Tas nozīmē, ka visa šī daļa akcentē Dieva pestīšanas jeb glābšanas lielumu, uz kuru mums jāskatās, lai ticībā uzvarētu visas ciešanas un grūtības.
Mārtiņš Balodis
6 Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos,
7 lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.
8 Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši, uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā,
9 kad jūs sasniegsit savas ticības galamērķi, dvēseļu pestīšanu.
1965.g. rev. tekstā gan 6.p. “jūs līksmosities”, gan 8.p. “priecāsities” abi ir viens un tas pats vārds vienā un tai pašā gramatiskā laikā: ἀγαλλιᾶσθε, prez.med.ind. no ἀγαλλιάω - līksomties, ārkārtīgi priecāties, būt ļoti priecīgam. Tā kā tie ir tagadnē, tad tiem jābūt tulkotiem tagadnē: “jūs līksmojaties” (6.p.) un “priecājaties” (8.p.).
9.p. nav jābūt “kad jūs sasniegsit”, bet jābūt “sasniegdami”, tagadnē, jo tur lietots prez.med.divd.
Mārtiņš Balodis
12 Mīļie, nebrīnaities par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts.
Pēteris to raksta tagadnes formās, proti, tas notiek tajā brīdī. Šajā pantā ir viens darb. vārds pavēles izteiksmē, prezentā, “nebrīnaities”, un divi divdabji prezentā, latviski iztulkots “kas nāk” un “notiktu”. Tas norāda uz to, ka tajā brīdī kristieši piedzīvoja vajāšanas. Ja Pēteris rakstīja no Romas (sk. 1.Pēt. 5:13, kur ar vārdu Bābele varētu būt domāta Roma), tad viņa tā brīžā pieredzes konteksts bija kristiešu vajāšanas Romā, kuras bija saistītas ar Romas dedzināšanu (64.g. jūlijs) un kristiešu vainošanu tajā. Bet tā kā kristieši, kuriem Pēteris rakstīja, dzīvoja tālu no Romas (sk. 1:1) un viņi, iespējams, nepiedzīvoja tieši to pašu, tad pavisam noteikti mēs varam teikt, ka vajāšanas un ciešanas par kurām Pēteris runā šajā vēstulē, bija cieši saistītas ar viņu ticību Jēzum neticīgo vidū vispār. Nepatikas un vajāšanu pieredze saistībā ar ticību Jēzum ir kristiešu universāla pieredze, vai tā būtu ģimene, radi, darba vieta vai sabiedrība. Sk. Jēzus sacīto (Jņ. 16:33), arī Pāvila un Barnabas sacīto (Ap.d. 14:22) un Pāvila rakstīto (2.Tim. 3:12).
Pēteris šajā vēstulē kristiešus neskubināja atrast gudru veidu, kā sadzīvot ar neticīgajiem. Pēteris arī neaicināja uz viltīgu pielabināšanos neticīgajiem. Pēteris arī neaicināja ticīgos bēgt no ciešanām. Nē! Pēteris aicināja izturēt vajāšanās. Ar šādām acīm mums jālasa šī vēstule, lai mēs labāk spētu atrast tās pielietojumu arī mums šodien.
Mārtiņš Balodis
7 Jūs bijāt skaistā gājienā, kas jūs ir kavējis paklausīt patiesībai?
8 Šis mudinājums nenāk no Tā, kas jūs aicina.
9 Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu.
10 Es paļaujos uz jums ticībā Tam Kungam, ka jūs nepieņemsit svešas domas, bet tas, kas jūs sajauc, saņems sodu, lai būtu kas būdams.
11 Bet, ja es, brāļi, sludinu apgraizīšanu, kamdēļ tad es vēl topu vajāts? Tad jau Kristus krusta piedauzība ir beigusies.
12 Kaut jel tie sagraizītos, kas jūs musina!
No 7.-12.p. aprakstīts, ka kādi bija kavējuši paļaušanos uz ticību, kādi bija mudinājuši uz kaut ko citu. Viņu ietekme ir bīstama un tāda, kas izplatās (9.p.). Viņi saņems sodu. Šajā sadaļā ap. Pāvils ar vairākiem argumentiem apliecina, ka galatieši vairs nav paklausīgi patiesībai.
7.p. varētu arī tulkot:
7 Jūs skaisti skrējāt. Kas jūs traucēja paklausīt patiesībai?
Kad skrējēju traucē vai izskrien viņam tieši priekšā, tad tiek kavēts ātrums, var arī krist un savainoties. Tā ir tā aina, kādu rāda Pāvils. Iztraucēšana jau bija notikusi.
Tas nav no viņus aicinošā Dieva. 8.p. Dievs bija strādājis ar viņiem, Dievs caur Kristu viņus bija atpestījis; tas, kas viņus ir mudinājis, precīzāk pārliecinājis, uz vēl kaut ko jeb atpakaļ pie tā, kas jūdiem kādreiz bija obligāts – apgraizīšanas kā derības zīmes, ka viņi pieder pie izglābtās israēliešu draudzes – nenāk no Dieva.
Šāda neliela novirze no patiesības var šķist nenozīmīga, bet tā ir kā ļauna sērga, kas izplatās. Piemērs ar raugu un mīklu, 9.p. Pirmkārt, tā trupina saēst viena cilvēka kristīgo stāju. Otrkārt, tā ietekmē arī citus kristiešus.
Pāvila vienīgā paļaušanās ir uz Jēzu un caur šo atrašanos Jēzū viņš paļaujas uz galatiešiem. 10.p. (ἐγὼ πέποιθα εἰς ὑμᾶς ἐν κυρίῳ, kur abas prievārdu frāzes ir pakļautas vienam darbības vārdam πέποιθα). Tikai atrodoties Jēzū Pāvils ir pārliecināts, ka galatieši atgriezīsies no saviem grēkiem.
Sajaucēji saņems sodu. 10.p.
Pāvils ar savu apgrieztās patiesības jautājumu illustrē, ka viņa vajāšana liecina par to, ka viņš noteikti nesludina apgraizīšanu, 11.p.; viņš pavisam noteikti sludina kaut ko, kas ir pilnīgi pretējs jebkādiem cilvēku pūliņiem savā labā kaut ko izdarīt: gan saistībā ar apgraizīšanu, gan saistībā ar Kristu, kas, būdams Mesija, kļuva par lāstu. Tikai to, kas ir atšķirīgs no cilvēkiem pieņemamām pūlēm un uzskatiem, vajā un nepieņem. Tāds bija Pāvils.
12.p. ilustrē Pāvila aizraušanos par to, ka sajaucējiem ir jātiek apturētiem. Vārds “sagraizītos” var tikt tulkots arī kā nogriezt, amputēt.
Mārtiņš Balodis
6Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana, bet ticība, kas darbojas mīlestībā.”
Galatieši mēģināja savu statusu, proti, ka viņi ir Dieva bērni, nostiprināt ar savu rīcību: apgraizīšanu, bauslības turēšanu; jo viņiem likās jeb pareizāk, kāds bija iestāstījis (2:4; 6:12), ka vajag vēl VD likumu turēšanu. Pāvils saka, ka, pievēršoties VD likumu turēšanai, viņi zaudē pestīšanu Jēzū.
Tā vietā Pāvils saka šo 6.p., kas parāda: tiem, kas tic Jēzum un paliek Jēzū, tiem viņu darbi nemeklē iegūt labvēlību un drošību pie Dieva (kā apgraizīšana un bauslības turēšana), bet tiem ticība Jēzum uzrādās darbos – tā darbojas caur mīlestību.
6.p. darbības vārds „spēj” ir tagadnē (prez., akt.) un “kas darbojas” ir tagadnē (tagadnes divdabis): “spēj ... ticība, kas darbojas”. Tātad nevis jau izpildīts likuma burts (piem., apgraizīšana), bet ticība, kas darbojas šobrīd ticīgā dzīvē caur mīlestību.
Tas nozīmē, ka patiesu piederību Jēzum nenosaka likumu pildīšana, bet to uzrāda ticība, kas darbojas. Iespējams, ka ar vārdiem: “nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana” Pāvils izslēdz jebko, kas nav ticība Kristum Jēzum un palikšana Viņā.
Vienīgie darbi piederībā Jēzum ir ticībā uz Jēzu darīti, ar/caur mīlestību (δι' ἀγάπης). Līdz ar to: tie nav aiz pienākuma veikti darbi vai aiz bailēm veikti darbi, lai mēs piederētu Jēzum. Tie ir liecības veikti darbi par to, ka piederam Jēzum; tie ir pateicības un priekā veikti darbi, jo Pāvils skaidri min kvalifikatoru: „caur mīlestību”. Un mīlestībā strādāšanu nevar notēlot: vai nu cilvēks mīlestībā kaut ko dara vai nemīlestībā. Un šāda veida darbiem mīlestībā ir iespējams tikai viens izejas avots: ticība uz Jēzu, pilnīga paļāvība uz Jēzū doto taisnošanu.
Mārtiņš Balodis
5 Mēs garā gaidām un ceram uz ticības pamata iegūt taisnību.”
5 Jo mēs Garā (ar Garu) iz ticības taisnošanas cerību saņemam.
Šie Pāvila vārdi ir tiešā kontrastā ar to, ko viņš raksta 4.p. par to, ko galatieši bija izdarījuši: viņi bauslībā tiek taisnoti (tagadnes laiks), bet mēs Garā taisnošanas cerību [sirsnīgi] saņemam.
Garā. Mēs esam saņemšanas laikā, kurā Svētā Gara klātbūtne ir ļoti vajadzīga un nepieciešama. Svētā Gara klātbūtne tiek nodrošināta ar to, ka mēs dzīvojam ticībā uz Jēzu. Tas tā sākās un tas tā turpinās, sk. Gal. 3:2.5.
No ticības (iz ticības). Gal. 5:5. Tā ir uzticēšanās Jēzum kā Glābējam.
Saņemam – tagadnē (ἀπεκδεχόμεθα, prez., med., ind. no ἀποδέχομαι – sirsnīgi pieņemt, uzņemt). Ne pagātnē, - nezinot, kāda tam ietekme šodienā. Ne nākotnē, - neesot šodien drošiem par to, vai taisnošana, kas mums apsolīta, mums tiks dota vai nē. Tagadnē: mēs to saņemam aktīvi, tagad, un, paliekot ticībā un turpinoši staigājot Dieva Garā, mēs turpinām baudīt šo taisnošanas cerību. Šī cerība ir garantija, bet vārds cerība norāda, ka tas ir nākotnes piepildījums. Rom. 5:2.5.
Mārtiņš Balodis
4 Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši.
Burtiskāks tulkojums ar pierakstītiem gramatiskiem laikiem palīdzēs saprast Pāvila uzrādīto problēmu:
4 Jūs tikāt šķirti(aorists, pasīvs) no Kristus, kas jūs bauslībā tiekat taisnoti(prez., pasīvs), jūs žēlastību pazaudējāt(aorists, aktīvs).
Tie, kas jau bija pakļāvuši sevi apgraizīšanai (sk. 2. un 3.p.) vai bauslības turēšanai kā taisnošanas līdzeklim Dieva priekšā Galatijā, tie ar šo nodošanos apgraizīšanai un bauslības turēšanai tika šķirti no Kristus un viņi pazaudēja žēlastību. Pāvila lietotie gramatiskie laiki – aoristi – rāda, ka tas ir noticis pagātnē. Tātad bauslības pildīšana kā glābšanas līdzeklis nav briesmu ceļš uz atteikšanos no Jēzus; tāda pildīšana kā glābšanas līdzeklis uzrāda, ka šķiršana no Kristus jau ir notikusi un žēlastība jau ir pazaudēta. Tas ir briesmīgi!
Labas lietas ir jādara, bet ar tām nav jāpelna Dieva labvēlība. To Jēzus Kristus sagādāja mūsu vietā.
Mēs paši nekādi nevaram un nedrīkstam justies stipri, tā it kā mēs būtu taisnības pelnītāji. Mums visu laiku jāpaļaujas uz Kristu un Viņā atklāto Dieva žēlastību.
Mārtiņš Balodis
43 Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu …
Varam domāt, ka 3.Moz. 15:19-27 attiecas uz šo situāciju.
Mārtiņš Balodis
41 Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā,
42 jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu.
Sinagogas priekšnieka atbildībā bija gan garīgās, gan praktiskās lietas sinagogā: viņi organizēja dievkalpojumus, viņi atbildēja par ēkas uzturēšanu.
Tas, ka sinagogas priekšnieks nāca pie Jēzus pēc palīdzības, rāda, ka viņš ticēja, ka Jēzus var palīdzēt.
42.p. “drūzmējās” – συνέπνιγον, imperf.akt.ind. no συμπνίγω – žņaugt, spiesties virsū. Šis vārds arī Lk. 8:14 (latv. val. noslāpst); Mr. 4:7 (latv. val. nomāca).
Mārtiņš Balodis
40 Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis Viņu saņēma, jo visi Viņu gaidīja.
Šeit pilnīgi pretēja reakcija no cilvēkiem, nekā 37.p. par geraziešu apgabala iedzīvotājiem: tur lūdza Jēzu aiziet, bet šeit viņu “saņēma”, ἀπεδέξατο, no ἀποδέχομαι – laipni, sirsnīgi saņemt vai pieņemt, sk. arī Lk. 9:11.
11 Bet ļaudis, to izzinājuši, sekoja Viņam, un Viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas.
Mārtiņš Balodis
2 Redziet, es, Pāvils, saku jums: ja jūs tiekat apgraizīti, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs.
3 Bet no jauna es apliecinu katram cilvēkam, kas tiek apgraizīts, ka viņam jāizpilda visa bauslība. (burtiski pēdējā frāze: “ka viņš ir pārādnieks izpildīt visu bauslību”.)
Katrs, kas atkāpjas uz paļāvību uz bauslību (šajā gadījumā – apgraizīšanu kā zīmi piederībai pie Israēla tautas), tam Kristus nekādā ziņā nepalīdzēs un viņš ir saistīts jeb viņš ir parādā izpildīt visu bauslību.
Tā vien šķiet, ka galatieši apgraizīšanu pieņēma kā rezerves biļeti nonākšanai debesīs. Tā teikt: ja nu tomēr vajadzēs arī apgraizīšanu, lai tiktu debesu valstībā, tad tā būs izdarīta.
Zaudēta glābšana caur Jēzu. Ja tu paļaujies uz to, ko tu vari izdarīt, tad Kristus pestīšanas darbs tev vairs nelīdz. Tad tu to esi atraidījis.
Savā spēkā jāizdara viss, ko saka bauslība. Pieņemot apgraizīšanu kā derības zīmi savai piederībai Israēla tautai, galatieši atkāpjas no jaunās derības, kuru Dievs slēdza ar cilvēkiem caur Kristu un ar Viņa asinīm. Un tad ir jādara visa bauslība! Kas pieņem apgraizīšanu, principiāli ir atgriezies pie vecās kārtības, šajā gadījumā pie bauslības. Tad arī ir jāpilda visa bauslība. Bet tas nav iespējams!
Mārtiņš Balodis
1 Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!
Svabadībai jeb brīvībai Kristus mūs ir atbrīvojis, - tas ir vēl viens veids, kā saprast Pāvila centienus šajā vēstulē galatiešus atgriezt atpakaļ pie Jēzus. Kristus mūs ir atbrīvojis no bauslības pildīšanas kā veida, ar ko mēs kļūtu Dievam pieņemami, jo tas nav iespējams.
Gal. 4,4-7:
4 Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības,
5 lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.
6 Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!
7 Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.
Tādēļ jāstāv stipri un nedrīkstam ļaut arī citiem mūs iejūgt kalpības jūgā, Gal. 5:1. Tas ietver personīgu atbildību. Mums ir jāuzmanās no tiem, kas cenšas mūs atkal paverdzināt. Vārds “atkal” norāda, ka kristietis, ņemot klāt pie Jēzus vēl kaut ko, atkal nonāk verdzībā. Galatieši pirms tam bija, tā varam domāt, pagānismā (sk. Gal. 4:8). Tagad, kad viņiem tiek piedāvāts judaisms, un viņi to pieņem, viņi ar to atkal nonāk verdzībā. Par to, ka ļaujot likumu turēšanai noteikt savu vērtību un ka tas ir neiespējami, Pāvils runāja jau iepriekš, sk. Gal. 4:21.
Mārtiņš Balodis
40 Un Viņš uz tiem sacīja: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?"
41 Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: "Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?"
Šeit ir runa par divām bailēm.
Pirmkārt, mācekļiem bija bailes no vētras (40.p.).
38.p. saka, ka šie pieredzējušie jūrnieki apzinājās bojāeju, savukārt 40.p. Jēzus skaidri saka, ka viņi ir bailīgi. Bet lielākā problēma nebija spēcīgā vētra, bet gan neticība Jēzum, 40.p.
Otrkārt, bailes no Jēzus.
39.p. saka, ka Jēzus:
... apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.
41.p. sacīts:
Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?
Mācekļu bailes no Jēzus bija vēl lielākas par bailēm no vētras (41.p.: καὶ ἐφοβήθησαν φόβον μέγαν: “Un viņi nobijās ar lielām bailēm ...”)
Jēzus ir lielāks un vairāk jābaidās, nekā no problēmām. Iepazīstot Dieva spēku un palīdzību problēmās, ir pareizi, ka arī mēs rezultātā vairāk baidamies Dievu nekā problēmu, kas tikko vēl likās tik iznīcinoša. Tomēr iepazīstot Dievu gan būtu labi, ka mēs katru nākošo problēmu nebaidītos, bet dzīvotu paļāvībā uz Dievu. Sk. 40.p. sakarību starp abiem Jēzus jautājumiem mācekļiem par bailēm un ticību. Tur, kur ir ticība Jēzum, tur nav vietas bailēm. Ticība un uzticēšanās Jēzum dod drošību un mieru grūtībās. Jēzus nesacīja mācekļiem: “Tā kā esmu šeit, tad nebūs vētra.” Jēzus lika saprast, ka tāpēc, ka Viņš tur bija, viņiem vajadzēja ticēt Viņam un līdz ar to arī būt drošiem, ka viss būs labi.
Mārtiņš Balodis
39 Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.
Jēzus atklāja savu dievišķo spēku pār dabu. Kaut arī tas, kas bija traucēklis mācekļiem, nebija traucēklis Jēzum, Viņš tomēr apklusināja vētru. Tas ir tas, ko Jēzus dara arī mūsu problēmās, bet, kā redzam tālākajos pantos, tas nav viss, ko Jēzus dara. Un mums ir svarīgi, līdzīgi kā mācekļiem, dzirdēt to, kas seko.
Mārtiņš Balodis
38 Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?”
Bībelē, īpaši Psalmu grāmatā, ir uzrakstītas daudzas cilvēku sarunas ar Dievu par to, kā viņi jūtās un ko viņi domāja un lūdza Dievam, esot grūtībās. To lasām arī šeit. Sk. arī Ps. 77,4-11:
4 Kad es pieminu Dievu, tad es nopūšos; kad pārdomāju, tad mans gars izsamist. (Sela.)
5 Tu turi nomodā manas acis, es esmu tik stipri nemiera pilns, ka nespēju runāt.
6 Es domāju par senajām dienām, es pieminu aizgājušos gadus.
7 Es atminos savu dziesmu naktī cītaras pavadībā, mana sirds ir pārdomu pilna, mans gars meklē skaidrību un jautā:
8 vai Dievs atstums mūžīgi un nebūs vairs nekad žēlīgs?
9 Vai Viņa žēlastība un labsirdība ir uz visiem laikiem pagalam, Viņa solījums pagalam uz paaudžu paaudzēm?
10 Vai Dievs ir aizmirsis žēlīgs būt? Vai dusmās ir aizslēdzis Savu žēlsirdību? (Sela.)
11 Un es sacīju: tās ir man jo sāpīgas bēdas, ka Visuaugstākā labā roka ir tā pārmainījusies.
Mārtiņš Balodis
35 Un Viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: “Pārcelsimies uzviņu malu.”
36 Un, ļaudis atlaiduši, tie Viņu ņēma līdzi, tā ka Viņš laivā bija, un citas laivas bija pie Viņa.
37 Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu.
Notikums norisinājās Galilejas jūrā. Jēzus, kas zināja visu, kas notiks, lika mācekļiem ceļot pāri jūrai. Problēmas mūsu dzīvē nav nejaušība. Caur tām Dievs mūs māca un velk Sev tuvāk. Arī citur Bībelē lasām, ka Dievs ir tas, kas mūs ieved grūtībās, sk. Ps. 42:8-10:
8 Vieni plūdi nomaina otrus plūdus, Taviem ūdeņiem krācot; visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri par manu galvu.
9 Dienā es saucu: “Kungs, neliedz man Savu žēlastību!” Un naktī es raidu savu dziesmu, savu lūgšanu pie savas dzīvības Dieva.
10 Es saucu uz Dievu: “Mana stiprā klints, kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc mans gājiens norit ciešanās un ienaidnieka spaidos?”
Sk. arī Ps. 69:27.
27 jo viņi vajā to, ko Tu esi sitis, un vairo tā sāpes, ko Tu esi ievainojis.
Mārtiņš Balodis
1 Daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: "Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti."
2 Kad Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa, tad nosprieda, lai Pāvils, Barnaba un daži citi ietu šī jautājuma dēļ pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi.
3 Draudzes pavadīti, viņi gāja caur Feniķiju un Samariju un, stāstīdami par pagānu atgriešanos, sagādāja visiem brāļiem lielu prieku.
4 Kad viņi nonāca Jeruzālemē, viņus uzņēma draudze, apustuļi un vecaji, un viņi pasludināja, ko Dievs ar viņiem darījis.
5 Bet piecēlās daži no farizeju sektas, kas bija kļuvuši ticīgi, un sacīja: "Tos vajag apgraizīt un pavēlēt tiem turēt Mozus bauslību."
15.nodaļa stāsta par tā saukto Jeruzālemes koncilu: maldi no judaisma apdraudēja draudzi un kā Dievs draudzi vadīja ar to tikt galā.
1.p. rāda problēmu, ko kādi sludināja: “... jūs nevarat tikt pestīti.” (1.p.) Tas ir ļoti liels apgalvojums! Un kāda ir izeja: "ja vien jūs tiktu apgraizīti". Šo cilvēku uzskatā cita varianta nav. Tas nozīmē, ka viņu acīs Antiohijas kristieši netiks izglābti, ja viņi paliks tā kā viņi atradās pašreizējā ticībā Jēzum. Par apgraizīšanas nopietno prasību sk. 1.Moz. 17:10-14.
Šī problēma ir apskatīta arī ap. Pāvila vēstulē galatiešiem. Ja arī šodien kristīgo draudzi neapdraud tieši šī mācība, tomēr iemesls tam, kāpēc tas uzrakstīts Bībelē, ir redzams joprojām, jo cauri gadsimtiem draudzi ir bombardējušas mācības par to, ka tu netiksi atpestīts, ja vien ... un seko nosacījumi, kas jāizpilda.
Par atnācējiem sacīts, ka viņi mācīja (grieķu val. vārds διδάσκω). Viņi vienkārši neizteica savus uzskatus; viņi mācīja savus uzskatus.
2.p. rāda, ka Pāvils un Barnaba tam nelokāmi nostājās pretī. Pāvils ļoti labi zināja, kas tā ir par aplamu domāšanu, jo viņš pats nāca no tāda uzskata (sk. Fil. 3:9). Lēmums iet uz Jeruzālemi bija ar tālejošām sekām. Tas visu draudzi, no tās dzimšanas vietas kopā ar Kristus izraudzītiem apustuļiem, nostādīja atklātā pozīcijā pret šiem maldiem.
3.p. ir interesants iestarpinājums starp strīdu Antiohijā un koncilu Jeruzālemē: stāsts par cittautiešu atgriešanos pie dzīvā Dieva izraisa lielu prieku kristiešos, burtiski, “visiem brāļiem”.
Arī 4.p. turpina rādīt, ka Dievs ir lietojis Pāvilu un Barnabu.
Un tad atkal 5.p., līdzīgi kā 1.p. šajā nodaļā, rāda nosacījumus, kurus uzstāda kristieši, kas nākuši no farizeju vidus.
Kā nonāca līdz risinājumam: caur pozitīvu pieredzi vai caur draudzes mācību? Vai šī rakstvieta mēģina pateikt, ka tas, ka Dievs lietoja Pāvilu un Barnabu (3. un 4.p.), ir pietiekošs arguments, lai neņemtu vērā šos bauslības sludinātājus?
Konteksts rāda, ka lēmums saņemt padomu un atbalstu jautājuma risināšanā, nāca pirms apraksta par to, ka Dievs lietoja Pāvilu un Barnabu. Līdz ar to 3. un 4.p. nav jāuzlūko kā arguments, ka viss ir kārtībā, bet drīzāk kā iedrošinājums, ka tik tālu, cik darbs ir paveikts, viss ir kārtībā. Pretējā gadījumā:
jebkuru pozitīvu pieredzi varētu skaidrot kā Dieva akceptu;
nebūtu jārēķinās ar citu kristiešu, tai skaitā, vadītāju viedokli par strīdīgu jautājumu; tā teikt: kamēr viss iet labi, daru kā gribu.
Taisnošana ticībā, bez Mozus bauslības turēšanas, bija vēsts, kuru Pāvils un Barnaba sludināja cittautiešiem. Sk. pirms tam Pisidijas Antiohijā Pāvils sludināja par Jēzu sekojošo, Ap.d. 13:38-39:
38 Tāpēc zinait, brāļi, ka caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana, un visās lietās, kurās Mozus bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu,
39 ikviens, kas tic, caur Viņu tiek taisnots.
Tā ir vēsts, kas cauri visiem laikiem ir radījusi strīdus, kontraversijas, neizpratni, galējības un tml. Sk. arī 1.Moz. 15:1-6; Ebr. 11.nod. par ticības varoņiem VD laikā; Hab. 2,4b:
4b Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.
Ticība un paļāvība uz Dievu dažkārt izskatās tik nesaprotama un muļķīga, ka tā ticīgam cilvēkam liek izskatīties tieši tādam, kam nav nekā uzskatāma, ko uzrādīt kā savas glābšanas līdzekli: ne ārēji redzamu zīmju, ne vēsture ar labiem darbiem, ne uzskatāmu Dieva svētību kā pierādījumu Viņa labvēlībai, ne perfektums raksturā un uzvedībā.
Kristieši, kas nāca no farizeju vidus, pret cittautiešu kristiešiem izvirzīja prasību pēc apgraizīšanas un Mozus bauslības turēšanas tāpēc, ka viņi nespēja pieņemt, ka Dievs cittautiešus varētu pieņemt bez tā visa. Kā vēlāk saka Pāteris (10.p.) un Jēkabs (19.p.), bauslības turēšana nav iespējama (10.p.), tā ir apgrūtinoša (19.p.).
Mārtiņš Balodis
5 Kad Sīla un Timotejs bija atnākuši no Maķedonijas, Pāvils ar visu sirdi sludināja, apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus.
Acīmredzot Sīla un Timotejs neaizgāja pie Pāvila, kad viņš bija Atēnās, kā Pāvils to gribēja (sk. Ap.d. 17:15). Viņi sastapās šeit – Ahajā, Korintā.
“Pāvils ar visu sirdi sludināja” – συνείχετο τῷ λόγῳ ὁ Παῦλος. Oriģinālā burtiski nav vārdi “ar visu sirdi” un nav arī burtiski vārds “sludināja”, bet ir vārds logos un darbības vārds συνείχετο, imperf., pas., ind. no συνέχω - turēt kopā; turēt kopā ar spēku; turēt pilnīgi; pasīvā: būt satvertam ar; būt ietekmētam ar; būt spiestam. Tāpēc viens veids, kā burtiski varētu tulkot, būtu “Pāvils bija satverts ar vārdu” ar domu, ka viņš no visas sirds sludināja.
“apliecinādams” - διαμαρτυρόμενος, prez., med., divd. no διαμαρτύρομαι - liecināt, apstiprināt ar liecību.
“ka Jēzus ir Kristus” bija galvenais, par ko jūdus pārliecināt. Proti: viņi zināja, ka jānāk Mesijam jeb Kristum; kādi, iespējams, zināja, ka Jēzus ir dzīvojis. Un tad atlika no Svētajiem rakstiem parādīt, ka Jēzus, kas tikko bija dzīvojis Israēla tautas vidū, un tas, kā Viņš bija dzīvojis un kas notika ar Viņu, un ka Viņš ir augšāmcēlies utt., ir tas, kas Bībelē attiecināts uz Mesiju. Un vēl bija jāsludina arī tas, ka Jēzus nomira par cilvēku grēkiem un ka ticībā uz Viņu cilvēki saņem grēku piedošanu.
Mārtiņš Balodis
4 Viņš katru sabatu mācīja sinagogā un centās pārliecināt jūdus un grieķus.
Atkal parādīta Pāvila stratēģija: sākt ar sinagogām. Lietoti divi darbības vārdi: “mācīja” - imperfekts, med., ind. - διαλέγομαι - pārdomāt, sarunāties, diskutēt; “centās pārliecināt”, grieķu val. ir tikai viens vārds πείθω, imperf., akt. ind. – “pārliecināja”. Tā kā abi darbības vārdi ir imperfektā, tad tie abi norāda uz turpinošu darbību.
Mārtiņš Balodis
17.nodaļa satur atstāstu par misionāru kalpošanu 3 lokācijās, kurās katrā bija atšķirīga reakcija uz evaņģēlija vēsti. Šī nodaļa rāda arī sludinātāju nemainīgo vēsti, kas tika vai nu pieņemta vai noraidīta.
1 Izgājuši cauri Amfipolei un Apollonijai, viņi nonāca Tesalonīkē; tur bija jūdu sinagoga.
2 Pāvils, kā parasti, iegāja pie tiem un trīs sabatus runāja ar tiem par rakstiem,
3 tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušiem, un teikdams: "Šis ir Kristus Jēzus, ko es jums sludinu."
4 Dažus no tiem viņš pārliecināja, un tie piebiedrojās Pāvilam un Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un daudz dižciltīgu sievu.
Nosauktas divas mazākas vietas, kurām izgāja cauri un kurās netika sludināts. Šķiet, ka mērķis bija Tesalonīke, kas bija liela pilsēta. Tur bija arī jūdu sinagoga, kas nozīmē, ka pilsētā bija pietiekoša jūdu klātbūtne (vismaz 10 jūdu vīri), lai celtu sinagogu. Pāvila ieradums bija vispirms sludināt sinagogās. 3 sabatus Pāvils pacietīgi “runāja ar tiem par rakstiem”: viņš sludināja un skaidroja VD Svētos rakstus. No tiem Pāvils rādīja Jēzu.
“runāja”- διαλέγομαι - pārcilāt sevī dažādas domas; pārdomāt; sarunāties, diskutēt.
Šī ir pirmā reize, kad Ap.d. gr. parādās šis vārds. Tas nozīmē, ka no tiešas mācīšanas un sludināšanas ap. Pāvils Tesalonīkē, grieķiskā vidē, sāka lietot sarunas un diskusijas veidu kā evaņģēlija pasludināšanas rīku. Arī vēlāk ap. Pāvils to izmantoja, sk. Ap.d. 17:17 (Atēnās); 18:4 (Korintā; latv. tekstā “mācīja”); 18:19 (Efezā; “sludināja”); 19:8 (Efezā; “sarunādamies”); 19:9 (Efezā; “sludinādams”); 20:7.9 (Troadā); 24:25 (Jeruzālemē; “runāja”).
“par rakstiem” – burtiski: “no rakstiem”, t.i., no VD Svētajiem rakstiem.
“izskaidrodams” – prez. divd. no διανοίγω – burtiski: atvērt, sadalot; pilnīgi atvērt.
“pierādīdams” - prez. divd. no παρατίθημι – nolikt līdzās vai tuvu, nolikt priekšā; izlikt, izskaidrot.
Pacietība sludinot un skaidrojot ir ļoti svarīga, jo tikai pēc tam lasām rezultātu, proti, 4.p. Protams, varbūtība pastāv, ka šī atsaucība evaņģēlijam nenotika pēkšņi pēc 3 sabatu sludināšanas, bet pamazām. Jebkurā gadījumā secība, kādā tas uzrakstīts, rāda par to, kas vispirms bija jādara, proti, jāskaidro raksti un jāpierāda patiesības par Jēzu, lai cilvēki ticētu.
Pārliecināšana (aoristā, pasīvā “viņi tika pārliecināti”) par to, ka tas, ko Pāvils no VD svētajiem rakstiem skaidroja par Jēzu, ir patiesība. Tam ticot un to pieņemot šie cilvēki pievienojās Pāvilam un Sīlam. Sk. 1.Tes. Par Dieva vārda sludināšanu tesaloniķiešiem.
1.Tes. 1:4-6:
4 Mēs zinām, Dieva mīļotie brāļi, kā jūs tikāt izredzēti,
5 jo mūsu evaņģēlija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā un stiprā pārliecībā - jūs jau zināt, kādi mēs bijām, kad jūsu labā sākām darboties starp jums,
6 un jūs kļuvāt par maniem un Kunga Kristus sekotājiem, uzņemdami sludināto vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu...
1.Tes. 2:13:
13 Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat.
Varam domāt, ka jauno ticīgo starpā bija kādi jūdi, bet daudzi bija no dievbijīgo vidus (tie, kas no cittautiešiem ticēja Israēla Dievam, bet nebija pārgājuši judaismā). Jaunatgriezto vidū bija arī ievērojamas sievietes no cittautiešiem.
Arī 1.Tes. 2:14 norāda uz cittautiešu lielo klātbūtni Tesalonīkes kristiešu draudzē:
14 Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Kristu Jēzu Jūdejā, jo jūs tāpat esat cietuši no saviem ciltsbrāļiem kā viņi no jūdiem ...
Mārtiņš Balodis
7 Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus evaņģēliju.
Vārds evaņģēlijs - εὐαγγέλιον – nozīmē labā vēsts.Tas nozīmē, ka evaņģēlijs pēc satura un evaņģēlija mācība ir tikai viena un nav visu un dažādu mācību ietveroša. Tas nozīmē, ka patiesa kristietība ir citu mācību un ticību izslēdzoša. Nav vairāki ceļi pie Dieva, bet ir tikai viens: caur Jēzu Kristu.
Jņ. 14:6: “Jēzus viņam saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.””
Un tā Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliji atklāj to, kas ir patiesais evaņģēlijis. Bet to dara ar pārējā Bībele, tai skaitā vēstule galatiešiem. Un šajā vēstulē Pāvils rāda, ar ko bija saistīta evaņģēlija sagrozīšana: tā bija pievēršanās bauslības turēšanai, sk. 3:1-5; 4:9.10; 4:21; 5:2-4.
Sajaucēji darbojas uz cilvēkiem, toreiz – uz galatiešiem. Kāpēc? Gal. 6:12.13:
12 Tie, kas grib būt ārīgi godājami, spiež jūs apgraizīties tikai tāpēc, lai viņi Kristus krusta dēļ netiktu vajāti.
13 Tikai viņi, kas apgraizīti, paši netur bauslību, bet prasa, lai jūs pieņemtu apgraizīšanu, ka viņi ar to, kas noticis pie jūsu miesas, varētu lepoties.
Sajaucēi bija cilvēki, iespējams jūdu kristieši, kas bija sajutuši spiedienu no, ļoti iespējams, judaistiem, kas Jēzu neatzina. Tāpēc viņi musināja cittautiešus-kristiešus, kas dzīvoja Galatijā, apgraizīties, lai viņi savu tautiešu judaistu acīs neizskatītos tā, it kā viņi vairs nepaļautos uz bauslības darbiem. Tātad tas tika darīts izdevīguma dēļ, sk. 6:12: „grib būt ārīgi godājami”, „lai viņi Kristus krusta dēļ netiktu vajāti”. Kādas savtīgas un egoistiskas intereses šodien liek draudzē vienam piespiest otru darīt ārējas dievbijības lietas un rituālus, neliekot vairs centrā Jēzu?
Evaņģēlijs tiek sagrozīts. Tas nozīmē, ka ir jāstudē Dieva vārds, lai patiesā žēlastības vēsts tiktu paturēta tīra un nesagrozīta.
Mārtiņš Balodis
6 Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam.
Ņemot kopā 5.p. (sk. komentāru) un 6.p. varētu sacīt, ka visu šo vēstuli tās saturā Pāvils rakstīja tāpēc, ka Galatijas draudzes bija novērsušās no Dieva. Viņi bija atgriezušies pie likumu turēšanas tā vietā, lai savā pestīšanā balstītos uz Jēzus žēlastību (Gal. 5:4).
Šī ir vēstule, kurā Pāvils nesaka: “Es pateicos …”, - vārdi, kurus lasām vairākās citās viņa vēstulēs. Jau tulīt pēc īsā vēstules ievada Pāvils ķeras klāt problēmai.
Cits evaņģēlijs izpaudās kā pievēršanās bauslības turēšanai, sk. 3:1-5; 4:9.10; 4:21; 5:2-4. Galatieši no vienas puses ticēja, ka Jēzus ir nomiris par viņu grēkiem, bet no otras puses atgriezās pie bauslības turēšanas, jo viņiem kāds bija iestāstījis, ka viņi tiks taisnoti tikai tad, ja viņi šos likumus pildīs. Ja mēs līdzās Jēzum vēl kaut ko uzlūkojam kā nepieciešamu pestīšanai, tad mēs esam novērsušies no Dieva.
Oriģinālā aiz vārda “žēlastībā” ir vārds Kristus, tāpēc arī tulkots ir „Kristus žēlastībā”. Bet doma ir, ka Dievs mūs ir aicinājis žēlastībā, kas ir no vai caur Kristu. Tātad aicinātājs šajā žēlastībā ir Dievs. Novēršoties no Dieva, mēs arī novēršamies un zaudējam žēlastību, kurā Viņš mūs ir aicinājis. Tā vietā cilvēki, toreiz kristieši Galatijā, paļaujas uz saviem darbiem un likumu pildīšanu. Un Pāvilam protams ir jāsaka: „Es brīnos ...” Kā lai nebrīnās, ka cilvēks, neskatoties uz savu grēcīgumu un vājumu, un neskatoties uz to, ka Dievs viņu aicina žēlastībā, saka, ka viņš ar saviem spēkiem un pūlēm iegūs Viņa labvēlību!?
Mārtiņš Balodis
6 Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.
7 Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu.
8 Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu.
Neviens cits evaņģēlists tik daudz nerunā par liecināšanu kā Jānis (lietvārds μαρτυρία - liecība - Jāņa ev. 14x; Mateja ev. – 0; Marka ev. – 3; Lūkas ev. – 1; darb. vārds μαρτυρέω - liecināt - Jāņa ev. – 33; Mateja ev. – 1; Lūkas ev. – 1; Marka ev. – 0).
Jānis gan ir liecinieks, bet akcents nav uz viņu, bet uz to, kas tiek apliecināts, proti, Jēzus.
Jāņa evaņģēlijā vairāk kā citos evaņģēlijos akcentēts arī tas, kas Jānis nav, sk. 1:8.15.20.21; 3:28-30. No evaņģēlijiem kopumā uzzinām, ka viņš kristīja ļoti daudz cilvēku un ka viņam bija savi mācekļi. Viņa kristītie cilvēki nebija palikuši tikai Palestīnā, bet vairākus gadus vēlāk Pāvils 12 tādus vīrus satiek Efezā (Apustuļu darbi 19:1-7). Varētu domāt, ka Jāņa evaņģēlija rakstīšanas laikā bija vajadzīgs dot balansēts skats uz Jāņa lomu. Tāpēc arī akcents gan uz to, kas viņš bija, gan uz to, kas viņš nebija.
Mārtiņš Balodis
16 Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas.
17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,
18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.
Mūsu dzīve šajā pusē mūžībai norit grūtībās.
Ps. 90:10: "Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem."
1.Kor. 15:42 Pāvils nosauc 3 lielumus, kas raksturo katra cilvēka dzīvi šeit uz zemes: iznīcība, negods un nespēks.
2.Kor.4:16 vārdi “sadilst” un “atjaunojas” ir pasīvā, no grieķu val. attiecīgi: “tiek iznīcināts” un “tiek atjaunots”. Tas nozīmē, ka kāds to veic mūsu vietā, un Tas ir Dievs.
Ps. 90:3: "Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem un saki: “Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni!"
Mēs nepiekūstam tāpēc, ka Dievs veic ne tikai iznīcināšanu, kas notiek grēka dēļ, bet arī atjaunošanu.
Rom. 8:28: "Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti."
Tas nozīmē, ka mūsu iekšējie pārdzīvojumi ir ar noteiktu nolūku: atjaunot mūsu iekšējo cilvēku. Dievs mūsu pārbaudījumos un pārveidošanā būs uzticīgs un palīdzēs mums, sk. 1.Kor. 10:13; Rom. 8:37-39.
17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību ...
Mūsu iekšējā cilvēka atjaunošanu veic grūtības, kas “sastrādā” (κατεργάζεται) mums lielu godību. Ne tikai pēc grūtībām būs godība, bet grūtības jau tagad sastrādā godību. 17.p. pirmā puse: τὸ γὰρ παραυτίκα ἐλαφρὸν τῆς θλίψεως ἡμῶν: “jo šī brīža (τὸ παραυτίκα) mūsugrūtību vieglums (ἐλαφρὸν)”
Grūtības jeb bēdas, kā to var arī tulkot, ir tikai uz brīdi un tās ir vieglas. Bet tās ir pamats iekšējā cilvēka atjaunošanai. Tās to dara! Tam vajadzētu mainīt to, kā mēs redzam un izturamies pret grūtībām.
Šīs uz brīdi esošās vieglās grūtības kaut ko “sastrādā” jeb “paveic”, “izdara” (κατεργάζεται) priekš mums:
17 “no pāri mēram uz pāri mēram (καθ' ὑπερβολὴν εἰς ὑπερβολὴν) mūžīgu godības smagumu mūsos sastrādā”.
Šeit pretnostatīti vairāki vārdi:
šī brīža [grūtības] – mūžīgs [godības smagums];
vieglas [grūtības] – smaga [godība];
grūtības – godība
Pie tam, tas, kas nāk vietā, ir καθ' ὑπερβολὴν εἰς ὑπερβολὴν – “no pāri mēram uz pāri mēram”.
Lai to visu spētu pieņemt, tad: šiem pretnostatījumiem un to aprakstam ir jātic kā Dieva vārdam un apsolījumam.
Tieši tāpēc ir svarīgs 18.p., proti:
18 ... ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.
Daudzi cilvēki piedzīvo grūtības, bet neuzlūko grūtības kā līdzekli, kas “sastrādā” priekš viņiem godību debesīs. Ir cilvēki, kas labāk izvairītos no grūtībām, - arī kristieši.Ir cilvēki, kas cīnās ar grūtībām, bet nedara to ticībā.Ir tādi, kas cīnās ar grūtībām, bet caur to ceļ savu “es”.Ir cilvēki, kas grūtībās un ciešanās sevī ielaiž rūgtumu, jo viņi nedomā par grūtību “sastrādājošo” aspektu.Pareizi ir redzēt grūtības kā Dieva dotu līdzekli tam, lai mums veidotu “mūžīgu godības smagumu”.
Tas iespējams saskaņā ar 18.p.: “mums neuzlūkojot (tagadnes divdabis, “neņemot vērā”, pie tam pants nesākas ar “ja”) redzamo, bet neredzamo” (18.p.). Tā ir katru dienu no jauna izdarīta izvēle, proti, tā lietas redzēt. Šo izvēli mēs izdarām ticībā Jēzum.
Mārtiņš Balodis
24 Ne ka mēs valdītu pār jūsu ticību, bet lai vairotu jūsu prieku, jo jūs stāvat ticībā.
“Ne ka mēs valdītu pār jūsu ticību” varētu tulkot:
24 ...ne ka mēs valdām jūsu ticību.
Dažreiz cilvēki mūsu nodomus viņiem palīdzēt interpretē kā kontroli vai valdīšanu pār viņiem, jeb vēl ļaunāk: valdīšanu pār to, kā viņi tic.
Šīs izjūtas var rasties tāpēc, ka mūsu ticība kādām lietām mūsu ticības ietvaros uz Jēzu atspoguļo mūsu vērtības. Tāpēc arī var sāpēt un rasties reakcija.
Bet var arī būt, ka, kalpojot tam, kurš grēko un nevēlas atgriezties no grēkiem, ir noraidoša reakcija ar līdzīgu aizbildinājumu, piem.: “Tu domā, ka tu vienīgais saproti Bībeli?” vai tam līdzīgi.
Pēc tādiem uzbrukumiem mēs varam kļūt bikli. Kāpēc tomēr ieguldīt citos kristiešos?
24 ... bet lai vairotu jūsu prieku, jo jūs stāvat ticībā.
Precīzāk:
24 ... bet mēs esam jūsu prieka līdzstrādnieki, jo jūs esat nostājušies ticībā.
Tas nozīmē, ka kopība ar citiem kristiešiem caur to, ka viņi uzticējušies Kristum, ir pamats ieguldījumam viņos ticības dzīves audzēšanā.
Sapratne par līdzstrādniecību kristīgajā draudzē un Kristus miesā viens otra labā ir ļoti svarīga. Mūsu rūpes par citiem draudzē ir kopīgas ar viņu rūpēm pašiem par sevi (“mēs esam jūsu prieka līdzstrādnieki”). Tas savukārt balstās vienkāršā faktā: “jo jūs esat nostājušies ticībā.” Citiem vārdiem: caur ticību Kristum nonākot draudzē, ikviens cilvēks tiek savienots ar visiem citiem draudzē un viņi visi kopīgi strādā uz katru draudzes locekli. Prieks ir viens no lielākajiem raksturojumiem Svētā Gara darbībai kristieša dzīvē (Gal. 5:22; Rom. 14:17). Kad Svētais Gars lieto citus kristiešus mūsu dzīvē, tad rezultātam vajadzētu vairāk nest prieku.
Komentāri
3.-12.p. sadalās 3 daļās:
Tas nozīmē, ka visa šī daļa akcentē Dieva pestīšanas jeb glābšanas lielumu, uz kuru mums jāskatās, lai ticībā uzvarētu visas ciešanas un grūtības.
1965.g. rev. tekstā gan 6.p. “jūs līksmosities”, gan 8.p. “priecāsities” abi ir viens un tas pats vārds vienā un tai pašā gramatiskā laikā:
ἀγαλλιᾶσθε, prez.med.ind. noἀγαλλιάω- līksomties, ārkārtīgi priecāties, būt ļoti priecīgam. Tā kā tie ir tagadnē, tad tiem jābūt tulkotiem tagadnē: “jūs līksmojaties” (6.p.) un “priecājaties” (8.p.).9.p. nav jābūt “kad jūs sasniegsit”, bet jābūt “sasniegdami”, tagadnē, jo tur lietots prez.med.divd.
Pēteris to raksta tagadnes formās, proti, tas notiek tajā brīdī. Šajā pantā ir viens darb. vārds pavēles izteiksmē, prezentā, “nebrīnaities”, un divi divdabji prezentā, latviski iztulkots “kas nāk” un “notiktu”. Tas norāda uz to, ka tajā brīdī kristieši piedzīvoja vajāšanas. Ja Pēteris rakstīja no Romas (sk. 1.Pēt. 5:13, kur ar vārdu Bābele varētu būt domāta Roma), tad viņa tā brīžā pieredzes konteksts bija kristiešu vajāšanas Romā, kuras bija saistītas ar Romas dedzināšanu (64.g. jūlijs) un kristiešu vainošanu tajā. Bet tā kā kristieši, kuriem Pēteris rakstīja, dzīvoja tālu no Romas (sk. 1:1) un viņi, iespējams, nepiedzīvoja tieši to pašu, tad pavisam noteikti mēs varam teikt, ka vajāšanas un ciešanas par kurām Pēteris runā šajā vēstulē, bija cieši saistītas ar viņu ticību Jēzum neticīgo vidū vispār. Nepatikas un vajāšanu pieredze saistībā ar ticību Jēzum ir kristiešu universāla pieredze, vai tā būtu ģimene, radi, darba vieta vai sabiedrība. Sk. Jēzus sacīto (Jņ. 16:33), arī Pāvila un Barnabas sacīto (Ap.d. 14:22) un Pāvila rakstīto (2.Tim. 3:12).
Pēteris šajā vēstulē kristiešus neskubināja atrast gudru veidu, kā sadzīvot ar neticīgajiem. Pēteris arī neaicināja uz viltīgu pielabināšanos neticīgajiem. Pēteris arī neaicināja ticīgos bēgt no ciešanām. Nē! Pēteris aicināja izturēt vajāšanās. Ar šādām acīm mums jālasa šī vēstule, lai mēs labāk spētu atrast tās pielietojumu arī mums šodien.
No 7.-12.p. aprakstīts, ka kādi bija kavējuši paļaušanos uz ticību, kādi bija mudinājuši uz kaut ko citu. Viņu ietekme ir bīstama un tāda, kas izplatās (9.p.). Viņi saņems sodu. Šajā sadaļā ap. Pāvils ar vairākiem argumentiem apliecina, ka galatieši vairs nav paklausīgi patiesībai.
7.p. varētu arī tulkot:
Kad skrējēju traucē vai izskrien viņam tieši priekšā, tad tiek kavēts ātrums, var arī krist un savainoties. Tā ir tā aina, kādu rāda Pāvils. Iztraucēšana jau bija notikusi.
ἐγὼ πέποιθα εἰς ὑμᾶς ἐν κυρίῳ, kur abas prievārdu frāzes ir pakļautas vienam darbības vārdamπέποιθα). Tikai atrodoties Jēzū Pāvils ir pārliecināts, ka galatieši atgriezīsies no saviem grēkiem.Galatieši mēģināja savu statusu, proti, ka viņi ir Dieva bērni, nostiprināt ar savu rīcību: apgraizīšanu, bauslības turēšanu; jo viņiem likās jeb pareizāk, kāds bija iestāstījis (2:4; 6:12), ka vajag vēl VD likumu turēšanu. Pāvils saka, ka, pievēršoties VD likumu turēšanai, viņi zaudē pestīšanu Jēzū.
Tā vietā Pāvils saka šo 6.p., kas parāda: tiem, kas tic Jēzum un paliek Jēzū, tiem viņu darbi nemeklē iegūt labvēlību un drošību pie Dieva (kā apgraizīšana un bauslības turēšana), bet tiem ticība Jēzum uzrādās darbos – tā darbojas caur mīlestību.
6.p. darbības vārds „spēj” ir tagadnē (prez., akt.) un “kas darbojas” ir tagadnē (tagadnes divdabis): “spēj ... ticība, kas darbojas”. Tātad nevis jau izpildīts likuma burts (piem., apgraizīšana), bet ticība, kas darbojas šobrīd ticīgā dzīvē caur mīlestību.
Tas nozīmē, ka patiesu piederību Jēzum nenosaka likumu pildīšana, bet to uzrāda ticība, kas darbojas. Iespējams, ka ar vārdiem: “nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana” Pāvils izslēdz jebko, kas nav ticība Kristum Jēzum un palikšana Viņā.
Vienīgie darbi piederībā Jēzum ir ticībā uz Jēzu darīti, ar/caur mīlestību (
δι' ἀγάπης). Līdz ar to: tie nav aiz pienākuma veikti darbi vai aiz bailēm veikti darbi, lai mēs piederētu Jēzum. Tie ir liecības veikti darbi par to, ka piederam Jēzum; tie ir pateicības un priekā veikti darbi, jo Pāvils skaidri min kvalifikatoru: „caur mīlestību”. Un mīlestībā strādāšanu nevar notēlot: vai nu cilvēks mīlestībā kaut ko dara vai nemīlestībā. Un šāda veida darbiem mīlestībā ir iespējams tikai viens izejas avots: ticība uz Jēzu, pilnīga paļāvība uz Jēzū doto taisnošanu.Burtiskāks tulkojums:
Šie Pāvila vārdi ir tiešā kontrastā ar to, ko viņš raksta 4.p. par to, ko galatieši bija izdarījuši: viņi bauslībā tiek taisnoti (tagadnes laiks), bet mēs Garā taisnošanas cerību [sirsnīgi] saņemam.
ἀπεκδεχόμεθα, prez., med., ind. noἀποδέχομαι– sirsnīgi pieņemt, uzņemt). Ne pagātnē, - nezinot, kāda tam ietekme šodienā. Ne nākotnē, - neesot šodien drošiem par to, vai taisnošana, kas mums apsolīta, mums tiks dota vai nē. Tagadnē: mēs to saņemam aktīvi, tagad, un, paliekot ticībā un turpinoši staigājot Dieva Garā, mēs turpinām baudīt šo taisnošanas cerību. Šī cerība ir garantija, bet vārds cerība norāda, ka tas ir nākotnes piepildījums. Rom. 5:2.5.Burtiskāks tulkojums ar pierakstītiem gramatiskiem laikiem palīdzēs saprast Pāvila uzrādīto problēmu:
Tie, kas jau bija pakļāvuši sevi apgraizīšanai (sk. 2. un 3.p.) vai bauslības turēšanai kā taisnošanas līdzeklim Dieva priekšā Galatijā, tie ar šo nodošanos apgraizīšanai un bauslības turēšanai tika šķirti no Kristus un viņi pazaudēja žēlastību. Pāvila lietotie gramatiskie laiki – aoristi – rāda, ka tas ir noticis pagātnē. Tātad bauslības pildīšana kā glābšanas līdzeklis nav briesmu ceļš uz atteikšanos no Jēzus; tāda pildīšana kā glābšanas līdzeklis uzrāda, ka šķiršana no Kristus jau ir notikusi un žēlastība jau ir pazaudēta. Tas ir briesmīgi!
Labas lietas ir jādara, bet ar tām nav jāpelna Dieva labvēlība. To Jēzus Kristus sagādāja mūsu vietā.
Mēs paši nekādi nevaram un nedrīkstam justies stipri, tā it kā mēs būtu taisnības pelnītāji. Mums visu laiku jāpaļaujas uz Kristu un Viņā atklāto Dieva žēlastību.
Varam domāt, ka 3.Moz. 15:19-27 attiecas uz šo situāciju.
Sinagogas priekšnieka atbildībā bija gan garīgās, gan praktiskās lietas sinagogā: viņi organizēja dievkalpojumus, viņi atbildēja par ēkas uzturēšanu.
Tas, ka sinagogas priekšnieks nāca pie Jēzus pēc palīdzības, rāda, ka viņš ticēja, ka Jēzus var palīdzēt.
42.p. “drūzmējās” –
συνέπνιγον, imperf.akt.ind. noσυμπνίγω– žņaugt, spiesties virsū. Šis vārds arī Lk. 8:14 (latv. val. noslāpst); Mr. 4:7 (latv. val. nomāca).Šeit pilnīgi pretēja reakcija no cilvēkiem, nekā 37.p. par geraziešu apgabala iedzīvotājiem: tur lūdza Jēzu aiziet, bet šeit viņu “saņēma”,
ἀπεδέξατο, noἀποδέχομαι– laipni, sirsnīgi saņemt vai pieņemt, sk. arī Lk. 9:11.Katrs, kas atkāpjas uz paļāvību uz bauslību (šajā gadījumā – apgraizīšanu kā zīmi piederībai pie Israēla tautas), tam Kristus nekādā ziņā nepalīdzēs un viņš ir saistīts jeb viņš ir parādā izpildīt visu bauslību.
Tā vien šķiet, ka galatieši apgraizīšanu pieņēma kā rezerves biļeti nonākšanai debesīs. Tā teikt: ja nu tomēr vajadzēs arī apgraizīšanu, lai tiktu debesu valstībā, tad tā būs izdarīta.
Svabadībai jeb brīvībai Kristus mūs ir atbrīvojis, - tas ir vēl viens veids, kā saprast Pāvila centienus šajā vēstulē galatiešus atgriezt atpakaļ pie Jēzus. Kristus mūs ir atbrīvojis no bauslības pildīšanas kā veida, ar ko mēs kļūtu Dievam pieņemami, jo tas nav iespējams.
Gal. 4,4-7:
Tādēļ jāstāv stipri un nedrīkstam ļaut arī citiem mūs iejūgt kalpības jūgā, Gal. 5:1. Tas ietver personīgu atbildību. Mums ir jāuzmanās no tiem, kas cenšas mūs atkal paverdzināt. Vārds “atkal” norāda, ka kristietis, ņemot klāt pie Jēzus vēl kaut ko, atkal nonāk verdzībā. Galatieši pirms tam bija, tā varam domāt, pagānismā (sk. Gal. 4:8). Tagad, kad viņiem tiek piedāvāts judaisms, un viņi to pieņem, viņi ar to atkal nonāk verdzībā. Par to, ka ļaujot likumu turēšanai noteikt savu vērtību un ka tas ir neiespējami, Pāvils runāja jau iepriekš, sk. Gal. 4:21.
Šeit ir runa par divām bailēm.
Pirmkārt, mācekļiem bija bailes no vētras (40.p.).
38.p. saka, ka šie pieredzējušie jūrnieki apzinājās bojāeju, savukārt 40.p. Jēzus skaidri saka, ka viņi ir bailīgi. Bet lielākā problēma nebija spēcīgā vētra, bet gan neticība Jēzum, 40.p.
Otrkārt, bailes no Jēzus.
39.p. saka, ka Jēzus:
41.p. sacīts:
Mācekļu bailes no Jēzus bija vēl lielākas par bailēm no vētras (41.p.:
καὶ ἐφοβήθησαν φόβον μέγαν: “Un viņi nobijās ar lielām bailēm ...”)Jēzus ir lielāks un vairāk jābaidās, nekā no problēmām. Iepazīstot Dieva spēku un palīdzību problēmās, ir pareizi, ka arī mēs rezultātā vairāk baidamies Dievu nekā problēmu, kas tikko vēl likās tik iznīcinoša. Tomēr iepazīstot Dievu gan būtu labi, ka mēs katru nākošo problēmu nebaidītos, bet dzīvotu paļāvībā uz Dievu. Sk. 40.p. sakarību starp abiem Jēzus jautājumiem mācekļiem par bailēm un ticību. Tur, kur ir ticība Jēzum, tur nav vietas bailēm. Ticība un uzticēšanās Jēzum dod drošību un mieru grūtībās. Jēzus nesacīja mācekļiem: “Tā kā esmu šeit, tad nebūs vētra.” Jēzus lika saprast, ka tāpēc, ka Viņš tur bija, viņiem vajadzēja ticēt Viņam un līdz ar to arī būt drošiem, ka viss būs labi.
Jēzus atklāja savu dievišķo spēku pār dabu. Kaut arī tas, kas bija traucēklis mācekļiem, nebija traucēklis Jēzum, Viņš tomēr apklusināja vētru. Tas ir tas, ko Jēzus dara arī mūsu problēmās, bet, kā redzam tālākajos pantos, tas nav viss, ko Jēzus dara. Un mums ir svarīgi, līdzīgi kā mācekļiem, dzirdēt to, kas seko.
Bībelē, īpaši Psalmu grāmatā, ir uzrakstītas daudzas cilvēku sarunas ar Dievu par to, kā viņi jūtās un ko viņi domāja un lūdza Dievam, esot grūtībās. To lasām arī šeit. Sk. arī Ps. 77,4-11:
Notikums norisinājās Galilejas jūrā. Jēzus, kas zināja visu, kas notiks, lika mācekļiem ceļot pāri jūrai. Problēmas mūsu dzīvē nav nejaušība. Caur tām Dievs mūs māca un velk Sev tuvāk. Arī citur Bībelē lasām, ka Dievs ir tas, kas mūs ieved grūtībās, sk. Ps. 42:8-10:
Sk. arī Ps. 69:27.
15.nodaļa stāsta par tā saukto Jeruzālemes koncilu: maldi no judaisma apdraudēja draudzi un kā Dievs draudzi vadīja ar to tikt galā.
1.p. rāda problēmu, ko kādi sludināja: “... jūs nevarat tikt pestīti.” (1.p.) Tas ir ļoti liels apgalvojums! Un kāda ir izeja: "ja vien jūs tiktu apgraizīti". Šo cilvēku uzskatā cita varianta nav. Tas nozīmē, ka viņu acīs Antiohijas kristieši netiks izglābti, ja viņi paliks tā kā viņi atradās pašreizējā ticībā Jēzum. Par apgraizīšanas nopietno prasību sk. 1.Moz. 17:10-14.
Šī problēma ir apskatīta arī ap. Pāvila vēstulē galatiešiem. Ja arī šodien kristīgo draudzi neapdraud tieši šī mācība, tomēr iemesls tam, kāpēc tas uzrakstīts Bībelē, ir redzams joprojām, jo cauri gadsimtiem draudzi ir bombardējušas mācības par to, ka tu netiksi atpestīts, ja vien ... un seko nosacījumi, kas jāizpilda.
Par atnācējiem sacīts, ka viņi mācīja (grieķu val. vārds
διδάσκω). Viņi vienkārši neizteica savus uzskatus; viņi mācīja savus uzskatus.2.p. rāda, ka Pāvils un Barnaba tam nelokāmi nostājās pretī. Pāvils ļoti labi zināja, kas tā ir par aplamu domāšanu, jo viņš pats nāca no tāda uzskata (sk. Fil. 3:9). Lēmums iet uz Jeruzālemi bija ar tālejošām sekām. Tas visu draudzi, no tās dzimšanas vietas kopā ar Kristus izraudzītiem apustuļiem, nostādīja atklātā pozīcijā pret šiem maldiem.
3.p. ir interesants iestarpinājums starp strīdu Antiohijā un koncilu Jeruzālemē: stāsts par cittautiešu atgriešanos pie dzīvā Dieva izraisa lielu prieku kristiešos, burtiski, “visiem brāļiem”.
Arī 4.p. turpina rādīt, ka Dievs ir lietojis Pāvilu un Barnabu.
Un tad atkal 5.p., līdzīgi kā 1.p. šajā nodaļā, rāda nosacījumus, kurus uzstāda kristieši, kas nākuši no farizeju vidus.
Kā nonāca līdz risinājumam: caur pozitīvu pieredzi vai caur draudzes mācību? Vai šī rakstvieta mēģina pateikt, ka tas, ka Dievs lietoja Pāvilu un Barnabu (3. un 4.p.), ir pietiekošs arguments, lai neņemtu vērā šos bauslības sludinātājus?
Konteksts rāda, ka lēmums saņemt padomu un atbalstu jautājuma risināšanā, nāca pirms apraksta par to, ka Dievs lietoja Pāvilu un Barnabu. Līdz ar to 3. un 4.p. nav jāuzlūko kā arguments, ka viss ir kārtībā, bet drīzāk kā iedrošinājums, ka tik tālu, cik darbs ir paveikts, viss ir kārtībā. Pretējā gadījumā:
Taisnošana ticībā, bez Mozus bauslības turēšanas, bija vēsts, kuru Pāvils un Barnaba sludināja cittautiešiem. Sk. pirms tam Pisidijas Antiohijā Pāvils sludināja par Jēzu sekojošo, Ap.d. 13:38-39:
Tā ir vēsts, kas cauri visiem laikiem ir radījusi strīdus, kontraversijas, neizpratni, galējības un tml. Sk. arī 1.Moz. 15:1-6; Ebr. 11.nod. par ticības varoņiem VD laikā; Hab. 2,4b:
Ticība un paļāvība uz Dievu dažkārt izskatās tik nesaprotama un muļķīga, ka tā ticīgam cilvēkam liek izskatīties tieši tādam, kam nav nekā uzskatāma, ko uzrādīt kā savas glābšanas līdzekli: ne ārēji redzamu zīmju, ne vēsture ar labiem darbiem, ne uzskatāmu Dieva svētību kā pierādījumu Viņa labvēlībai, ne perfektums raksturā un uzvedībā.
Kristieši, kas nāca no farizeju vidus, pret cittautiešu kristiešiem izvirzīja prasību pēc apgraizīšanas un Mozus bauslības turēšanas tāpēc, ka viņi nespēja pieņemt, ka Dievs cittautiešus varētu pieņemt bez tā visa. Kā vēlāk saka Pāteris (10.p.) un Jēkabs (19.p.), bauslības turēšana nav iespējama (10.p.), tā ir apgrūtinoša (19.p.).
Acīmredzot Sīla un Timotejs neaizgāja pie Pāvila, kad viņš bija Atēnās, kā Pāvils to gribēja (sk. Ap.d. 17:15). Viņi sastapās šeit – Ahajā, Korintā.
“Pāvils ar visu sirdi sludināja” –
συνείχετο τῷ λόγῳ ὁ Παῦλος. Oriģinālā burtiski nav vārdi “ar visu sirdi” un nav arī burtiski vārds “sludināja”, bet ir vārds logos un darbības vārdsσυνείχετο, imperf., pas., ind. noσυνέχω- turēt kopā; turēt kopā ar spēku; turēt pilnīgi; pasīvā: būt satvertam ar; būt ietekmētam ar; būt spiestam. Tāpēc viens veids, kā burtiski varētu tulkot, būtu “Pāvils bija satverts ar vārdu” ar domu, ka viņš no visas sirds sludināja.“apliecinādams” -
διαμαρτυρόμενος, prez., med., divd. noδιαμαρτύρομαι- liecināt, apstiprināt ar liecību.“ka Jēzus ir Kristus” bija galvenais, par ko jūdus pārliecināt. Proti: viņi zināja, ka jānāk Mesijam jeb Kristum; kādi, iespējams, zināja, ka Jēzus ir dzīvojis. Un tad atlika no Svētajiem rakstiem parādīt, ka Jēzus, kas tikko bija dzīvojis Israēla tautas vidū, un tas, kā Viņš bija dzīvojis un kas notika ar Viņu, un ka Viņš ir augšāmcēlies utt., ir tas, kas Bībelē attiecināts uz Mesiju. Un vēl bija jāsludina arī tas, ka Jēzus nomira par cilvēku grēkiem un ka ticībā uz Viņu cilvēki saņem grēku piedošanu.
Atkal parādīta Pāvila stratēģija: sākt ar sinagogām. Lietoti divi darbības vārdi: “mācīja” - imperfekts, med., ind. -
διαλέγομαι- pārdomāt, sarunāties, diskutēt; “centās pārliecināt”, grieķu val. ir tikai viens vārds πείθω, imperf., akt. ind. – “pārliecināja”. Tā kā abi darbības vārdi ir imperfektā, tad tie abi norāda uz turpinošu darbību.17.nodaļa satur atstāstu par misionāru kalpošanu 3 lokācijās, kurās katrā bija atšķirīga reakcija uz evaņģēlija vēsti. Šī nodaļa rāda arī sludinātāju nemainīgo vēsti, kas tika vai nu pieņemta vai noraidīta.
Nosauktas divas mazākas vietas, kurām izgāja cauri un kurās netika sludināts. Šķiet, ka mērķis bija Tesalonīke, kas bija liela pilsēta. Tur bija arī jūdu sinagoga, kas nozīmē, ka pilsētā bija pietiekoša jūdu klātbūtne (vismaz 10 jūdu vīri), lai celtu sinagogu. Pāvila ieradums bija vispirms sludināt sinagogās. 3 sabatus Pāvils pacietīgi “runāja ar tiem par rakstiem”: viņš sludināja un skaidroja VD Svētos rakstus. No tiem Pāvils rādīja Jēzu.
“runāja”-
διαλέγομαι- pārcilāt sevī dažādas domas; pārdomāt; sarunāties, diskutēt.Šī ir pirmā reize, kad Ap.d. gr. parādās šis vārds. Tas nozīmē, ka no tiešas mācīšanas un sludināšanas ap. Pāvils Tesalonīkē, grieķiskā vidē, sāka lietot sarunas un diskusijas veidu kā evaņģēlija pasludināšanas rīku. Arī vēlāk ap. Pāvils to izmantoja, sk. Ap.d. 17:17 (Atēnās); 18:4 (Korintā; latv. tekstā “mācīja”); 18:19 (Efezā; “sludināja”); 19:8 (Efezā; “sarunādamies”); 19:9 (Efezā; “sludinādams”); 20:7.9 (Troadā); 24:25 (Jeruzālemē; “runāja”).
διανοίγω– burtiski: atvērt, sadalot; pilnīgi atvērt.παρατίθημι– nolikt līdzās vai tuvu, nolikt priekšā; izlikt, izskaidrot.Pacietība sludinot un skaidrojot ir ļoti svarīga, jo tikai pēc tam lasām rezultātu, proti, 4.p. Protams, varbūtība pastāv, ka šī atsaucība evaņģēlijam nenotika pēkšņi pēc 3 sabatu sludināšanas, bet pamazām. Jebkurā gadījumā secība, kādā tas uzrakstīts, rāda par to, kas vispirms bija jādara, proti, jāskaidro raksti un jāpierāda patiesības par Jēzu, lai cilvēki ticētu.
Pārliecināšana (aoristā, pasīvā “viņi tika pārliecināti”) par to, ka tas, ko Pāvils no VD svētajiem rakstiem skaidroja par Jēzu, ir patiesība. Tam ticot un to pieņemot šie cilvēki pievienojās Pāvilam un Sīlam. Sk. 1.Tes. Par Dieva vārda sludināšanu tesaloniķiešiem.
1.Tes. 1:4-6:
1.Tes. 2:13:
Varam domāt, ka jauno ticīgo starpā bija kādi jūdi, bet daudzi bija no dievbijīgo vidus (tie, kas no cittautiešiem ticēja Israēla Dievam, bet nebija pārgājuši judaismā). Jaunatgriezto vidū bija arī ievērojamas sievietes no cittautiešiem.
Arī 1.Tes. 2:14 norāda uz cittautiešu lielo klātbūtni Tesalonīkes kristiešu draudzē:
Vārds evaņģēlijs -
εὐαγγέλιον– nozīmē labā vēsts. Tas nozīmē, ka evaņģēlijs pēc satura un evaņģēlija mācība ir tikai viena un nav visu un dažādu mācību ietveroša. Tas nozīmē, ka patiesa kristietība ir citu mācību un ticību izslēdzoša. Nav vairāki ceļi pie Dieva, bet ir tikai viens: caur Jēzu Kristu.Un tā Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliji atklāj to, kas ir patiesais evaņģēlijis. Bet to dara ar pārējā Bībele, tai skaitā vēstule galatiešiem. Un šajā vēstulē Pāvils rāda, ar ko bija saistīta evaņģēlija sagrozīšana: tā bija pievēršanās bauslības turēšanai, sk. 3:1-5; 4:9.10; 4:21; 5:2-4.
Sajaucēji darbojas uz cilvēkiem, toreiz – uz galatiešiem. Kāpēc? Gal. 6:12.13:
Sajaucēi bija cilvēki, iespējams jūdu kristieši, kas bija sajutuši spiedienu no, ļoti iespējams, judaistiem, kas Jēzu neatzina. Tāpēc viņi musināja cittautiešus-kristiešus, kas dzīvoja Galatijā, apgraizīties, lai viņi savu tautiešu judaistu acīs neizskatītos tā, it kā viņi vairs nepaļautos uz bauslības darbiem. Tātad tas tika darīts izdevīguma dēļ, sk. 6:12: „grib būt ārīgi godājami”, „lai viņi Kristus krusta dēļ netiktu vajāti”. Kādas savtīgas un egoistiskas intereses šodien liek draudzē vienam piespiest otru darīt ārējas dievbijības lietas un rituālus, neliekot vairs centrā Jēzu?
Evaņģēlijs tiek sagrozīts. Tas nozīmē, ka ir jāstudē Dieva vārds, lai patiesā žēlastības vēsts tiktu paturēta tīra un nesagrozīta.
Ņemot kopā 5.p. (sk. komentāru) un 6.p. varētu sacīt, ka visu šo vēstuli tās saturā Pāvils rakstīja tāpēc, ka Galatijas draudzes bija novērsušās no Dieva. Viņi bija atgriezušies pie likumu turēšanas tā vietā, lai savā pestīšanā balstītos uz Jēzus žēlastību (Gal. 5:4).
Šī ir vēstule, kurā Pāvils nesaka: “Es pateicos …”, - vārdi, kurus lasām vairākās citās viņa vēstulēs. Jau tulīt pēc īsā vēstules ievada Pāvils ķeras klāt problēmai.
Cits evaņģēlijs izpaudās kā pievēršanās bauslības turēšanai, sk. 3:1-5; 4:9.10; 4:21; 5:2-4. Galatieši no vienas puses ticēja, ka Jēzus ir nomiris par viņu grēkiem, bet no otras puses atgriezās pie bauslības turēšanas, jo viņiem kāds bija iestāstījis, ka viņi tiks taisnoti tikai tad, ja viņi šos likumus pildīs. Ja mēs līdzās Jēzum vēl kaut ko uzlūkojam kā nepieciešamu pestīšanai, tad mēs esam novērsušies no Dieva.
Oriģinālā aiz vārda “žēlastībā” ir vārds Kristus, tāpēc arī tulkots ir „Kristus žēlastībā”. Bet doma ir, ka Dievs mūs ir aicinājis žēlastībā, kas ir no vai caur Kristu. Tātad aicinātājs šajā žēlastībā ir Dievs. Novēršoties no Dieva, mēs arī novēršamies un zaudējam žēlastību, kurā Viņš mūs ir aicinājis. Tā vietā cilvēki, toreiz kristieši Galatijā, paļaujas uz saviem darbiem un likumu pildīšanu. Un Pāvilam protams ir jāsaka: „Es brīnos ...” Kā lai nebrīnās, ka cilvēks, neskatoties uz savu grēcīgumu un vājumu, un neskatoties uz to, ka Dievs viņu aicina žēlastībā, saka, ka viņš ar saviem spēkiem un pūlēm iegūs Viņa labvēlību!?
Neviens cits evaņģēlists tik daudz nerunā par liecināšanu kā Jānis (lietvārds
μαρτυρία- liecība - Jāņa ev. 14x; Mateja ev. – 0; Marka ev. – 3; Lūkas ev. – 1; darb. vārdsμαρτυρέω- liecināt - Jāņa ev. – 33; Mateja ev. – 1; Lūkas ev. – 1; Marka ev. – 0).Jānis gan ir liecinieks, bet akcents nav uz viņu, bet uz to, kas tiek apliecināts, proti, Jēzus.
Jāņa evaņģēlijā vairāk kā citos evaņģēlijos akcentēts arī tas, kas Jānis nav, sk. 1:8.15.20.21; 3:28-30. No evaņģēlijiem kopumā uzzinām, ka viņš kristīja ļoti daudz cilvēku un ka viņam bija savi mācekļi. Viņa kristītie cilvēki nebija palikuši tikai Palestīnā, bet vairākus gadus vēlāk Pāvils 12 tādus vīrus satiek Efezā (Apustuļu darbi 19:1-7). Varētu domāt, ka Jāņa evaņģēlija rakstīšanas laikā bija vajadzīgs dot balansēts skats uz Jāņa lomu. Tāpēc arī akcents gan uz to, kas viņš bija, gan uz to, kas viņš nebija.
Mūsu dzīve šajā pusē mūžībai norit grūtībās.
1.Kor. 15:42 Pāvils nosauc 3 lielumus, kas raksturo katra cilvēka dzīvi šeit uz zemes: iznīcība, negods un nespēks.
2.Kor.4:16 vārdi “sadilst” un “atjaunojas” ir pasīvā, no grieķu val. attiecīgi: “tiek iznīcināts” un “tiek atjaunots”. Tas nozīmē, ka kāds to veic mūsu vietā, un Tas ir Dievs.
Mēs nepiekūstam tāpēc, ka Dievs veic ne tikai iznīcināšanu, kas notiek grēka dēļ, bet arī atjaunošanu.
Tas nozīmē, ka mūsu iekšējie pārdzīvojumi ir ar noteiktu nolūku: atjaunot mūsu iekšējo cilvēku. Dievs mūsu pārbaudījumos un pārveidošanā būs uzticīgs un palīdzēs mums, sk. 1.Kor. 10:13; Rom. 8:37-39.
Mūsu iekšējā cilvēka atjaunošanu veic grūtības, kas “sastrādā” (
κατεργάζεται) mums lielu godību. Ne tikai pēc grūtībām būs godība, bet grūtības jau tagad sastrādā godību. 17.p. pirmā puse:τὸ γὰρ παραυτίκα ἐλαφρὸν τῆς θλίψεως ἡμῶν: “jo šī brīža (τὸ παραυτίκα) mūsu grūtību vieglums (ἐλαφρὸν)”Grūtības jeb bēdas, kā to var arī tulkot, ir tikai uz brīdi un tās ir vieglas. Bet tās ir pamats iekšējā cilvēka atjaunošanai. Tās to dara! Tam vajadzētu mainīt to, kā mēs redzam un izturamies pret grūtībām.
Šīs uz brīdi esošās vieglās grūtības kaut ko “sastrādā” jeb “paveic”, “izdara” (
κατεργάζεται) priekš mums:Šeit pretnostatīti vairāki vārdi:
Pie tam, tas, kas nāk vietā, ir
καθ' ὑπερβολὴν εἰς ὑπερβολὴν– “no pāri mēram uz pāri mēram”.Lai to visu spētu pieņemt, tad: šiem pretnostatījumiem un to aprakstam ir jātic kā Dieva vārdam un apsolījumam.
Tieši tāpēc ir svarīgs 18.p., proti:
Daudzi cilvēki piedzīvo grūtības, bet neuzlūko grūtības kā līdzekli, kas “sastrādā” priekš viņiem godību debesīs. Ir cilvēki, kas labāk izvairītos no grūtībām, - arī kristieši. Ir cilvēki, kas cīnās ar grūtībām, bet nedara to ticībā. Ir tādi, kas cīnās ar grūtībām, bet caur to ceļ savu “es”. Ir cilvēki, kas grūtībās un ciešanās sevī ielaiž rūgtumu, jo viņi nedomā par grūtību “sastrādājošo” aspektu. Pareizi ir redzēt grūtības kā Dieva dotu līdzekli tam, lai mums veidotu “mūžīgu godības smagumu”.
Tas iespējams saskaņā ar 18.p.: “mums neuzlūkojot (tagadnes divdabis, “neņemot vērā”, pie tam pants nesākas ar “ja”) redzamo, bet neredzamo” (18.p.). Tā ir katru dienu no jauna izdarīta izvēle, proti, tā lietas redzēt. Šo izvēli mēs izdarām ticībā Jēzum.
“Ne ka mēs valdītu pār jūsu ticību” varētu tulkot:
Dažreiz cilvēki mūsu nodomus viņiem palīdzēt interpretē kā kontroli vai valdīšanu pār viņiem, jeb vēl ļaunāk: valdīšanu pār to, kā viņi tic.
Šīs izjūtas var rasties tāpēc, ka mūsu ticība kādām lietām mūsu ticības ietvaros uz Jēzu atspoguļo mūsu vērtības. Tāpēc arī var sāpēt un rasties reakcija.
Bet var arī būt, ka, kalpojot tam, kurš grēko un nevēlas atgriezties no grēkiem, ir noraidoša reakcija ar līdzīgu aizbildinājumu, piem.: “Tu domā, ka tu vienīgais saproti Bībeli?” vai tam līdzīgi.
Pēc tādiem uzbrukumiem mēs varam kļūt bikli. Kāpēc tomēr ieguldīt citos kristiešos?
Precīzāk:
Tas nozīmē, ka kopība ar citiem kristiešiem caur to, ka viņi uzticējušies Kristum, ir pamats ieguldījumam viņos ticības dzīves audzēšanā.
Sapratne par līdzstrādniecību kristīgajā draudzē un Kristus miesā viens otra labā ir ļoti svarīga. Mūsu rūpes par citiem draudzē ir kopīgas ar viņu rūpēm pašiem par sevi (“mēs esam jūsu prieka līdzstrādnieki”). Tas savukārt balstās vienkāršā faktā: “jo jūs esat nostājušies ticībā.” Citiem vārdiem: caur ticību Kristum nonākot draudzē, ikviens cilvēks tiek savienots ar visiem citiem draudzē un viņi visi kopīgi strādā uz katru draudzes locekli. Prieks ir viens no lielākajiem raksturojumiem Svētā Gara darbībai kristieša dzīvē (Gal. 5:22; Rom. 14:17). Kad Svētais Gars lieto citus kristiešus mūsu dzīvē, tad rezultātam vajadzētu vairāk nest prieku.