Komentāri

30 jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu

31 ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm (πάντων τῶν λαῶν)

32 gaismu apgaismot pagānus (ἐθνῶν) un par slavu Saviem Israēla ļaudīm (λαοῦ).

31.p. λαός – tauta; ar šo vārdu parasti apzīmēja Israēla tautu.

32.p. ἔθνος – tauta; VD ar šo vārdu apzīmē cittautiešus, pagānus. (Sk. komentāru arī pie 1.Pēt. 2:9.10.)

31.p., šķiet, paskaidro 32.p. jeb 31.p. ir kā kopsaucējs 32.p. minētajiem pagāniem un israēliešiem. 

Tātad visas tautas iekļautas Jēzus atnestajā pestīšanā.

Vārds “gaisma” 32.pantā ir saistīts gan ar cittautiešiem – lai tās tautas padarītu redzamas (εἰς ἀποκάλυψιν), gan ar Israēla tautu: lai tā tiktu slavēta (grieķu val.: φῶς εἰς ἀποκάλυψιν ἐθνῶν καὶ δόξαν λαοῦ σου Ἰσραήλ).

8 Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus ...

Austrumu pasaulē aitu ganāmpulkus parasti ganīja vairāki gani jeb ganu komanda. Gani nepiederēja pie tā laika sabiedrības elites. Viņi bija vienkārši, darba cilvēki. Gani arī tik bieži uz sinagogu neaizgāja, jo viņi bija pie lopiem laukā. Un tad, kad viņi aizgāja, izrādījās, ka viņu retā nākšana bija padarījusi viņus par “negaidītiem” apmeklētājiem sinagogu dievkalpojumos tik un tā.

Arī viņu valoda bija vienkārša. Galu galā, viņu sarunu biedri bieži un uz ilgu laiku bija aitas (kas, savukārt, iemācījās atpazīt sava gana balsi, sk. Jņ. 10.nod.). Skarbie dzīves un darba apstākļi veidoja viņu būtību. Par tiem var lasīt 1.Moz. 31:38-40; 1.Sam. 25:16.21.

4 ...kas pats Sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta ...

Vārds „izglābt” ir no ἐξαιρέω un tas nozīmē izraut, izvilkt, izraut jeb izvilkt ar visām saknēm; ar šādu nozīmi tad jāsaprot izglābt. Vārds pasaule ir αἰών, kas apzīmē laikmetu.

Dieva gribas un plāna nenovērtēšana saistībā ar to, ka Jēzus ir nodevis Sevi par mūsu grēkiem, lai mūs padarītu brīvus no tiem ļaunumiem, ar kuriem mēs ikdienā saskaramies, saskaņā ar šo 4.p. un kontekstā ar 6.p., ir novēršanās no paša Dieva.

Jēzus nāca, lai ne tikai mūs garīgi apzīmogotu un izglābtu; Viņš nāca tāpēc, lai pēc Dieva gribas mūs izrautu no grēka darbiem, ar kuriem jau tagad saskaramies ikdienā. Tikko mēs neatzīstam to, ka Dieva mums dāvinātā pestīšana ir tikai caur Jēzu, tā mēs novēršamies no Dieva arī ar šo nozīmi: mēs vairs nesvinam uzvaru pār grēku ikdienā.

Saskaņā ar šo 4.p.: Kristus nāve par mūsu grēkiem ir viss nepieciešamais pamats, lai mēs tiktu atbrīvoti – izrauti – no šī laikmeta ļaunumiem. Liekot Dievu pirmajā vietā mēs pieņemam šo Dieva veidu, kā Viņš mūs izglābj no šīs pasaulīgās, ļaunās pasaules laikmeta grēcīgajiem kārdinājumiem, grēkiem un posta. Ir vajadzīga pilnīga paļāvība uz Jēzus nopelnu, lai mēs kļūtu brīvi un uzvaroši kristieši.

4 ... pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta ...

 – no grieķu val.: „pēc mūsu Dieva un Tēva gribas …” Mūsu izglābšana un izraušana no ļaunās pasaules – grēka, netaisnībām – ir Dieva griba.

3 ... žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus ...

Novēršanās no Dieva pēc 3.p., kā rāda šīs vēstules konteksts, padarītu neiespējamu Galatijas kristiešiem (un mums šodien) piedzīvot 3.p. svētību: „... žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus ...” Kā rakstīts 5:4:

4 Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši.

Vārdi: „... žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus ...” vai šiem līdzīgi, kurus ap. Pāvils saka katras savas vēstules ievados, nav tikai sveiciena vārdi; tie pasludina arī to, ko saņems tas cilvēks, kas nāks saskarē ar sekojošās vēstules saturu. Tas tā ir tāpēc, ka sekojošais saturs ir Dieva vārds lasītājam un klausītājam. Sk. Pāvila vārdus Efezas dr. vecajiem Ap. d. 20:32:

32 Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.

Tā kā šajā vēstulē novēršanās no žēlastības, kas sagādāta caur Kristu, ir saistīta ar novēršanos no Dieva, tad tas nozīmē, ka šī Dieva darba neatzīšana padara Dieva vārdu mūsu dzīvē augļus nenesošu. Citiem vārdiem: ja kristietis vairāk paļaujas uz savu spēju būt labs un nevis uz Jēzu, viņš ar šādu skatījumu arī lasa Bībeli un nevar augt kā kristietis no lasītā Dieva vārda, jo 3.p. svētība ir Dieva un Jēzus svētība pār tiem, kas lasīs vai klausīsies šo vēstuli. Sk. arī Pāvila vārdus šīs vēstules beigu daļā, Gal. 6:16:

16 Un, kas šo ceļu ies, pār tiem miers un žēlastība un vispār pār Dieva Israēlu.

Savukārt liekot Dievu pirmajā vietā, mēs atzīstam Dieva darbu caur Kristu, kas rezultātā ir devis mums pieejamu arī šo Dieva vārdu – vēstuli galatiešiem, lai to lasot mēs saņemtu žēlastību un mieru no Dieva, mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus.

2 ... un visi brāļi, kas pie manis ir, Galatijas draudzēm ...

Citu brāļu pieminēšana ir netieša liecība tam, ka tas, ko Pāvils raksta galatiešiem, nav tikai viņa sludinātā vēsts, bet arī tāda, kurai pievienojas citi kristieši. Pāvils nav vienīgais, kas domā tā, kā viņš domā, un tic tā, kā viņš tic.

Galatija bija Romas impērijas province, šodien Turcijas teritorijā. Kā vēstules adresāts tiek minētas Ziemeļgalatija vai Dienvidgalatija. Tā kā nav zināms, ka ap. Pāvils jebkad būtu kalpojis Galatijas ziemeļu daļā, tad visticamāk viņš rakstīja draudzēm Galatijas dienvidu daļā, kur bija pilsētas, kurās viņš jau pirms tam bija kalpojis: Antiohija, Ikonija, Listra un Derbe. Līdz ar to šī vēstule rakstīta vairākām draudzēm.

1 Pāvils, apustulis, ne cilvēku sūtīts, nedz kāda cilvēka, bet Jēzus Kristus iecelts un Dieva Tēva, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem ...

Pāvils bija apustulis, ἀπόστολος, kas nozīmē sūtītais konkrēta uzdevuma izpildei. Tas, ko Pāvils sludināja, bija Kristus, kas ir piepildījis bauslību, ko cilvēks nevar piepildīt, un ka ticībā uz Jēzu mēs tiekam taisnoti, nevis pildot bauslību. (Sk., piem., Gal. 3,11-22.)

Ap. Pāvils šajā pantā tik ļoti akcentē savu aicinājumu, tāpēc ka, šīs vēstules kontekstā skatoties, novēršanās no Dieva padara Pāvilu un viņa sludināto vēsti par Jēzu neticamu. Pāvils nebūtu apustulis ar īpašo vēsti par Jēzu, ja tas nebūtu Dieva darbs caur Kristu. Tāpēc arī jau 1.p. viņš noliedz jebkādu cilvēku līdzdalību tajā, kas viņš ir un ko viņš dara.

Vairākas reizes Gal. 1:1-5 ap. Pāvils kopā min Jēzu un Dievu: 1., 3. un 4.p.; un kulminācijā, proti, 5.p., viņš saka: Dievam ir gods! Skatoties šīs vēstules kontekstā saprotam, ka tā nav nejaušība, jo galatieši gribēja mazināt Jēzus nopelnu, atgriežoties pie bauslības turēšanas (sk. Gal. 1:6; 5:4).

5 Viņam lai ir gods mūžu mūžos! Āmen!

Ap. Pāvils tik ļoti novērtēja Dieva darbu caur Kristu mūs izglābt, ka pēc šiem ievada vārdiem viņš Dievam dod godu. Tādā veidā 5.p. ir pirmo piecu pantu kulminācija. Ir tulkojumi, kas tulko “Viņam lai ir gods mūžu mūžos! Āmen!” un ir kas tulko „Kuram lai ir gods mūžu mūžos! Āmen!” Burtiski 5.p. sākumā ir attieksmes vietniekvārds datīvā (ᾧ), kas tiešā veidā ir saistīts ar Dievu iepriekšējā pantā un tas būtu jātulko “Kuram”.

Galatieši, pēc 1:6, bija novērsušies no tā, kas viņus „aicinājis Kristus žēlastībā” un tas ir Dievs! (sk. arī 5:8 un kontekstu 5:1-8). Tāpēc Pāvils jau no paša sākuma liek centrā Dievu, kas pats sevi liek centrā, un tas ir tiešs norādījums arī galatiešiem darīt tāpat. Pašu Pāvilu labā vēsts par Jēzu bija atbrīvojusi, tā bija atbrīvojoša vēsts cilvēcei jau Pāvila dzīves laikā, kam viņš pats bija bijis liecinieks. Tāpēc viņš nevarēja citādi, kā godāt Dievu par to.

2 Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.

Ar pirmo teikuma daļu Jānis apliecina to drošību, kas ir kristiešiem, proti: mēs zinām, kas esam Dieva bērni (sk. arī 5:19). Ar otro daļu viņš, šķiet, saka, ka mūsu neplinības un nezināšana nedod skaidrību par to, kas mēs būsim. Taču otrais teikums dod lielu drošību par to, kas mēs būsim, iepretī tai nedrošībai, kurā esam tagad.

“kad tas atklāsies” vajadzētu tulkot “kad Viņš atklāsies” (φανερωθῇ). Arī 1.Jāņa v. 2:28 ir tas pats vārds: “Un tagad, bērniņi, palieciet Viņā, lai, kad Viņš parādīsies ...” (φανερωθῇ) Pie tam grieķu val. abos pantos šim vārdam priekšā ir partikula ἐάν, kas sastāv no εἰ (nozīmē ja) un ἄν (parasti netulko, bet tas norāda uz iespējamību vai varbūtību). Pats darbības vārds ir aoristā, pasīvā, konjuktīvā. Tas nozīmē, ka doma ir: ja vien Viņš tiktu atklāts, ja nu Viņš tiktu atklāts, kad vien Viņš tiktu atklāts, - tātad jebkurā mirklī, kad vien tas notiktu, mēs būsim Viņam līdzīgi. Un tas dod lielu drošību! Un pamatojums tam, kāpēc tā būs: “jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir”.

Sk. interesantu paralēli 1.Kor. 15:42-57 par tūlītējo, piepešo pārvēršanu: viss iznīcīgais, vājais tiks pārvērsts Kristus līdzībā.

15 Kad viņi azaidu bija turējuši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?" Tas Viņam saka: "Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!" Viņš saka tam: "Gani Manus jērus!"

16 Vēl otru reizi Viņš tam saka: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?" Tas Viņam saka: "Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!" Viņš saka tam: "Gani Manas avis!"

17 Trešo reizi Viņš tam saka: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?" Pēteris noskuma, ka Viņš trešo reizi viņam sacīja: vai tu Mani mīli? - un sacīja Viņam: "Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu." Jēzus saka: "Gani Manas avis!

18 Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi."

19 Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās. Un, to teicis, Viņš tam saka: "Seko Man!" 

Trīs reizes Jēzus jautā Pēteri un trīs reizes Pēteris atbild. Pirmajās divās reizēs Jēzus jautājumā ir ἀγαπάω, kas nozīmē mīlēt – ar upurēšanās, ar lielu nodošanās nozīmi. Uz abiem pirmajiem jautājumiem Pēteris, atbild, ka viņš mīl Jēzu, bet, saskaņā ar grieķu val. tekstu, Pēteris lieto vārdu φιλέω, kas nozīmē mīlēt kā draugu, pieņemšanas nozīmē. Trešajā reizē Jēzus lieto φιλέω un Pēteris atbild ar φιλέω.

Kā saprast 17.p. vārdus: “Pēteris noskuma, ka Viņš trešo reizi viņam sacīja: vai tu Mani mīli?”, precīzāk: ko nozīmē “trešo reizi”?

1. Vai Pēteris noskuma par to, ka pirmo divu reižu vietā, kad Jēzus jautājumā lietoja ἀγαπάω, trešajā reizē Viņš lietoja φιλέω?
2. Vai arī Pēteris noskuma par to, ka Jēzus trešo reizi jautāja vienu un to pašu jautājumu par mīlēšanu (ja neņem vērā atšķirību vārda “mīlēt” lietošanā starp pirmo, otro un trešo reizi)?

Uz pirmo jautājumu atbilde varētu būt sekojoša: šajā rakstvietā Jēzus lieto vēl arī citus dažādus vārdus, piem., 15.p. jēri, 16. un 17.p. avis; 15. un 17.p. Jēzus pavēl Pēterim barot, bet 16.p. ganīt (sk. par to D.A.Carson komentāru). Bez tam: Jēzus tajā laikā runāja aramiešu valodā, bet evaņģēlijs tika sarakstīts grieķu val. Līdz ar to nevajadzētu likt pārāk lielu akcentu uz atšķirīgajiem vārdiem.

Par otro jautājumu: viens un tas pats jautājums jautāts trīs reizes varēja likt Pēterim aizdomāties gan par trīs Jēzus aizliegšanas reizēm, gan arī par to, ka Jēzus ļoti nopietni lika Pēterim izvērtēt savu mīlestību uz Jēzu. Arī 18.p. norāda uz to, ka tā, kā Pēteris uzvedās savā jaunībā, viņš nevarēs uzvesties vecumā. Un tas prasīs briedumu, lai viņš spētu būt uzticīgs Jēzum. Līdz ar to šis varētu būt īstais iemesls noskumšanai.

34 Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.

Nekas jauns nebija tas, ka jāmīl citi cilvēki. Arī VD to māca, piem., 3.Moz. 19:18:

18 Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu,- Es esmu Tas Kungs!

Kāpēc tomēr Jēzus šo bausli sauc par jaunu bausli?

Jēzus mīlestība ir mīlestības standarts. “…ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis …” Neviens vēl nebija redzējis tādu mīlestību, ar kādu Jēzus mīlēja cilvēkus.

Jēzus mīlestības piedzīvojums ir pamats mūsu spējai mīlēt. “… kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” Bez Dieva mīlestības piedzīvojuma nav iespējams mīlēt. Dieva mīlestības piedzīvojums mūs ieved spējā mīlēt. Tāpēc Jēzus sacīja, ka Viņš mīlēja “lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu”. 1. Jāņa ev. 4:19: “Mēs mīlam, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.”

14 Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū ...

Vārds “mājoja” oriģinālā ir σκηνόω, kas nozīmē uzcelt tabernākli, dzīvot tabernāklī vai teltī; mājot. Vecajā derībā Israēla tautā Dieva klātnība un godība atklājās tabernāklī. Lietojot šo darbības vārdu tiek atgādināts, ka Jēzus iemājošana starp cilvēkiem bija tāda pati, kā Dieva godības atklāšanās Israēla tautas vidū vecās derības laikā. Šis pants tālāk runā par Jēzus godību:

14 ...un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.

1 Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.

Kā secinām no konteksta, tad ar vārdu “Vārds” domāts Jēzus Kristus.

“Vārds” šajā pantā grieķu val. visu laiku ir lietots kopā ar artikulu (ὁ λόγος). Vārds “Dievs” frāzē “un Vārds bija pie Dieva” ir ar artikulu, kas nozīmē, ka Vārds un Dievs ir divas atšķirīgas personas.

Pēdējā frāzē καὶ θεὸς ἦν ὁ λόγος, “un Vārds bija Dievs”, ir divi vārdi nominatīvā, no kuriem vienam ir artikuls.  Vārds ar artikulu ir teikuma priekšmets, bet otrs ir izteicēja daļa. Līdz ar to latviešu val. “un Vārds bija Dievs”, Vārds ir teikuma priekšmets, bet Dievs ir izteicēja daļa.

Bet tas vēl nav viss: grieķu val. šī pēdējā frāze ir ar sekojošu vārdu kārtību: “un Dievs bija Vārds”. (Latviešu val. gramatiski pareizi ir tulkot “un Vārds bija Dievs”.) Grieķu val. vārdu kārtība teikumā var būt dažāda, bet šajā pantā tiek akcentēts tas, kas tad bija tas Vārds, proti, Dievs.

καὶ θεὸς ἦν ὁ λόγος akcents likts uz θεὸς. Liekot to šī panta kontekstā tiek pateiks, ka Jēzus ir Dievs pēc būtības:

1. iesākumā, kur bija Dievs (sk. 1.Moz. 1:1: “Iesākumā Dievs ...”), bija Jēzus (Jņ. 1:1: “Iesākumā bija Vārds ...”);
2. artikula trūkums vārda θεὸς priekšā Jņ. 1:1 pēdējā frāzē pasaka, ka Jēzus nav Dievs Tēvs, bet ir Dievs pēc būtības.

6 Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā,

7 sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā!

6 Ὡς  οὖν  παρελάβετε  τὸν  Χριστὸν  Ἰησοῦν  τὸν  κύριον,  ἐν  αὐτῷ  περιπατεῖτε, 

7 ἐρριζωμένοι  καὶ  ἐποικοδομούμενοι  ἐν  αὐτῷ  καὶ  βεβαιούμενοι  τῇ  πίστει  καθὼς  ἐδιδάχθητε,  περισσεύοντες  ἐν  εὐχαριστίᾳ.

Burtiskāks tulkojums:

6 Tāpēc kā jūs pieņēmāt (aor.akt.ind.) Kristu Jēzu to Kungu, Viņā staigājiet (prez.akt.pavēl),

7 tikuši iesakņoti (perf.pas.divd.) un tiekot uztaisīti (prez.pas.divd.) Viņā, un tiekot nostiprināti ticībā (prez.pas.divd.), tieši kā jūs tikāt mācīti (aor.pas.ind.), pāriplūzdami (prez.akt.divd.) pateicībā.

6. pantā “jūs pieņēmāt” var tulkot arī “pieņēmuši”, bet jebkurā gadījumā tas ir noticis fakts. “Viņā staigājiet”, ko var tulkot arī “Viņā dzīvojiet”. Vārdu secība grieķu val. rāda, ka akcentēts tiek Jēzus, ticībā uz kuru un saskaņā ar kuru, kā arī pieķeroties Viņam staigājiet jeb dzīvojiet savu dzīvi.

7. pantā “tikuši iesakņoti” ir perfektā, tātad darbība, kas notikusi pagātnē ar sekām tagadnē. Pie tam to ir paveicis kāds cits, nevis paši kolosieši. Un tā kā 7.p. pirmiem divdabjiem seko prievārda frāze, tad varm domāt, ka arī uz pirmo divdabi tā attiecas. Tas nozīmē, ka kolosieši ir tikuši iesakņoti Kristū. Tātad nav runa par to, ka vēl būtu jāiesakņojas vai ka tas būtu jādara kolosiešiem; to ir izdarījis Dievs kolosiešu labā.

Sekojošie tagadnes divdabji norāda uz turpinošu darbību, tātad kaut ko, kas ar korintiešiem notiek: “tiekot uztaisīti” un “tiekot nostiprināti” atkal pasīvā, tātad to kolosiešu labā dara Dievs. Uztaisīšana jeb uzbūvēšana notiek Kristū. Tas nozīmē, ka tā ir saistīta ar Kristus dabas iepazīšanu un pārveidošanu Viņa līdzībā. Nostiprināšana ticībā jeb var tulkot “ar ticību”: paliekot ticībā uz Jēzu un izturot ticībā dažādās grūtībās mēs tiekam nostiprināti. Ticībai uz Jēzu, ar kuru esam aicināti dzīvot un tikt nostiprināti, ir saturs, proti, “tieši kā jūs tikāt mācīti”, - tā ir mācība, šodien mēs teiktu: Bībeles mācība, kurai mēs sekojam savā dzīvē, lai tiktu nostiprināti ticībā jeb ar ticību.

Staigāšanu Jēzū (6.p.) ir jāpavada arī pāriplūstošai pateicībai. Tur Pāvils atkal lieto tagadnes divdabi, tikai šoreiz aktīvā. Tātad kolosieši, šodien mēs, esam tie, kuru dzīvi ir jāraksturo pāriplūstošai pateicībai Dievam.

5 Tad Jēzus viņiem saka: “Bērni, vai jums ir kas ko ēst?” Tie Viņam atbildēja: “Nav!”

Grieķu val. rāda, ka Jēzus jautājums 5. p. sagaida negatīvu atbildi. Tādēļ to vajadzētu tulkot:

5 ... „Bērni! Jums taču nav nekas ēdams, vai ne?”

Tas parāda, ka Jēzus zināja mācekļu situāciju.

Runājot par ēdienu lietots vārds προσφάγιον, kas apzīmē jebko, ko ēd ar maizi, īpaši zivi vai gaļu.

30 Es un Tēvs, mēs esam viens.

Grieķu val. “viens” var pateikt trīs dzimtēs: vīriešu, sieviešu un nekatrajā dzimtē. Šeit lietots vārds nekatrajā dzimtē, kas nozīmē, ka Jēzus un Tēvs ir viens pēc būtības, bet divas personas.

15 Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.

Grieķu val. nav. pavēles izteiksme “turiet”, bet nākotnes izteiksme “turēsiet”, kas raksturo 15.p. pirmās frāzes nosacījuma izpildīšanas rezultātu, proti: kad Dievs mums atklāj Savu Dēlu Jēzu, Savu lielo mīlestību uz mums, piedošanu un žēlastību, tad mēs tiekam uzrunāti ar Viņa lielumu un Jēzus lielumu; tad mēs Viņu mīlam un rezultātā dabīgā veidā gribam turēt Jēzus pavēles. Tāpēc vajadzētu tulkot:

15 Ja jūs mīlat Mani, jūs turēsiet Manas pavēles.

Pēc Bībeles: mēs neesam spējīgi pirmie mīlēt Dievu. Vispirms Dievs mīl mūs, kā rezultātā mēs gribam mīlēt Dievu, sk. 1.J. 4:19: “Mēs mīlam, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis. ”

Mīlēt un neklaustīt Jēzum būtu pretruna, jo tad šī mīlestība tiktu uzrādīta kā tukša.

Paklausīt un nemīlēt būtu verdzība likumam vai sevis mocīšana.

Bet mīlēt un tā rezultātā paklausīt, nozīmē, ka mīlestība uz Jēzu iekļauj tādu pieredzi, kas liek gribēt paklausīt Jēzum.

4 ... bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.

Burtiski: “Bet mēs lūgšanai un vārda kalpošanai nodosimies.”

τῇ διακονίᾳ τοῦ λόγου – vārda kalpošanai.

Vārds “nodosimies” - προσκαρτερέω – pieturēties pie kāda, nodoties kādam; būt neatlaidīgi uzmanīgam; izturēt. Tas ir tas pats vārds, kas Ap.d. 2:42.

3 Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt ...

“izredziet” - ἐπισκέπτομαι – izmeklēt, inspicēt, pārbaudīt. Draudze tika iesaistīta kalpotāju izmeklēšanā jeb izraudzīšanā. Arī vēlāk tāpat, sk. piem., 1.Tim. 3.nod.

Septiņus vīrus – iespējams, ka vīru skaits (1) atkarīgs no vajadzības lieluma; (2) VD to rāda kā pilnības skaitli, sk. radīšanas stāstu – 7 dienas, Gen. 1.-2.nod.; sabata gads un septiņi sabata gadi, sk. Lev. 25.nod.; Jēzus par piedošanu mācīja 70x7 reizes jāpiedod, sk. Mt. 18,22.

Kvalifikācija: “kam laba slava”, μαρτυρουμένους, prez. pasīva divd., no μαρτυρέω – būt lieciniekam, liecināt. Tātad tiem bija jābūt cilvēkiem, par kuriem varēja tikt dota liecība, acīmredzot laba liecība.“Svētā Gara un gudrības pilnus” - πλήρεις πνεύματος καὶ σοφίας. Kristietim turpinoši jārūpējas par piepildīšanu ar Svēto Garu, Ef. 5,18. Būt pilnam ar Svēto Garu nozīmē būt pārvaldītam un vadītam no Svētā Gara un arī Svētā Gara stiprinātam drosmīgai liecināšanai. Gudrība varētu tikt attiecināta uz gudrību visos jautājumos un lietās.

“pienākumu” – burtiski “vajadzību”.     

2 Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja: "Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu.

Problēma bija ļoti precīzi novērtēta, proti, novārtā bija pamests Dieva vārds (καταλείψαντας τὸν λόγον τοῦ θεοῦ). Tieši šīs problēmas labošana atkal deva iespēju Dieva vārdam augt un atstāt iespaidu (ὁ λόγος τοῦ θεοῦ ηὔξανεν), 7.p. Ja 1.p. nosauc problēmas pirmo pusi, tad šis pants nosauc problēmas otro pusi. Hellēnistu pacelto problēmu apustuļi redzēja vēl arī no citas puses, kas, izrādās, bija vēl lielāka, jo abu problēmu atrisināšana deva rezultātu, kas vairs nemin hellēnistu atraitņu problēmas atrisināšanu, bet Dieva vārda uzvaru pār cilvēkiem.

“kalpodami pie galda” – lietos darb. vārds διακονέω nenoteiksmē. Apustuļi kalpoja pie galdiem (grieķu val. daudzskaitlī). Viņiem atnesa naudu, tāpēc varētu būt, ka viņi vai nu iegādājās ēdienu un dalīja, vai arī atnesto ēdienu dalīja. Ap.d. 4,34-37 liek domāt, ka apustuļi dalīja arī naudu pēc vajadzības.

“Dieva vārdu” - τὸν λόγον τοῦ θεοῦ. Varētu būt runa par Dieva vārda mācīšanu, sk. 4.p., kur lietota frāze τῇ διακονίᾳ τοῦ λόγου – “vārda kalpošanai”. Sk. komentāru arī pie Ap.d. 6:7.

1 Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, hellēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas.

Šajā pantā atspoguļota problēmas pirmā puse. Otrā problēmas puse ir 2.p..

Ap.d. grāmatā vārds “mācekļi” šajā pantā ir pirmo reizi. No 1.-7.p. tas ir minēts 3x. (Nākošā reize ir 9:1 un tālāk.)

“mācekļu skaitam pieaugot” - ticīgo skaita augšana Ap.d. grāmatā ir svētības rādītājs, sk. Ap.d. 2:41.42.47; 4:4; 5:14. “pieaugot”, prez., akt., divd. no πληθύνω, nozīmē palielināt, pavairot. Šis pats vārds kā darb. vārds imperfektā atkal 7.p., kas parāda, ka problēma bija atrisināta un draudze turpināja vairoties.

Hellēnisti – šajā kontekstā ar šo vārdu apzīmēti ebreji, kas runāja grieķu val. Iespējams, ka tie bija israēlieši, kas bija atceļojuši uz Jeruzālemi Vasarsvētkos. Pēc tam, kad bija notikusi Svētā Gara nākšana un tika izveidota kristīgā draudze, viņi joprojām uzturējās Jeruzālemē.

“kurnēšana pret ebrejiem” – iespējams, ka vietējiem iedzīvotājiem bija vairāk resursu, bet ieceļojušie israēlieši nesaņēma pietiekošu uzmanību: “viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas”.

“apkalpošanā” - διακονία, lietvārds – kalpošana. Sk. arī 4.p. par “vārda kalpošanu” jeb “vārda diakoniju”.

34 Bet kāds farizejs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības mācītājs, piecēlās sinedrijā un pavēlēja šos cilvēkus uz īsu brīdi izvest ārā,

35 un sacīja sinedrijam: "Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem.

36 Pirms kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti.

37 Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva sev līdzi daudz ļaužu; arī tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti.

38 Tādēļ es jums tagad saku: lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks;

39 bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt; pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!"

 Dievs lietoja tautā cienītu bauslības mācītāju Gamaliēlu. Apustuļi saņem viņa aizstāvību. Par Gamaliēlu lietots vārds νομοδιδάσκαλος – likuma skolotājs, mācītājs, skaidrotājs. Interesanti, ka 17.-42.p. 4x ir lietots darbības vārds mācīt (διδάσκω), vienu reizi vēl mācība (διδαχή), pie kam kristiešu pretinieki negribēja, ka kristieši mācītu, bet viņi to darīja un tad viņu pašu likumu skolotājs jeb mācītājs (νομοδιδάσκαλος) ir tas, kas tiek uzklausīts un Dievs to lieto apustuļiem par labu!

35 Jēzus dabūja zināt, ka viņi to izdzinuši ārā. Saticis to, Viņš sacīja: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?

Jūdi, iespējams tieši farizeji (sk. 13.,15.,16.p.), viņu pēc tam padzina no tempļa. Jēzus viņu atrada (vārda “saticis” vietā grieķu val. ir divdabis no εὑρίσκω – atrast) un uzrunāja ar nolūku, lai viņš ticētu Viņam – Jēzum.

11 Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir.

Vārds “pieticīgs”, αὐτάρκης, nozīmē nevis pieticīgs, bet pašpietiekams, apmierināts, neatkarīgs. Ja tulko kā “pieticīgs”, tad rodas sajūta, ka Pāvils bija piespiests iemācīties iztikt ar to, kas ir. Ja tulko kā “apmierināts” vai “pašpietiekams”, tad tas norāda uz iekšēju pārvērtību Pāvilā, kā rezultātā viņš ir iemācījies būt apmierināts. Jāņem vērā, ka Pāvils bija bijušais farizejs, par kuriem Lk. 16:14 sacīts, ka viņi bija mantkārīgi. Līdz ar to Fil. 4.nod. Pāvils apliecina pārvērtību, kas viņā bija notikusi.

24 Kad Tempļa sardzes priekšnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tie bija neziņā viņu dēļ, kas še īsti noticis.

Vārdu “tie bija neziņā” vietā oriģinālā ir lietots vārds διαπορέω, kas nozīmē nebūt pilnīgi nekādam ceļam jeb izejai. Tāpēc šeit tas apzīmē pilnīgu neizpratni, pilnīgu apjukumu, kad nav risinājuma jeb šajā gadījumā nav izskaidrojuma tam, kas bija noticis.

11 Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja.

Pirmo reizi Ap.d. gr. minēts vārds draudze - ἐκκλησία. Iespējams tādēļ, ka Ananijas un Sapfiras nāve bija liela mācība kristīgai draudzei, kas lika tai kā jaunai kopienai apzināties, ka Dievs strādā ar to.