Saulam patika Stefana nogalināšana. Šeit lietots vārds συνευδοκέω – patikt kopā ar kādu, pievienoties akceptēšanā, ļoti piekrist.
Lasot 7.nod. beigas vēl šķiet, ka Sauls tur ir gandrīz kā gadījuma pēc klāt,
Ap.d. 7:58b:
58b Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kura vārds bija Sauls.
Un Ap.d. 22:20:
20 Un, kad Tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja.
(Arī šajā pantā lietots συνευδοκέω – patikt kopā ar kādu, pievienoties akceptēšanā, ļoti piekrist.)
Tie, kas ir pret Kristu, priecājas par kristiešu nāvi un ciešanām. Varbūt līdzīgi kā Saulam, arī viņu sākums ir pasīvs. Taču tā kā valdošās reliģiskās dzīves elita bija par šīm vajāšanām, tad tas tikai aizdedzināja Saulu tajā iesaistīties, pie tam ar lielu aizrautību, sk. Ap.d. 8:3; Fil. 3:6: “savā dedzībā draudzes vajātājs”.
Šodien daudzās vietās nav atklātas vajāšanas, taču mēs pamanām cilvēkus, kas ir pret Kristu. Arī viņi izmanto katru iespēju, lai priecātos par kristiešu un kristīgās pārliecības nolikšanu malā. Iespējams, ka arī viņiem tikai pietrūkst viens grūdiens līdz tam, lai viņi vajātu Kristus draudzi.
Mārtiņš Balodis
9 Tad piecēlās daži no tā sauktās libertīnu un kirēniešu un aleksandriešu skolas un daži no Kilikijas un Āzijas un iesāka vārdu cīņu ar Stefanu ...
“skolas” – grieķu val. – sinagogas; visi vārdi nāk no vietu apzīmējumiem: Libertīna Āfrikā, netālu no Kartāgas; Kirēna Āfrikā; Aleksandrija Āfrikā; Kilikija un Āzija bija Romas impērijas provinces, šodienas Turcijas teritorijā. Ap. Pāvils bija no Tarsas, kas atradās Kilikijā. Tas izskaidro viņa klātbūtni, sk. Ap.d. 7:58.
Mārtiņš Balodis
26 Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz (ὑπερεντυγχάνει) par mums ar bezvārdu nopūtām.
27 Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas (ἐντυγχάνει) par svētajiem.
Sk. tālāk 34.p.:
34 Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? (ὃς καὶ ἐντυγχάνει ὑπὲρ ἡμῶν)
Sk. arī Ebr. 7:25:
Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu. (εἰς τὸ ἐντυγχάνειν ὑπὲρ αὐτῶν)
Visos četros pantos tas ir viens un tas pats vārds grieķu val. (ἐντυγχάνω – satikt; satikt, lai runātu, konsultētu, aizlūgtu; lūgt; aizlūgt), izņemot Rom. 8:26 tas ir kā saliktenis (ὑπερεντυγχάνω – aizlūgt). Tā kā vārda nozīme ir saistīta ar runāšanu, tad arī Ebr. 7:25 tas būtu jāsaprot ar nozīmi “aizlūgt”: “lai aizlūgtu par tiem”. Pie tam tas ir tagadnes laikā (Ebr. nenoteiksmē, Rom. visos trijos pantos īstenības izteiksmē), kas nozīmē, ka tas tiek darīts turpinoši.
Mārtiņš Balodis
1 Pēc tam Pāvils, aizgājis no Atēnām, nonāca Korintā.
2 Un viņš sastapa kādu jūdu, vārdā Akvila, kas cēlies no Ponta. Tas nesen ar savu sievu Priskillu bija šeit ieradies no Itālijas, jo Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu. Viņš iegāja pie tiem.
3 Un, tā kā viņi nodarbojās ar to pašu amatu, viņš pie tiem palika un strādāja: jo tie pēc amata bija telšu taisītāji.
1.-11.p. stāsta par Pāvila kalpošanu Korintā (Ahajas provincē). Šajā pilsētā Pāvils ieradās no Atēnām. Ja Atēnas jau bija piedzīvojušas norietu, jo, kad Pāvils tur bija, tad tajā bija ap 20 000 iedzīvotāju, tad Korinta bija plaukstoša pilsēta. Tā gan bija jauna Korinta, dibināta kādus 100 gadus pirms Pāvila ierašanās. Vecā bija dibināta ap 10.gs. pirms mūsu ēras. Bet veco romiešie nopostīja 146.g.p.m.ē. Jaunā Korinta bija kādas 5x lielāka par Atēnām, jo tajā dzīvoja ap 100 000 iedzīvotāju.
Akvila - jūds - bija no Pontas, kas atrodas Mazāzijas Ziemeļu daļā. Viņš un viņa sieva Priskilla bija aizgājuši dzīvot uz Romu pirms imperātora Klaudija valdīšanas, jo viņi bija to jūdu starpā, kurus Klaudijs izdzina no Romas. Imperators Klaudijs ar ediktu bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu (iespējams, tas notika ap 49. g.). Iespējams, ka nemieri, kas lika Klaudijam izdot šādu ediktu, bija saistīti ar domstarpībām starp jūdiem un kristiešiem. Vēsture saka, ka nemieri notika kāda Krestus dēļ. Domā, ka runa ir par Kristu.
Tātad no Romas Akvila un Priskilla pārcēlās uz Korintu, un tur Pāvils, kas arī bija telšu taisītājs, no Atēnām atnācis, dzīvoja pie viņiem. Senajā pasaulē viena un tā paša aroda pratēji viens otram deva atbalstu. Tad, kad Pāvils atstāja Korintu, lai dotos uz Sīriju, Akvila un Priskilla aizgāja kopā ar viņu līdz Efezai. Tur viņi drīz kļuva par kristiešu vadītājiem un, iespējams, turpināja nodarboties ar savu amatu (Apd. 18:1-3.18 -28; Rom. 16:3; 1.Kor. 16:19). Kad vēlāk Pāvils rakstīja Romas kristiešiem, viņi bija atkal tur un viņi pulcēja kādu mājas draudzi ap sevi kā viņi to bija darījuši Efezā (Rom. 16:3-5).
Mārtiņš Balodis
29 No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.
Grieķu val. vārdu kārtība teikumā vairāk norāda uz autora liktajiem akcentiem un mazāk uz gramatisko kārtību. Tā šajā pantā “neviens nekrietns vārds” oriģinālā ir teikuma sākumā. Tātad tas ir Pāvila lielākais akcents jeb tas, uz ko viņš vērš lasītāju uzmanību. Tad seko “no jūsu mutes” un pirmā teikuma daļa beidzas ar vārdu pavēles izteiksmē “lai neiziet”. Vārds “nekrietns” oriģinālā nozīmē sapuvis, korumpēts, nolietots, sliktas kvalitātes, slikts, nederīgs. Lai labāk saprastu, ko Pāvils ar to domā, ir labi apskatīt otro teikuma daļu.
Otrā teikuma daļa sākas ar spēcīgu pretnostatījumu, jo Pāvils lieto ἀλλὰ, kas nozīmē bet. (Tas ir spēcīgāks, nekā δὲ, kas arī nozīmē bet.) Vārdu “krietnas runas” vietā Pāvils lieto vārdu ἀγαθὸς, kas nozīmē labs, noderīgs, patīkams, var nozīmēt arī ekselents, godājams. Vārda “tikai” vietā oriģinālā ir “ja kas”, kas parāda ekskluzivitāti tam, ko drīkst teikt: “ja kas labs”. Tādēļ vārds “tikai” ir labs tulkojums uz latviešu valodu. Tālāk Pāvils norāda mērķi: burtiski tulkojot - “uz vajadzības uzcelšanu” (latviešu val. tekstā: “kas draudzi ceļ”). Tas nozīmē, ka runātājam ir jāpamana tā cilvēka vajadzība, kam kaut ko grib teikt. Tad arī var saprast, ka tas nedrīkst būt nekas “sapuvis” vai “slikts”, jo tam cilvēkam jau ir kāda vajadzība, - pie tās nav jāpieliek vēl nasta ar nepareizi izvēlētiem vārdiem. Kad vajadzība novērtēta, tad ir jāsaka tikai tas, kas ir labs, ar mērķi “uzcelt” to aspektu, jomu cilvēkā, kurā ir vajadzība.
Visu šo teikumu Pāvils noslēdz ar frāzi, kurā viņš parāda nolūku tam visam: “lai dotu žēlastību klausītājiem” (latviešu val. tekstā: “un nes svētību klausītājiem”). Vārds “lai” parāda spēcīgu nolūku. Pareizu vārdu izvēle, labu vārdu izvēle dod žēlastību klausītājiem. Ap.d. 20:31 Pāvils saka ļoti līdzīgu domu par Dieva vārdu: “Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.” Kristietis aug žēlastības vidē, kuru ir sagādājis Dievs caur Jēzu Kristu. Nepareizu – sliktu, nederīgu – vārdu izvēle nerada žēlastības vidi klausītājam, kuram ir kāda vajadzība. Labu, noderīgu vārdu izvēle to rada. Tā runā uz vajadzību un tiek piepildīts nolūks: klausītājam tiek dota žēlastība.
Mārtiņš Balodis
7 Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.
“šķīsta” - καθαρίζει– prez., akt. ind., viensk. 3.p. Tā kā šis vārds ir prezentā, tad tam ir turpinoša nozīme, proti, pie šajā pantā izteiktā nosacījuma Jēzus asinis mūs turpinoši sķīsta. Pie tam: arī dzīvošana gaismā tiek pavadīta ar turpinošu vajadzību tikt šķīstītiem no grēkiem.
Mārtiņš Balodis
7 ... lai to nenomāc pārāk lielas skumjas.
Vārdu “nenomāc” no grieķu val. šeit var tulkot kā “aprīts” jeb “iznīcināts” pie tam pasīvā un ar noliegumu: “lai ar pārāk lielām skumjām tāds netiktu iznīcināts.”
Mārtiņš Balodis
6 Tādam ir vairākuma rājiens pietiekošs.
Grieķu val. vārds “pietiekošs” ir pirmais šajā pantā. Tā kā grieķu val. vārdu kārtība rāda autora domāto akcentu, tad šeit noprotam, ka tāds ir ap. Pāvila akcents šīs situācijas risināšanai.
Mārtiņš Balodis
3 Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās,
4 ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši.
Dievs ir jāslavē par to, ka Viņš mūs iepriecina un mierina mūsu bēdās. Šai Dieva iepriecināšanai un mierināšanai, kuru Viņš mums dod, ir nolūks, proti, lai mēs spētu mierināt tos, kam ir bēdas.
3.p. saka, kādu Dievu Pāvils bija iepazinis. Toreiz Pāvils un šodien mēs iepriecinām citus caur to, ka darām viņiem zināmu savu pieredzi par Dieva mierinājumu un žēlastību. Un grieķu val. nerunā par “iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši” tā kā latviešu val. iztulkots – saliktās tagatnes laikā.
Oriģinālā sacīts, ka mēs iepriecinām/mierinām citus ar to iepriecu, kuru paši no Dieva saņemam tagad.
Tas nozīmē, ka vakardienas pieredze nav noteicošais, lai šodien palīdzētu citiem, bet ka pietiek arī ar to, ko Dievs dod tagad, kad es pats esmu bēdās un kad mani pašu Dievs tagad iepriecina un mierina.
Mārtiņš Balodis
31 Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.
Visām uzskaitītām lietām – rūgtumam, ātrsirdībai, dusmām, bāršanām/kliegšanām un zaimiem ir jātiek paņemtai prom kopā ar katru ļaunumu. Tas nozīmē, ka ļaunums ir klāt/kopā ar katru no šīm lietām. Piem., rūgtums nestāv pats par sevi, bet tas cilvēkā ir tāpēc, ka tur ir arī ļaunums. Ātrsirdība ir tāpēc, ka tur ir kāds ļaunums utt.
Jautājums: tā kā darbībs vārds pavēles izteiksmē ir pasīvā, 3.p. viensk. – lai tiek paņemts prom, tad kas ir tas paņēmējs? Saskaņā ar iepriekšējo konteksu, 20.-24.p., varam domāt, ka izglābtā stāvoklī ir iedots līdz viss nepieciešamais, lai mēs varētu darīt šīs lietas, kas 31.p. un citos aprakstītas. Nav jāpārliecina sevi par to, kas darāms, bet ir jāpasaka jā darāmajam.
Mārtiņš Balodis
37 Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis.
ὑπερνικῶμεν, prez., akt., ind. 1.pl. no ὑπερνικάω – būt vairāk kā uzvarētājam (šis vārds JD lietots tikai šeit)
Mārtiņš Balodis
28 Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.
29 Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.
30 Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.
Jēzus aicina pie sevis. Viss, kas seko, ir cieši saistīts ar Viņa personu. Bēdīgie – grieķu val. šeit lietots vārds, kas apzīmē noguršanu, izsmeltību no smaga darba; smaga darba darīšanu. Grūtsirdīgie – grieķu val. lietots vārds, kas nozīmē nastas uzlikšanu. Tātad Jēzus aicina pie sevis visus cilvēkus, kas ir izsmelti no smaga darba darīšanas un kam tikušas uzliktas nastas. Tie nav cilvēki, kam vienkārši uznākusi grūti izskaidrojama apātija vai grūtsirdība; tie ir cilvēki, kas ir noguruši no tā, ko viņi darījuši, no tā, ko viņi nesuši, kas ir vairāk vai mazāk apzinātas lietas. Pie tam Jēzus apsola viņiem atpūtu un atspirdzinājumu.
Ir cilvēki, kas saka, ka Jēzus to saka uz bauslības fona, kuru cilvēki sajuta kā nastu, kas jāizpilda. Pati bauslības pildīšana gan cilvēkam, kas to grib pildīt, nav nasta, bet prieks (Ps. 119:77). Tas nozīmē, ka tur ir jābūt kaut kam vairāk. To arī atrodam 29. un 30.p., proti, Jēzus jūgā: atpūta dvēselēm nav tikšanā vaļā no Dieva likumiem, bet miera un atpūtas atrašana Kristus personā. Viss, ko cilvēks cenšas darīt savā spēkā kā grēcinieks, kļūst par smagu darbu un nastu. Tāpēc arī mums vajadzīgs Jēzus.
Jēzus jūga ņemšana un mācīšanās no Jēzus ir saistīta ar Kristus dabu: Viņš ir lēnprātīgs, varētu pat tulkot maigs, bet vienlaikus tas nozīmē, ka tiek lietots Dieva spēks Viņa kontrolē. Pazemība sirdī ir iekšējs zemums sirdī. Tā ir paļāvība uz Dievu un nevis uz sevi. Jēzus apsolītais atvieglojums dvēselēm kā rezultāts apzīmē mitēšanos no darba, atpūtu.
Tātad Kristus dabas kā jūga ņemšana un Kristus dabas mācīšanās izmaina mūsu dzīvi. Vārds “jūgs” apzīmē koka gabalu, kas tika uzlikts uz diviem dzīvniekiem, lai tie kopā kaut ko vilktu (ζυγός– jūgs, darbības vārds ζευγνυμι– likt jūgā, savienot pārī). Kad Jēzus aicināja ņemt Viņa jūgu, tad Viņš aicināja nevis vienam kaut ko darīt, bet kopā ar Viņu dzīvot tā, kā Viņš dzīvoja – mācīties tā dzīvot. Šāds jūgs Kristus sekotājam nekad nevar būt nelaimīgs jūgs.
Komentāri
Saulam patika Stefana nogalināšana. Šeit lietots vārds
συνευδοκέω– patikt kopā ar kādu, pievienoties akceptēšanā, ļoti piekrist.Lasot 7.nod. beigas vēl šķiet, ka Sauls tur ir gandrīz kā gadījuma pēc klāt,
Ap.d. 7:58b:
Un Ap.d. 22:20:
(Arī šajā pantā lietots
συνευδοκέω– patikt kopā ar kādu, pievienoties akceptēšanā, ļoti piekrist.)Tie, kas ir pret Kristu, priecājas par kristiešu nāvi un ciešanām. Varbūt līdzīgi kā Saulam, arī viņu sākums ir pasīvs. Taču tā kā valdošās reliģiskās dzīves elita bija par šīm vajāšanām, tad tas tikai aizdedzināja Saulu tajā iesaistīties, pie tam ar lielu aizrautību, sk. Ap.d. 8:3; Fil. 3:6: “savā dedzībā draudzes vajātājs”.
Šodien daudzās vietās nav atklātas vajāšanas, taču mēs pamanām cilvēkus, kas ir pret Kristu. Arī viņi izmanto katru iespēju, lai priecātos par kristiešu un kristīgās pārliecības nolikšanu malā. Iespējams, ka arī viņiem tikai pietrūkst viens grūdiens līdz tam, lai viņi vajātu Kristus draudzi.
“skolas” – grieķu val. – sinagogas; visi vārdi nāk no vietu apzīmējumiem: Libertīna Āfrikā, netālu no Kartāgas; Kirēna Āfrikā; Aleksandrija Āfrikā; Kilikija un Āzija bija Romas impērijas provinces, šodienas Turcijas teritorijā. Ap. Pāvils bija no Tarsas, kas atradās Kilikijā. Tas izskaidro viņa klātbūtni, sk. Ap.d. 7:58.
Sk. tālāk 34.p.:
Sk. arī Ebr. 7:25:
Visos četros pantos tas ir viens un tas pats vārds grieķu val. (
ἐντυγχάνω– satikt; satikt, lai runātu, konsultētu, aizlūgtu; lūgt; aizlūgt), izņemot Rom. 8:26 tas ir kā saliktenis (ὑπερεντυγχάνω– aizlūgt). Tā kā vārda nozīme ir saistīta ar runāšanu, tad arī Ebr. 7:25 tas būtu jāsaprot ar nozīmi “aizlūgt”: “lai aizlūgtu par tiem”. Pie tam tas ir tagadnes laikā (Ebr. nenoteiksmē, Rom. visos trijos pantos īstenības izteiksmē), kas nozīmē, ka tas tiek darīts turpinoši.1.-11.p. stāsta par Pāvila kalpošanu Korintā (Ahajas provincē). Šajā pilsētā Pāvils ieradās no Atēnām. Ja Atēnas jau bija piedzīvojušas norietu, jo, kad Pāvils tur bija, tad tajā bija ap 20 000 iedzīvotāju, tad Korinta bija plaukstoša pilsēta. Tā gan bija jauna Korinta, dibināta kādus 100 gadus pirms Pāvila ierašanās. Vecā bija dibināta ap 10.gs. pirms mūsu ēras. Bet veco romiešie nopostīja 146.g.p.m.ē. Jaunā Korinta bija kādas 5x lielāka par Atēnām, jo tajā dzīvoja ap 100 000 iedzīvotāju.
Akvila - jūds - bija no Pontas, kas atrodas Mazāzijas Ziemeļu daļā. Viņš un viņa sieva Priskilla bija aizgājuši dzīvot uz Romu pirms imperātora Klaudija valdīšanas, jo viņi bija to jūdu starpā, kurus Klaudijs izdzina no Romas. Imperators Klaudijs ar ediktu bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu (iespējams, tas notika ap 49. g.). Iespējams, ka nemieri, kas lika Klaudijam izdot šādu ediktu, bija saistīti ar domstarpībām starp jūdiem un kristiešiem. Vēsture saka, ka nemieri notika kāda Krestus dēļ. Domā, ka runa ir par Kristu.
Tātad no Romas Akvila un Priskilla pārcēlās uz Korintu, un tur Pāvils, kas arī bija telšu taisītājs, no Atēnām atnācis, dzīvoja pie viņiem. Senajā pasaulē viena un tā paša aroda pratēji viens otram deva atbalstu. Tad, kad Pāvils atstāja Korintu, lai dotos uz Sīriju, Akvila un Priskilla aizgāja kopā ar viņu līdz Efezai. Tur viņi drīz kļuva par kristiešu vadītājiem un, iespējams, turpināja nodarboties ar savu amatu (Apd. 18:1-3.18 -28; Rom. 16:3; 1.Kor. 16:19). Kad vēlāk Pāvils rakstīja Romas kristiešiem, viņi bija atkal tur un viņi pulcēja kādu mājas draudzi ap sevi kā viņi to bija darījuši Efezā (Rom. 16:3-5).
Grieķu val. vārdu kārtība teikumā vairāk norāda uz autora liktajiem akcentiem un mazāk uz gramatisko kārtību. Tā šajā pantā “neviens nekrietns vārds” oriģinālā ir teikuma sākumā. Tātad tas ir Pāvila lielākais akcents jeb tas, uz ko viņš vērš lasītāju uzmanību. Tad seko “no jūsu mutes” un pirmā teikuma daļa beidzas ar vārdu pavēles izteiksmē “lai neiziet”. Vārds “nekrietns” oriģinālā nozīmē sapuvis, korumpēts, nolietots, sliktas kvalitātes, slikts, nederīgs. Lai labāk saprastu, ko Pāvils ar to domā, ir labi apskatīt otro teikuma daļu.
Otrā teikuma daļa sākas ar spēcīgu pretnostatījumu, jo Pāvils lieto
ἀλλὰ, kas nozīmē bet. (Tas ir spēcīgāks, nekāδὲ, kas arī nozīmē bet.) Vārdu “krietnas runas” vietā Pāvils lieto vārduἀγαθὸς, kas nozīmē labs, noderīgs, patīkams, var nozīmēt arī ekselents, godājams. Vārda “tikai” vietā oriģinālā ir “ja kas”, kas parāda ekskluzivitāti tam, ko drīkst teikt: “ja kas labs”. Tādēļ vārds “tikai” ir labs tulkojums uz latviešu valodu. Tālāk Pāvils norāda mērķi: burtiski tulkojot - “uz vajadzības uzcelšanu” (latviešu val. tekstā: “kas draudzi ceļ”). Tas nozīmē, ka runātājam ir jāpamana tā cilvēka vajadzība, kam kaut ko grib teikt. Tad arī var saprast, ka tas nedrīkst būt nekas “sapuvis” vai “slikts”, jo tam cilvēkam jau ir kāda vajadzība, - pie tās nav jāpieliek vēl nasta ar nepareizi izvēlētiem vārdiem. Kad vajadzība novērtēta, tad ir jāsaka tikai tas, kas ir labs, ar mērķi “uzcelt” to aspektu, jomu cilvēkā, kurā ir vajadzība.Visu šo teikumu Pāvils noslēdz ar frāzi, kurā viņš parāda nolūku tam visam: “lai dotu žēlastību klausītājiem” (latviešu val. tekstā: “un nes svētību klausītājiem”). Vārds “lai” parāda spēcīgu nolūku. Pareizu vārdu izvēle, labu vārdu izvēle dod žēlastību klausītājiem. Ap.d. 20:31 Pāvils saka ļoti līdzīgu domu par Dieva vārdu: “Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.” Kristietis aug žēlastības vidē, kuru ir sagādājis Dievs caur Jēzu Kristu. Nepareizu – sliktu, nederīgu – vārdu izvēle nerada žēlastības vidi klausītājam, kuram ir kāda vajadzība. Labu, noderīgu vārdu izvēle to rada. Tā runā uz vajadzību un tiek piepildīts nolūks: klausītājam tiek dota žēlastība.
“šķīsta” -
καθαρίζει– prez., akt. ind., viensk. 3.p. Tā kā šis vārds ir prezentā, tad tam ir turpinoša nozīme, proti, pie šajā pantā izteiktā nosacījuma Jēzus asinis mūs turpinoši sķīsta. Pie tam: arī dzīvošana gaismā tiek pavadīta ar turpinošu vajadzību tikt šķīstītiem no grēkiem.Vārdu “nenomāc” no grieķu val. šeit var tulkot kā “aprīts” jeb “iznīcināts” pie tam pasīvā un ar noliegumu: “lai ar pārāk lielām skumjām tāds netiktu iznīcināts.”
Grieķu val. vārds “pietiekošs” ir pirmais šajā pantā. Tā kā grieķu val. vārdu kārtība rāda autora domāto akcentu, tad šeit noprotam, ka tāds ir ap. Pāvila akcents šīs situācijas risināšanai.
Dievs ir jāslavē par to, ka Viņš mūs iepriecina un mierina mūsu bēdās. Šai Dieva iepriecināšanai un mierināšanai, kuru Viņš mums dod, ir nolūks, proti, lai mēs spētu mierināt tos, kam ir bēdas.
3.p. saka, kādu Dievu Pāvils bija iepazinis. Toreiz Pāvils un šodien mēs iepriecinām citus caur to, ka darām viņiem zināmu savu pieredzi par Dieva mierinājumu un žēlastību. Un grieķu val. nerunā par “iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši” tā kā latviešu val. iztulkots – saliktās tagatnes laikā.
Oriģinālā sacīts, ka mēs iepriecinām/mierinām citus ar to iepriecu, kuru paši no Dieva saņemam tagad.
Tas nozīmē, ka vakardienas pieredze nav noteicošais, lai šodien palīdzētu citiem, bet ka pietiek arī ar to, ko Dievs dod tagad, kad es pats esmu bēdās un kad mani pašu Dievs tagad iepriecina un mierina.
Visām uzskaitītām lietām – rūgtumam, ātrsirdībai, dusmām, bāršanām/kliegšanām un zaimiem ir jātiek paņemtai prom kopā ar katru ļaunumu. Tas nozīmē, ka ļaunums ir klāt/kopā ar katru no šīm lietām. Piem., rūgtums nestāv pats par sevi, bet tas cilvēkā ir tāpēc, ka tur ir arī ļaunums. Ātrsirdība ir tāpēc, ka tur ir kāds ļaunums utt.
Jautājums: tā kā darbībs vārds pavēles izteiksmē ir pasīvā, 3.p. viensk. – lai tiek paņemts prom, tad kas ir tas paņēmējs? Saskaņā ar iepriekšējo konteksu, 20.-24.p., varam domāt, ka izglābtā stāvoklī ir iedots līdz viss nepieciešamais, lai mēs varētu darīt šīs lietas, kas 31.p. un citos aprakstītas. Nav jāpārliecina sevi par to, kas darāms, bet ir jāpasaka jā darāmajam.
ὑπερνικῶμεν, prez., akt., ind. 1.pl. no ὑπερνικάω – būt vairāk kā uzvarētājam (šis vārds JD lietots tikai šeit)Jēzus aicina pie sevis. Viss, kas seko, ir cieši saistīts ar Viņa personu. Bēdīgie – grieķu val. šeit lietots vārds, kas apzīmē noguršanu, izsmeltību no smaga darba; smaga darba darīšanu. Grūtsirdīgie – grieķu val. lietots vārds, kas nozīmē nastas uzlikšanu. Tātad Jēzus aicina pie sevis visus cilvēkus, kas ir izsmelti no smaga darba darīšanas un kam tikušas uzliktas nastas. Tie nav cilvēki, kam vienkārši uznākusi grūti izskaidrojama apātija vai grūtsirdība; tie ir cilvēki, kas ir noguruši no tā, ko viņi darījuši, no tā, ko viņi nesuši, kas ir vairāk vai mazāk apzinātas lietas. Pie tam Jēzus apsola viņiem atpūtu un atspirdzinājumu.
Ir cilvēki, kas saka, ka Jēzus to saka uz bauslības fona, kuru cilvēki sajuta kā nastu, kas jāizpilda. Pati bauslības pildīšana gan cilvēkam, kas to grib pildīt, nav nasta, bet prieks (Ps. 119:77). Tas nozīmē, ka tur ir jābūt kaut kam vairāk. To arī atrodam 29. un 30.p., proti, Jēzus jūgā: atpūta dvēselēm nav tikšanā vaļā no Dieva likumiem, bet miera un atpūtas atrašana Kristus personā. Viss, ko cilvēks cenšas darīt savā spēkā kā grēcinieks, kļūst par smagu darbu un nastu. Tāpēc arī mums vajadzīgs Jēzus.
Jēzus jūga ņemšana un mācīšanās no Jēzus ir saistīta ar Kristus dabu: Viņš ir lēnprātīgs, varētu pat tulkot maigs, bet vienlaikus tas nozīmē, ka tiek lietots Dieva spēks Viņa kontrolē. Pazemība sirdī ir iekšējs zemums sirdī. Tā ir paļāvība uz Dievu un nevis uz sevi. Jēzus apsolītais atvieglojums dvēselēm kā rezultāts apzīmē mitēšanos no darba, atpūtu.
Tātad Kristus dabas kā jūga ņemšana un Kristus dabas mācīšanās izmaina mūsu dzīvi. Vārds “jūgs” apzīmē koka gabalu, kas tika uzlikts uz diviem dzīvniekiem, lai tie kopā kaut ko vilktu (
ζυγός– jūgs, darbības vārdsζευγνυμι– likt jūgā, savienot pārī). Kad Jēzus aicināja ņemt Viņa jūgu, tad Viņš aicināja nevis vienam kaut ko darīt, bet kopā ar Viņu dzīvot tā, kā Viņš dzīvoja – mācīties tā dzīvot. Šāds jūgs Kristus sekotājam nekad nevar būt nelaimīgs jūgs.