdzīnās, izaicina citus un apskauž citus. Arī 15.p. vārdi: „ka jūs cits citu neaprijat” ar savu košanos un ēšanos norāda, ka 13.p. frāze „dod vaļu miesai” pirmkārt ir saistīta ar izturēšanos pret citiem (arī tūlīt sekojošais turpinājums „turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” uz to norāda), kas, pēc Gal. konteksta, ir pievēršanās bauslības turēšanai, - kas ir arī novēršanās no Kristus, un kas rezultātā noved pie savstarpējas salīdzināšanās, paaugstināšanās un sevis celšanas.
Tāpēc arī Pāvils 16.p. saka vārdus, kas ir kā ceļa rādītājs, aicinājums uz vienīgo pareizo rīcību:
16 Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.
Mārtiņš Balodis
35 Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.
Viens denārijs varēja būt līdzvērtīgs vienas dienas darba algai. Sk. Mt. 20:2.
2 Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā.
Mārtiņš Balodis
34 Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa.
Acīmredzot eļļa un vīns samarietim bija pie rokas. Eļļa mitrina sausu ādu. Vīns novērš infekciju rašanos.
Mārtiņš Balodis
1 Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība,
2 tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi,
3 ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi,
4 neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.
1 Εἴ τις οὖν παράκλησις ἐν Χριστῷ, εἴ τι παραμύθιον ἀγάπης, εἴ τις κοινωνία πνεύματος, εἴ τις σπλάγχνα καὶ οἰκτιρμοί,
1.-4.p. ir kontekstā ar 1.-11.p. Vislielākā iespēja mums kļūt par cilvēkiem, kas domā par citiem (1.-4.p.), ir uzlūkojot Jēzu (5.-11p.).
1.p. uzskaita praktiskas lietas, kuras darīt, lai praktizētu vienotību draudzē, par kurām rakstīts 2.-4.p..
1.p. nosauktas lietas, kurām seko 2.p. ar Pāvila vārdiem: “tad piepildiet manu prieku”. Šis “tad” (οὖν, var tulkot arī “tāpēc”) grieķu val. ir 1. pantā., kas nozīmē, ka tas turpina domu no 1. nodaļas. Bet mūsu tulkojumā tas pielikts klāt pie 2.p. pirmās frāzes, kur ir darb. vārds, kas nes visu 1.-4.p. saturu, proti, Pāvils saka: “piepildiet manu prieku”. Līdz ar to 1.p. sākumam vajadzētu būt:
1 Tāpēc ja ir kāds iepriecinājums Kristū …
Frāze “turēdamies vienā prātā”, grieķu val. nav ar divdabi “turēdamies”, bet tā sākas ar vārdu “lai” (ἵνα). Tas nozīmē, ka “piepildiet manu prieku” darīdami to, kas rakstīts 1.p., lai piedzīvotu tālāko 2.-4.p. saturu.
Tātad: 1.p. aprakstītās lietas jādara, lai mūsu starpā būtu vienotība (2.-4.p.), ko iespējams saņemt tikai tad, ja sekojam Jēzus paraugam kā domāt un rīkoties (5.-8.p.). Savukārt Jēzus rīcība bija pamats tam, kāpēc Dievs Viņu ir ļoti paaugstinājis ( 9.-11a.p.) un kā Viņš deva Dievam Tēvam godu (11b.p.).
1. pants.
Ieprieca, mierinājums, sadraudzība, sirsnība un līdzcietība ir Dieva dotas dāvanas mums, kuras mēs paši no sevis nespējam radīt. Un tās ir jālieto citu labā.
“kāds”. Par katru no nosauktajām lietām (izņemot pēdējo, sk. zemāk skaidrojumu) Pāvils saka “kāds” vai “kāda”. Tam nav jābūt kaut kam lielam. Tas var būt arī kaut kas mazs. Bet ja vien ir kādas no nosauktajām lietām, tad tās ir jālieto citu labā.
“iepriecinājums Kristū” – iepriecinājums, kuru dod Jēzus Kristus un kas raksturo Kristu, atspoguļo Kristus dabu;
“mīlestības mierinājums” – mierinājums, kuru raksturo mīlestība;
“gara sadraudzība” – tikai Svētais Gars dod patiesu sadraudzības pieredzi starp kristiešiem; no tās nav jāatraujas, tā ir jākopj;
“sirsnība” – kas nāk no cilvēka iekšējās būtības, tātad: kaut kas no sirds nākošs;
“līdzcietība” – līdzjūtība; tā kā šim vārdam nav atsevišķs “kāda” priekšā, tad iespējams, ka sirsnība un līdzjūtība ir jāskata kopā.
Ja kāds saka, ka viņš vai viņa neko no tā nejūt pret citiem, un tāpēc uzskata, ka ir no tā visa atbrīvots, tad tas nav pareizi. Pirmā frāze jau parāda, no kurienes tas nāk, proti, no Kristus: “Tāpēc ja ir kāds iepriecinājums Kristū ...” Un noteikti, ka arī pārējie vārdi ir domāti kā no Kristus nākoši.
Mēs šeit uzskaitītās lietas nevaram radīt. Tādēļ mūsu atbildība ir palikt Kristū. Par to daudz Jņ. 15:1-11. Un tad, kad paliekam Kristū, tad to, ko saņemam no Viņa, mēs spējam dot citiem.
Tāpēc būtu jājautā: vai Kristus mani iepriecina? mierina? dod vēlmi būt sadraudzībā? vai Kristus mani pārvērš, lai es būtu sirsnīgs un līdzcietīgs? Kristietim, kas ikdienā staigā ar Kristu, šī pieredze būs.
Bez tam: šīs lietas nevar uzkrāt; tās var tikai piedzīvot ar Kristu, saņemt no Kristus un tad kļūt spējīgam dot tālāk.
2. pants
Pāvils būs priecīgs, ja viņi darīs to, kas rakstīts 1.p. Tad seko nolūka apraksts priekš pašiem filipiešiem. “lai”, grieķu val. pirms vārdiem, kas latviski ir “turēdamies vienā prātā”: ἵνα τὸ αὐτὸ φρονῆτε (φρονέω – būt sapratnei, domāt; šis pats darb. vārds arī 2.p. beigās kā divdabis; 5.p. arī šis darb. vārds). Šeit varētu tulkot: “lai domātu vienu un to pašu” vai “lai būtu vienā prātā”. Tas nozīmē, ka 1.p. saturu ir būtiski praktizēt, lai piedzīvotu 2.-4.p. Citiem vārdiem: ir svarīgi staigāt ar Jēzu un izejot no tā kalpot citiem (1.p.), lai piedzīvotu to, kas rakstīts 2.-4.p.
2. pantā attīstošā veidā doti norādījumi:
domāšana pirms mīlestības; ja mīlestība nedomā, tad tās var būt emocijas, negudrība, nenovērtēšana; mīlestība upurējas, kas nozīmē, ka tā apdomā, kas tas ir, par ko tā upurējas;
pēc domāšanas un mīlestības nāk vienotība dvēselēs, kas ir saprotami; divi cilvēki nespēj saprasties, ja tie tikai virspusēji pieķeras viens otram, nedomājot par plašāku kontekstu; tur notekti nav nekāda dvēseļu vienotība; tur ir divu dvēseļu pievilšana;
un tad var notikt šī pēdējā lieta 2.p.: viņi domā par vienu lietu (τὸ ἓν φρονοῦντες) jeb viņi spēj koncentrēties uz vienu darāmo lietu un to darīt neko viens no otra neslēpjot, tā ka nepaliek neizrunātas dzīves peripetijas, kas varētu neļaut nodoties vienai domai jeb kā latviešu val. iztulkots, vienam mērķim.
3. pants
Strīdiem un tukšai lielībai ir kaut kas kopējs: cilvēki bieži strīdas, jo viņi tukši iedomājas sevi par kaut ko lielu vai ka viņu viedoklis un redzējums par lietām ir pārāks. Zāles: pazemībā uzlūkot citus augstākus par sevi.
4. pants
Nav burtiski lietots vārds “vajadzības”. Runa ir par savām lietām, interesēm vai vajadzībām iepretī citu lietām, interesēm vai vajadzībām. Vienotībai ir svarīgi skatīties uz citiem, ne uz savām interesēm vai vajadzībām.
Tikai kopā ar Jēzu piedzīvojot 1.p. saturu, mēs varam piedzīvot 2.-4.p. saturu.
Mārtiņš Balodis
5 Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi.
Vārds “klausīt” – ὑπακούω – klausīties, paklausīt. Tas nav tas pats, kas
Ef. 5:21 Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā.
un
Ef. 5:24 Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās.
Mārtiņš Balodis
1 Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas.
Vārds “klausīt” – ὑπακούω – klausīties, paklausīt. Tas nav tas pats, kas
Ef. 5:21 Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā.
un
Ef. 5:24 Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās.
Mārtiņš Balodis
22 Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam.
23 Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs.
24 Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās.
24.p. vārds paklausīt - ὑποτάσσω - grieķu val. pakārtot zem, pakļaut, pakļauties.
22.p. šis vārds oriģinālā nav, bet tas ir 21.p., uz kura tālāk balstīts 22.p. Tas nozīmē, ka pakļaušanās cits citam (21.p.) tiek tālāk skaidrota ar sievu pakļaušanos saviem vīriem. Tādā veidā visa nākošā sadaļa par vīru un sievu attiecībām ir piesaistīta 18.p.
Mārtiņš Balodis
20 Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā.
Vārds “pateicieties” grieķu val. ir divdabis, tāpēc tas būtu jātulko “pateikdamies”. Un šis divdabis ir saistīts ar pēdējo darbības vārdu 18.p.
No grieķu val. pareizāk tulkot nevis “par visu”, bet “dēļ visa”. Mēs nevaram Dievam teikt paldies par to, ka esam grēkojuši, jo Dievs saka, lai mēs negrēkotu:
1.Jņ. 2:1a: "Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu."
Bet mēs visā, kur esam nonākuši un dēļ visa varam teikt Dievam paldies, jo Dievs to visu var lietot, lai mums kaut ko mācītu un dotu mums kaut ko īpašu un labu. Sk. arī 1.Tes. 5:18.
18 Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.
Mārtiņš Balodis
18 Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni,
19 runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs.
20 Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā.
21 Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā.
Nav darbības vārdi, bet prezenta divdabji. Tas nozīmē, ka tie ir pakārtoti pēdējam darbības vārdam teikumā, kas ir “tieciet piepildīti”, proti, tieciet piepildīti ar Svēto Garu (18.p). Un to, kā tas notiek, paskaidro sekojošie divdabji:
19.p.: runādami, dziedādami, slavēdami;
20.p.: pateikdamies;
21.p.: pakļaudamies.
Mārtiņš Balodis
18 Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni ...”
πληροῦσθε pres. pas. pavēles izt., no πληρόω – piepildīt.
Tas nozīmē, ka mums turpinoši ir jātiek piepildītiem ar Dieva Svēto Garu.
Mārtiņš Balodis
23 Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā.
24 Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju; un pie Viņa atnesa visus neveselos, dažādu sērgu un sāpju pārņemtus un velna apsēstus, mēnessērdzīgus un triekas ķertus, un Viņš tos dziedināja.
25 Un daudz ļaužu no Galilejas, no Dekapoles, no Jeruzālemes, no Jūdejas un no viņpus Jordānas gāja Viņam pakaļ.
Pirms tiekam iepazīstināti ar Jēzus mācību, mums tiek pastāstīts kopsavilkums tam, kas un kāds ir Tas, kurš māca.
Līdz ar to viss, kas uz šo brīdi ir pateikts, no 1.-4.nod., parāda, ka Jēzus mācība nav atdalāma no Jēzus paša, kas to māca. To parāda arī cilvēku reakcija Kalna svētrunas beigās, sk. Mateja ev. 7:28.29.
Mārtiņš Balodis
Līdzīgi kā cilvēces sākumā sātans kārdināja pirmos cilvēkus (1.Moz. 3.nod.), tā arī Jēzus Savas kalpošanas sākumā tika sātana kārdināts. Tikai Jēzus nekrita šajās kārdināšanās.
Iespējams, ka precīzākai katra kārdinājuma būtības noteikšanai būtu vairāk jāskatās uz Jēzus doto atbildi un ne tikai uz uz velna izteikto kārdinājumu. Par to liek aizdomāties Jēzus atbildes cilvēkiem arī citos gadījumos, kur Jēzus atbildēja pēc patiesās vajadzības un nevis pēc sākotnēji izteiktā jautājuma (sk. Lūkas ev. 10:29.36.37; Jāņa ev. 3:1-3).
Mārtiņš Balodis
13 Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts.
14 Bet Jānis tam pretojās un sacīja: "Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis."
15 Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: "Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību." Tad viņš to atļāva.
16 Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam.
17 Un redzi, balss no debesīm sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts."
Jēzus kristības rāda identificēšanos ar grēciniekiem. Sk. 2.Kor. 5:21. Visi, kas toreiz skatījās uz Jēzus kristīšanu un vēl nezināja to, ka Viņš ir bezgrēcīgs, varēja padomāt, ka tur kristās vēl viens grēkus nožēlojošs grēcinieks uz grēku piedošanu (sk. Marka ev. 1:4.5). Jānis Kristītājs gan kaut ko zināja par Jēzu, tāpēc arī viņš sākumā pretojās kristīt Jēzu.
Mārtiņš Balodis
Matejs turpina rādīt pravietojumu piepildīšanos. Kā vēlāk redzam mācekļu uzdotajā jautājumā par Ēliju (Mateja ev. 17:10-13), Mateja izvēle parādīt Jāņa Kristītāja kā Ēlijas kalpošanu pirms Jēzus publiskās kalpošanas bija nepieciešamība jūdu dēļ.Masveidīgā cilvēku kristīšanās ar grēku nožēlas kristību (sk. Marka ev. 1:4) rāda grēka apmērus (atkal: garīgās situācijas iezīmēšana līdzīgi kā iepriekš Mateja ev.). Arī Jēzus kalpošanā vēlāk: līdzību lietošana ir norādījums uz cilvēku grēcīgumu un daudzu nevēlēšanos atgriezties no grēkiem (Mateja ev. 13:10-15).
Jāņa kristītie atzina, ka ar fizisku piederību pie Israēla tautas nepietiek, bet ka ir vajadzīgs nožēlot grēkus – jau apzinātā vecumā (sk. Jāņa vēsti Mateja ev. 3.nod.). Pēc šīs kristīšanās ir svarīgi uzrādīt atgriešanās augļus, sk. Mateja ev. 3:8-10. Līdz ar to tiem, kas šodien bērnu kristīšanai velk paralēles ar apgraizīšanas praksi vecās derības laikā, būtu jānonāk pie līdzīgas atziņas: tāpat kā toreiz zīdaiņa vecumā apgraizītajiem šī zīme nepalīdzēja iegūt mūžīgo dzīvību bez apzinātas grēku nožēlas, tā arī bērnībā kristītiem šodien bez apzinātas grēku noželas no tā nekāds labums nebūs. Bez tam: pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās apgraizīšanai vairs nebija nekādas nozīmēs (sk. Filipiešiem 2:3).
Mārtiņš Balodis
1 "ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs.
2 Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.
3 Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.
VD veido ticības sapratnes fonu Jēzus dzīves laikā. Un tajā vairākkārt Israēla tauta salīdzināta ar vīnakoku, sk. Ps. 80:8-17; Jes. 5:1-7; Jer. 2:21; Ecēh. 15.nod.; Ecēh. 19:10-14; Hoz. 10:1.
Bieži VD rāda, ka israēlieši neklausīja Dievam, vairākkārt tas rādīts arī caur šo salīdzinājumu, proti, Israēla tauta kā vīnakoks vai vīnogu dārzs. Šādā sapratnes kontekstā Jēzus sevi sauc par īsto vīnakoku, norādot, ka Viņš sevī personificēja Israēla tautu. Tādu personificējumu atrodam arī Mt. 2:15, kur par Jēzu, citējot vārdā nenosauktu pravieti, sacīts:
15 ... no Ēģiptes Es Savu Dēlu esmu aicinājis.
Iespējams, ka tas ņemts no Hoz.11:1, kur sacīts:
1 Kad Israēls bija jauns, Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes.
Jēzus ir patiesais Israēls, bet zari ir katrs, kas kā Israēla tautas locekļi, atnākot Jēzum, nonāk prasības priekšā Viņam ticēt un tādā veidā būt savienotiem ar Viņu, sk. arī Jņ. 1:11-13:
11 Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.
12 Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam,
13 kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.
(Vīnakokam un tā zaru vienotībai ir līdzība ar to, kā ap. Pāvils draudzi sauc par Kristus miesu, tai pat laikā mēs esam šīs miesas locekļi, sk. 1.Kor. 12:12; Ef. 1:22.23; 5:30.)
Tātad ar augļu nešanu Jāņa ev. kontekstā vispirms būtu jāsaprot ticība un paklausība Jēzum.
Jēzus Savu debesu Tēvu sauc par vīnadārza kopēju, t.i., Israēla tautas kopēju. Jau VD rāda, ka israēlieši Dievu varēja saukt par savu Tēvu, (piem., 5.Moz. 32:6; Jes. 63:16; Jer. 3:19), tomēr JD Dievs kā Tēvs ir saukts daudzkārt vairāk. Un visvairāk Dievs par Tēvu saukts Jāņa evaņģēlijā. Piem., Jņ. 5:17-20.30:
17 Bet Viņš tiem atbildēja: "Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī Es darbojos."
18 Šo vārdu dēļ jūdi vēl vairāk meklēja Viņu nokaut, tāpēc ka Viņš ne vien sabatu neievēroja, bet arī Dievu sauca par Savu Tēvu, Sevi pielīdzinādams Dievam.
19 Tad Jēzus turpināja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat,
20 jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara; un Viņš Tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities.
30 Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.
Jēzus ir īstais vīnakoks un Dievs ir dārznieks. VD laikā tā bija Israēla tauta; jaunajā derībā – visi, kas tic Jēzum Kristum. Jēzus dzīves laikā notiek šī pāreja no tā brīža Israēla tautas uz šo jauno Israēla tautu, kurai piederību nosaka ticība Jēzum.
Sk. arī, piem., Jņ. 10:16:
16 Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.
Jēzus dzīves laikā bija daudzi, kas Viņu dzirdēja un Viņam sekoja. Kādi atkrita no sekošanas Viņam, sk. Jņ. 6:66. Arī Jūda atkrita no Jēzus. Jēzus apustuļi, lai arī bija dažādi gadījumi, tomēr ticēja Viņam; tie bija tie, kas augļus nesa (tajā brīdī nodevējs Jūda jau vairs nebija kopā ar viņiem, sk. Jņ. 13.nod.). Un Jēzus teica par viņiem, 3.p.: “Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.” Tas nozīmē, ka Jēzus runātie vārdi uz mācekļiem atstāja tīrošu iespaidu. Tāds ir Dieva vārds, kuru pieņemot, mēs tiekam tīrīti. Sk. arī 2.Tim. 3:15-17:
15 un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū.
16 Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā,
17 lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.
Mārtiņš Balodis
12 Viņiem tika atklāts, ka ne viņiem pašiem, bet jums nāk par labu tās lietas, ko jums tagad pauduši tie, kas jums evaņģēliju sludināja Svētajā Garā, kas no debesīm sūtīts. Šais lietās pat arī eņģeļi kāro ieskatīties.
Par pēdējo teikumu: vārds “kāro”, ἐπιθυμοῦσιν, prez.akt.ind. no ἐπιθυμέω – kārot, alkt, ilgoties.
Vārds “ieskatīties”, παρακύψαι, aor.akt.nenot. no παρακύπτω – noliekties, lai paskatītos; ieskatīties; skatīties, noliecoties uz priekšu.
Eņģeļi, kas nekad nav grēkojuši, kas kalpo Dievam, kas vēro Dieva darbus, viņi zina par šo lielo pestīšanu un žēlastību, kas mums ir dota caur Kristus ciešanām un godību. Un viņi vēlas, kāro (tagadnes laikā) šajās lietās ieskatīties.
Eņģeļu vēlme uz to paskatīties joprojām norāda, - un viņiem nav grēka pieredze, kas ir mums, un viņiem nav pestīšana, kas ir mums, - cik īpaša un liela ir Dieva glābšana caur Jēzu Kristu mums. Un viņi nespēj redzēt pestīšanu ar to pieredzi kā mēs, kas caur Jēzu esam izglābti no grēka, nāves un sātana varas.
Mārtiņš Balodis
11 ... gribēdami izzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos, kas iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību.
Praviešos darbojās Kristus Gars jeb Svētais Gars. Jēzus praviešiem runāja par Sevi. Ja 10. p. pestīšanu paskaidro ar vārdu žēlastība, tad šeit tas vēl papildināts ar vādiem “par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību”.
Mārtiņš Balodis
10 Par šo pestīšanu ir taujājuši un pētījuši pravieši, kas pravietoja jums nolemto žēlastību ...
“pravieši, kas pravietoja” - pravieši vispirms pravietoja (frāze “kas pravietoja” ir aor.akt.divd.) par šo pestīšanu. Tad viņi taujāja (ἐκζητέω) un pētīja (ἐξερευνάω) šo pestīšanu. Panta sākumā nosauktā pestīšana panta beigās tiek saukta par žēlastību.
“taujājuši”, aor.akt.ind. no ἐκζητέω – meklēt, izmeklēt;
“pētījuši”, aor.akt.ind. no ἐξερευνάω - izmeklēt, čakli meklēt, izvērtēt uzmanīgi.
Komentāri
Lai ko Pāvils tik tālu jau ir pateicis (sk. 22.nod.), jāņem vērā viņa vēlēšanās, proti, vest Israēla tautu pie glābjošas ticības Jēzum. Iepriekšējā nodaļā lasījām, ka viņam neļāva pabeigt runāt. Šeit viņam ir iespēja atkal runāt uz saviem tautiešiem, šoreiz – uz tās vadītājiem.
Sinedrijs bija jūdu augstā tiesa (grieķu val. sinedrijs, ebreju val. sanhedrins). Tajā, kopā ar augsto priesteri, bija 71 cilvēks. Sinedrijs sastāvēja no priesteriem, vecajiem un rakstu mācītājiem. Augstie priesteri un vecaji bija saduķeju sektai piederoši un viņi sinedrijā bija vairākumā (kādi vecaji bija arī farizeji). Rakstu mācītāji, ja ne visi, tomēr pārsvarā bija farizeji, sinedrijā viņu bija mazākumā. Tomēr, tā kā farizeji bija tautā populāri, tad ar viņu viedokli bija jārēķinās.
“Brāļi” – grieķu val.
Ἄνδρες ἀδελφοί- “Vīri, brāļi!” Pāvils ar šādu uzrunu, iespējams, sinedriju uzrunāja kā sev līdzīgos. Ņemot vērā to, ka viņš bija izglītojies pie Gamaliēla, tautā cienīta farizeja un bauslības mācītāja, kā arī viņš kādreiz baudīja uzticību no augstā priestera, kad viņš vajāja draudzi, jo no tā viņš dabūja vēstules sinagogām Damaskā, varam domāt, ka viņš kādus, varbūt daudzus, no sinedrija pazina personīgi. Vēlāk pieminētajam Pāvila māsas dēlam (sk. 16.p.) arī, šķiet, bija kāds sakars ar priesteriem vai vecajiem (14.p.).Pāvila apgalvojums bija patiess, bet viņa pretiniekiem nepieņemams. Tāpēc arī augstais priesteris lika Pāvilam sist pa muti, 2.p.
Sirdsapziņa ir visiem cilvēkiem. Tā gan nav patiesības mēraukla, jo tās spriedumi veidojas audzināšanas iespaidā. Tāpēc arī vienu cilvēku viņa sirdsapziņa par kaut ko tiesā, bet cits par to pašu lietu nejūtas slikti. Šajā gadījumā Pāvils saka, ka viņš ir “dzīvojis ...”,
πολιτεύομαι, perf. med., ind., 1.sg. – būt pilsonim; uzvesties kā pilsonim, dzīvot kā pilsonim. Šāda vārda lietošana varētu norādīt dzīvošanu iepretī kādiem standartiem.“Dieva priekšā” -
τῷ θεῷ- “Dievam”1.Kor. 4:3.4:
Šī nav vienīgā vieta, kur Pāvils izsaka ļoti drosmīgu apgalvojumu par to, kā viņš ir dzīvojis. Sk. Ap.d. 20:26 – Efezas draudzes vecajiem:
1.Kor. 2:4.5:
2.Kor. 11:29b:
μιμητής– imitators, atdarinātājs. Burtiski:Ar šo pantu iesākas sadaļa 1.-13.p. Jēzus mācekļi, būdami izraēlieši, no bērnības zināja, kas ir Dieva lūgšana. Viņi bija dievbijībā audzināti. Un kādā brīdī arī viņiem likās, ka viņu lūgšanas ir nepilnīgas. Rakstīts gan, ka tikai viens no Jēzus mācekļiem izteica šo lūgumu Viņam, tomēr, kā rāda 2.p. sākums, Jēzus mācīja visus savus mācekļus.
Lūkas ev. vairāk kā citos evaņģēlijos ir rakstīts, ka Jēzus lūdza Dievu. Piemēri:
Varētu domāt, ka mācekļa jautājums Lk. 11:1 bija balstīts vērojumā, ka Jēzus pats daudz lūdza Dievu. Iespējams, ka viņš arī redzēja kādu sakarību starp Jēzus lūgšanām un Viņa dzīvi un darbiem.
Lūgums ir balstīts Jāņa kristītāja piemērā. Varētu domāt, ka Jāņa piemērs iedrošināja Jēzus mācekļus saņemt no sava Meistara līdzīgu apmācību.
Jēzus atsaucība mācīt rāda, ka lūgt ir jāmācās.
Gara vadība mūs padara atkarīgus no žēlastības, bet dzīve bez gara vadības, - pēc konteksta: pakļaušanās miesas jeb grēcīgās dabas kārībām, - mūs noliek zem bauslības sprieduma par mums.
Tā kā pēc tam, kad Pāvils 22. pantā ir aprakstījis Gara augli, viņš 23. pantā saka, ka pret tādām lietām nav bauslības, tad varam saprast, ka 19.-21.p. aprakstītie grēcīgās dabas izraisītie darbi ir tie, pret kuriem ir bauslība. Un saskaņā ar Dieva likumu:
Vārdu nozīmes:
πορνεία– netiklība; nelikumīgas seksuālas attiecības (kurā ietilpst: laulības pārkāpšana, netiklība, homoseksuālisms, kopošanās ar dzīvniekiem u.c.); pārnestā nozīmē: elku pielūgšana.ἀκαθαρσία– netīrība, nešķīstība.ἀσέλγεια- nevaldāma iekāre, pārmērība, izlaidība, bezkaunība, nekaunība.εἰδωλολατρία– tēla pielūgšana. 4x JD: 1.Kor. 10,14; Gal. 5,20; Kol. 3,5; 1.Pēt. 4,3.φαρμακεία– zāļu lietošana, zāļu došana; saindēšana; burvestība, burvju māksla. 2x JD: Gal. 5,20; Atkl. 18,23.ἔχθραι, noἔχθρα– naids. Pirmais vārds šajā sarakstā, kas ir daudzsk.: naidi. (Nākošie divi vārdi ir viensk., tad visi pārējie daudzsk.)ἔρις– strīds.ζῆλος– dedzība, greizsirdība.θυμοί, noθυμός- kaislība, dusmas, karstums, dusmas, kas uzreiz uzvārās un drīz atkal norimst; svelme, degsme.ἐριθείαι, noἐριθεία– sevis izvirzīšana, sāncensība, ambīcija.διχοστασίαι, noδιχοστασία– nesaskaņas, šķelšanās.αἱρέσεις, noαἵρεσις– ņemšana, sagūstīšana; izvēlēšanās; cilvēku kopība, kas seko saviem principiem; nesaskaņas.φθόνοι, noφθόνος– skaudība.μέθαι, noμέθη– reibums, dzērums.κῶμοι, noκῶμος– uzdzīve. Šo vārdu parasti lieto dzīrēs un dzeršanas ballītēs, kas ilgst līdz vēlai naktij un kur ļaujas uzdzīvei.tamlīdzīgas lietas -
τὰ ὅμοια τούτοις:προλέγω.καθὼς προεῖπον, kurπροεῖπονir aorists no tā pašaπρολέγω.πράσσοντες- “tie, kas ir ... daroši”. Dieva valstības mantošana tādiem nav iespējama.Tas nozīmē, ka grēcīgās dabas nepaļāvība uz Kristu, bet pieķeršanās bauslībai (piem., apgraizīšanai), lai pats mērītu cik labs es esmu un kādu drošību es iegūstu to turot, noved ne tikai pie citu nievāšanas un paaugstināšanās pār citiem (13.,15.,26.p.), bet arī pie bauslības sprieduma par mums, ka esam to pārkāpuši (22. un 23.p. – pret ko nav bauslība; tātad pret 19.-21.p. aprakstītiem grēkiem ir bauslība; sk. arī 18.p. ). Mēs nespējam nedarīt visu to, ko bauslība aizliedz, kas uzskaitīts 19.-21.p. Tā kā kaut vienu reizi izdarot kaut vienu no šiem grēkiem pār cilvēkiem nāk spriedums: „tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību,” tad ar to saprotam, ka tie, kas šos grēkus dara, ir pazuduši.
Saskaroties ar savu vājumu cīņā pret grēku (Rom. 7. nod.) un redzot savas nepilnības (1.Jņ. 3:2 un 1.Kor. 15:42.43), mums ir vēlēšanās pēc iespējas ātrāk gūt uzvaru pār savām vājībām un grēkiem. Tad rodas kārdinājums pievērsties cilvēcīgiem līdzekļiem, kā galatieši tika ievilināti bauslības turēšanā, ar kuras palīdzību kļūt patīkamiem cilvēkiem (Gal. 1:6; 3:1.3; 4:10; 5:2). Protams, arī kristietim ir jātur bauslība, bet šai likumu ievērošanai ir jātiek motivētai ar Kristus paveikto darbu un paļāvībai uz to, nevis ar standartu izpildīšanu. Pie tam, kopš Jēzus nomira par mūsu grēkiem, daudzi VD likumi vairs nav spēkā.
Mēs esam pestīti ticībā. Mēs dzīvojam un kalpojam grēcīgas dabas stimulu apstākļos.
Frāze „jūs nedarāt to, ko gribat” pasaka realitāti, jo Svētā Gara vadība un grēcīgās dabas stimuli ir savstarpēji pretī. (Sk. arī Rom. 7.nod. par šo cīņu.)
Pāvils norāda vienīgo pareizo rīcību, kā izvairīties no tā, ka mēs – kristieši – nedzīvojam saskaņā ar miesu jeb grēcīgo domāšanu (sk. 13.-15.p.).
περιπατέω– staigāt, dzīvot, uzvesties. Mums ir jādzīvo, jāstaigā Svētā Gara vadībā.σάρξ, var nozīmēt gaļu, miesu, ķermeni, bet var nozīmēt arī grēcīgo dabu. Šeit tas apzīmē grēcīgo dabu.στοιχέω– iet rindā, staigāt, dzīvot, bet kā redzam - ar līdzīgu nozīmi.Tas parāda, ka Pāvila skaidrojums 13.p. vārdiem par to, kāda ir patiesa kristieša brīvība kalpošanas izskatā, ir staigāšana Svētā Gara vadībā.
No 17.p. uz priekšu Pāvils skaidro to, kā miesīgums jeb grēcīgā domāšana ir cieši saistīta ar bauslību un kā dzīve Svētā Gara vadībā padara mūs spējīgus darīt lietas, pret kurām nav bauslības spriedumu (18.p. un 23.p.).
Caur ticību Jēzum Kristum (24.p.) iegūtā dzīve Svētajā Garā ne tikai ir iedevusi visu, lai mēs dzīvotu uzvaroši (16.p. un 25.p.), bet arī Svētā Gara vadība mūs atbrīvo no atrašanās zem bauslības spriedumiem (18.p.), kas mūs pazudina (3:10.11).
Brīvība miesai (
σάρξ) vai grēcīgai dabai nedrīkst tikt dota: mēs esam aicināti brīvībai, bet ne tādai, kurā izvēlamies grēcīgas izpausmes. Šīs grēcīgās izpausmes var būt vai nuKad cilvēks ceļ sevi, tad viņš nekalpo citiem. Tāpēc arī Pāvils kā pretējo rīcību grēcīgās dabas apmierināšanai aicina kalpot viens otram mīlestībā, 13.p. beigas. Tā ir bauslības izpildīšana, 14.p.
Košanās un ēšanās savā starpā norāda, ka viņi bija savtīgi un paštaisni. Par tādiem cilvēkus padara cenšanās Dieva likumus pildīt savā spēkā un tad salīdzināt sevi ar citiem, uzskatot, ka pašam tas izdodas labāk nekā citiem.
Tas, ka ar šadu skatījumu būtu jāskaidro 13.-15.p., lai caur šo prizmu uzlūkotu 16.-24.p., tiek apstiprināts arī ar 26.p.:
Proti, dzīvošana, apmierinot grēcīgās dabas izpausmes, ir dzīšanās pēc sava goda (sk. arī 6:12.13!). Tāda dzīve savā starpā salīdzīnās, izaicina citus un apskauž citus. Arī 15.p. vārdi: „ka jūs cits citu neaprijat” ar savu košanos un ēšanos norāda, ka 13.p. frāze „dod vaļu miesai” pirmkārt ir saistīta ar izturēšanos pret citiem (arī tūlīt sekojošais turpinājums „turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” uz to norāda), kas, pēc Gal. konteksta, ir pievēršanās bauslības turēšanai, - kas ir arī novēršanās no Kristus, un kas rezultātā noved pie savstarpējas salīdzināšanās, paaugstināšanās un sevis celšanas.
Tāpēc arī Pāvils 16.p. saka vārdus, kas ir kā ceļa rādītājs, aicinājums uz vienīgo pareizo rīcību:
Viens denārijs varēja būt līdzvērtīgs vienas dienas darba algai. Sk. Mt. 20:2.
Acīmredzot eļļa un vīns samarietim bija pie rokas. Eļļa mitrina sausu ādu. Vīns novērš infekciju rašanos.
1.-4.p. ir kontekstā ar 1.-11.p. Vislielākā iespēja mums kļūt par cilvēkiem, kas domā par citiem (1.-4.p.), ir uzlūkojot Jēzu (5.-11p.).
1.p. uzskaita praktiskas lietas, kuras darīt, lai praktizētu vienotību draudzē, par kurām rakstīts 2.-4.p..
1.p. nosauktas lietas, kurām seko 2.p. ar Pāvila vārdiem: “tad piepildiet manu prieku”. Šis “tad” (
οὖν, var tulkot arī “tāpēc”) grieķu val. ir 1. pantā., kas nozīmē, ka tas turpina domu no 1. nodaļas. Bet mūsu tulkojumā tas pielikts klāt pie 2.p. pirmās frāzes, kur ir darb. vārds, kas nes visu 1.-4.p. saturu, proti, Pāvils saka: “piepildiet manu prieku”. Līdz ar to 1.p. sākumam vajadzētu būt:Frāze “turēdamies vienā prātā”, grieķu val. nav ar divdabi “turēdamies”, bet tā sākas ar vārdu “lai” (
ἵνα). Tas nozīmē, ka “piepildiet manu prieku” darīdami to, kas rakstīts 1.p., lai piedzīvotu tālāko 2.-4.p. saturu.Tātad: 1.p. aprakstītās lietas jādara, lai mūsu starpā būtu vienotība (2.-4.p.), ko iespējams saņemt tikai tad, ja sekojam Jēzus paraugam kā domāt un rīkoties (5.-8.p.). Savukārt Jēzus rīcība bija pamats tam, kāpēc Dievs Viņu ir ļoti paaugstinājis ( 9.-11a.p.) un kā Viņš deva Dievam Tēvam godu (11b.p.).
1. pants.
Ieprieca, mierinājums, sadraudzība, sirsnība un līdzcietība ir Dieva dotas dāvanas mums, kuras mēs paši no sevis nespējam radīt. Un tās ir jālieto citu labā.
“kāds”. Par katru no nosauktajām lietām (izņemot pēdējo, sk. zemāk skaidrojumu) Pāvils saka “kāds” vai “kāda”. Tam nav jābūt kaut kam lielam. Tas var būt arī kaut kas mazs. Bet ja vien ir kādas no nosauktajām lietām, tad tās ir jālieto citu labā.
Ja kāds saka, ka viņš vai viņa neko no tā nejūt pret citiem, un tāpēc uzskata, ka ir no tā visa atbrīvots, tad tas nav pareizi. Pirmā frāze jau parāda, no kurienes tas nāk, proti, no Kristus: “Tāpēc ja ir kāds iepriecinājums Kristū ...” Un noteikti, ka arī pārējie vārdi ir domāti kā no Kristus nākoši.
Mēs šeit uzskaitītās lietas nevaram radīt. Tādēļ mūsu atbildība ir palikt Kristū. Par to daudz Jņ. 15:1-11. Un tad, kad paliekam Kristū, tad to, ko saņemam no Viņa, mēs spējam dot citiem.
Tāpēc būtu jājautā: vai Kristus mani iepriecina? mierina? dod vēlmi būt sadraudzībā? vai Kristus mani pārvērš, lai es būtu sirsnīgs un līdzcietīgs? Kristietim, kas ikdienā staigā ar Kristu, šī pieredze būs.
Bez tam: šīs lietas nevar uzkrāt; tās var tikai piedzīvot ar Kristu, saņemt no Kristus un tad kļūt spējīgam dot tālāk.
2. pants
Pāvils būs priecīgs, ja viņi darīs to, kas rakstīts 1.p. Tad seko nolūka apraksts priekš pašiem filipiešiem. “lai”, grieķu val. pirms vārdiem, kas latviski ir “turēdamies vienā prātā”:
ἵνα τὸ αὐτὸ φρονῆτε(φρονέω– būt sapratnei, domāt; šis pats darb. vārds arī 2.p. beigās kā divdabis; 5.p. arī šis darb. vārds). Šeit varētu tulkot: “lai domātu vienu un to pašu” vai “lai būtu vienā prātā”. Tas nozīmē, ka 1.p. saturu ir būtiski praktizēt, lai piedzīvotu 2.-4.p. Citiem vārdiem: ir svarīgi staigāt ar Jēzu un izejot no tā kalpot citiem (1.p.), lai piedzīvotu to, kas rakstīts 2.-4.p.2. pantā attīstošā veidā doti norādījumi:
τὸ ἓν φρονοῦντες) jeb viņi spēj koncentrēties uz vienu darāmo lietu un to darīt neko viens no otra neslēpjot, tā ka nepaliek neizrunātas dzīves peripetijas, kas varētu neļaut nodoties vienai domai jeb kā latviešu val. iztulkots, vienam mērķim.3. pants
Strīdiem un tukšai lielībai ir kaut kas kopējs: cilvēki bieži strīdas, jo viņi tukši iedomājas sevi par kaut ko lielu vai ka viņu viedoklis un redzējums par lietām ir pārāks. Zāles: pazemībā uzlūkot citus augstākus par sevi.
4. pants
Nav burtiski lietots vārds “vajadzības”. Runa ir par savām lietām, interesēm vai vajadzībām iepretī citu lietām, interesēm vai vajadzībām. Vienotībai ir svarīgi skatīties uz citiem, ne uz savām interesēm vai vajadzībām.
Tikai kopā ar Jēzu piedzīvojot 1.p. saturu, mēs varam piedzīvot 2.-4.p. saturu.
Vārds “klausīt” –
ὑπακούω– klausīties, paklausīt. Tas nav tas pats, kasun
Vārds “klausīt” –
ὑπακούω– klausīties, paklausīt. Tas nav tas pats, kasun
24.p. vārds paklausīt -
ὑποτάσσω- grieķu val. pakārtot zem, pakļaut, pakļauties.22.p. šis vārds oriģinālā nav, bet tas ir 21.p., uz kura tālāk balstīts 22.p. Tas nozīmē, ka pakļaušanās cits citam (21.p.) tiek tālāk skaidrota ar sievu pakļaušanos saviem vīriem. Tādā veidā visa nākošā sadaļa par vīru un sievu attiecībām ir piesaistīta 18.p.
Vārds “pateicieties” grieķu val. ir divdabis, tāpēc tas būtu jātulko “pateikdamies”. Un šis divdabis ir saistīts ar pēdējo darbības vārdu 18.p.
No grieķu val. pareizāk tulkot nevis “par visu”, bet “dēļ visa”. Mēs nevaram Dievam teikt paldies par to, ka esam grēkojuši, jo Dievs saka, lai mēs negrēkotu:
Bet mēs visā, kur esam nonākuši un dēļ visa varam teikt Dievam paldies, jo Dievs to visu var lietot, lai mums kaut ko mācītu un dotu mums kaut ko īpašu un labu. Sk. arī 1.Tes. 5:18.
Nav darbības vārdi, bet prezenta divdabji. Tas nozīmē, ka tie ir pakārtoti pēdējam darbības vārdam teikumā, kas ir “tieciet piepildīti”, proti, tieciet piepildīti ar Svēto Garu (18.p). Un to, kā tas notiek, paskaidro sekojošie divdabji:
πληροῦσθεpres. pas. pavēles izt., noπληρόω– piepildīt.Tas nozīmē, ka mums turpinoši ir jātiek piepildītiem ar Dieva Svēto Garu.
Pirms tiekam iepazīstināti ar Jēzus mācību, mums tiek pastāstīts kopsavilkums tam, kas un kāds ir Tas, kurš māca.
Līdz ar to viss, kas uz šo brīdi ir pateikts, no 1.-4.nod., parāda, ka Jēzus mācība nav atdalāma no Jēzus paša, kas to māca. To parāda arī cilvēku reakcija Kalna svētrunas beigās, sk. Mateja ev. 7:28.29.
Līdzīgi kā cilvēces sākumā sātans kārdināja pirmos cilvēkus (1.Moz. 3.nod.), tā arī Jēzus Savas kalpošanas sākumā tika sātana kārdināts. Tikai Jēzus nekrita šajās kārdināšanās.
Iespējams, ka precīzākai katra kārdinājuma būtības noteikšanai būtu vairāk jāskatās uz Jēzus doto atbildi un ne tikai uz uz velna izteikto kārdinājumu. Par to liek aizdomāties Jēzus atbildes cilvēkiem arī citos gadījumos, kur Jēzus atbildēja pēc patiesās vajadzības un nevis pēc sākotnēji izteiktā jautājuma (sk. Lūkas ev. 10:29.36.37; Jāņa ev. 3:1-3).
Jēzus kristības rāda identificēšanos ar grēciniekiem. Sk. 2.Kor. 5:21. Visi, kas toreiz skatījās uz Jēzus kristīšanu un vēl nezināja to, ka Viņš ir bezgrēcīgs, varēja padomāt, ka tur kristās vēl viens grēkus nožēlojošs grēcinieks uz grēku piedošanu (sk. Marka ev. 1:4.5). Jānis Kristītājs gan kaut ko zināja par Jēzu, tāpēc arī viņš sākumā pretojās kristīt Jēzu.
Matejs turpina rādīt pravietojumu piepildīšanos. Kā vēlāk redzam mācekļu uzdotajā jautājumā par Ēliju (Mateja ev. 17:10-13), Mateja izvēle parādīt Jāņa Kristītāja kā Ēlijas kalpošanu pirms Jēzus publiskās kalpošanas bija nepieciešamība jūdu dēļ.Masveidīgā cilvēku kristīšanās ar grēku nožēlas kristību (sk. Marka ev. 1:4) rāda grēka apmērus (atkal: garīgās situācijas iezīmēšana līdzīgi kā iepriekš Mateja ev.). Arī Jēzus kalpošanā vēlāk: līdzību lietošana ir norādījums uz cilvēku grēcīgumu un daudzu nevēlēšanos atgriezties no grēkiem (Mateja ev. 13:10-15).
Jāņa kristītie atzina, ka ar fizisku piederību pie Israēla tautas nepietiek, bet ka ir vajadzīgs nožēlot grēkus – jau apzinātā vecumā (sk. Jāņa vēsti Mateja ev. 3.nod.). Pēc šīs kristīšanās ir svarīgi uzrādīt atgriešanās augļus, sk. Mateja ev. 3:8-10. Līdz ar to tiem, kas šodien bērnu kristīšanai velk paralēles ar apgraizīšanas praksi vecās derības laikā, būtu jānonāk pie līdzīgas atziņas: tāpat kā toreiz zīdaiņa vecumā apgraizītajiem šī zīme nepalīdzēja iegūt mūžīgo dzīvību bez apzinātas grēku nožēlas, tā arī bērnībā kristītiem šodien bez apzinātas grēku noželas no tā nekāds labums nebūs. Bez tam: pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās apgraizīšanai vairs nebija nekādas nozīmēs (sk. Filipiešiem 2:3).
VD veido ticības sapratnes fonu Jēzus dzīves laikā. Un tajā vairākkārt Israēla tauta salīdzināta ar vīnakoku, sk. Ps. 80:8-17; Jes. 5:1-7; Jer. 2:21; Ecēh. 15.nod.; Ecēh. 19:10-14; Hoz. 10:1.
Bieži VD rāda, ka israēlieši neklausīja Dievam, vairākkārt tas rādīts arī caur šo salīdzinājumu, proti, Israēla tauta kā vīnakoks vai vīnogu dārzs. Šādā sapratnes kontekstā Jēzus sevi sauc par īsto vīnakoku, norādot, ka Viņš sevī personificēja Israēla tautu. Tādu personificējumu atrodam arī Mt. 2:15, kur par Jēzu, citējot vārdā nenosauktu pravieti, sacīts:
Iespējams, ka tas ņemts no Hoz.11:1, kur sacīts:
Jēzus ir patiesais Israēls, bet zari ir katrs, kas kā Israēla tautas locekļi, atnākot Jēzum, nonāk prasības priekšā Viņam ticēt un tādā veidā būt savienotiem ar Viņu, sk. arī Jņ. 1:11-13:
(Vīnakokam un tā zaru vienotībai ir līdzība ar to, kā ap. Pāvils draudzi sauc par Kristus miesu, tai pat laikā mēs esam šīs miesas locekļi, sk. 1.Kor. 12:12; Ef. 1:22.23; 5:30.)
Tātad ar augļu nešanu Jāņa ev. kontekstā vispirms būtu jāsaprot ticība un paklausība Jēzum.
Jēzus Savu debesu Tēvu sauc par vīnadārza kopēju, t.i., Israēla tautas kopēju. Jau VD rāda, ka israēlieši Dievu varēja saukt par savu Tēvu, (piem., 5.Moz. 32:6; Jes. 63:16; Jer. 3:19), tomēr JD Dievs kā Tēvs ir saukts daudzkārt vairāk. Un visvairāk Dievs par Tēvu saukts Jāņa evaņģēlijā. Piem., Jņ. 5:17-20.30:
Jēzus ir īstais vīnakoks un Dievs ir dārznieks. VD laikā tā bija Israēla tauta; jaunajā derībā – visi, kas tic Jēzum Kristum. Jēzus dzīves laikā notiek šī pāreja no tā brīža Israēla tautas uz šo jauno Israēla tautu, kurai piederību nosaka ticība Jēzum.
Sk. arī, piem., Jņ. 10:16:
Jēzus dzīves laikā bija daudzi, kas Viņu dzirdēja un Viņam sekoja. Kādi atkrita no sekošanas Viņam, sk. Jņ. 6:66. Arī Jūda atkrita no Jēzus. Jēzus apustuļi, lai arī bija dažādi gadījumi, tomēr ticēja Viņam; tie bija tie, kas augļus nesa (tajā brīdī nodevējs Jūda jau vairs nebija kopā ar viņiem, sk. Jņ. 13.nod.). Un Jēzus teica par viņiem, 3.p.: “Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.” Tas nozīmē, ka Jēzus runātie vārdi uz mācekļiem atstāja tīrošu iespaidu. Tāds ir Dieva vārds, kuru pieņemot, mēs tiekam tīrīti. Sk. arī 2.Tim. 3:15-17:
Par pēdējo teikumu: vārds “kāro”,
ἐπιθυμοῦσιν, prez.akt.ind. noἐπιθυμέω– kārot, alkt, ilgoties.Vārds “ieskatīties”,
παρακύψαι, aor.akt.nenot. noπαρακύπτω– noliekties, lai paskatītos; ieskatīties; skatīties, noliecoties uz priekšu.Eņģeļi, kas nekad nav grēkojuši, kas kalpo Dievam, kas vēro Dieva darbus, viņi zina par šo lielo pestīšanu un žēlastību, kas mums ir dota caur Kristus ciešanām un godību. Un viņi vēlas, kāro (tagadnes laikā) šajās lietās ieskatīties.
Eņģeļu vēlme uz to paskatīties joprojām norāda, - un viņiem nav grēka pieredze, kas ir mums, un viņiem nav pestīšana, kas ir mums, - cik īpaša un liela ir Dieva glābšana caur Jēzu Kristu mums. Un viņi nespēj redzēt pestīšanu ar to pieredzi kā mēs, kas caur Jēzu esam izglābti no grēka, nāves un sātana varas.
“gribēdami izzināt” –
ἐραυνῶντεςprez.akt.divd. noἐρευνάω– čakli meklēt, pārbaudīt.Praviešos darbojās Kristus Gars jeb Svētais Gars. Jēzus praviešiem runāja par Sevi. Ja 10. p. pestīšanu paskaidro ar vārdu žēlastība, tad šeit tas vēl papildināts ar vādiem “par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību”.
“pravieši, kas pravietoja” - pravieši vispirms pravietoja (frāze “kas pravietoja” ir aor.akt.divd.) par šo pestīšanu. Tad viņi taujāja (
ἐκζητέω) un pētīja (ἐξερευνάω) šo pestīšanu. Panta sākumā nosauktā pestīšana panta beigās tiek saukta par žēlastību.“taujājuši”, aor.akt.ind. no
ἐκζητέω– meklēt, izmeklēt;“pētījuši”, aor.akt.ind. no
ἐξερευνάω- izmeklēt, čakli meklēt, izvērtēt uzmanīgi.