Komentāri

8 Tad Pēteris, Svētā Gara pilns, tiem sacīja: ...

Vārds “pilns” ir aor., pasīvs, divd. no πλήθω, kas nozīmē pildīt, piepildīt (pilnīgi).

Precīzāk būtu tulkot: 

8 Tad Pēteris, ticis piepildīts ar Svēto Garu, tiem sacīja: ...

Mums atkal un atkal ir vajadzīgs piepildījums ar Svēto Garu.

13 ... bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.

13 ... ἀλλὰ  ποιήσει  σὺν  τῷ  πειρασμῷ  καὶ  τὴν  ἔκβασιν  τοῦ  δύνασθαι  ὑπενεγκεῖν.

No grieķu val.: “... bet kopā ar pārbaudi darīs arī izeju, lai jūs spētu panest.” (Vārdu “darīs” varētu tulkot arī kā veidos, nesīs)

Izeja nav izeja no pārbaudījuma vai pārbaudījuma prom paņemšana. Izeja ir kopā ar pārbaudījumu. Dievs saviem bērniem dod pārbaudījumus kopā ar izeju: Viņš tiem ir nolicis galapunktu, cik tālu mēs tiksim pārbaudīti, lai tas nebūtu pāri mūsu spējām. Tas ir iedrošinoši!

6 Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā.

7 Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. 

Pirms 6. un 7.p. ir 5.p.:

5 Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.

Tieši tāpēc, ka Dievs atalgo pazemīgos, Pēteris turpina: “Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas ... "

Ir grūti pazemoties zem citiem cilvēkiem (prasība 5:5). Tomēr tas ir iespējams, ja mēs redzam, ka tā patiesībā ir pazemošanās zem Dieva varenās rokas (jo 5. p. seko 6.p.).

Pazemošanās ir grūta, ja skatāmies uz to, kas no mums tiek prasīts. Bet tā kā 7. p. vārds „metiet” ir divdabis, tad tas nozīmē, ka pazemošanās notiek “metot” rūpes uz Dievu: “pazemojieties ... metot”. Par tik, par cik mēs metam rūpes uz Dievu, par tik arī patiesa pazemošanās kļūst iespējama. Tas ir ceļš uz pazemību tā, kā Dievs to grib.

Tad nākošais jautājums: kā spēt mest savas rūpes Dieva gādībā jeb kā spēt uzticēt savas problēmas Dievam? Atceroties, ka „Viņš gādā par jums.”

Tātad lielākais un galējais arguments pazemībai ir: “Viņš gādā par jums”. Ceļš uz pazemību ir visu atdodot Dievam, ticot, ka Viņš par mani gādā. Viņš, kurš radījis pasauli; Viņš, kurš lemj tautu likteņus; Viņš, kurš redz visas lielās un vissīkākās lietas, kuras vēl tikai tiks atklātas; Viņš, kas zina visu cilvēku sirdis un prātus; Viņš, kas zina un nosaka visu lietu sākumu un beigas; Viņš, kas deva Savu Dēlu Jēzu par pasaules grēkiem, Viņš gādā par mani! Pazemojies!

9 Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta [ἔθνος ἅγιον], Dieva īpašums [λαὸς εἰς περιποίησιν – īpašuma tauta], lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā,

10 jūs, kas citkārt nebijāt tauta [οὐ λαὸς], bet tagad Dieva tauta [λαὸς θεοῦ], kas nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti.

Runa ir par draudzi tā, kā VD runā par Israēla tautu: mēs esam Dieva īpašums, Dievam piederoša tauta. Sk. Dieva sacītos vārdus Israēla tautai VD laikā,

2.Moz. 19:5-6:

5 Bet tagad, ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule.

6 Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu.

5.Moz. 14:2: 

2 ...jo tu esi Tam Kungam, savam Dievam, svēta tauta, un no visām tautām, kas vien ir uz zemes, Tas Kungs tevi ir Sev izredzējis, lai tu būtu Viņam par īpašuma tautu.

1.Pēt. 2:9.10 rāda, ka tā, kā VD runā par Israēla tautu, tā JD runā par draudzi. 10.p., lietojot vārdu λαός, ar ko VD tika apzīmēta Israēla tauta, ir sacīts, ka mēs nebijām λαός, bet tagad esam Dieva λαός, Dieva tauta. Mēs nebijām apžēloti, bet tagad esam apžēloti.

Visi šie apzīmējumi 9. un 10.p. ir par draudzi un to, ko Dievs ar to, - ar mums, - ir izdarījis: “izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašuma tauta ... Dieva tauta”.

3 Un viņš sāka staigāt pa visu Jordānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlošanas kristību uz grēku piedošanu,

4 kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā: saucēja balss tuksnesī: sataisait Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas!

5 Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam un, kas celmains, - par staigājamu ceļu.

6 Un visai miesai būs redzēt Tā Kunga pestīšanu.

Jānis paklausīja Dievam un apliecināja citiem to, ko Dievs runāja uz viņu.

Jāņa kristība bērnībā apgraizītiem jūdiem bija ar īpašu nozīmi: šie cilvēki, likdamies kristīties, atzina, ka viņi nevar paļauties uz to, kas ar viņiem bērnībā bija izdarīts, proti, uz apgraizīšanu kā garantu, ka viņi tiks izglābti. Viņiem bija jānāk pie Dieva caur grēku nožēlu. Tas bija konkrētais izskats tam, kā izpaudās pravieša Jesajas grāmatas pravietojuma piepildīšanās. 4.-6.p. ir no Jes. 40,3-5. Šis pravietojums runā par ceļa sagatavošanu Jēzum.

Vārds “pestīšana” (6.p.) - σωτήριον, lietvārdiskots īpašības vārds, Lūkas ev. un Ap.d. lietots tikai 3x. Vēl arī Lk. 2,30 (sk. arī kontekstu 31. un 32.p.) un Ap.d. 28,28. Visos kontekstos tas iekļauj visu pasauli. Šeit to parāda vārdi: “visai miesai”. Ar šo vārdu tiek domāta pestīšana caur Jēzu. Ikvienam ir jāņem vērā tas, ko Dievs savā laikā un vietā saka, lai viņi baudītu pestīšanu.

1 Bet ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē,

2 augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Caharijas dēlu, tuksnesī.

Jānis Kristītājs nosaukts līdzās tā laika politiskajiem un reliģiskajiem vadītājiem gan Romas impērijā, gan Jeruzālemē, attiecīgi. Imperatora Tiberija 15.valdīšanas gads bija ap 29.gadu mūsu ērā. Viņš pārņēma valdīšanu no sava audžutēva imperātora Augusta 14.g. Poncijs Pilāts bija prefekts Jūdejā, kas bija Romas impērijas province tajā laikā. Hērods valdnieks Galilejā. Zemāk, proti, 19.p. viņš saukts par tetrarhu – ceturtās zemes daļas valdnieku. Viņu sauca arī par Hērodu Antipu un viņš saņēma valdīšanu pār Galileju un Pereju pēc sava tēva Hēroda nāves 4.g.p.m.ē. un valdīja līdz 39.g.m.ē. (viņa brālis Arhelavs saņēma Jūdeju un Samariju, bet tās pārvaldīja tikai līdz 6.g.m.ē.). Filips bija Hēroda Antipas pusbrālis, kurš arī pēc Hēroda lielā nāves saņēma pārvaldībā daļu no tēva īpašuma. Itureja un Trahonija atradās Jordānas otrā pusē. Par Lizaniju nav nekas daudz zināms. Šo cilvēku minēšana ir ar nolūku, lai mums apliecinātu šo notikumu patiesumu, kā arī laiku, kad tas notika.

Vienīgais darbības vārds šajā teikumā ir “nāca”, proti, Dieva vārds nāca (notika) pār Jāni. Dieva vārds nenāca pār vīriem pie varas, bet pār vīru tuksnesī.

44 Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs;

45 viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.

46 Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi,

47 slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā.

Tā kā pirmā draudze sastāvēja no jūdu kristiešiem, tad palīdzība cilvēkiem vajadzībās viņiem nebija nekas jauns, jo VD svētie raksti māca palīdzēt bāreņiem, atraitnēm un svešiniekiem. Atšķirība ir tajā, ka individuālās palīdzības vietā šeit, šķiet, ir ienākusi arī draudzes kopēja palīdzība.

Draudzes locekļi nepārdeva visu. Tiem joprojām turpināja būt savi īpašumi, piem., Ap.d. 2,46 sacīts, ka viņiem vēl bija mājas (nezinām, cik daudziem), Ap.d. 12,12 pieminēts Marijas nams.

46.p. un 47a.p., saskaņā ar grieķu val., parāda, ka centrālā aktivitāte, kurai pakārtojās pārējās, kas minētas šajos pantos, bija ēšana: “baudīja barību”.

Senajā pasaulē ar ēšanu saistījās kaut kas vairāk par izsalkuma apmierināšanu.

Parasti cilvēki ēda kopā ar sev līdzīgiem. 1.Kor. 11.nod. problēma parāda, ka šo sabiedrības priekšstatu bija grūti lauzt kristīgajā draudzē. Arī Ap.d. 10. nod. notikums un 11.nod. sākumā tā skaidrojums to labi parāda. Jēzus mācīja pie sevis aicināt viesībās tādus, kam nebija ar ko atdarīt (Lk. 14,12-14), lai mācekļi to nebūtu darījuši atmaksas dēļ. Tas nozīmē, ka kristiešu kopīgās maltītes bija beznosacījuma mīlestības liecība.

43 Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju.”

Precīzāk: “Bet katru dvēseli pārņēma bailes, un caur apustuļiem notika daudz brīnumu un zīmju.

Šis pants jeb teikums sākas un beidzas ar vienu un to pašu vārdu grieķu val., proti, ἐγίνετο - notika. Latviešu val. tulkojumā tie ir vārdi pārņēma un notika. Liekas, ka Lūkas ir veidojis tādu kā vārdu spēli: ir kaut kas, kas notika ar cilvēkiem ārpus draudzes, un ir kaut kas, kas notika caur apustuļiem.

1. Tas, ka 43.p. pirmā frāze seko 42.p., norāda, ka tie, kas neticēja Jēzum, baidījās tā dēļ, kā izpaudās draudzes dzīve - kopībā pēc konteksta.
2. Tad sekojošā frāze par apustuļiem (43b.p.) norāda, ka caur viņiem paveiktie brīnumi un zīmes, iespējams, bija kā apstiprinājums un pierādījums tam, ka tas, kas šokēja neticīgos, ir saistīts ar pārdabīgu jeb dievišķu spēku un ka tas nav vienkārši cilvēku pašu radīts jauns dzīvesveids (sk. Mr. 2,10.11; 16,17.20).

42 Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.

Vārdu “pastāvēt” var tulkot arī kā “cieši turēties pie”. Grieķu val. lietots palīgdarbības vārds imperfektā kopā ar prez. divdabi: ἦσαν προσκαρτεροῦντες. προσκαρτερέω ir saliktenis, kas sastāv no πρός – uz, ar, un καρτερέω – rādīt pastāvīgu spēku (κράτος – spēks), kas nozīmē pastāvīgi rādīt spēku, izturēt; pieturēties pie kaut kā, nodoties kādam, pastāvīgi veltīt uzmanību.) Tas nozīmē, ka tā bija pirmās draudzes turpinoša, pastāvīga prakse.

42.p. nosauktās draudzes aktivitātes ir rezultāts tam, ka viņi bija tikuši izglābti, sk. iepriekšējo kontekstu. Tās rāda draudzes pieķeršanos un uzticību Tam, kas viņus izglāba, proti, Jēzum. Tas nebija smags darbs vai katorga, kurā viņi nonāca; tā bija laimīga atrašanās Kristū.

11 ... Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.

Tā kā Ap. d. 1:1-11 ir ar vienotu domu, tad 11.p. atrodam šīs domas novešanu līdz kādam noslēgumam, proti: pamatojums Svētā Gara spēkam kristiešiem un liecības nešanai par Jēzu ir Jēzus atkal atnākšana.

10 tie ... cieši skatījās

"cieši skatījās" grieķu val. apzīmē turpinošu skatīšanos. Tādēļ arī Dievs sūtīja, kā vam domāt, eņģeļus, kas viņus pamudināja pārstāt skatīšanos.

8 Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.

Šo vārdu piepildījums ir Ap. d. gr. 2,4: “un visi tika piepildīti ar Svēto Garu”. Šeit lietots vārds ἐπλήσθησαν, aorists, pasīvs, indikatīvs, 3.p. no πλήθω – piepildīt (ar domu: piepildīt līdz maksimumam). Šis pats vārds lietots arī Ap.d. 4,8.31; 13,9, kas nozīmē, ka kristietim atkal un atkal ir vajadzīgs saņemt piepildījumu ar Svēto Garu. Sk. arī Ef. 5,18. Kaut arī katram kristietim ir Svētais Gars, šādi piepildīšanas brīži ir vajadzīgi, lai būtu spēks, drosme, un gudrība apliecināt Kristu.

Ap.d. 1,8 “līdz pašam pasaules galam” var tulkot: “līdz zemes galam” (domāts visattālākais zemes stūris).

7 Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā.

Laiks - χρόνος (kā pulksteņa laiks), brīži - καιρός (specifisks, īpašs laiks). Ir jāuzmanās, ka necenšamies mērīt vai gaidīt tos laikus, ko Dievs nolicis savā autoritātē.

1 Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma

2 līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, Viņš tika uzņemts debesīs.

3 Tiem Viņš arī pēc Savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību.

Lūkass stāsta par to, ko viņš ir darījis, ko Jēzus ir darījis, un kas apustuļu labā ir darīts (ļoti interesanti un precīzi parādīts: pirms Svētā Gara spēka saņemšanas apustuļi vēl nebija darītāji, bet viņu labā bija darīts!).

“... bija dzīvs parādījies...”

Vārds parādījies, grieķu val. παρίστημι ir saliktenis, kas burtiski nozīmē nolikt līdzās, nolikt tuvu, var nozīmēt arī parādīt. Grieķu val. παρέστησεν ἑαυτὸν ζῶντα - “Viņš parādīja sevi dzīvu”. Jāņa 1.vēstulē 1.nod. lasām, ka Jēzus pēc augšāmcelšanās nebija tikai no attāluma vērojams, bet aptaustāms, tātad Viņš bija ļoti tuvu sevi atklājis.

“...ar daudz skaidrām zīmēm...”

Var tulkot arī “ar daudziem pierādījumiem” vai “ar daudzām neapšaubāmām liecībām”.

“...četrdesmit dienas viņu vidū redzēts...”

Precīzāk no grieķu val. “caur četrdesmi dienām viņu vidū uzlūkots”. Nav runa par to, ka tas notika visu laiku vai ka tas notika kaut kā redzot Jēzu. Viņš tika uzlūkots, apskatīts, kaut arī ne visu laiku.

24 Un, Dievu pielūguši, viņi sacīja: “Kungs, Tu visu siržu pazinējs, rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis

Vārda “rādi” vietā grieķu val. ir vārds ἀναδείκνυμι, kas nozīmē skaidri parādīt, pasludināt jebkuru, kas ievēlēts amatā, paziņot (piem., nozīmēto karali); celt kādu augstu un parādīt to visiem uzlūkošanai. Viņi lūdza Jēzu paziņot to, kas jau ir amatā iecelts, nevis, kurš ar paziņošu vēl tikai tiks iecelts.

Vārds “izredzējis” ir pagātnes laikā aoristā. Tas ir tas pats vārds, kas 2.p. runājot par pirmo apustuļu izredzēšanu. Tas nozīmē, ka viņi nelūdza, lai Jēzus meslu mešanas laikā izdarītu izvēli, bet ka mesli bija veids, kā viņi lūdza Jēzum paziņot izvēli, kuru Viņš jau bija izdarījis pirms tam.

14 Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.

Gaidīšana Jeruzālemē uz Svētā Gara nākšanu nebija bezsaturīga vai kādā neziņā. Tā bija gaidīšana pēc Dieva prāta (Ap.d. 1:4, Jēzus pavēlēja), tā bija gaidīšana uz Dievu (bija apsolīts Svētais Gars) un tā bija gaidīšana lūgšanās, tātad kopā ar Dievu.

Kāpēc viņi, kuriem bija pavēle neaiziet no Jeruzālemes un gaidīt, palika lūgšanās? Šīs nodaļas sākumumā nelasām, ka Jēzus būtu licis lūgt Dievu tad, kad viņi gaidīs.

Kad skatāmies atpakaļ uz Ģetzemanes notikumu, tad tur Jēzus aiziešana no mācekļiem, mācekļu gaidīšana un lūgšana bija saistītas. Lk. 22:39-46:

39 Un izgājis Viņš gāja pēc Sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdzi.

40 Un, tai vietā nonācis, Viņš tiem sacīja: "Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā."

41 Un Viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu

42 un sacīja: "Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!"

43 Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja.

44 Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.

45 Un Viņš, no lūgšanas cēlies, nāca pie Saviem mācekļiem un tos atrada aizmigušus aiz skumjām.

46 Un Viņš tiem sacīja: "Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!"

Līdz ar to mēs varam sacīt, ka mācekļi negribēja atkārtot savu kļūdu. Reiz jau Jēzus bija no viņiem aizgājis ar norādi: "Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā." (Lk. 22:40).

Ap.d. 1:14 sacīts, ka viņi “palika kopā lūgšanās”, ko var tulkot arī kā cieši turējās pie lūgšanas, izturēja lūgšanā. Grieķu val. lietots palīgdarbības vārds imperfektā kopā ar prez. divdabi: ἦσαν προσκαρτεροῦντες. προσκαρτερέω ir saliktenis, kas sastāv no πρός – uz, ar, un καρτερέω – rādīt pastāvīgu spēku (κράτος – spēks), kas nozīmē pastāvīgi rādīt spēku, izturēt; pieturēties pie kaut kā, nodoties kādam, pastāvīgi veltīt uzmanību.

Viņi palika “vienprātīgi” lūgšanā. Vārds vienprātīgi - ὁμοθυμαδὸν - ir saliktenis, kas burtiski nozīmē tāda pati dedzība. Sk. arī Ap.d. 2:46; 4:24; 5:12; 8:6. Vienprātība ļaunā nozīmē sk. Ap.d. 7:57, 18:12, 19:29. Vienprātība nav tad, kad visi vienādi domā. Vienprātība ir tad, kad visi ir dedzīgi par kādu lietu, kad visi dedzīgi skatās vienā virzienā.

Ja kādu mācību, tad šo Kristus apustuļi bija guvuši: gaidīšana bez lūgšanas ved pie izgāšanās. Bet gaidīšana ar spēcīgu palikšanu vienprātībā - tādā pašā dedzībā - lūgšanā ir uzvaras ceļš. Nelasām, ka viņi būtu lūguši pēc Svētā Gara. To jau Jēzus viņiem bija apsolījis. Viņi palika garīgā nomoda stāvoklī Dieva priekšā lūgšanās.

Šis stāsts ieskicē gan garīgo, gan vēsturisko situāciju:

1. Hēroda ļaunumu,
2. jūdu vadītāju – augsto priesteru un rakstu mācītāju – neieinteresētību svēto rakstu piepildījumā par viņu pašu tautas gaidāmo mūžīgo Valdnieku (sk. Mateja ev. 2:6 citāta kontekstu Mihas gr. 5.nod.),
3. cittautiešu interesi.

Cauri visam evaņģēlijam vijas VD pravietojumu piepildīšanās motīvs. Tas ir vairāk nekā jebkuram citam evaņģēlijam. Un tā kā šī evaņģēlija saturs liek domāt, ka tas primāri tika rakstīts jūdu klausītājam/lasītājam, tad viņiem bija svarīgi to sadzirdēt.

Viena no īpašajām iezīmēm šajos radurakstos ir 4 sieviešu pieminēšana, kuras visas, iespējams, bija cittautietes un kurām visām bija apšaubāmas rīcības, maigi sakot, reputācija. Iespējams, ka tā mēs tiekam sagatavoti stāstam par Marijas nonākšanu stāvoklī no Svētā Gara, kas cilvēcīgi nav izskaidrojams, kas tad arī kļuva par iespējamu valodu iemeslu par Mariju. Jēzus ģenealoģijā pieminētās sveštautietes un 2.nod. pieminētie magi no austrumiem ir labs mājiens jau no paša evaņģēlija sākuma par to, ka Dievs mīl visas tautas.

5 Vai tad nu Tas, kas jums sniedz Garu un jūsos dara brīnumus, to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?

 Šajā pantā vārdi sniedz un dara ir divdabji tagadnes laikā, kas no grieķu val. gramatikas viedokļa nozīmē, ka Dievs to kristiešos dara turpinoši. Tas nozīmē, ka ticībā uzklausot evaņģēliju, Dievs mums turpinoši sniedz Svētā Gara pilnumu un Viņš turpinoši mūsos dara brīnumus. Vārds brīnumi oriģinālā nozīmē spēki, spējas (daudzsk.), arī spēkus darīt brīnumus, uzrādīt morālu stāju u.c. Vārds dara var nozīmēt darīt, izraisīt, uzrādīt.

5.p. ir atšķirīgs no 2.p. Tajā – 2.p. – runa ir par ticības dzīves sākumu; 5.p. Pāvils runā par ikdienas dzīvi ticībā.

2 To vien vēlos no jums dabūt zināt: vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?

 Citiem vārdiem: vai Svēto Garu, ko Dievs dod tiem, kas Viņam paklausa, uzticēdamies Jēzum kā Glābējam un Kungam, jūs saņēmāt tāpēc, ka jūs darījāt to, kas rakstīts bauslībā, vai jūs Svēto Garu saņēmāt tāpēc, ka jūs ticībā uzklausījāt evaņģēliju? Pāvila atbilde: tāpēc, ka jūs ticībā uz Jēzu uzklausījāt un atsaucāties evaņģēlijam. 

Ap. Pāvils akcentē ticību dzirdētai vēstij un nevis darbu nopelnu tajā, ka galatieši ir saņēmuši Svēto Garu.

1 Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmājis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais?

Galatiešiem Jēzus bija sludināts, aprakstīts, izskaidrots kā krustā sistais Glābējs, vienīgais Glābējs (sk. 1,6-9). Bet tagad viņi uzvedās kā nesaprašas, kā negudri, kā neprātīgie, jo viņi bija atsacījušies uzticēties tikai Jēzum; viņi bija sākuši uzticēties VD likumiem kā pestīšanas nodrošinātājiem. Citiem vārdiem: viņi uzticējās saviem darbiem, nevis Jēzus darbam pie krusta.

4 Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.

5 Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.

6 Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.

7 Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. ⁸ Mīlestība nekad nebeidzas ...

1. Šeit lietots vārds ἀγάπη (agape) - mīlestība.

Grieķu val. ir vairāki vārdi, ar kuriem apzīmēt mīlestību. Vārds ἀγάπη (agape) JD ir lietots, lai pateiktu, ka tas, kas mīl ar agapes mīlestību, to dara upurējoties, varētu arī teikti: ļoti, ļoti nododoties tam, ko tas dara. Piemēri: par Dievu,

Jāņa 3:16:

16 Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.

1.Jāņa 4:8:

8 ... Dievs ir mīlestība.

Tomēr nevajadzētu teikt, ka tikai Dievs mīl ar agapes mīlestību. Par cilvēkiem, kas nemeklē Dievu, arī sacīts, ka viņi mīl ar šo agapes mīlestību kādas lietas.

Jāņa 3:19:

19 Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni.

Jāņa 12:43:

43 Jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā.

2. Visi šeit mīlestību raksturojošie lielumi izteikti ar darbības vārdiem.

Tas nozīmē, ka mīlestība ir aktīva, tā ir darbīga. Mīlestība nav kaut kas, par ko varētu teikt: “Man tā ir kaut arī tu to nevari redzēt.” Nevar arī teikt, ka mīlestība ir tikai jūtas. Piemēram, saskaņā ar šeit doto mīlestības raksturojumu nevar teikt, ka es jūtu mīlestību pret vienu cilvēku, bet nejūtu to pret citu. Tad tas būtu tas pats, kā pateikt: “Es esmu lēnprātīgs, laipns, nemeklēju savu labumu un nepieminu ļaunu pret vienu cilvēku, bet pret otru es to visu varu darīt.” Kaut arī mīlestība ir novērojama darbībā, tai pat laikā no viena cilvēka, kas patiesi mīl, nevar vienā brīdī nākt ārā svētība, otrā brīdī lāsti. Jēk. 3:10-11 par to, ko cilvēks runā:

10 No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt!

11 Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu?

Tas nozīmē, ka mīlestība nav tikai darbība, bet pilnuma stāvoklis, no kura pastāvīgi izriet mīlestības pilna darbība. Protams, jebkurš cilvēks klūp, bet ir starpība starp klupšanu un atrašanos vai nu pie zemes vai stāvus stāvoklī.

3. Mīlestības raksturojums.

“Mīlestība ir lēnprātīga...”

μακροθυμεῖ - prez. akt. ind., 3.p. viensk. no μακροθυμέω. Atbilstošais lietvārds ir μακροθυμία (makrotimia). Šis vārds ir saliktenis, kurā μακρός (makros) nozīmē ilgi un θυμός (timos) – alkas, dedzība. Tas raksturo spēcīgas emocijas, arī dusmas. Darbības vārdu varētu tulkot kā ilgi paciest, būt lēnam, lai atriebtu. Doma sekojoša: ilga gaidīšana, pirms tiek dota vaļa dusmām.

Par Dievu lasām, ka Viņš ir šādi pacietīgs, t. i., kas ilgi aiztur savu dusmu izliešanos.

1.Pēt. 3:20:

20 ... kas kādreiz bija nepaklausīgi, kad Dieva pacietība nogaidīja Noas dienās, kad taisīja šķirstu, kurā izglābās nedaudzas, proti, astoņas, dvēseles cauri ūdenim.

2.Pēt. 3:15:

15 ...un uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanai dotu ...

“...mīlestība ir laipna ...”

χρηστεύεται – prez., med., ind., 3.p. viensk., no χρηστεύομαι – (1x JD) – būt laipnam. Vārds nāk no īpašības vārda χρηστός – noderīgs, maigs, patīkams, laipns. Kā īpašības vārds tas lietots, piem., 1.Pēt. 2:3: “...ja jūs esat baudījuši, ka Tas Kungs ir labs.” Sk. arī Lk. 6:35; 1.Kor. 15:33. Varētu teikt, ka mīlestība ir laipnība ar noderības niansi. Tādā veidā arī laipnība iegūst darbības aspektu (jo visi šeit mīlestību raksturojošie vārdi ir darbības vārdi).

“...tā neskauž ...”

οὐ ζηλοῖ, kur οὐ ir noliegums, ζηλοῖ - prez. akt., ind., 3.p. viensk. no ζηλόω – būt dedzīgam (kaut kam ļoti nodoties), skaust. Tas, ka mīlestība neskauž, bija ļoti aktuāli Korintas kristiešu vidū. Konteksts rāda, ka viņi tiecās pēc ārēji manifestējošām dāvanām. Interesanti, ka ap. Pāvils šo pašu vārdu pozitīvā nozīmē lieto pirms un pēc 13.nod. par mīlestību.

1. kor. 12:31:

31 Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām, un es jums rādīšu vēl pārāku ceļu. (Vārds “dzenieties” oriģinālā ir ζηλοῦτε. To var tulkot gan kā dzenieties, gan kā ļoti alkstiet.)

1. kor. 14:1:

1 Dzenieties pēc mīlestības, tiecieties pēc garīgajām dāvanām, sevišķi lai jūs varētu pravietot.” (Šajā pantā vārds “tiecieties” ir ζηλοῦτε, kuru var tulkot arī kā dzenieties vai kā ļoti alkstiet.

Nezinām, vai Pāvils to darījis apzināt, bet kā minimums varam sacīt, ka ir virziens, kurā ļoti alkt, proti, saņemt garīgās dāvanas, un ir virziens, kurā nealkt, proti, apskaust kādu kam ir tas, kas nav tev. Sk. 1.Kor. 12:15-17, kas liek domāt, ka kādi gribēja to, kas bija citiem.

“...  mīlestība nelielās ...”

οὐ περπερεύεται, kur οὐ ir noliegums, περπερεύεται – prez., med., ind., 3.p. viensk. no περπερεύομαι (1x JD) – lielīties. Lielībai par sevi ir tendence pateikt par sevi vairāk nekā tas ir patiesībā. Tas var notikt tikai caur vienkāršu pateikšanu, jo pati pateikšana pieliek klāt kaut ko jau padarītajam. Tādēļ arī Jēzus aicināja nereklamēt ne savu žēlsirdības dāvanu došanu, ne lūgšanu, ne gavēšanu, sk. Mateja ev. 6:1-18. Pēc Jēzus sacītā: Dievs atmaksās paveikto, nevis paveikto+pateikto par paveikto.

“... tā nav uzpūtīga.”

οὐ φυσιοῦται – prez., pas., ind. 3.p. viensk. - φυσιόω – padarīt dabīgu; uzpūst, uzbriest; būt uzpūtušamies, izturēties augstprātīgi. Uzpūšanās bija korintiešu problēma, sk. 1.Kor. 4:6.18.19; 5:2; 8:1. No šīm rakstvietām varam secināt, ka uzpūšanās ir ārēji pompoza, tai skaitā vārdos, uzvedība, kura izslēdz citus un paaugstinās pār citiem, bet kurai nav seguma. Mīlestība tāda nav.

“Tā neizturas piedauzīgi ...”

οὐκ ἀσχημονεῖ - prez., akt., ind., 3.p. viensk. no ἀσχημονέω (2xJD) – uzvesties nepiedienīgi, nepiemēroti. Šis vārds lietots šeit un 1.Kor. 7,36. Vārds nāk no ἀσχήμων, kas nozīmē bez noteiktas formas. Tādēļ arī darbības vārda nozīme ir, ka tā ir uzvedība, kura nav pieklājīga un piedienīga.

“... tā nemeklē savu labumu ...”

οὐ ζητεῖ τὰ ἑαυτῆς – priekšā atkal noliegums; tad darb. vārds prez., akt., ind., 3.p. viensk., no ζητέω – meklēt, iedziļināties, pieprasīt. Šis pats vārds ar līdzīgu domu ir arī:

1.Kor. 10:24:

24 Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!

Un 10:33:

33 Gluži kā arī visās lietās mēģinu tīkams būt visiem, nevis savu, bet daudzu citu labumu meklēdams, lai tie taptu izglābti!

Tas, kas meklē savu labumu, neceļ otru (sk. 1.Kor. 10:23). Tas, kas meklē citu labumu, tas mīl. Tas nozīmē, ka mīlestība nav tikai atsaucība uz vajadzību; mīlestība ir meklēšana saskatīt citu vajadzības un tās apmierināt.

“...tā neskaistas ...”

οὐ παροξύνεται – prez., pasīvs, ind., 3.p. viensk. no παροξύνω (2xJD)– asināt, stimulēt, izprovocēt. Šis vārds vēl arī Ap. darbu gr. 17:16. No παρὰ - līdzās un ὀξύς – ass, asa mala. Tātad vārda nozīme ir: nogriezt līdzās; kūdīt kādu un stimulēt viņa emocijas; kļūt emocionāli izaicinātam, darīt dusmīgu. Pāvila saka, ka mīlestība nav izprovocējama.

“... tā nepiemin ļaunu.”

οὐ λογίζεται τὸ κακόν – prez., med., ind., 3.p. viensk. no λογίζομαι – skaitīt, pieskaitīt; ņemt vērā; nolemt. Tātad cilvēks, kas mīl, neskaita un neņem vērā to, kas tam tiek darīts ļauns. Korintiešu vidū tas bija aktuāli, sk. 6:7. Un iespējams, ka cilvēks, kas šādi mīl, ir arī tāds, kas redz cita ļaunumu no malas un tomēr to cilvēku mīl, sk. Mt. 5:44.45.

“Tā nepriecājas par netaisnību ...”

οὐ χαίρει ἐπὶ τῇ ἀδικίᾳ - prez., akt., ind., 3.p. viensk. no χαίρω – priecāties, ļoti priecāties. Tas ir uz āru vērsts prieks. Šo vārdu lieto arī sveicinot. Šī un nākošā frāze saprotamākas kļūst, skatot tās kopskatā, jo tā tās pasniedzis ap. Pāvils.

Šajā pasaulē dažkārt mēģina attaisnot vai neievērot netaisnu rīcību. Cilvēks, kas mīl, nav neitrāls pret netaisnību. Nepriecāšanās par netaisnību padara taisnības standartu neietekmētu. Bet tas nav viss. Seko:

“...bet priecājas par patiesību.”

συγχαίρει δὲ τῇ ἀληθείᾳ - prez., akt., ind., 3.p. viensk. no συγχαίρω – priecāties ar, ņemt dalību cita priekā; priecāties kopā. Līdzdalītā priecāšanās liek domāt par to, ka patiesība pati jau izraisa prieku vai rada prieku cilvēkā, kas to pārstāv. Tādēļ cilvēks, kas mīl, ņem līdzdalītu prieku patiesībā jeb tās pārstāvēšanā.

Rom. 1:18:

18 Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.

Pēdējā frāzē Pāvils lieto tos pašus vārdus, kurus viņš ir pretnostatījis 1.Kor. 13:6, proti, netaisnību un patiesību. Vārdu “apslāpē” Rom. 1:18 varētu tulkot arī kā “aiztur”. Ja netaisnība aiztur patiesības manifestēšanos, tad nepriecāšanās par netaisnību ir priekšnoteikums tam, lai tā vietā priecātos par to, kas ir patiesība. Ja nepriecāšanās par netaisnību ir vēss tās noraidījums, tad līdzdalīta priecāšanās pašā patiesībā ir ļoti aktīva prieka izpaušana.

“Tā apklāj visu ...”

πάντα στέγει – prez., akt., ind., 3.p. viensk. no στέγω – apklāt, apslēpt (ar nolūku pasargāt), panest. Nav runa par ļaunuma vai netaisnības apslēpšanu, jo tad tā būtu pretruna ar iepriekš sacīto. Drīzāk mīlestība panes un apklāj to, kas tai pašai jāpiedzīvo un kas tiek darīts pret pašu cilvēku, kas mīl. Sk. arī 1.Kor. 9:12 un 6:7.

“... tā tic visu ...”

πάντα πιστεύει – prez., akt., ind., 3.p. viensk., no πιστεύω – būt pārliecinātam, ticēt, parādīt uzticību. Vārds atvasināts no πείθω, kas nozīmē pārliecināt, būt pārliecinātam, uzticēties. Mīlestība “tic visu” nevis ar nozīmi, ka vilšanās gadījumā tā vairs nemīlēs, bet ka pat vilšanās nemainīs mīlestību. Vārdu πείθω Pāvils lieto Gal. 5:10: “Es paļaujos uz jums Kungā ...” (jeb paliekot Kungā). Tā ir uzticības parādīšana vienlaikus negūstot vērtību tajā, kam tiek parādīta uzticība, bet paliekot Dievā. Arī mīlestība, kas “tic visu”, nebeidzas ar vilšanos.

“...tā cer visu ...”

πάντα ἐλπίζει – prez., akt., ind., 3.p. viensk. no ἐλπίζω – cerēt, kaut ko sagaidīt notiekam. Mīlestība cer uz kaut ko, ko tā sagaida agrāk vai vēlāk notiekam. Pāvils Rom. 5:5 uzrāda ciešu sakarību starp mīlestību un cerību:

5 ...cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.

“...tā panes visu.”

πάντα ὑπομένει – prez., akt., ind., 3.p. viensk. no ὑπομένω – palikt, uzturēties; palikt zem; izturēt. Jēzus pacieta krusta nāvi tā prieka dēļ, kas Viņu sagaidīja, sk. Ebr. 12:2, kur lietots šis pats grieķu val. vārds. Tāda ir mīlestība.

“Mīlestība nekad nebeidzas ...”

Ἡ ἀγάπη οὐδέποτε πίπτει – prez., akt., ind., 3.p. viensk. no πίπτω – krist, nokrist. οὐδέποτε - apstākļa vārds, kas nozīmē absolūtu nekad. Mīlestība nekad neuzdos.

8 Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt, tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu.

Grieķu val. frāzes “tev ir maz spēka” priekšā ir ὅτι, ko šeit būtu jātulko kā “jo”. Tāpēc: “... jo tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu.” (Sk. arī tālāk.) Tad saprotam, ka aiz “jo” seko pamatojums tam, kāpēc Jēzus saka: “Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt ...”

4 viena miesa, viens Gars - jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -,

5 viens Kungs, viena ticība, viena kristība;

6 viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.

Vai vienotībai 4.-6.p. varētu būt arī kāda secības nozīme? Varbūt:

1. viena miesa - ἓν σῶμα – cilvēka ķermenis izvēlēts kā vienotības atainotājs; ķermenis ir viens vesels, kaut arī sastāv no dažādiem locekļiem, - šie locekļi tomēr ir saistīti;
2. viens Gars - ἓν πνεῦμα – katram ķermenim ir tikai viens gars;
3. viena cerība - μιᾷ ἐλπίδι – cilvēks kopā strādā un dzīvo ar vienu cerības virzienu;
4. viens Kungs - εἷς κύριος – Kristus ir pamats mūsu cerībai;
5. viena ticība - μία πίστις – ticība ir līdzeklis, kā Kristus darbs tika pielietos mūsu labā;
6. viena kristība - ἓν βάπτισμα – pagremde Kristus Vārdā ir robežšķirtne starp veco un jauno dzīvi un visus kristiešus savienu, darbojoties vienam Svētajam Garam, 1.Kor. 12:13;
7. viens visu Dievs un Tēvs - εἷς θεὸς καὶ πατὴρ πάντων - visi mēs tiekam vesti uz un pie viena Dieva Tēva, “kas pār visiem un caur visiem, un iekš visiem.” Šī pēdējā frāze norāda arī uz to, ka Dievs ir visa iepriekšminētā vienotājs. Viņš bija klāt sākumā un būs klāt mūžīgi.