Komentāri

43 Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecajiem.

44 Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi, sacīdams: "Ko es skūpstīšu, tas Viņš ir, To gūstait un To novediet drošībā."

45 Un tas nāca un, tūdaļ Viņam piegājis, saka: "Rabi!" - un Viņu skūpstīja.

46 Un tie pielika rokas pie Viņa un To saņēma.

Jūdas nodevība bija ar grandioziem apmēriem: viņš nodeva Dieva Dēlu.

1. Jūda bija viens no izredzētajiem 12 mācekļiem, apustuļiem, kas bija daudz kopā ar Jēzu un mācījās, kāds ir Jēzus. Jūda bija liecinieks Jēzus brīnišķīgajai mācībai un brīnumiem. Kopā ar pārējiem apustuļiem viņiem vajadzēja būt jaunā Israēla sākumam. Jūda kopā ar citiem mācekļiem bija aicināti būt par to Israēla tautas daļu, kam vajadzēja ar savām ausīm dzirdēt, ar acīm redzēt, ar sirdi atsaukties un ticēt, un pieņemt Dieva vēsti. Viņiem bija uzticēta vēsts par Dieva valstības Ķēniņu, kas bija atnācis. Jūda kopā ar citiem apustuļiem bija saņēmis varu izdzīt ļaunus garus un dziedināt visas sērgas un slimības, kas deva liecību par Dieva valstības Ķēniņa atnākšanu. Tā arī Jūda kalpoja kopā ar citiem apustuļiem.
2. Jūdas attiecības ar Jēzu bija mācekļa attiecības ar savu Skolotāju. Tas bija daudz kas vairāk senajā pasaulē, nekā tas ir šodien. Māceklis ēda kopā ar savu skolotāju, vēroja viņu, mācījās viņu un no viņa. Uz visu māceklības laiku Jūdas attiecības ar Jēzu bija gandrīz kā ģimenes locekļu attiecības. Jūdas vārds bija saistīts ar Jēzus Vārdu!
3. Jūda bija tas, kas starp 12 mācekļiem turēja maku: Jūda atbildēja par finansu apgrozījumiem. Viņam uzticējās. Pēdējā Pashā svētku mielastā neviens no Jēzus mācekļiem nedomāja, ka Jūda varētu būt nodevējs.

Jūdas izvēlētā zīme nodošanai bija skūpsts. Tajā laikā skūpsts nozīmēja uzticību, pieķeršanos, draudzību. To darot, Jūda rīkojās ļoti liekulīgi un nodevīgi. Taču tie, kas bija atnākuši apcietināt Jēzu, uzreiz saprata, kurš ir Jēzus.

Matejs raksta (26:50), ka Jēzus pirmie vārdi nodevējam pēc skūpsta bija: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Šāda Jēzus reakcija uz nodevēju apliecina, ka Jēzū nebija ne dusmu, ne sašutuma.

No mums zināmā konteksta (Mr. 14:10; Jņ. 12:4-6; Ap.d. 1:18a), Jūda, iespējams, nodeva Jēzu tāpēc, ka viņš nespēja gūt kādu peļņu sev no dārgās eļļas pārdošanas, ar kuru Marija svaidīja Jēzus kājas (Jņ. 12:3-6), un ka Jēzus attaisnoja Marijas rīcību, nevis Jūdu (sk. Jņ. 12:7.8; sk. Mr. 14:9.10).

35 Un, nedaudz pagājis, Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām.

36 Un Viņš sacīja: "Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi."

39 Un Viņš, atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams tos pašus vārdus.

40 Un Viņš griezās atpakaļ un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt.

41 Un Viņš nāk trešo reizi ...

Jēzus savā lūgšanā lūdza debesu Tēvu pēc atbrīvošanas no šī uzdevuma, tomēr pakļaujot sevi Dieva gribai. Jēzus lūdza Dievu trīs reizes. Katrā no šīm trim reizēm Jēzus lūdza Dievam vienu un to pašu (saliekot Marka un Mateja ev. liecības: Mt. 26:39.42.44 un Mr. 14:35.36.39.-41.). Šeit to lasām par otro lūgšanu, sk. 39.p.

1. Jēzus nemēģināja atrunāt Dievu no veicamā uzdevuma. Tas būtu pretrunā ar Jēzus dievišķību: tikai cilvēks var mainīt savas domas; Dievs nemainās.
2. Nav skaidrots, kāpēc Jēzus lūdza tieši trīs reizes, bet ir sacīts, ka Viņš baiļojās un trīcēja, un ka Viņa dvēsele bija noskumusi līdz nāvei (33. un 34.p.). Ir arī sacīts, ka Viņš negribēja mirt. Varam domāt, ka tās bija atklātas sarunas ar Dievu par to, kā Viņš jutās. Nav runa par kaut ko sliktu, ko Viņam nevajadzēja sajust kā Dieva Dēlam. Kāds cilvēks ir salīdzinājis: ja ūdenim glāzes apakšā ir nosēdas, tad ūdeni samaisot ūdens kļūst duļķains, - tā notiek ar mūsu izjūtām. Bet ja ūdens ir pilnīgi tīrs, tad, lai cik to maisītu, tas paliek dzidrs; tā ir ar Jēzus izjūtām – tās vienmēr būs tīras un bezgrēcīgas.
3. Katrā šajā lūgšanā Jēzus pakļāva sevi Dieva gribai.

Mums ir daudzas un dažādas lietas, par kurām mēs lūdzam Dievu – runājam ar Dievu. Nav nepareizi lūgt Dievam vienu un to pašu, bet vienmēr ir svarīgi sevi pakļaut Dievam un Viņa gribai.

14 Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās.

14 Τῷ δὲ θεῷ χάρις τῷ πάντοτε θριαμβεύοντι ἡμᾶς ἐν τῷ Χριστῷ καὶ τὴν ὀσμὴν τῆς γνώσεως αὐτοῦ φανεροῦντι δι’ ἡμῶν ἐν παντὶ τόπῳ·

Šis pants saka, ka mums ir jāpateicas Dievam par to, ka Viņš mūs ir sagūstījis un mūs lieto Kristus labuma apliecināšanai.

Grieķu val. šī panta sākumā ir “bet”: “Bet paldies Dievam …” Tāpat nav “visur”, bet “vienmēr” (πάντοτε). Vārdu “vada … uzvaras gājienā” vietā ir viens vārds θριαμβεύοντι (prez., akt., divd.) no θριαμβεύω, kas nozīmē uzvarēt, triumfēt, svinēt triumfu, ar domu: vest kādu kā cietumnieku triumfa gājienā.

Senajā pasaulē romiešu ģenerālis, atgriezdamies no uzvaras kaujā, veda savus gūstekņus triumfa gājienā. Tiem draudēja vai nu nāve vai verdzība.

Līdz ar to doma ir: “Paldies Dievam, kas mūs vienmēr ved Kristus uzvaras gājienā ...” Toreiz Pāvils un šodien arī mēs esam uzvarētie, kurus Dievs vienmēr ved kā sagūstītus cietumniekus. Mēs esam Dieva sagūstīti un piederam Dievam Kristus nopelna dēļ pie krusta par mūsu grēkiem.

Bet ne tikai: mēs pateicamies Dievam ne tikai par to, ka Viņš mūs ved Kristus uzvaras gājienā, bet arī caur mums izplata Kristus atziņas smaržu katrā vietā (ἐν παντὶ τόπῳ). 

Vispirms šī doma attiecas uz šo kontekstu, proti: ap. Pāvils korintiešiem, ar kuriem bija kādas problēmas, saka, ka viņš ir Kristus uzvarēts un ka caur viņiem – Pāvilu un Timoteju, pēc 2.Kor. 1:1, Dievs dara zināmu Kristus atziņas jeb pazīšanas smaržu visās vietās. No sekojošā teksta saprotam, ka ar vārdiem “Viņa atziņas smarža” būtu jāsaprot viss, kas caur Kristus vēstnešiem varētu tikt sadzirdēts un ieraudzīts kā Kristus personas un darbības rezultāts kristiešos. Iepretī Korintas draudzes sarežģītajai situācijai bija svarīgi pateikt, ka Pāvils ir Dieva gūstā un tas, ko Viņš saka un dara, nāk no Dieva, kas viņu ir uzvarējis. Viena daļa Korintas kristiešu nespēja pieņemt Pāvilu ar visām viņa nespēka izpausmēm kā tādu, kuram paklausīt kā Kristus apustulim (piem., 2.Kor. 10:1-3.10).

2.Kor. 5:12:

12 Mēs jums sevi atkal neieteicam, bet jums dodam pamatu ar mums lepoties, lai varat nostāties pret tiem, kas lielās ar ārišķīgo un ne ar to, kas sirdī.

Atkal un atkal šajā vēstulē ap. Pāvils rādīja sevi kā vāju, vismaz ārēji, lai arī paši korintieši mācītos no viņa darīt to pašu: nebaidīties būt ārēji vājiem, un ārēja pompozuma un spēka vietā rūpēties par savas sirds stāvokli.

Vai mēs esam gatavi sevi redzēt kā Dieva gūstekņus un ka tagad Kristus mūs lieto, lai Viņu – Kristu – darītu zināmu katrā vietā?

34 Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?" (ὃς καὶ ἐντυγχάνει ὑπὲρ ἡμῶν)

Sk. skaidrojumu pie Rom. 8:26.27. Sk. arī Ebr. 7:25.

25 Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (εἰς τὸ ἐντυγχάνειν ὑπὲρ αὐτῶν)

Sk. arī Rom. 8:26,27.34:

26 Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz (ὑπερεντυγχάνει) par mums ar bezvārdu nopūtām. 

27 Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas (ἐντυγχάνει) par svētajiem. 

Sk. tālāk 34.p.: 

34 Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? (ὃς καὶ ἐντυγχάνει ὑπὲρ ἡμῶν)

Visos četros pantos tas ir viens un tas pats vārds grieķu val. (ἐντυγχάνω – satikt; satikt, lai runātu, konsultētu, aizlūgtu; lūgt; aizlūgt), izņemot Rom. 8:26 tas ir kā saliktenis (ὑπερεντυγχάνω – aizlūgt). Tā kā vārda nozīme ir saistīta ar runāšanu, tad arī Ebr. 7:25 tas būtu jāsaprot ar nozīmi “aizlūgt”: “lai aizlūgtu par tiem”. Pie tam tas ir tagadnes laikā (Ebr. nenoteiksmē, Rom. visos trijos pantos īstenības izteiksmē), kas nozīmē, ka tas tiek darīts turpinoši.

18 Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.”

No grieķu val. pareizāk būtu tulkot “Visā ...” vai “Iekš visa...” nevis “Par visu...”

Mēs nevaram Dievam teikt paldies par to, ka esam grēkojuši, jo Dievs saka, lai mēs negrēkotu (1.Jņ. 2:1a: “Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu.”). Bet mēs visā, kur esam nonākuši, un dēļ visa varam teikt Dievam paldies, jo Dievs to visu var lietot, lai mums kaut ko mācītu un dotu mums kaut ko īpašu un labu. Sk. arī Ef. 5:20.

Dievs Pēteri uzrunāja:

1. lūgšanā (προσεύχομαι, 9.p.);
2. izsalkumā (πρόσπεινος, 10.p.);
3. garā aizrauts, oriģinālā – ekstāzē (10.p., ἔκστασις – jebkādas lietas izmešana no tās pienācīgās vietas; prāta izmešana no parastā stāvokļa);
4. vīzijā jeb parādības redzēšanā (šis vārds 17.p., kas paskaidro tikko notikušo, ὅραμα – skats, vīzija; sk. arī Ap.d. 10:19 un 11:5).

Acīmredzot, Pēteris redzēja tos dzīvniekus, par kuriem 5.Moz. 14.nod. ir runāts (par to, ko drīkst un ko nedrīkst ēst). Tas tiek rādīts Pēterim, lai viņš, kā vēlāk redzam, kļūtu atvērts iet pie cittautiešiem.

8 … un, tiem visu izstāstījis, sūtīja tos uz Jopi.

No Cēzarejas līdz Jopei (šodien Jafai) ir apm. 56km.

2 … ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu.

“ticīgs un dievbijīgs” - εὐσεβὴς καὶ φοβούμενος τὸν θεὸν (εὐσεβὴς nozīme ir nodevies, dievbijīgs). Kornēlijs pielūdza Israēla dzīvo Dievu, bet nebija pārgājis judaismā, tāpēc viņu sauca par dievbijīgo. Šādi cilvēki nebija pieņēmuši apgraizīšanu un nepildīja atsevišķas lietas no VD likumiem, kā piemēram nesvinēja sabatu.

1 Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, virsnieks tā sauktajā itāļu rotā …

Līdz šim evaņģēlijs pamatā bija ticis sludināts tikai jūdiem (izņēmums bija etiopietis Ap.d. 8:26-39). Šajā nodaļā Dievs atklāja Pēterim, ka Viņš pieņem arī nejūdus.

Itāļu rota – itāļu kohorta. Katrs romiešu leģions sastāvēja no 10 kohortām, bet katra kohorta no 6 centūrijām (jeb no sešiem simtniekiem; latīņu val. centum nozīmē simts). Jūdejā līdz pat 66. gadam prokuratoram bija jāstrādā tikai ar 6 kohortām (ieskaitot, acīmredzot, itāliešu kohortu, kura minēta šeit, Ap.d. 10:1).

Virsnieks - ἑκατοντάρχης – centurions – virsnieks pār 100 vīriem. (JD minētie centurioni: Mt. 8:5; Lk. 23:47; Apd. 10:1; 21:32; 27:1 utt.; Marka ev. 3x parādās κεντυρίων, kas ir latīņu val. vārda centurion transliterācija uz grieķu val. Mr. 15:39.44.45.)

8 Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām.

Ap. Pāvils tikko ir runājis par vajadzību lūgt par visiem cilvēkiem. Turpinājumā viņš saka: „Tad nu ...” (grieķu val. οὖν). Šis vārds lietots arī 1.p., kopā 2x šajā nodaļā. Tas norāda uz jaunas domas uzsākšanu.

„Tad nu es gribu, lai vīri lūdz ...” Protams, ka jālūdz ir visiem Dieva ļaudīm, bet šeit vīri ir specifiski nosaukti kā tie, kuriem jālūdz.

Lai labāk saprastu 8.-10.p. teksta uzbūvi, ir svarīgi pamanīt, ka grieķu val. uz vīriem attiecināts vārds nenoteiksmē un arī uz sievām attiecināts vārds nenoteiksmē. Vīriem tas ir: lūgt (8.p.); sievām tas ir: greznoties (9.p.). Pie katra šī norādījuma ir tuvāks apraksts, kā vai ar ko to darīt.

Pamācības, iespējams, norāda uz primāro akcenta likšanu katra ģimenes locekļa kristīgajā dzīvē. Nav runa par to, ka vīriem nevajadzētu darīt labus darbus vai sievām nevajadzētu lūgt Dievu. Bet kādreiz tieši akcenti ienes balansu nesabalansētības vietā. Un aicinājums vīriem lūgt kontekstā ar sievām liek domāt, ka vīriem šajā lietā ir jābūt vadītājiem jeb vairāk nodarbinātiem. Par dažādību akcentos sk. arī Ef. 5.nod.: sievām tiek sacīts, lai viņas paklausa saviem vīriem, bet vīriem tiek sacīts, lai viņi mīl savas sievas.

Pēc 1.Tim. 2:1-4, cilvēku pestīšana ir lūgšanu mērķis. Lūgšanu kalpošanas atbildība ģimenē kā ģimenes vadītāja kalpošana paplašinātā veidā uzrādīsies arī draudzē: „lai vīri lūdz Dievu katrā vietā”.

Ar lūgšanu mēs kļūstam stipri Dievā un nostājamies cīņā pret sātanu, sk. Ef. 6:10-18.

Vīri aicināti lūgt ar paceltām svētām rokām, tātad, bez grēka (sk. arī Jes. 1:15 un kontekstu), un bez dusmām un šaubām. Par roku pacelšanu lasām, piem., 1.Ķēn. 8:22; Ps. 28:2; 63:5; 134:2. a

Primārais konteksts saistībā ar nedusmošanos un nešaubīšanos liek domāt, ka dusmas nedrīkst būt pret tiem, par kuriem lūdzam (piem., līdzcilvēki, valdība). Un mēs nedrīkstam arī šaubīties par to, ka Dievs grib glābt visus cilvēkus (atkal primārais konteksts varētu būt citi cilvēki un valdība). Bet frāzei “bez dusmām un šaubām” varētu būt arī plašāka nozīme.

19 Bet Viņš tam neļāva un saka tam: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies.”

Kungs nozīmē Dievs. 20.p. atklāj, ka runa ir par Jēzu.

Sk. arī Lk. 8:39:

39 Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis.

Gerazas apgabala iedzīvotāji nepieņēma Jēzu. Jēzus tur sūtīja liecinieku. Rezultātā daudzi dzirdēja par Jēzu.

Tur, kur ir Jēzus, sātans ir spiests pakļauties Jēzum. Jēzus nepakļāvās dēmonu lūgumam, bet dēmoni bija spiesti saņemt no Jēzus atļauju.

2 Un, Viņam no laivas izkāpjot, tūdaļ nāca pretim no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu,

3 kam bija sava mītne kapos un ko neviens nevarēja ne ķēdēm saistīt.

4 Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt.

5 Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kapos un kalnos, brēca un sita sevi ar akmeņiem.

Apraksts par nešķīsto garu apsēsto cilvēku parāda, cik šausmīgs ir sātans un kā tas bija ietekmējis šo cilvēku: šis cilvēks uzturējās kapos un kalnos nevis mājās; viņš bija neparasti spēcīgs un nesavaldāms; kliedza; sita sevi ar akmeņiem. Sātans cenšas „aprīt” cilvēkus (1. Pēt. 5:8).

Notikums uzstāda jautājumu: kāpēc tur vajadzēja nonākt, ja tikai vienam cilvēkam tika palīdzēts? – Bet tā ir izglābta cilvēka dzīve! Tas ir kaut kas liels! Ja es vai tu būtu šī cilvēka vietā, vai mēs negribētu, ka mums tiek palīdzēts? Protams, ka gribētu.

17 Un Jēzus tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ…”

Jēzus aicināja sekot sev. Šie vārdi ietver kristietības būtību: tā ir sekošana Jēzum, tā ir dzīve kopā ar Jēzu.

Sekošana Jēzum ir dzīvesveids nevis no dzīves norobežota intelektuāla nodarbe, informācijas uzņemšana vai kāda emocionāla lādiņa gūšana. Jēzus nemeklēja cilvēkus, kas gribēja strīdēties par patiesību, bet kas gribēja sekot patiesībai.

Tu nekad nevarēsi sevi sagatavot šai sekošanai, – arī pirmie mācekļi nebija sevi sagatavojuši. Tu vienīgi vari atsaukties Jēzum tāds kāds esi – nepilnīgs, nevarīgs un grēcīgs, lai Viņš Tevi pārveido par savu mācekli.

Pie tam jāatceras, ka neviens Jēzus sekotājs ne ar kādu apmācību netiek sagatavots dzīvei sev jeb neatkarībai no Viņa. Jebkurš Viņa sekotājs tiek gatavots dzīvei un kalpošanai Viņam: ar Viņa mācību saturu, priekš Viņa mērķiem, vienmēr turpinoši gatavots un aktīvi iesaistīts darbībā, kurā Viņa māceklis dod godu Viņam.

9 Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nācaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jordānā.

Jēzus Kristus mērķtiecīga parādīšanās atklātībā iesākās ar to, ka Jānis Viņu kristīja. Jēzum nebija vajadzīga grēku nožēlas kristība, jo Viņam nebija grēku. Jēzus ar šo kristību identificēja sevi ar tiem, kuriem šī kristība bija vajadzīga – ar cilvēkiem, kas bija grēkā.

Sk. arī 2.Kor. 5:21:

21 To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.

8 un tiem pavēlēja nekā neņemt līdzi ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā,

9 bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus.

Šeit aprakstīts kalpošanai nepieciešamais ekipējums. Sk. arī aprakstu Mt. 10:9.10. Uzskaitītās lietas raksturoja 1.gs. ceļotāju, bet mācekļiem nevajadzēja ar to nodrošināties. Iespējams tāpēc, ka misija bija ļoti īslaicīga, bet vēl vairāk: šie norādījumi padarīja mācekļus atkarīgus no cilvēkiem, kuriem viņi kalpoja.

Lk. 22:35 lasām Jēzus vārdus mācekļiem:

35 Un Viņš tiem sacīja: “Kad Es jūs sūtīju bez maka un somas un kurpēm, vai jums kā trūka?” Un tie sacīja: “Nekā!”

Mēs gribam just drošību, pašpietiekamību. Šeit Jēzus nemāca nerūpēties par savu dzīvi vai kļūt citiem par nastu. Šeit runa ir par misiju, kuras izpildīšanas nosacījumu piepildīšanās parādīja Jēzus rūpes un varu pār visiem apstākļiem. Mācekļu vienīgā atbildība bija sludināt par Jēzu un kalpot Jēzus Vārdā un spēkā. Jēzus caur cilvēkiem, kas atsaucās evaņģēlijam, rūpējās par mācekļiem.

7 Un Viņš pārstaigāja ciemus, visapkārt mācīdams. Un Viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem …

Vārds “vara” (ἐξουσία – vara, autoritāte) lietots arī Mt. 28:18b, kur Jēzus saviem mācekļiem sacīja:

18b Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.

Varu pār sātanu Dievs caur Jēzu dāvina saviem bērniem (1.Jņ. 4:4). Kalpojot ar dēmonu izdzīšanu Kristus apustuļi pieteica Dieva valstības atnākšanu, kad Dievs Kristus personā jau pierādīja to, ka demoniskie spēki zaudēja varu pār cilvēku. Kulminācija tam visam bija Jēzus nomiršana un augšāmcelšanās.

5 Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem - cilvēks Kristus Jēzus, 

6 kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā. 

Šie panti rāda, ka drošība un pārliecība lūgšanai par neticīgiem (sk. 1.-4.p.) ir balstīta Dieva darbā.

Pāvils paskaidro pamatu glābšanai sekojoši:- Viens Dievs. 5. Moz. 6:4: 

4 Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs.

Tajā laikā un šodien cilvēkiem ir elki, daudzi arī netic dzīvajam Dievam.- Ir tikai viens Glābējs. Tas ir Jēzus, kura starpnieka loma tiek paskaidrota ar vārdiem: “kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā.” Jēzus sevi ir nodevis “par visiem”, kas nozīmē, ka nav grēcinieku, par kuriem Jēzus nebūtu nomiris.

Šie panti (jau no 3.-6.p.) dod lielāko iemelsu un motivāciju lūgšanai! Tas ir tas, kā Pāvils to redzēja.

3 Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā,

4 kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. 

Lūgšana par visiem (1.p.), lai kristiešiem būtu laba dzīve (2.p.), ir ar vēl lielāku mērķi: lai visi citi cilvēki arī tiktu izglābti. Kristiešu labklājība nes svētību arī citiem. Pat brīvā sabiedrībā, kurā kristieši netiek vajāti: ja nekristiešu vadītāji būs savtīgi, tad kristieši ziedosies; ja nekristiešu vadītāji neiestāsies par bībeliskām morāles vērtībām, tad kristieši to darīs. Līdz ar to lūgšana par nekristiešiem vadītājiem ir svarīga, lai viņi neliktu šķēršļus un būtu labvēlīgi kristīgu vērtību praktizēšanai sabiedrībā. Tomēr pats svarīgākais ir tas, lai visi cilvēki tiktu izglābti. Šajā kontekstā tas nozīmē, ka cilvēku glābšanai ir vajadzīgas mūsu lūgšanas. Protams, arī evaņģēlijs viņiem ir jāsludina, bet Dievs ir vienīgais, kas atpestī cilvēkus, tāpēc arī jālūdz Dievam pēc žēlastības, lai šie cilvēki tiktu izglābti.

2 … par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā.

Mūsu lūgšanas izraisa Dieva darbu šo cilvēku dzīvēs, lai viņi tiktu mainīti. Caur viņiem visa sabiedrība tiek mainīta. Pirmais, bet ne vienīgais, nolūks lūgšanai par valdniekiem ir kristiešu labā:

2 ... lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā.

Šī piebilde jeb paskaidrojums šķiet savtīgs. Tomēr mums jāatceras, ka Dievs klausa tikai tad, kad lūdzam pēc Viņa gribas, sk. 1.J. 5:14:

14 Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta.

Tas nozīmē, ka lūgšana tā īsti sākas tikai tajā brīdī, kad esam savu gribu saskaņojuši ar Dieva gribu, kad esam ieguvuši pilnīgu mieru Viņa gribā. Tas prasa laiku Dieva vārdā Bībelē.

Ja jau Dievs savā vārdā liek lūgt ar šo nolūku, proti, “lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā”, tad iemeslam ir jābūt lielākam par mums katru individuāli un mūsu personīgo ieguvumu. To tad arī atklāj nākošie panti.

1 Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem …

Ap. Pāvils savu pamācības vēstuli Timotejam saistībā ar konkrētām lietām kalpošanā sāk ar pamācību lūgt. Jēzus pavēlēja lūgt (Mt. 7:7.8). Lūgšana mums ir īpaša Dieva dāvana.

Mūsu kalpošana citiem cilvēkiem vispirms ir lūgšana. Vārda “vispirms” vietā grieķu val. ir πρῶτον πάντων – “no visām lietām vispirms”. Ir jādara arī visas citas lietas, bet vispirms lūgšanas.

Vārdu “turēt” varētu tulkot arī kā “darīt”. Četru lūgšanas vārdu nozīmes:

1. δεήσεις – vajadzības lūgšanas,
2. προσευχάς – pielūgšanas,
3. ἐντεύξεις – aizlūgšanas,
4. εὐχαριστίας – pateicības lūgšanas.

Šie vārdi aptver ļoti dažādas dzīves jomas, cilvēkus, situācijas, emocijas, vajadzības utt., kas viss tiek nests Dieva priekšā. Tas nozīmē, ka nav lietas un situācijas, par kurām nevarētu runāt ar Dievu. Nav vietas, lietas un apstākļi, kuros Dievs nevarētu tikt pagodināts. Netiešā veidā šie vārdi norāda arī uz to, ka Dievs stāv aiz jebkuras situācijas, kura ir jārisina.

Ir jālūdz par visiem cilvēkiem: par patīkamiem un nepatīkamiem, par pazīstamiem un nepazīstamiem (sk. Mt. 5:44).

19 Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.

Vārda “palīdzējusi” vietā grieķu val. ir vārds “izglābusi”:

19 Celies, ej! Tava ticība Tevi ir izglābusi.

Jēzus palīdzēja visiem 10 spitālīgajiem vīriem, bet tikai viens dzirdēja šo Jēzus pasludinājumu: “Tava ticība tevi ir izglābusi.”

14.p. sacīts, ka Jēzus lika iet pie priestera, ko viņi arī darīja. Tas bija saskaņā ar bauslību (sk. 3.Moz. 14:2) Varam domāt, ka katrs no spitālīgajiem, kas tika dziedināts, godināja Dievu ar to, ka viņi paklausīja bauslības norādījumiem par to, kas jādara tiem, kas bija kļuvuši šķīsti no spitālības (sk. 3.Moz. 14:1-32). Tomēr tikai šim cilvēkam Jēzus sacīja:

18 Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?

Skatoties uz to, ko šis cilvēks darīja, proti, viņš griezās atpakaļ, slavēja Dievu, nometās pie Jēzus kājām un pateicās Jēzum, ko nedarīja citi, bet ko viņiem, acīmredzot, vajadzēja darīt; un ņemot vērā, ka izdziedinātais samarietis dzirdēja no Jēzus pasludinājumu, kuru nedzirdēja citi, tad vārds “izglābusi” ietvēra sevī kaut ko vairāk nekā “palīdzējusi”.

30 Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.

31 Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām.

32 Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. ...”

Vārds “gāja” 30.p. un 31.p. grieķu val. καταβαίνω nozīmē “iet lejā”, kas arī saprotams, jo Jeruzāleme ir ap 650 m virs jūras līmeņa, bet Jērika ap 260 m zem jūras līmeņa. Tas summējas apm. 910 m kritumā. Attālums starp pilsētām ir ap 37 km. Tas nozīmē, ka priesteris nebija ceļā uz Jeruzālemi, bet gāja prom no Jeruzālemes.

31.p. vārdi “viņš aizgāja garām” un 32.p. “aizgāja garām” grieķu val. ir viens vārds ἀντιπαρέρχομαι, kas nozīmē “iet garām iepretī” jeb varētu teikt: iet garām pārejot pretējā pusē.