1 Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu.”
Kā rāda 14.p., klāt bija arī farizeji, kaut gan primāri šo līdzību Jēzus stāstīja saviem mācekļiem.“mājas pārvaldnieks” - οἰκονόμος, no οἶκος (nams) un νόμος (likums): mājas pārvaldnieks, pārraugs.
“Par to viņam pienesa ziņas” - no grieķu val.: “un šis tika apsūdzēts viņam” (tika apsūdzēts, aor.pas.ind.3.sg. no διαβάλλω).
Mārtiņš Balodis
22 Bet vēsts par viņiem kļuva zināma Jeruzālemes draudzei, un tā sūtīja Barnabu uz Antiohiju.
23 Tas, nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie Tā Kunga.
24 Jo viņš bija krietns vīrs, pilns Svētā Gara un ticības. Un liels ļaužu pulks tika mantots Tam Kungam.
Draudze reaģēja uz to, ko viņi dzirdēja par notiekošo Antiohijā. Nelasām par lūgumu no Antiohijas; tā bija Jeruzālemes draudzes vēlēšanās palīdzēt. Barnaba tika sūtīts uz Antiohiju, kā varam domāt no vārda, kas lietots, lai viņš veiktu konkrētu uzdevumu (ἐξαπέστειλαν, aor.,akt.,ind. no ἐξαποστέλλω - izsūtīts). Draudze neizsūtīja statistiķi, vērtētāju vai kontrolieri. Viņi nosūtīja iedrošinātāju!
Vārda “Barnaba” nozīmi uzzinām jau iepriekš, sk. Ap.d. 4:36:
36 Arī Jāzeps, ko apustuļi sauca par Barnabu, tulkojumā: iepriecināšanas dēls, levīts, dzimis kiprietis...
No grieķu val. - υἱὸς παρακλήσεως – iedrošināšanas dēls, mierināšanas dēls. Kā iedrošinātājs viņš kalpoja arī Saula labā un draudzes labā Jeruzālemē pēc Saula, kas vēlāk saukts par Pāvilu, atgriešanās, Ap.d. 9.nod. Kipras izcelsmes! Kādi no evaņģēlija pasludinātājiem cittautiešiem arī bija ar Kipras izcelsmi. Tātad: tāds tādus sapratīs!
23.p. par Barnabas rīcību (pants grieķu val. sākas ar attieksmes vietniekvārdu ὃς - kas, tātad tas turpina 22.p.):
viņš vispirms aiziet;
tad redz Dieva žēlastību;
tad priecājas;
tad pamāca (παρακαλέω, imp.,akt.,ind.; Barnaba rīkojās saskaņā ar viņa dāvanu!) palikt ar visu sirdi – τῇ προθέσει τῆς καρδίας – ar sirds nolūku, ar sirds izlēmību – palikt pie tā Kunga.
24.p. pabeidz domu, kas jau iesākta 22.p., jo tas ne tikai dod pamatu Barnabas rīcībai (23.p.), bet arī uzrāda Jeruzālemes draudzes pareizo lēmumu sūtīt uz Antiohiju Barnabu (22.p.). Vārds “krietns” grieķu val. ἀγαθὸς - labs. Pilns Svētā Gara. Katram kristietim pēc tā jāalkst. Kā par to rūpēties? - Lasot/klausoties Dieva vārdu un tam ticībā atsaucoties, sk. Gal. 3:5:
5 Vai tad nu Tas, kas jums sniedz Garu un jūsos dara brīnumus, to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?
Pilns ticības: paļāvīga ticība, kas zina un tic Dieva vārdam. Ticību vairo Dieva un Viņa vārda iepazīšana,
Rom. 10:17: “Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana - no Kristus pavēles ...”
Vārda “sludināšanas” un “sludināšana” vietā grieķu val. ir vārds, kas apzīmē klausīšanos (ἀκοή).
Dieva Svētais Gars caur Barnabu paveica pievienošanu Jēzum, 24.p. beigas.
Mārtiņš Balodis
19 Bet tie, kas bija izklīduši vajāšanās, kuras cēlās Stefana dēļ, aizgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antiohijai, nesludinādami šo vārdu nevienam kā tikai jūdiem.
20 Viņu starpā bija daži kiprieši un kirēnieši, kas, nonākuši Antiohijā, runāja arī uz grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu.
21 Tā Kunga roka bija ar tiem, un liels skaits ticēja un atgriezās pie Tā Kunga.
Tikko, proti, 10.nod. un 11:1-18, lasījām, ka arī cittautieši tika glābti caur Jēzu Kristu.
Šeit atkal cittautiešu atgriešanās no grēkiem pie Jēzus. Tā pamazām gan pirmatnējā draudze Jeruzālemē toreiz, gan mēs kā Ap.d. gr. lasītāji, tiekam gatavoti tam, ka evaņģēlijam par Jēzu ir jātiek pasludinātam visām tautām, par ko lasām tālāk 13.nod.
Šī rakstvieta turpina stāstīt no tās vietas, kura runāja par vajāšanām, kad Stefans tika nogalināts un kad Sauls, vēlāk ap. Pāvils, ļoti nežēlīgi vajāja kristiešus. Līdz šim laikam gan zināms, ka Jēzus Saulu bija izglābis (Ap.d. 9.nod.). Bet ko darīja izklīdinātie kristieši?
19.p. sākuma daļā grieķu val. ir vārds μὲν, bet 20.p. sākuma daļā ir vārds δέ, kas nozīmē, ka pat tad, ja tas netiek iztulkots burtiski,
19. pantu. būtu jāsāk ar vārdiem: “no vienas puses”,
bet 20. pantu. jāsāk ar vārdiem: “bet no otras puses”.
Skatoties uz šo pantu saturu saprotam, kāpēc, proti: no vienas puses izklīdinātie nestāstīja utt., bet no otras puses kādi no viņiem stāstīja utt.
Feniķija, Kipra un Antiohija ir diezgan tālu no Jeruzālemes, kur iesākās kristīgā draudze. Sākotnēji cilvēki vēl nebija sapratuši, ka Jēzus pavēlēja sludināt visām tautām.
Kādi cilvēki to sāka darīt Antiohijā. Tā bija viena no trim lielajām pilsētām Romas impērijā JD laikā: Roma, Aleksandrija un Antiohija. Nav precīzi aprēķini, bet domā, ka tajā laikā tur dzīvoja apm. 300 000 – 600 000 iedzīvotāju. Tā bija tirdzniecības centrs, grieķu-romiešu kultūras centrs tajā reģionā. Atradās 25-30km no Vidusjūras, ap 480km uz Ziemeļiem no Jeruzālemes.
Jēzus svētīja sludināšanu cittautiešiem. Vīri, kas sludināja evaņģēliju par Jēzu Kristu grieķiem, iespējams, bija jūdu izcelsmes, bet bija dzimuši un uzauguši Kiprā (sala Vidusjūrā) un Kirēnā (pilsēta Āfrikas Ziemeļos). Iespējams, ka viņi ikdienā jau savās vidēs bija ne tikai runājuši grieķu val., bet viņiem citu tautu kultūrvide bija ļoti ierasta. Viņi sludināja cittautiešiem saskaņā ar Dieva nolūkiem, kas Bībelē ir skaidri uzrādīti: VD runā par cittautiešu glābšanu; Jēzus izglāba cilvēkus, kas ticēja Viņam un atgriezās pie Viņa no citām tautām; tikko arī izklāstīti Dieva nolūki cittautiešu glābšanā, Ap.d. 11:1-18; sk. arī Ap.d. 1:8; Mt. 28:18-20.
Saskaņā ar 21.p., Jēzus darbs bija tas, ka liels skaits ticēja Jēzum. Šī panta abas teikuma daļas saista saiklis “un” (frāzē: “un liels skaits ticēja”), kas grieķu val. šajā gadījumā ir τε, kas ir vājāks nekā καὶ (arī nozīmē "un" un grieķu val. ir lietots šī panta sākumā; nav iztulkots 1965.g. revidētajā tekstā). τε lietojums parāda, ka tas, kas seko nav vēl viena doma, bet ka abas šī panta puses ir cieši saistītas. Tas vēl spēcīgāk akcentē to, ka Jēzus darbības rezultātā cilvēki ticēja Viņam un atgriezās pie Viņa.
Šī rakstvieta runā par izklīdināto Jeruzālemes draudzi, par parastiem, ikdienas kristiešiem, kas citiem pastāstīja evaņģēliju par Jēzu. Vēsti iedarbīgu padarīja nevis runātāju status, bet Jēzus, kas bija ar runātājiem.
Mārtiņš Balodis
39 Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: "Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!"
40 Bet otrs to norāja un sacīja: "Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā!
41 Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis."
42 Un viņš sacīja: "Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!"
43 Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē."
39.p. Viens no ļaundariem zaimoja Jēzu turpinoši, uz ko norāda imperfekta laiks (ἐβλασφήμει - imperf., akt., ind.). Noziedznieka jautājums sākas ar οὐχὶ, kas ir noliegums. Grieķu val. nav arī vārds “tad”. Tas nozīmē, ka teksts būtu jātulko:
39 "Vai Tu neesi Kristus? Glāb Sevi pašu un mūs!"
Bet šis noziedznieks neticēja, ka Jēzus ir Mesija.
40.p. Otrs noziedznieks izturējās pilnīgi citādi. Kāpēc? Kā viņš spēja pēdējā brīdī saņemt piedošanu par saviem grēkiem un iemantot mūžīgo dzīvību?
Viņš baidījās no Dieva jeb bijās Dieva, 40.p.
Viņš apzinājās, ka ir grēcinieks un pelnījis sodu, 41.p.
Viņš zināja un ticēja, ka Jēzus ir nevainīgs, 41.p. beigas. Vēl vairāk: viņš ticēja, sk. 42.p.:
ka Jēzus būs dzīvs;
ka Jēzum ir un būs valstība; tas viss kopā – Jēzus nevainība, sagaidāmā augšāmcelšanās un valstība Viņam – norāda uz Jēzus dievišķību;
ka Jēzus varā ir viņu – noziedznieku – apžēlot (vārdi: “piemini mani” jeb var tulkot arī “atceries mani” uz to norāda);
Bet pats galvenais: Jēzus šo cilvēka uzklausīja un izglāba. Tajā brīdī tas bija apsolījums, bet: tas bija dievišķs apsolījums – tātad to efektīvi piedzīvoja klausītājs – toreiz noziedznieks. Tā bija Dieva izvēlēta rīcība glābt šo pazudušo grēcinieku, kas nozīmē, ka to nevarēja atcelt neviens ārējs spēks. Tikai Dievs tādu apsolījumu var iedot cilvēkam.
Pie tam: ļaundaris to piedzīvoja tieši tajā dienā, kā Jēzus sacīja: “šodien”. 42.pantā ļaundara lūgumā vārds “kad” ir ὅταν, kas nozīmē “kad vien” (ὅταν sastāv no ὅτε - kad un ἄν - padara vārdu vai apgalvojumu varbūtēju, iespējamu). Šis vārds norāda uz to, ka kaut kas notiks, bet īsti nezinot kad. Tātad ļaundaris bija pārliecināts, ka Jēzus nāks savā valstībā, bet nezināja, kad tas būs. Jēzus atbildēja: šodien.
Mārtiņš Balodis
22 Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.
ἀγάπη (agape) – mīlestība.
1. Tā kā ir viens Gara auglis, tad visticamāk viss auglis ir mīlestība. Pārējie vārdi raksturo šo mīlestību. (Tad kols būtu jāliek aiz vārda „mīlestība”.)
2. Arī vēstules Gal. konteksts liek domāt, ka mīlestība ir galvenais vārds pirms citiem, kas seko. Sk. Gal. 5:13.14:
13 Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!
14 Jo visa bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
Arī Gal. 5:6:
6 Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana, bet ticība, kas darbojas caur mīlestību.
Galatieši mēģināja savu statusu, proti, ka viņi ir Dieva bērni, nostiprināt ar savu rīcību: apgraizīšanu, bauslības turēšanu; jo viņiem likās – kāds bija iestāstījis (2:4; 5:12) - ka vajag vēl VD likumu turēšanu. Pāvils saka, ka pievēršoties VD likumu turēšanai, viņi zaudē pestīšanu Jēzū (Gal. 5:4).
Tā vietā Pāvils saka: „Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana, bet ticība, kas darbojas caur mīlestību.” (6.p.) Tas nozīmē: palikšanai/piederībai Jēzū spēks ir ticībā, kas darbojas caur mīlestību, jeb ticībā, kas uzrādās mīlestības darbos. Spēcīga ir, 6.p. „spēj” tagadnē, ticība, kas darbojas tagadnē.
3. Grieķu val. ir vairāki vārdi, kas apzīmē mīlestību. Vārds ἀγάπη (agape) JD ir lietots, lai pateiktu, ka tas, kas mīl ar agapes mīlestību, to dara upurējoties, varētu arī teikti: ļoti, ļoti nododoties tam, ko tas dara. Piemēri: par Dievu,
Jņ. 3:16: "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību."
1.Jņ. 4:8: „... Dievs ir mīlestība.”
Par cilvēkiem, kas nemeklē Dievu, arī sacīts, ka viņi mīl ar šo agapes mīlestību kādas lietas.
Jņ. 3:19: „Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni.”
Jņ. 12:43: „Jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā.”
χαρά (hara) - prieks
Grieķu val. šis vārds nāk no saknes χαρ (har) – sniegt labvēlību, sliekties uz, būt labvēlīgi noskaņotam. Tāpēc arī vārda χαρά tulkojums būtu žēlastības, labvēlības apzināšanās jeb varētu teikt žēlastība, kas tikusi ievērota. Darbības vārds χαιρω (hairo) –priecāties dēļ žēlastības, χαρά (hara) - prieks žēlastības dēļ (šeit lietotais vārds) un χαρις (haris) – žēlastība ir radniecīgi. Tie labāk palīdz saprast vārda prieks nozīmi. Piemēriem sk. Rom. 14:17; Fil. 4:1.
εἰρήνη (eirene) – miers.
Dieva dāvināta miera avots ir pats Dievs.
Tas ir miers, ko Dievs dod taisnošanas rezultātā, Rom. 5:1. Mēs visi esam zem Dieva dusmām, Ef. 2:3; Ps. 5:6. Tikai Dieva taisnošanas darbs Kristū mūs ieved miera attiecībās ar Dievu.
Tas miers, ko saņemam tikai un vienīgi Kristus personā. Jēzus ir mūsu miers, Ef. 2:14: „...Viņš ir mūsu miers...” Jēzus ir miera valdnieks, Jes. 9:5. Miers, ko saņemam no Dieva, nav kā prece, kas būtu atdalīta no tā, kas to nes. Tā nāk no Dieva caur Kristus panākto taisnošanas darbu mūsu labā, un tā nāk kopā ar Kristus personu.
Pazīstot Jēzu, Jēzus to bagātīgi mums dod, Jņ. 14:27.
Vārds εἰρήνη nāk no εἰρω (eiro) – savienot, sasiet kopā vienā veselā. Tādēļ arī vārds nozīmē veselumu, kad visas būtiskās daļas ir savienotas kopā. Miers no Dieva ir veseluma, kurā viss savienots, dāvana cilvēkam.
Šis grieķu val. vārds ir saliktenis, kurā μακρός (makros) nozīmē ilgi un θυμός (timos) – dedzība, dusmas. Tātad vārds nozīmē ilgu gaidīšanu, pirms tiek dota vaļa dusmām. Par Dievu lasām, ka Viņš ir šādi pacietīgs, t. i., kas ilgi aiztur savu dusmu izliešanos.
1. Pēt. 3:20: „... kas kādreiz bija nepaklausīgi, kad Dieva pacietība nogaidīja Noas dienās, kad taisīja šķirstu, kurā izglābās nedaudzas, proti, astoņas, dvēseles cauri ūdenim.”
2. Pēt. 3:15: „...un uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanai dotu ...”
Tikai Dieva Svētais Gars mūsos var izveidot tādu pacietību. Tas nav mūsu spēkos. Jēk. 5:7-10.
7 Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Tā Kunga atnākšanai. Raugi, zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu.
8 Pacietieties arī jūs, stipriniet savas sirdis, jo Tā Kunga atnākšana ir tuvu.
9 Nenopūtieties, brāļi, cits pret citu, ka netiekat tiesāti. Redzi, soģis stāv durvju priekšā.
10 Par paraugu ļaunuma panešanai un pacietībai ņemiet, brāļi, praviešus, kas ir runā uši Tā Kunga Vārdā.
χρηστότης(hrestotes) – labsirdība, laipnība.
Vārds nāk no χρηστός (hrestos) – derīgs. Līdz ar to vārda χρηστότης (hrestotes) nozīme ir noderīga laipnība; tā attiecas uz īstu vajadzību apmierināšanu tikai tā, kā Dievs to spēj.
Titam 3:4-5a: „Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba ...”
Šis vārds Jaunajā derībā lietots tikai 4 reizes: Rom. 15:14 – krietni; Gal. 5:22 – labprātība; Ef. 5:9 – labprātība; 2.Tes. 1:11 – labs.
πίστις (pistis) – ticība; uzticība, uzticamība.
Vārds nāk no πειθω (peito) – pārliecināt. Tas nozīmē: tikt pārliecinātam, sākt uzticēties. Glābjoša ticība vienmēr ir Dieva dāvana. Cilvēks pats to nespēj radīt. Tāpēc ticība ir Dieva pārliecināšana, t. i., kad Dievs ir pārliecinājis mūs.
1.Jņ. 5:4: „...jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli - mūsu ticība.”
Rom. 10:17: „Tātad ticība rodas no pasludinātās vēsts, bet vēsts – no Kristus vārdiem.” (2012.g. tulk.)
πραΰτης (praites) – lēnprātība, maigums.
Gal. 6:1: atgriešana jāveic „ar lēnprātīgu garu”. Gal. 5:22 sacīts, ka daļa no mīlestības, kas ir Gara auglis, ir lēnprātība. Lēnprātības definīcija: maigs spēks. Tā izpauž spēku, to aizturot un esot maigam. Sk. 1.Kor. 4:21:
21 Ko jūs gribat? Vai lai es pie jums nāku ar rīksti vai ar mīlestību un lēnprātības Garu?
Tas nozīmē, ka tavu kalpošanu citam mīlestībā (5:13) tā vietā, lai kostos un ēstos (5:15), uzrādīs lēnprātība. Ja tādas tur nebūs, tad nevarēsim sacīt, ka kalpojam mīlestībā.
ἐγκράτεια (enkrateia) – paškontrole.
Saliktenis, iekš un spēks. Nozīmē: iekš spēka. Šī iekšējā spēka izpausme nāk no iekšienes, bet tā nerodas iekšienē.
Arī šis vārds Jaunajā derībā lietots tikai 4 reizes: Ap.d. 24:25; Gal. 5:22; 2.Pēt. 1:6 =2x; latv. val. revidētajā tekstā visur tulkots ar vārdu atturība. Tomēr vārds atturība ir pasīvs, kurpretī vārds paškontrole jeb iekšējs spēks raksturo aktīvu iesaistīšanos tajā, ko tu dari vai nedari.
Svētā Gara auglis neveidojas ar mūsu spēku un piespiešanos. Tas var sākt veidoties tad, kad mēs esam kapitulējuši, kad mēs atzīstam savu bezspēcību un uzticamies Jēzus glābšanas nopelnam. Tad Viņš – Svētais Gars – to var veidot mūsos.
Mārtiņš Balodis
8 ... lai Kristu iegūtu
9 un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata,
10 lai atzītu (τοῦ γνῶναι) Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos (prez.pas.divd.: “tikdams pielīdzināts”) Viņa nāvei ...
Sakarība starp 9. un 10.p. rāda, ka taisnošana ticībā ir pamats tam, lai iepazītu Jēzu.
Pazīt Jēzu, kas nāca, lai dzīvotu tur, kur esam mēs: grēkā un zem bauslības; pazīt jaunu domāšas veidu – skatoties uz Jēzu; pazīt jaunu mīlestības veidu, pazīt jaunas emocijas, pazīt jaunu pacietību, līdzjūtību, rūpes utt.
Taisnošana ticībā ir pamats arī tam, lai iepazītu Jēzus augšāmcelšanās spēku. Jēzus augšāmcelšanās spēks ir spēks, ar kuru mēs paši tikām pārvērsti, tiekam pārvērsi un kalpojam pazemībā, kā to redzam Kristus dzīvē.
Ef. 1:19.20:
19 un cik pārlieku liels ir Viņa [Dieva] spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā,
20 kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs ...
Ef. 2:4-6:
4 Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis,
5 arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!
6 Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs ...
Taisnošana ticībā ir pamats arī tam, lai iepazītu Jēzus ciešanu sadraudzību.
Šai pēdējai frāzei seko divdabis, Fil. 3:10 beigas: “tā es pielīdzinos (prez.pas.divd.: “tikdams pielīdzināts”) Viņa nāvei”. Tas nozīmē, kas ciešanu sadraudzību ar Jēzu es piedzīvoju, “tikdams pielīdzināts Viņa nāvei”. Sk. Jēzus vārdus Jņ. 12:24.25:
24 Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu
25 Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai.
Tikai tad, kad esmu taisnots ticībā Jēzum un stāvu us šīs taisnošanas, es turpinu iepazīt Jēzu, Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību.
Jēzus turpinoša iepazīšana ved uz lielāku līdzību Jēzum, 2.Kor. 3:18.
Mārtiņš Balodis
20 Bet tā jūs Kristu neesat mācījušies;
21 jūs par Viņu esat dzirdējuši un mācījušies tā, ka patiesība ir Jēzū,
22 ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā,
23 un jāatjaunojas savā sirdsprātā
24 un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.
Pirms tam Pāvils aicina nedzīvot tā, kā neticīgi cilvēki dzīvo, sk. 17.-19.p. Tad ir šī rakstvieta. Un no 25.p. Pāvils dod praktiskus ieteikumus. Tātad no 20.-24.p. Pāvils saka to, kam ir jānotiek pēc būtības.
21.p.: patiesība ir Jēzū:
22.p. - novilkt (aor.med.inf.);
23.p. - tikt atjaunotiem (pres.pas.inf.);
24.p. - uzvilkt (aor.med.inf.).
Pie tam: 22.p. - “novilkt … veco cilvēku, kas tiek iznīcināts …” (τὸν φθειρόμενον, prez.pas.divd.); tas notiek tagad!
23.p. - “tikt atjaunotiem” - tas notiek turpinoši.
24.p. “uzvilkt jauno cilvēku, kas saskaņā ar Dievu ticis radīts …” (τὸν … κτισθέντα, aor.pas.divd.). Tātad mums jānovelk tas, kas jau iet bojā, kas jau tiek iznīcināts, un mums ir jāuzvelk tas, kas jau ir ticis radīts, ko Dievs jau ir radījis, kas ir radīts saskaņā ar Dievu jeb Dieva līdzībā (tā varētu tulkot κατὰ θεὸν). Vai tā nav laba vēsts! Un tas viss iet atpakaļ uz 21.p. beigām, proti, tas viss saistīts ar Jēzu.
Mārtiņš Balodis
14 Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo Viņa Vārds bija tapis zināms ...
“Vārds”, grieķu val. ὄνομα – vārds, angl. name.
Šeit uzrakstīts apustuļu kalpošanas rezultāts: Jēzus tika ieraudzīts. Šis ir tas lielākais mērķis, ko ikviens kristietis un draudze var vēlēties: lai visa darīšana rezultējas vienā vēstī: tas ir Jēzus! Nevis mācekļi, šodien – nevis mēs, bet Jēzus!
Mārtiņš Balodis
12 Un tie izgājuši sludināja, lai atgriežas no grēkiem,
13 un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus.
Šie panti runā par apustuļu kalpošanas saturu: vēsts, kas aicina atgriezties no grēkiem (12.p.), darbi, kas apliecina Jēzus Dieva Dēla nākšanu (13.p.).
Jēzus atnāca šajā pasaulē, lai izglābtu cilvēkus, tāpēc arī aicinājums atgriezties no grēkiem bija tik centrāls (sk. arī Jēzus vēsti jau pašā Viņa kalpošanas sākumā, Mt. 4:17).
Kā liecina 11.p., Jēzus pieļāva, ka būs arī tādi cilvēki, kas neklausīs Viņa mācekļus. Vēsts saturu nedrīkst mainīt cilvēku atsaucība vai neatsaucība.
Atbrīvošana no ļaunajiem gariem un slimo dziedināšana bija mācekļus pavadošas liecības, ka Tas, Kuru viņi pārstāv, ir vairāk nekā cilvēks. Mācekļi jau nekalpoja ne ar savu spēku, ne arī ar savu autoritāti. Viņi pārstāvēja Jēzu. Un Jēzus bija tas, kas viņiem bija devis visu nepieciešamo kalpošanai. Jēzus bija darītājs caur viņiem. Kā rāda 14.p. to cilvēki tā arī uztvēra, jo runāts tika par Jēzus vārdu (ὄνομα – vārds, angl. name).
Arī mūsu kalpošanu ir jāpavada liecībām par Dieva pārveidojošo un glābjošo spēku. Tās var būt gan dziedināšanas, gan dēmonu izdzīšanas, bet ne tikai. Šādas liecības ir arī mūsu pašu izmainītās dzīves, pacietība bēdās, neiešana līdzi tām netīrajām lietām, kuras dara neticīgi cilvēki u.c.
Mārtiņš Balodis
11 Un, ja kādā vietā jūs nedz pieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību.
Šis pants runā par kalpošanas robežu: tā ir cilvēku neatsaucība evaņģēlijam par Jēzu (sk. 14.p., kas liek domāt, ka mācekļi kalpoja Jēzus vārdā, kas tad bija tas vārds (ὄνομα – vārds, angl. name), par kuru runāja).
Tas nozīmē, ka brīdis un laiks, kad pārstāt kalpot, ir nevis kalpotāja bailes, nemācēšana vai kas cits, bet to cilvēku negatīvā attieksme, kuriem tu sludini vai liecini. Arī Pāvilam bija bailes (Ef. 6:18.19), sludināt un kalpot ir jāmācās (2.Tim. 2:2; 2.Pēt. 3:16). Valsts vara vai atsevišķi cilvēki arī ne vienmēr būs draudzīgi evaņģēlijam par Jēzu (sk. dažādus piemērus Ap.d. grāmatā).
Atraidīšana ir daļa no kristīgās dzīves pieredzes. Jēzus pats to bija piedzīvojis, sk. Lk. 4.nod. Nācaretē. Cauri visai kristīgās baznīcas vēsturei kristiešu vēsti daudzi ir atraidījuši. Tas nav nekas jauns. Atraidīšana var būt iemesls, lai pārtrauktu kalpošanu kādā vietā, bet tas nav iemesls, lai vispār pārtrauktu nest liecību par Jēzu.
Pīšļu nokratīšana bija tradicionāla jūdu rīcība, lai parādītu savu nicinājumu pret pagāniem jeb cittautiešiem: kad jūdi atgriezās savā zemē, viņi uz robežas nokratīja putekļus no sevis, tā parādot savu nicinājumu pret cittautiešiem. Apustuļiem tā rīkojoties pret tiem jūdiem, kas nepieņems vēsti par Jēzu, nozīmēs, ka šie jūdi ir atraidījuši Dieva labvēlību. Vienlaikus apustuļi parādīs, ka viņi, pārstāvot Jēzu, ir Dieva labvēlības pusē. Mums nav jāļaujas sevis žēlošanai, sevis noniecināšanai vai pat sātana apsūdzībām par mūsu neatbilstību liecināt. Jēzus dotā norāde par putekļu nokratīšanu no savām kājām par liecību tiem, kas nepieņēma liecību par Jēzu, ir skaidra norāde, ka atbildība ir to pusē, kas nepieņem Jēzu. Protams, mēs esam atbildīgi par savu stāju un lai runātā saturs uzrādītu patiesību par Jēzu, bet mēs nevaram ietekmēt cilvēku izvēli uzklausīt vai neuzklausīt evaņģēliju.
Mārtiņš Balodis
10 Un Viņš tiem sacīja: “Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat.”
Šis pants apraksta kalpošanas draudzīgumu.
Lk. 10:7: „... bet neejiet no vienas mājas uz otru.”
Senajā pasaulē cilvēki bija daudz viesmīlīgāki. Pārnakšņošanas vieta bija svarīga. Jēzus mācekļus mācīja neizvēlēties, bet pieņemt apstākļus namā, kurā esi nonācis. Jēzus mācekļi ne tikai bija aicināti runāt evaņģēliju, bet dzīvot evaņģēliju. Viņiem vajadzēja būt gataviem, ka cilvēki viņus vēros, kad viņi pie šiem cilvēkiem dzīvos vai uzturēsies mājās. Viņiem bija jābūt gataviem pieņemt cilvēkus, kuru mājās viņi būs: ēst to pašu ēdienu, mazgāties ar to pašu ūdeni utt.
Nespēja pieņemt pieticīgus kalpošanas apstākļus norāda uz kalpotāja nepiemērotību pārstāvēt Kristu un runāt par Viņu.
Mārtiņš Balodis
23 Un tie izraudzīja divus, Jāzepu, sauktu Barsabu, ar pievārdu Justs, un Matiju.
24 Un, Dievu pielūguši, viņi sacīja: "Kungs, Tu visu siržu pazinējs, rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis
25 uzņemties kalpošanu un apustuļa darbu, ko Jūda ir atstājis, lai noietu savā vietā."
26 Tie deva viņiem meslus, un mesli krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem.
Ir cilvēki, kas Matija izraudzīšanu uzskata par kļūdu, jo, lūk, viņš vairāk nekur neparādās Jaunajā Derībā. Taču gan Bībeles rakstvietu pamatojums tam, kas šeit notika, gan nopietnība, ar kādu cilvēki toreiz piegāja šai izvēlei, un paļaušanās uz Jēzus darbu liek domāt, ka tas viss notika pēc Dieva gribas. Bez tam, 8 citi apustuļi arī vairāk neparādās JD.
23.p. “tie izraudzīja” – ἔστησαν no ἵστημι, kas nozīmē likt stāvēt, nolikt, stāvēt. Šis vārds liek domāt, ka viņi tika nolikti visu priekšā, visiem redzami.
Izraudzīšanu veica klātesošie cilvēki. Kad Ap.d. 6.nod. izraudzīja pirmos diakonus, arī tad draudze tika iesaistīta šo cilvēku novērtēšanā un izraudzīšanā.
Kad 1.Tim. 3.nod. lasām par bīskapu un diakonu izraudzīšanu, arī tad citi draudzes locekļi ir iesaistīti.
24.,25.p. - viņi lūdza Dievu.
Jēzus nosauca Matiju caur mesliem.
“... rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis ...” (24.p.). Vārda “rādi” vietā ir vārds ἀναδείκνυμι, kas nozīmē skaidri parādīt, pasludināt jebkuru, kas ievēlēts amatā, paziņot (nozīmēto karali, ģenerāli u.c.); celt kādu augstu un parādīt to visiem uzlūkošanai. Pie tam vārds “izredzējis” ir pagātnes laikā aoristā. Tas ir tas pats vārds, kas Ap.d. 1:2 runājot par pirmo apustuļu izredzēšanu. Tas nozīmē, ka viņi nelūdza, lai Jēzus meslu mešanas laikā izdarītu izvēli, bet ka mesli bija veids, kā viņi lūdza Jēzum paziņot izvēli, kuru Viņš jau bija izdarījis pirms tam. Tātad: runa ir par paziņošanu par to, kas jau ir amatā iecelts, nevis, kurš ar paziņošu vēl tikai tiks iecelts.
Interesanti: vārds “Matijs”, iespējams, ir saīsinājums no ebreju val. vārda Mattitja, kas nozīmē Jahves dāvana.
Tā kā meslu mešana tika praktizēta VD laikā, bet pēc šī notikuma Ap.d. grāmatā vairs nelasām par šādu praksi, tad varam domāt, ka tas mainījās pēc Svētā Gara nākšanas pār Kristus sekotājiem, kad tika izveidota kristīgā draudze.
Mārtiņš Balodis
Pēteris runā par Jūdas nomainīšanu ar atbilstošu liecinieku par Kristus augšāmcelšanos.
Jūdas dzīve, kalpošana un nāve visiem nu ir saprotama un zināma, 16.-20.p.
Bībelē par to jau bija rakstīts, 20.p. Psalmu grāmatā sk.
Ps. 69:26: “Viņu nometnes lai top par kailu tukšumu, viņu teltīs lai neviens nedzīvo...”;
Ps. 109:8: “... viņa amatu lai pārņem citi!”
Pamatojoties uz Ps. 109:8, Pēteris runā par Jūdas nomaiņu ar citu, 21.,22.p.
Nosacījums: laiks kopā ar Jēzu.
Uzdevums: būt par Jēzus augšāmcelšanās liecinieku kopā ar 11 apustuļiem.
Mārtiņš Balodis
17 Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana - no Kristus pavēles,
Vārds “sludināšanas” grieķu val. ir ἀκοή, kas nozīmē “dzirdēšana”. Sk. arī 14.p.: “… Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši?…”
Tatad Bībele māca, ka ticība nāk no tā, ka dzirdam Dieva vārdu.
Mārtiņš Balodis
11 Un tur bija sieva, kurai astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, tā ka viņa bija savilkta un nevarēja pilnīgi taisni atliekties.
12 Bet Jēzus, to ieraudzījis, piesauca viņu klāt un sacīja viņai: "Sieva, topi svabada no savas slimības!"
13 Pie tam Viņš tai uzlika Savas rokas, un tā tūliņ tapa taisna un slavēja Dievu.
Tas, ka sievai bija nespēka gars, šeit nenozīmē, ka viņa būtu bijusi apsēsta. Bet viņa noteikti bija sātana ietekmēta. 12.p. arī nelasām, ka Jēzus būtu no viņas dzinis ārā sātanu. Tas, kā tas šeit ir aprakstīts, ir kā citi fiziskās dziedināšanas gadījumi.
Bībele rāda, ka Dievs izmanto sātanu kā instrumentu, caur kuru cilvēki kļuva slimi, sk. Īj. gr. par Ījabu; 1.Kor. 5 par grēcinieku draudzē; Pāvils par sevi, 2.Kor. 12:7-10.
12.p. Jēzus sacītie vārdi grieķu val. ir perfekta laikā nevis pavēles izteiksmē:
12 Sieva, tu esi tikusi atbrīvota no savas slimības.
Iemesls, kāpēc Jēzus tā varēja teikt, bet mēs ne vienmēr tā drīkstam teikt, ir tas, ka mēs ne vienmēr zinām, kā Dievs konkrēto situāciju risinās. Šeit: Jēzus zināja un darīja, sk. 12. un 13.p. kopā.
Mārtiņš Balodis
21 Tēvi, nekaitinait savus bērnus, lai tie netop bailīgi.
nekaitinait - μὴ ἐρεθίζετε, darb. vārds ar noliegumu tag., akt., imper. no ἐρεθίζω – kaitināt, uzbudināt, izprovocēt.
netop bailīgi - μὴ ἀθυμῶσιν, darbības vārds ar noliegumu tag., akt., konjunkt., no ἀθυμέω – atņemt drosmi (ἄθυμος, kur α - noliegums un θυμός – dedzība, dusmas). Līdz ar to “netop bailīgi” varētu tikt saprasts, ka tad bērni zaudē drosmi, dūšu, sparu.
Kaitināšana ir kā dūšas, uzņēmīguma atņemšana, jo tiek izmantota bērna neaizsargātība, viņš tiek pazemots, viņš nespēj pretī stāvēt pieaugušā cilvēka grēcīgajam spiedienam.
Mārtiņš Balodis
10 Kad nemiers auga, komandieris, baidīdamies, ka viņi Pāvilu nesaplosa, pavēlēja ierasties karaspēka nodaļai, izraut to no viņu vidus un aizvest karaspēka mītnē.
11 Nākamajā naktī Tas Kungs viņam piestājās un sacīja: “Esi drošs! Kā tu par Mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā.”
Sinedrija rīcība pret Pāvilu bija draudīga.
Komandiera iniciatīva Pāvilu izraut no sinedrija vidus varētu būt saistīta ar to, ka viņš jau bija uzņēmies atbildību par Pāvilu, kā arī, tā kā Pāvils bija Romas pilsonis, tad komandierim bija jādarbojas Romas interesēs un jāpasargā Pāvilu.
Pēc tam, nākamajā naktī, Jēzus iedrošināja Pāvilu un deva viņam norādi par to, kas viņam būs jādara.
“Tas Kungs viņam piestājās” - ἐπιστὰς, aor., akt., divd. no ἐφίστημι – nolikt līdzās, nolikt uz; stāvēt līdzās, būt klātesošam; stāvēt pār. Jēzus nostājās līdzās Pāvilam. Tas bija ļoti īpaši!
Tas, iespējams, bija ļoti vajadzīgs iedrošinājums, jo jau otro reizi viņš jūdu priekšā bija palicis nesadzirdēts: 22.nod. tautas priekšā un 23. nod. sinedrija priekšā. Un vēl: tie, kas viņu neuzklausīja, bija agresīvi noskaņoti pret viņu. Varam domāt, ka viņš pārdzīvoja gan to, ka viņu neuzklausīja, gan to, ka viņu nesagaidīja nekas labs. Pirmais, ko Jēzus sacīja, bija: “Esi drošs …” Tad grieķu val. seko “jo”, kas nozīmē, ka seko pamatojums kāpēc Pāvils varēja būt drošs: “jo kā tu par Mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā.” Šis iedrošinājums bija kā liecība, ka Pāvils nav izgāzies, bet izdarījis to, ko Jēzus no viņa sagaidīja. Pāvils bija liecinājis Jeruzālemē. Un Jēzus pasludinājums par liecināšanu Romā bija apsolījums, ka Pāvils tiks pasargāts, vismaz līdz tam laikam, kamēr šī liecināšana nebūs notikusi. Kā uzzinām no nākošiem pantiem, Pāvilam draudēja nāve no slepkavām, bet Jēzus jau pirms tam apsolīja viņam, ka līdz viņš nebūs liecinājis Romā, viņu neviens nespēs nogalināt.
Mārtiņš Balodis
6 Zinādams, ka sinedrijā daļa bija saduķeji un otra daļa farizeji, viņš sauca: "Brāļi, es esmu farizejs, farizeja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ."
7 Kad viņš to bija runājis, izcēlās strīds farizeju un saduķeju starpā, un sapulce sašķēlās.
8 Jo saduķeji saka, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizeji visu to atzīst.
9 Tad izcēlās liela kliegšana, un daži farizeju novirziena rakstu mācītāji piecēlās un iejaucās strīdā, sacīdami: "Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam; varbūt gars vai eņģelis ar viņu runājis?"
Pirms tika izvirzīta jebkāda apsūdzība Pāvilam, viņš pateica vārdus, ar kuriem viņš dabūja savā pusē farizejus, kas bija sinedrijā. Iespējams, ka Pāvils to darīja tāpēc, ka no tā, kā tikko pret viņu izturējās, viņš saprata, ka sinedrijs nav viņam labvēlīgs.
Pāvila apgalvojums par to, kāpēc viņš tiek tiesāts, bija patiess, jo evaņģēlijs bija par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos: Jēzus nesa cerību un Jēzus bija augšāmcēlies.
Kaut arī saduķeji un farizeji bija gan pret Jēzu (Mt. 16:1; Jņ. 11:47-53), gan pret Pāvilu, tomēr viņi nespēja palikt neitrāli, kad tika pieminēts tas, kam viņi ticēja.
"Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam ...” Vārda “neredzam” vietā vajadzētu būt “neatrodam”: εὑρίσκω ar noliegumu. Šis vārds nozīmē: kaut ko atrast, pārbaudot, jautājot, novērojot.
Saskaņā ar 9.p., dažu farizeju novirziena rakstu mācītāju viedoklis apzināti vai neapzināti iezīmēja to, ko saduķeji neatzina: garus un eņģeļus. Varbūt viņi to teica sarkastiski.
No tā, ko Pāvils saka Ap.d. 24:20.21 Fēliksa priekšā, saprotams, ka viņš zināja, ka jūdiem nav iemesla viņu apsūdzēt, kā arī viņš saprata, ka jautājums par augšāmcelšanos ir vienīgā kontroversija:
20 Un šie paši lai saka, kādu vainu tie atklājuši, kad es stāvēju sinedrija priekšā,
21 kā tikai šo vienu vārdu, ko es saucu, viņu vidū stāvēdams: mirušo augšāmcelšanās dēļ jūs mani šodien tiesājat!"
Mārtiņš Balodis
2 Timotejam, savam īstam dēlam ticībā: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Kunga.
Tas nav tikai sveiciens; tā ir arī lūgšana par tiem, kam tiek rakstīts. Bet tas arī vēl nav viss: žēlastība ir tā, ko tu saņem, kad tu lasi Bībeli, kura ir žēlastības ietverta – žēlastība iet uz tiem, kas to lasa, jo tas ir dzīvā Dieva dzīvais vārds! Ap.d. 20:32:
32 Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam [τῷ λόγῳ τῆς χάριτος αὐτοῦ], kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.
Svarīgi tikai, lai cilvēki pieņemtu šo Dieva vārdu.
Mārtiņš Balodis
3 Sargaities! Ja tavs brālis grēko, pamāci to un, ja viņš nožēlo, piedod viņam.
4 Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, - piedod viņam.
Šie panti ir cieši saistīti ar iepriekšējiem diviem pantiem. Kāds, kas tiek apgrēcināts, varētu teikt: “Nu tad lai visi piesargās, kas mani apgrēcina!” Bet Jēzus turpina uzrunāt arī to, pret kuru tiek grēkots un kas tiek apgrēcināts.
“Sargaities!” Oriģinālā: “Pievērsieties sev!” (daudzsk.) jeb “Veltiet uzmanību sev!” vai pat: “Attieciniet to uz sevi!” Jebkurā gadījumā: grieķu val. ir divi vārdi: προσέχετε ἑαυτοῖς. Tas tā, lai tu neiedomātos, ka viss svars ir tikai apgrēcinātāja pusē.
“Ja tavs brālis grēko, pamāci to …” Grēkotājs var būt brālis, māsa, draudzes loceklis vai draugs. Runa ir par brāli ticībā. Mēs visi viens otru sāpinām. Tā ir šīs pasaules realitāte. Jēzus teica: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk...” Un tad, kad tas notiek, kaut ko dari.
Grieķu val. vārdi “pamāci to” apzīmē stingru pamācību (ἐπιτιμάω). Tas ir tas pats vārds, kas lietots, kad Jēzus apsauca dēmonu (Mr. 1:25), apsauca vēju un jūru (Mt. 8:26), kad Jēzus “stipri piekodināja” par Viņu nevienam neko neteikt (Mr. 8:30) pēc tam, kad Pēteris bija apliecinājis Viņu par Kristu (Mr. 8:29). Tas nozīmē, kad tad, kad tavs brālis vai draudzes loceklis ir izdarījis kādu grēku, tad tā vietā, lai augstprātīgi vai sarūgtinājumā no viņa novērstos, brīvi ļaujot sev apgrēcināties ar viņa izdarīto grēku, stingri iestājies par viņu, stingri pamāci viņu! Tā ir Jēzus mācība. Nepamet cilvēku, kas grēkoja, bet palīdzi viņam, mīli viņu. Bet arī ar stingru pamācību viss nebeidzas.
Jēzus mācīja piedot apgrēcinātājam,
3c ... un, ja viņš nožēlo, piedod viņam.
Šie ir vieni no visskaistākajiem vārdiem, kādus grēcinieks varētu sadzirdēt, kurus Jēzus pats praktizēja, un tā ir mācība, kuru Viņš mācīja darīt citiem: “… piedod viņam!” Un 4.p. seko īpašs piekodinājums piedot:
4 Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, - piedod viņam.
Skaitlis septiņi Bībelē lietots kā pilnības skaitlis. Tas nozīmē, ka šajā pantā „septiņas reizes” nozīmē daudz vai arī - vienmēr. Katru reizi, neskaitot cik, ir jāpiedod!
Ir cilvēki, kas saka, ka viņi nemūžam kādam kaut ko nepiedos. Tas ir šausmīgi, jo tā ir iešana pret Jēzus paraugu, Jēzus mācību un tā ir stāvēšana pretī tam, ko Jēzus visas cilvēces labā izdarīja, nomirdams pie krusta Golgātā par mūsu grēkiem. Mt. 6:14.15:
14 Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos.
15 Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.
Piedošana pāridarītājam dod mums iespēju turpinoši baudīt Dieva labvēlību, jo mēs ar piedošanu esam atspoguļojuši Dieva vēlmi piedot grēciniekiem. Nepiedošana apslēpj Dieva dabu un liedz mums saņemt Dieva piedošanu.
Dieva lielums un mīlestība ir tā, kuras dēļ Viņš negrib, ka pazūd apgrēcinātais. Tādēļ sods par apgrēcināšanu ir bargs. Dieva žēlastība un piedošana ir tik liela, ka Viņš grib glābt arī apgrēcinātāju. Tāpēc Jēzus māca viņam piedot. Jo, ja tu nepiedod, tad Dievs arī tev nepiedos!
Mārtiņš Balodis
1 Vēl Viņš teica Saviem mācekļiem: "Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk!
2 Tādam būtu labāk, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā tas apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem!
Apgrēcināšana ir dabīga daļa šajā pasaulē cilvēku attiecībās, 17:1ab. Vārda “apgrēcība” vietā grieķu val. ir σκάνδαλον, kas nozīmē lamatas, slazds, klupšanas akmens. Tātad apgrēcināšana ir kaut kas, kas liek citam cilvēkam paklupt, krist, kad viņa kāja aiz kaut kā aizķeras. Kristīgā vidē tās ir lietas, kas liek cilvēkam vilties citos, kas viņu sāpina, kas novērš viņu no Dieva meklēšanas vai sekošanas Jēzum. Apgrēcības iemesli ir kā akmeņi, aiz kuriem aizķeras kājas. Tas, kas apgrēcinājas, ierauga vai sadzird otrā cilvēkā kaut ko, kas viņu pašu ved grēkā.
1 Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk ...
Nevis “Ja tā nāk ...”, nevis “Ja kāds tevi apgrēcina ...”.
Jēzus skaidri mācīja, ka tā notiks: cilvēki cits citu apgrēcinās. Protams, ar to nav jāsamierinās, bet to ir jāpieņem kā realitāti šajā grēcīgajā pasaulē. Mēs visi jau esam grēcinieki. Tādēļ pietiek tikai kādam radīt iemeslu vai nepieciešamos apstākļus un mēs krītam grēkā.
2 Tādam būtu labāk, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā tas apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem!
Ar “mazajiem”, Lk. evaņģēlija kontekstā varētu būt domāti nabadzīgie un atstumti, kas tic Dievam. Par to liek domāt arī iepriekšējais konteksts, sk. līdzību Lk. 16:19-31 par bagātnieku un nabagu Lācaru.
Sods par apgrēcināšanu ir tik bargs tādēļ, ka tas otrs cilvēks aiziet mūžīgā pazušanā un ka tādā veidā notiktu pretējais tam, ko Jēzus šī cilvēka dēļ bija nācis paveikt, proti, izglābt viņu, 17:1c.2.
Šos vārdus Jēzus mācīja saviem mācekļiem, kas nozīmē, ka arī viņiem pastāvēja bīstamība apgrēcināt citus. Arī mums šodien pastāv bīstamība sāpināt cilvēkus un novērst viņus no uzticēšanās Dievam. Sk. arī Pāvila rakstīto 1.Kor. 8:7-13:
7 Bet ne visos ir atziņa. Bet daži, līdz šim vēl pieraduši pie elkiem, uzskata to, ko viņi ēd, par elku upuri, un tas apgāna viņu jau tā vājo sirdsapziņu.
8 Ēdiens mūs netuvinās Dievam; ne mēs esam sliktāki neēzdami, nedz labāki ēzdami.
9 Bet pielūkojiet, ka šī jūsu brīvība netop vājajiem par piedauzību.
10 Jo, ja kas redzēs tevi, kam ir atziņa, elku namā pie galda sēžam, vai tad sirdsapziņa nepamudinās to, kas ir vājš, piedalīties elku upuru mielastā?
11 Tavas atziņas dēļ pazūd tas, kas vājš ticībā, brālis, par kuru Kristus ir miris.
12 Bet, ja jūs tā pret brāļiem apgrēkojaties un ievainojat viņu sirdsapziņu, tad jūs grēkojat arī pret Kristu.
13 Tādēļ, ja ēdiens ir manam brālim par apgrēcību, tad es nemūžam gaļu neēdīšu, lai savu brāli neapgrēcinātu.
Tāpēc arī sods kā dzirnavu akmens ap kaklu un nogremdēšana jūrā ir labāks ieguvums nekā sods par viena mazākā apgrēcināšanu.
Mārtiņš Balodis
4 Bet tie, kas ap viņu stāvēja, sacīja: “Tu uzdrošinies lamāt Dieva priesteri?”
Tie, kas stāvēja ap Pāvilu, šādu Pāvila runāšanu skaidroja kā lamāšanos. Šajā pantā tāpat kā 5.p. ir lietos vārds ἀρχιερεύς, kas nozīmē “augstais priesteris”.
Mārtiņš Balodis
5 Pāvils atbildēja: “Es nezināju, brāļi, ka tas ir augstais priesteris; jo ir rakstīts: sargies ļaunu runāt par savas tautas valdnieku."
Tā kā Pāvils neatpazina runātāju kā augsto priesteri, tad varam domāt, ka Pāvils viņu kā runātāju bija uzlūkojis kā vienu no sinedrija locekļiem. Pāvils jau vairāk kā 20 gadus bija ārā no jūdu vadītāju loka. Vēl pastāv iespējamību, ka viņš nespēja saskatīt, kurš ir augstais priesteris savas vājās redzes dēļ. Tā varētu domāt no divām rakstvietām viņa vēstulē galatiešiem. Sk. Gal. 4:13-15:
13 Bet, kā jums zināms, es pirmoreiz, slims būdams, sludināju jums evaņģēliju.
14 Un jūsu pārbaudījums, kas jums cēlās ar manu slimību, nenoveda pie nicināšanas, nedz riebuma, bet jūs uzņēmāt mani kā Dieva eņģeli, kā Kristu Jēzu.
15 Kur tad nu paliek jūsu svētais prieks? Jo es varu jums apliecināt, ka jūs, ja būtu bijis iespējams, savas acis būtu izrāvuši un man atdevuši.
Gal. 6:11: Redziet, ar kādiem burtiem es jums rakstu ar savu paša roku!
Vārda “kādiem” vietā ir vārds, kuru varētu arī tulkot kā “kādiem lieliem”. To tā tulko arī, piem., NIV, NASB.
Pāvils citēja Svētos rakstus (2. Moz. 22:27: “Nezaimo Dievu un nelādi savu tautas valdnieku.”), lai pamatotu to, ka viņš zināja Dieva likumu un ka viņš tiešām nezināja, ka runātājs bija augstais priesteris.
Vienlaikus šī Pāvila atbilde, kopā ar iepriekš teikto, vēl vairāk akcentēja to, ka augstā priestera uzvedība (2.p.) bija bijusi neatbilstoša viņa stāvoklim: Pāvils neko tādu nebūtu teicis, ja šis vīrs būtu uzvedies taisnīgi. Bet Pāvils pateica to, ko viņš pateica tāpēc, ka šī vīra rīcība neliecināja par viņa taisnīgumu.
Kārtējo reizi Ap.d. grāmatā kristietis, kas tiek apsūdzēts, kļūst par apsūdzības tiešu vai netiešu cēlēju apsūdzētājiem:
šeit Pāvils norādīja uz netaisnību augstajā priesterī;
Ap.d. 4.nod. (Pēteris un Jānis sinedrija priekšā);
Ap.d. 5.nod. (apustuļi sinedrija priekšā);
Ap.d. 7.nod. (Stefans sinedrija priekšā).
Mārtiņš Balodis
3 Tad Pāvils uz viņu sacīja: “Dievs tevi sitīs, tu nobalsinātā siena; tu še sēdi mani tiesāt pēc likuma un pavēli mani sist pret likumu?"
Epitets, kuru Pāvils velta augstajam priesterim – “nobalsinātā siena” – ir līdzīgs tam, kā Jēzus nosauca rakstu mācītājus un farizejus, sk. Mt. 23:27.28:
27 Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību.
28 Tā arī jūs, no ārpuses gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības.
Jāņem vērā, ka Pāvils pat nezināja, ka cilvēks, kuram viņš veltīja savus vārdus, bija augstais priesteris. Bet tas gan nemaina to, ka, līdzīgi kā Jēzus, arī Pāvils norādīja, ka augstā priestera āriene bija pilnīgi atšķirīga no viņa sirds. Pāvils pravietoja par to, ka Dievs sitīs augsto priesteri.
Pāvils zināja, ka pēc likuma viņam nedrīkstēja sist, 5.Moz. 25:1.2:
1 Kad starp vīriem ir kādas nesaskaņas un tie nāk pie tiesas, tad lai pār tiem spriež tiesu: taisnais lai tiek attaisnots, bet netaisnais lai tiek notiesāts.
2 Un, ja vainīgais ir pelnījis sitienus, tad lai tiesnesis liek tam nomesties zemē un, viņam klāt esot, tam dot sitienus skaitā, pēc viņa vainas.
Mārtiņš Balodis
2 Te augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas ap viņu stāvēja, sist viņam pa muti.
Ananija pavēlēja Pāvilam sist pa muti tāpēc, ka viņš uzskatīja, ka Pāvils ir vainīgs nevis nevainīgs. Iespējamā vaina augstā priestera uzskatā: viņam noteikti nebija pieņemama Pāvila mācība par Jēzu un taisnošanu ticībā visām tautām (sk. Ap.d. 22:21.22). Viņš izrādīja personīgu nepatiku, kas izteicās šajā pret likumu vērstā darbībā no viņa puses. Uz to Pāvils norāda 3.p.
Komentāri
Kā rāda 14.p., klāt bija arī farizeji, kaut gan primāri šo līdzību Jēzus stāstīja saviem mācekļiem.“mājas pārvaldnieks” -
οἰκονόμος, noοἶκος(nams) unνόμος(likums): mājas pārvaldnieks, pārraugs.“Par to viņam pienesa ziņas” - no grieķu val.: “un šis tika apsūdzēts viņam” (tika apsūdzēts, aor.pas.ind.3.sg. no
διαβάλλω).Draudze reaģēja uz to, ko viņi dzirdēja par notiekošo Antiohijā. Nelasām par lūgumu no Antiohijas; tā bija Jeruzālemes draudzes vēlēšanās palīdzēt. Barnaba tika sūtīts uz Antiohiju, kā varam domāt no vārda, kas lietots, lai viņš veiktu konkrētu uzdevumu (
ἐξαπέστειλαν, aor.,akt.,ind. noἐξαποστέλλω- izsūtīts). Draudze neizsūtīja statistiķi, vērtētāju vai kontrolieri. Viņi nosūtīja iedrošinātāju!Vārda “Barnaba” nozīmi uzzinām jau iepriekš, sk. Ap.d. 4:36:
No grieķu val. -
υἱὸς παρακλήσεως– iedrošināšanas dēls, mierināšanas dēls. Kā iedrošinātājs viņš kalpoja arī Saula labā un draudzes labā Jeruzālemē pēc Saula, kas vēlāk saukts par Pāvilu, atgriešanās, Ap.d. 9.nod. Kipras izcelsmes! Kādi no evaņģēlija pasludinātājiem cittautiešiem arī bija ar Kipras izcelsmi. Tātad: tāds tādus sapratīs!23.p. par Barnabas rīcību (pants grieķu val. sākas ar attieksmes vietniekvārdu
ὃς- kas, tātad tas turpina 22.p.):παρακαλέω, imp.,akt.,ind.; Barnaba rīkojās saskaņā ar viņa dāvanu!) palikt ar visu sirdi –τῇ προθέσει τῆς καρδίας– ar sirds nolūku, ar sirds izlēmību – palikt pie tā Kunga.24.p. pabeidz domu, kas jau iesākta 22.p., jo tas ne tikai dod pamatu Barnabas rīcībai (23.p.), bet arī uzrāda Jeruzālemes draudzes pareizo lēmumu sūtīt uz Antiohiju Barnabu (22.p.). Vārds “krietns” grieķu val.
ἀγαθὸς- labs. Pilns Svētā Gara. Katram kristietim pēc tā jāalkst. Kā par to rūpēties? - Lasot/klausoties Dieva vārdu un tam ticībā atsaucoties, sk. Gal. 3:5:Pilns ticības: paļāvīga ticība, kas zina un tic Dieva vārdam. Ticību vairo Dieva un Viņa vārda iepazīšana,
Vārda “sludināšanas” un “sludināšana” vietā grieķu val. ir vārds, kas apzīmē klausīšanos (
ἀκοή).Dieva Svētais Gars caur Barnabu paveica pievienošanu Jēzum, 24.p. beigas.
Tikko, proti, 10.nod. un 11:1-18, lasījām, ka arī cittautieši tika glābti caur Jēzu Kristu.
Šeit atkal cittautiešu atgriešanās no grēkiem pie Jēzus. Tā pamazām gan pirmatnējā draudze Jeruzālemē toreiz, gan mēs kā Ap.d. gr. lasītāji, tiekam gatavoti tam, ka evaņģēlijam par Jēzu ir jātiek pasludinātam visām tautām, par ko lasām tālāk 13.nod.
Šī rakstvieta turpina stāstīt no tās vietas, kura runāja par vajāšanām, kad Stefans tika nogalināts un kad Sauls, vēlāk ap. Pāvils, ļoti nežēlīgi vajāja kristiešus. Līdz šim laikam gan zināms, ka Jēzus Saulu bija izglābis (Ap.d. 9.nod.). Bet ko darīja izklīdinātie kristieši?
19.p. sākuma daļā grieķu val. ir vārds
μὲν, bet 20.p. sākuma daļā ir vārdsδέ, kas nozīmē, ka pat tad, ja tas netiek iztulkots burtiski,Skatoties uz šo pantu saturu saprotam, kāpēc, proti: no vienas puses izklīdinātie nestāstīja utt., bet no otras puses kādi no viņiem stāstīja utt.
Feniķija, Kipra un Antiohija ir diezgan tālu no Jeruzālemes, kur iesākās kristīgā draudze. Sākotnēji cilvēki vēl nebija sapratuši, ka Jēzus pavēlēja sludināt visām tautām.
Kādi cilvēki to sāka darīt Antiohijā. Tā bija viena no trim lielajām pilsētām Romas impērijā JD laikā: Roma, Aleksandrija un Antiohija. Nav precīzi aprēķini, bet domā, ka tajā laikā tur dzīvoja apm. 300 000 – 600 000 iedzīvotāju. Tā bija tirdzniecības centrs, grieķu-romiešu kultūras centrs tajā reģionā. Atradās 25-30km no Vidusjūras, ap 480km uz Ziemeļiem no Jeruzālemes.
Jēzus svētīja sludināšanu cittautiešiem. Vīri, kas sludināja evaņģēliju par Jēzu Kristu grieķiem, iespējams, bija jūdu izcelsmes, bet bija dzimuši un uzauguši Kiprā (sala Vidusjūrā) un Kirēnā (pilsēta Āfrikas Ziemeļos). Iespējams, ka viņi ikdienā jau savās vidēs bija ne tikai runājuši grieķu val., bet viņiem citu tautu kultūrvide bija ļoti ierasta. Viņi sludināja cittautiešiem saskaņā ar Dieva nolūkiem, kas Bībelē ir skaidri uzrādīti: VD runā par cittautiešu glābšanu; Jēzus izglāba cilvēkus, kas ticēja Viņam un atgriezās pie Viņa no citām tautām; tikko arī izklāstīti Dieva nolūki cittautiešu glābšanā, Ap.d. 11:1-18; sk. arī Ap.d. 1:8; Mt. 28:18-20.
Saskaņā ar 21.p., Jēzus darbs bija tas, ka liels skaits ticēja Jēzum. Šī panta abas teikuma daļas saista saiklis “un” (frāzē: “un liels skaits ticēja”), kas grieķu val. šajā gadījumā ir
τε, kas ir vājāks nekāκαὶ(arī nozīmē "un" un grieķu val. ir lietots šī panta sākumā; nav iztulkots 1965.g. revidētajā tekstā).τεlietojums parāda, ka tas, kas seko nav vēl viena doma, bet ka abas šī panta puses ir cieši saistītas. Tas vēl spēcīgāk akcentē to, ka Jēzus darbības rezultātā cilvēki ticēja Viņam un atgriezās pie Viņa.Šī rakstvieta runā par izklīdināto Jeruzālemes draudzi, par parastiem, ikdienas kristiešiem, kas citiem pastāstīja evaņģēliju par Jēzu. Vēsti iedarbīgu padarīja nevis runātāju status, bet Jēzus, kas bija ar runātājiem.
39.p. Viens no ļaundariem zaimoja Jēzu turpinoši, uz ko norāda imperfekta laiks (
ἐβλασφήμει- imperf., akt., ind.). Noziedznieka jautājums sākas arοὐχὶ, kas ir noliegums. Grieķu val. nav arī vārds “tad”. Tas nozīmē, ka teksts būtu jātulko:Bet šis noziedznieks neticēja, ka Jēzus ir Mesija.
40.p. Otrs noziedznieks izturējās pilnīgi citādi. Kāpēc? Kā viņš spēja pēdējā brīdī saņemt piedošanu par saviem grēkiem un iemantot mūžīgo dzīvību?
Pie tam: ļaundaris to piedzīvoja tieši tajā dienā, kā Jēzus sacīja: “šodien”. 42.pantā ļaundara lūgumā vārds “kad” ir
ὅταν, kas nozīmē “kad vien” (ὅτανsastāv noὅτε- kad unἄν- padara vārdu vai apgalvojumu varbūtēju, iespējamu). Šis vārds norāda uz to, ka kaut kas notiks, bet īsti nezinot kad. Tātad ļaundaris bija pārliecināts, ka Jēzus nāks savā valstībā, bet nezināja, kad tas būs. Jēzus atbildēja: šodien.ἀγάπη(agape) – mīlestība.1. Tā kā ir viens Gara auglis, tad visticamāk viss auglis ir mīlestība. Pārējie vārdi raksturo šo mīlestību. (Tad kols būtu jāliek aiz vārda „mīlestība”.)
2. Arī vēstules Gal. konteksts liek domāt, ka mīlestība ir galvenais vārds pirms citiem, kas seko. Sk. Gal. 5:13.14:
Arī Gal. 5:6:
3. Grieķu val. ir vairāki vārdi, kas apzīmē mīlestību. Vārds
ἀγάπη(agape) JD ir lietots, lai pateiktu, ka tas, kas mīl ar agapes mīlestību, to dara upurējoties, varētu arī teikti: ļoti, ļoti nododoties tam, ko tas dara. Piemēri: par Dievu,Par cilvēkiem, kas nemeklē Dievu, arī sacīts, ka viņi mīl ar šo agapes mīlestību kādas lietas.
χαρά(hara) - prieksGrieķu val. šis vārds nāk no saknes
χαρ(har) – sniegt labvēlību, sliekties uz, būt labvēlīgi noskaņotam. Tāpēc arī vārdaχαράtulkojums būtu žēlastības, labvēlības apzināšanās jeb varētu teikt žēlastība, kas tikusi ievērota. Darbības vārdsχαιρω(hairo) –priecāties dēļ žēlastības,χαρά(hara) - prieks žēlastības dēļ (šeit lietotais vārds) unχαρις(haris) – žēlastība ir radniecīgi. Tie labāk palīdz saprast vārda prieks nozīmi. Piemēriem sk. Rom. 14:17; Fil. 4:1.εἰρήνη(eirene) – miers.Dieva dāvināta miera avots ir pats Dievs.
Vārds
εἰρήνηnāk noεἰρω(eiro) – savienot, sasiet kopā vienā veselā. Tādēļ arī vārds nozīmē veselumu, kad visas būtiskās daļas ir savienotas kopā. Miers no Dieva ir veseluma, kurā viss savienots, dāvana cilvēkam.μακροθυμία(makrotimia) – pacietība, izturība, panešana.Šis grieķu val. vārds ir saliktenis, kurā
μακρός(makros) nozīmē ilgi unθυμός(timos) – dedzība, dusmas. Tātad vārds nozīmē ilgu gaidīšanu, pirms tiek dota vaļa dusmām. Par Dievu lasām, ka Viņš ir šādi pacietīgs, t. i., kas ilgi aiztur savu dusmu izliešanos.Tikai Dieva Svētais Gars mūsos var izveidot tādu pacietību. Tas nav mūsu spēkos. Jēk. 5:7-10.
χρηστότης(hrestotes) – labsirdība, laipnība.Vārds nāk no
χρηστός(hrestos) – derīgs. Līdz ar to vārdaχρηστότης(hrestotes) nozīme ir noderīga laipnība; tā attiecas uz īstu vajadzību apmierināšanu tikai tā, kā Dievs to spēj.ἀγαθωσύνη(agatosine) – patiess labums, laipns labums.Šis vārds Jaunajā derībā lietots tikai 4 reizes: Rom. 15:14 – krietni; Gal. 5:22 – labprātība; Ef. 5:9 – labprātība; 2.Tes. 1:11 – labs.
πίστις(pistis) – ticība; uzticība, uzticamība.Vārds nāk no
πειθω(peito) – pārliecināt. Tas nozīmē: tikt pārliecinātam, sākt uzticēties. Glābjoša ticība vienmēr ir Dieva dāvana. Cilvēks pats to nespēj radīt. Tāpēc ticība ir Dieva pārliecināšana, t. i., kad Dievs ir pārliecinājis mūs.πραΰτης(praites) – lēnprātība, maigums.Gal. 6:1: atgriešana jāveic „ar lēnprātīgu garu”. Gal. 5:22 sacīts, ka daļa no mīlestības, kas ir Gara auglis, ir lēnprātība. Lēnprātības definīcija: maigs spēks. Tā izpauž spēku, to aizturot un esot maigam. Sk. 1.Kor. 4:21:
Tas nozīmē, ka tavu kalpošanu citam mīlestībā (5:13) tā vietā, lai kostos un ēstos (5:15), uzrādīs lēnprātība. Ja tādas tur nebūs, tad nevarēsim sacīt, ka kalpojam mīlestībā.
ἐγκράτεια(enkrateia) – paškontrole.Saliktenis, iekš un spēks. Nozīmē: iekš spēka. Šī iekšējā spēka izpausme nāk no iekšienes, bet tā nerodas iekšienē.
Arī šis vārds Jaunajā derībā lietots tikai 4 reizes: Ap.d. 24:25; Gal. 5:22; 2.Pēt. 1:6 =2x; latv. val. revidētajā tekstā visur tulkots ar vārdu atturība. Tomēr vārds atturība ir pasīvs, kurpretī vārds paškontrole jeb iekšējs spēks raksturo aktīvu iesaistīšanos tajā, ko tu dari vai nedari.
Svētā Gara auglis neveidojas ar mūsu spēku un piespiešanos. Tas var sākt veidoties tad, kad mēs esam kapitulējuši, kad mēs atzīstam savu bezspēcību un uzticamies Jēzus glābšanas nopelnam. Tad Viņš – Svētais Gars – to var veidot mūsos.
Sakarība starp 9. un 10.p. rāda, ka taisnošana ticībā ir pamats tam, lai iepazītu Jēzu.
Ef. 1:19.20:
Ef. 2:4-6:
Taisnošana ticībā ir pamats arī tam, lai iepazītu Jēzus ciešanu sadraudzību.
Šai pēdējai frāzei seko divdabis, Fil. 3:10 beigas: “tā es pielīdzinos (prez.pas.divd.: “tikdams pielīdzināts”) Viņa nāvei”. Tas nozīmē, kas ciešanu sadraudzību ar Jēzu es piedzīvoju, “tikdams pielīdzināts Viņa nāvei”. Sk. Jēzus vārdus Jņ. 12:24.25:
Tikai tad, kad esmu taisnots ticībā Jēzum un stāvu us šīs taisnošanas, es turpinu iepazīt Jēzu, Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību.
Jēzus turpinoša iepazīšana ved uz lielāku līdzību Jēzum, 2.Kor. 3:18.
Pirms tam Pāvils aicina nedzīvot tā, kā neticīgi cilvēki dzīvo, sk. 17.-19.p. Tad ir šī rakstvieta. Un no 25.p. Pāvils dod praktiskus ieteikumus. Tātad no 20.-24.p. Pāvils saka to, kam ir jānotiek pēc būtības.
Pie tam: 22.p. - “novilkt … veco cilvēku, kas tiek iznīcināts …” (
τὸν φθειρόμενον, prez.pas.divd.); tas notiek tagad!23.p. - “tikt atjaunotiem” - tas notiek turpinoši.
24.p. “uzvilkt jauno cilvēku, kas saskaņā ar Dievu ticis radīts …” (
τὸν … κτισθέντα, aor.pas.divd.). Tātad mums jānovelk tas, kas jau iet bojā, kas jau tiek iznīcināts, un mums ir jāuzvelk tas, kas jau ir ticis radīts, ko Dievs jau ir radījis, kas ir radīts saskaņā ar Dievu jeb Dieva līdzībā (tā varētu tulkotκατὰ θεὸν). Vai tā nav laba vēsts! Un tas viss iet atpakaļ uz 21.p. beigām, proti, tas viss saistīts ar Jēzu.“Vārds”, grieķu val.
ὄνομα– vārds, angl. name.Šeit uzrakstīts apustuļu kalpošanas rezultāts: Jēzus tika ieraudzīts. Šis ir tas lielākais mērķis, ko ikviens kristietis un draudze var vēlēties: lai visa darīšana rezultējas vienā vēstī: tas ir Jēzus! Nevis mācekļi, šodien – nevis mēs, bet Jēzus!
Šie panti runā par apustuļu kalpošanas saturu: vēsts, kas aicina atgriezties no grēkiem (12.p.), darbi, kas apliecina Jēzus Dieva Dēla nākšanu (13.p.).
Jēzus atnāca šajā pasaulē, lai izglābtu cilvēkus, tāpēc arī aicinājums atgriezties no grēkiem bija tik centrāls (sk. arī Jēzus vēsti jau pašā Viņa kalpošanas sākumā, Mt. 4:17).
Kā liecina 11.p., Jēzus pieļāva, ka būs arī tādi cilvēki, kas neklausīs Viņa mācekļus. Vēsts saturu nedrīkst mainīt cilvēku atsaucība vai neatsaucība.
Atbrīvošana no ļaunajiem gariem un slimo dziedināšana bija mācekļus pavadošas liecības, ka Tas, Kuru viņi pārstāv, ir vairāk nekā cilvēks. Mācekļi jau nekalpoja ne ar savu spēku, ne arī ar savu autoritāti. Viņi pārstāvēja Jēzu. Un Jēzus bija tas, kas viņiem bija devis visu nepieciešamo kalpošanai. Jēzus bija darītājs caur viņiem. Kā rāda 14.p. to cilvēki tā arī uztvēra, jo runāts tika par Jēzus vārdu (
ὄνομα– vārds, angl. name).Arī mūsu kalpošanu ir jāpavada liecībām par Dieva pārveidojošo un glābjošo spēku. Tās var būt gan dziedināšanas, gan dēmonu izdzīšanas, bet ne tikai. Šādas liecības ir arī mūsu pašu izmainītās dzīves, pacietība bēdās, neiešana līdzi tām netīrajām lietām, kuras dara neticīgi cilvēki u.c.
Šis pants runā par kalpošanas robežu: tā ir cilvēku neatsaucība evaņģēlijam par Jēzu (sk. 14.p., kas liek domāt, ka mācekļi kalpoja Jēzus vārdā, kas tad bija tas vārds (
ὄνομα– vārds, angl. name), par kuru runāja).Tas nozīmē, ka brīdis un laiks, kad pārstāt kalpot, ir nevis kalpotāja bailes, nemācēšana vai kas cits, bet to cilvēku negatīvā attieksme, kuriem tu sludini vai liecini. Arī Pāvilam bija bailes (Ef. 6:18.19), sludināt un kalpot ir jāmācās (2.Tim. 2:2; 2.Pēt. 3:16). Valsts vara vai atsevišķi cilvēki arī ne vienmēr būs draudzīgi evaņģēlijam par Jēzu (sk. dažādus piemērus Ap.d. grāmatā).
Atraidīšana ir daļa no kristīgās dzīves pieredzes. Jēzus pats to bija piedzīvojis, sk. Lk. 4.nod. Nācaretē. Cauri visai kristīgās baznīcas vēsturei kristiešu vēsti daudzi ir atraidījuši. Tas nav nekas jauns. Atraidīšana var būt iemesls, lai pārtrauktu kalpošanu kādā vietā, bet tas nav iemesls, lai vispār pārtrauktu nest liecību par Jēzu.
Pīšļu nokratīšana bija tradicionāla jūdu rīcība, lai parādītu savu nicinājumu pret pagāniem jeb cittautiešiem: kad jūdi atgriezās savā zemē, viņi uz robežas nokratīja putekļus no sevis, tā parādot savu nicinājumu pret cittautiešiem. Apustuļiem tā rīkojoties pret tiem jūdiem, kas nepieņems vēsti par Jēzu, nozīmēs, ka šie jūdi ir atraidījuši Dieva labvēlību. Vienlaikus apustuļi parādīs, ka viņi, pārstāvot Jēzu, ir Dieva labvēlības pusē. Mums nav jāļaujas sevis žēlošanai, sevis noniecināšanai vai pat sātana apsūdzībām par mūsu neatbilstību liecināt. Jēzus dotā norāde par putekļu nokratīšanu no savām kājām par liecību tiem, kas nepieņēma liecību par Jēzu, ir skaidra norāde, ka atbildība ir to pusē, kas nepieņem Jēzu. Protams, mēs esam atbildīgi par savu stāju un lai runātā saturs uzrādītu patiesību par Jēzu, bet mēs nevaram ietekmēt cilvēku izvēli uzklausīt vai neuzklausīt evaņģēliju.
Šis pants apraksta kalpošanas draudzīgumu.
Senajā pasaulē cilvēki bija daudz viesmīlīgāki. Pārnakšņošanas vieta bija svarīga. Jēzus mācekļus mācīja neizvēlēties, bet pieņemt apstākļus namā, kurā esi nonācis. Jēzus mācekļi ne tikai bija aicināti runāt evaņģēliju, bet dzīvot evaņģēliju. Viņiem vajadzēja būt gataviem, ka cilvēki viņus vēros, kad viņi pie šiem cilvēkiem dzīvos vai uzturēsies mājās. Viņiem bija jābūt gataviem pieņemt cilvēkus, kuru mājās viņi būs: ēst to pašu ēdienu, mazgāties ar to pašu ūdeni utt.
Nespēja pieņemt pieticīgus kalpošanas apstākļus norāda uz kalpotāja nepiemērotību pārstāvēt Kristu un runāt par Viņu.
Ir cilvēki, kas Matija izraudzīšanu uzskata par kļūdu, jo, lūk, viņš vairāk nekur neparādās Jaunajā Derībā. Taču gan Bībeles rakstvietu pamatojums tam, kas šeit notika, gan nopietnība, ar kādu cilvēki toreiz piegāja šai izvēlei, un paļaušanās uz Jēzus darbu liek domāt, ka tas viss notika pēc Dieva gribas. Bez tam, 8 citi apustuļi arī vairāk neparādās JD.
ἔστησανnoἵστημι, kas nozīmē likt stāvēt, nolikt, stāvēt. Šis vārds liek domāt, ka viņi tika nolikti visu priekšā, visiem redzami.“... rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis ...” (24.p.). Vārda “rādi” vietā ir vārds
ἀναδείκνυμι, kas nozīmē skaidri parādīt, pasludināt jebkuru, kas ievēlēts amatā, paziņot (nozīmēto karali, ģenerāli u.c.); celt kādu augstu un parādīt to visiem uzlūkošanai. Pie tam vārds “izredzējis” ir pagātnes laikā aoristā. Tas ir tas pats vārds, kas Ap.d. 1:2 runājot par pirmo apustuļu izredzēšanu. Tas nozīmē, ka viņi nelūdza, lai Jēzus meslu mešanas laikā izdarītu izvēli, bet ka mesli bija veids, kā viņi lūdza Jēzum paziņot izvēli, kuru Viņš jau bija izdarījis pirms tam. Tātad: runa ir par paziņošanu par to, kas jau ir amatā iecelts, nevis, kurš ar paziņošu vēl tikai tiks iecelts.Interesanti: vārds “Matijs”, iespējams, ir saīsinājums no ebreju val. vārda Mattitja, kas nozīmē Jahves dāvana.
Tā kā meslu mešana tika praktizēta VD laikā, bet pēc šī notikuma Ap.d. grāmatā vairs nelasām par šādu praksi, tad varam domāt, ka tas mainījās pēc Svētā Gara nākšanas pār Kristus sekotājiem, kad tika izveidota kristīgā draudze.
Pēteris runā par Jūdas nomainīšanu ar atbilstošu liecinieku par Kristus augšāmcelšanos.
Nosacījums: laiks kopā ar Jēzu.
Uzdevums: būt par Jēzus augšāmcelšanās liecinieku kopā ar 11 apustuļiem.
Vārds “sludināšanas” grieķu val. ir
ἀκοή, kas nozīmē “dzirdēšana”. Sk. arī 14.p.: “… Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši?…”Tatad Bībele māca, ka ticība nāk no tā, ka dzirdam Dieva vārdu.
Tas, ka sievai bija nespēka gars, šeit nenozīmē, ka viņa būtu bijusi apsēsta. Bet viņa noteikti bija sātana ietekmēta. 12.p. arī nelasām, ka Jēzus būtu no viņas dzinis ārā sātanu. Tas, kā tas šeit ir aprakstīts, ir kā citi fiziskās dziedināšanas gadījumi.
Bībele rāda, ka Dievs izmanto sātanu kā instrumentu, caur kuru cilvēki kļuva slimi, sk. Īj. gr. par Ījabu; 1.Kor. 5 par grēcinieku draudzē; Pāvils par sevi, 2.Kor. 12:7-10.
12.p. Jēzus sacītie vārdi grieķu val. ir perfekta laikā nevis pavēles izteiksmē:
Iemesls, kāpēc Jēzus tā varēja teikt, bet mēs ne vienmēr tā drīkstam teikt, ir tas, ka mēs ne vienmēr zinām, kā Dievs konkrēto situāciju risinās. Šeit: Jēzus zināja un darīja, sk. 12. un 13.p. kopā.
μὴ ἐρεθίζετε, darb. vārds ar noliegumu tag., akt., imper. noἐρεθίζω– kaitināt, uzbudināt, izprovocēt.μὴ ἀθυμῶσιν, darbības vārds ar noliegumu tag., akt., konjunkt., noἀθυμέω– atņemt drosmi (ἄθυμος, kurα- noliegums unθυμός– dedzība, dusmas). Līdz ar to “netop bailīgi” varētu tikt saprasts, ka tad bērni zaudē drosmi, dūšu, sparu.Kaitināšana ir kā dūšas, uzņēmīguma atņemšana, jo tiek izmantota bērna neaizsargātība, viņš tiek pazemots, viņš nespēj pretī stāvēt pieaugušā cilvēka grēcīgajam spiedienam.
Sinedrija rīcība pret Pāvilu bija draudīga.
Komandiera iniciatīva Pāvilu izraut no sinedrija vidus varētu būt saistīta ar to, ka viņš jau bija uzņēmies atbildību par Pāvilu, kā arī, tā kā Pāvils bija Romas pilsonis, tad komandierim bija jādarbojas Romas interesēs un jāpasargā Pāvilu.
Pēc tam, nākamajā naktī, Jēzus iedrošināja Pāvilu un deva viņam norādi par to, kas viņam būs jādara.
“Tas Kungs viņam piestājās” -
ἐπιστὰς, aor., akt., divd. noἐφίστημι– nolikt līdzās, nolikt uz; stāvēt līdzās, būt klātesošam; stāvēt pār. Jēzus nostājās līdzās Pāvilam. Tas bija ļoti īpaši!Tas, iespējams, bija ļoti vajadzīgs iedrošinājums, jo jau otro reizi viņš jūdu priekšā bija palicis nesadzirdēts: 22.nod. tautas priekšā un 23. nod. sinedrija priekšā. Un vēl: tie, kas viņu neuzklausīja, bija agresīvi noskaņoti pret viņu. Varam domāt, ka viņš pārdzīvoja gan to, ka viņu neuzklausīja, gan to, ka viņu nesagaidīja nekas labs. Pirmais, ko Jēzus sacīja, bija: “Esi drošs …” Tad grieķu val. seko “jo”, kas nozīmē, ka seko pamatojums kāpēc Pāvils varēja būt drošs: “jo kā tu par Mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā.” Šis iedrošinājums bija kā liecība, ka Pāvils nav izgāzies, bet izdarījis to, ko Jēzus no viņa sagaidīja. Pāvils bija liecinājis Jeruzālemē. Un Jēzus pasludinājums par liecināšanu Romā bija apsolījums, ka Pāvils tiks pasargāts, vismaz līdz tam laikam, kamēr šī liecināšana nebūs notikusi. Kā uzzinām no nākošiem pantiem, Pāvilam draudēja nāve no slepkavām, bet Jēzus jau pirms tam apsolīja viņam, ka līdz viņš nebūs liecinājis Romā, viņu neviens nespēs nogalināt.
Pirms tika izvirzīta jebkāda apsūdzība Pāvilam, viņš pateica vārdus, ar kuriem viņš dabūja savā pusē farizejus, kas bija sinedrijā. Iespējams, ka Pāvils to darīja tāpēc, ka no tā, kā tikko pret viņu izturējās, viņš saprata, ka sinedrijs nav viņam labvēlīgs.
Pāvila apgalvojums par to, kāpēc viņš tiek tiesāts, bija patiess, jo evaņģēlijs bija par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos: Jēzus nesa cerību un Jēzus bija augšāmcēlies.
Kaut arī saduķeji un farizeji bija gan pret Jēzu (Mt. 16:1; Jņ. 11:47-53), gan pret Pāvilu, tomēr viņi nespēja palikt neitrāli, kad tika pieminēts tas, kam viņi ticēja.
"Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam ...” Vārda “neredzam” vietā vajadzētu būt “neatrodam”:
εὑρίσκωar noliegumu. Šis vārds nozīmē: kaut ko atrast, pārbaudot, jautājot, novērojot.Saskaņā ar 9.p., dažu farizeju novirziena rakstu mācītāju viedoklis apzināti vai neapzināti iezīmēja to, ko saduķeji neatzina: garus un eņģeļus. Varbūt viņi to teica sarkastiski.
No tā, ko Pāvils saka Ap.d. 24:20.21 Fēliksa priekšā, saprotams, ka viņš zināja, ka jūdiem nav iemesla viņu apsūdzēt, kā arī viņš saprata, ka jautājums par augšāmcelšanos ir vienīgā kontroversija:
Ap. Pāvils katru savu vēstuli sāk ar žēlastības un miera sveicienu. Sk. piem. arī 1.Kor. 1:3:
Tas nav tikai sveiciens; tā ir arī lūgšana par tiem, kam tiek rakstīts. Bet tas arī vēl nav viss: žēlastība ir tā, ko tu saņem, kad tu lasi Bībeli, kura ir žēlastības ietverta – žēlastība iet uz tiem, kas to lasa, jo tas ir dzīvā Dieva dzīvais vārds! Ap.d. 20:32:
Svarīgi tikai, lai cilvēki pieņemtu šo Dieva vārdu.
Šie panti ir cieši saistīti ar iepriekšējiem diviem pantiem. Kāds, kas tiek apgrēcināts, varētu teikt: “Nu tad lai visi piesargās, kas mani apgrēcina!” Bet Jēzus turpina uzrunāt arī to, pret kuru tiek grēkots un kas tiek apgrēcināts.
“Sargaities!” Oriģinālā: “Pievērsieties sev!” (daudzsk.) jeb “Veltiet uzmanību sev!” vai pat: “Attieciniet to uz sevi!” Jebkurā gadījumā: grieķu val. ir divi vārdi:
προσέχετε ἑαυτοῖς. Tas tā, lai tu neiedomātos, ka viss svars ir tikai apgrēcinātāja pusē.“Ja tavs brālis grēko, pamāci to …” Grēkotājs var būt brālis, māsa, draudzes loceklis vai draugs. Runa ir par brāli ticībā. Mēs visi viens otru sāpinām. Tā ir šīs pasaules realitāte. Jēzus teica: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk...” Un tad, kad tas notiek, kaut ko dari.
Grieķu val. vārdi “pamāci to” apzīmē stingru pamācību (
ἐπιτιμάω). Tas ir tas pats vārds, kas lietots, kad Jēzus apsauca dēmonu (Mr. 1:25), apsauca vēju un jūru (Mt. 8:26), kad Jēzus “stipri piekodināja” par Viņu nevienam neko neteikt (Mr. 8:30) pēc tam, kad Pēteris bija apliecinājis Viņu par Kristu (Mr. 8:29). Tas nozīmē, kad tad, kad tavs brālis vai draudzes loceklis ir izdarījis kādu grēku, tad tā vietā, lai augstprātīgi vai sarūgtinājumā no viņa novērstos, brīvi ļaujot sev apgrēcināties ar viņa izdarīto grēku, stingri iestājies par viņu, stingri pamāci viņu! Tā ir Jēzus mācība. Nepamet cilvēku, kas grēkoja, bet palīdzi viņam, mīli viņu. Bet arī ar stingru pamācību viss nebeidzas.Jēzus mācīja piedot apgrēcinātājam,
Šie ir vieni no visskaistākajiem vārdiem, kādus grēcinieks varētu sadzirdēt, kurus Jēzus pats praktizēja, un tā ir mācība, kuru Viņš mācīja darīt citiem: “… piedod viņam!” Un 4.p. seko īpašs piekodinājums piedot:
Skaitlis septiņi Bībelē lietots kā pilnības skaitlis. Tas nozīmē, ka šajā pantā „septiņas reizes” nozīmē daudz vai arī - vienmēr. Katru reizi, neskaitot cik, ir jāpiedod!
Ir cilvēki, kas saka, ka viņi nemūžam kādam kaut ko nepiedos. Tas ir šausmīgi, jo tā ir iešana pret Jēzus paraugu, Jēzus mācību un tā ir stāvēšana pretī tam, ko Jēzus visas cilvēces labā izdarīja, nomirdams pie krusta Golgātā par mūsu grēkiem. Mt. 6:14.15:
Piedošana pāridarītājam dod mums iespēju turpinoši baudīt Dieva labvēlību, jo mēs ar piedošanu esam atspoguļojuši Dieva vēlmi piedot grēciniekiem. Nepiedošana apslēpj Dieva dabu un liedz mums saņemt Dieva piedošanu.
Dieva lielums un mīlestība ir tā, kuras dēļ Viņš negrib, ka pazūd apgrēcinātais. Tādēļ sods par apgrēcināšanu ir bargs. Dieva žēlastība un piedošana ir tik liela, ka Viņš grib glābt arī apgrēcinātāju. Tāpēc Jēzus māca viņam piedot. Jo, ja tu nepiedod, tad Dievs arī tev nepiedos!
Apgrēcināšana ir dabīga daļa šajā pasaulē cilvēku attiecībās, 17:1ab. Vārda “apgrēcība” vietā grieķu val. ir
σκάνδαλον, kas nozīmē lamatas, slazds, klupšanas akmens. Tātad apgrēcināšana ir kaut kas, kas liek citam cilvēkam paklupt, krist, kad viņa kāja aiz kaut kā aizķeras. Kristīgā vidē tās ir lietas, kas liek cilvēkam vilties citos, kas viņu sāpina, kas novērš viņu no Dieva meklēšanas vai sekošanas Jēzum. Apgrēcības iemesli ir kā akmeņi, aiz kuriem aizķeras kājas. Tas, kas apgrēcinājas, ierauga vai sadzird otrā cilvēkā kaut ko, kas viņu pašu ved grēkā.Nevis “Ja tā nāk ...”, nevis “Ja kāds tevi apgrēcina ...”.
Jēzus skaidri mācīja, ka tā notiks: cilvēki cits citu apgrēcinās. Protams, ar to nav jāsamierinās, bet to ir jāpieņem kā realitāti šajā grēcīgajā pasaulē. Mēs visi jau esam grēcinieki. Tādēļ pietiek tikai kādam radīt iemeslu vai nepieciešamos apstākļus un mēs krītam grēkā.
Ar “mazajiem”, Lk. evaņģēlija kontekstā varētu būt domāti nabadzīgie un atstumti, kas tic Dievam. Par to liek domāt arī iepriekšējais konteksts, sk. līdzību Lk. 16:19-31 par bagātnieku un nabagu Lācaru.
Sods par apgrēcināšanu ir tik bargs tādēļ, ka tas otrs cilvēks aiziet mūžīgā pazušanā un ka tādā veidā notiktu pretējais tam, ko Jēzus šī cilvēka dēļ bija nācis paveikt, proti, izglābt viņu, 17:1c.2.
Šos vārdus Jēzus mācīja saviem mācekļiem, kas nozīmē, ka arī viņiem pastāvēja bīstamība apgrēcināt citus. Arī mums šodien pastāv bīstamība sāpināt cilvēkus un novērst viņus no uzticēšanās Dievam. Sk. arī Pāvila rakstīto 1.Kor. 8:7-13:
Tāpēc arī sods kā dzirnavu akmens ap kaklu un nogremdēšana jūrā ir labāks ieguvums nekā sods par viena mazākā apgrēcināšanu.
Tie, kas stāvēja ap Pāvilu, šādu Pāvila runāšanu skaidroja kā lamāšanos. Šajā pantā tāpat kā 5.p. ir lietos vārds
ἀρχιερεύς, kas nozīmē “augstais priesteris”.Tā kā Pāvils neatpazina runātāju kā augsto priesteri, tad varam domāt, ka Pāvils viņu kā runātāju bija uzlūkojis kā vienu no sinedrija locekļiem. Pāvils jau vairāk kā 20 gadus bija ārā no jūdu vadītāju loka. Vēl pastāv iespējamību, ka viņš nespēja saskatīt, kurš ir augstais priesteris savas vājās redzes dēļ. Tā varētu domāt no divām rakstvietām viņa vēstulē galatiešiem. Sk. Gal. 4:13-15:
Vārda “kādiem” vietā ir vārds, kuru varētu arī tulkot kā “kādiem lieliem”. To tā tulko arī, piem., NIV, NASB.
Pāvils citēja Svētos rakstus (2. Moz. 22:27: “Nezaimo Dievu un nelādi savu tautas valdnieku.”), lai pamatotu to, ka viņš zināja Dieva likumu un ka viņš tiešām nezināja, ka runātājs bija augstais priesteris.
Vienlaikus šī Pāvila atbilde, kopā ar iepriekš teikto, vēl vairāk akcentēja to, ka augstā priestera uzvedība (2.p.) bija bijusi neatbilstoša viņa stāvoklim: Pāvils neko tādu nebūtu teicis, ja šis vīrs būtu uzvedies taisnīgi. Bet Pāvils pateica to, ko viņš pateica tāpēc, ka šī vīra rīcība neliecināja par viņa taisnīgumu.
Kārtējo reizi Ap.d. grāmatā kristietis, kas tiek apsūdzēts, kļūst par apsūdzības tiešu vai netiešu cēlēju apsūdzētājiem:
Epitets, kuru Pāvils velta augstajam priesterim – “nobalsinātā siena” – ir līdzīgs tam, kā Jēzus nosauca rakstu mācītājus un farizejus, sk. Mt. 23:27.28:
Jāņem vērā, ka Pāvils pat nezināja, ka cilvēks, kuram viņš veltīja savus vārdus, bija augstais priesteris. Bet tas gan nemaina to, ka, līdzīgi kā Jēzus, arī Pāvils norādīja, ka augstā priestera āriene bija pilnīgi atšķirīga no viņa sirds. Pāvils pravietoja par to, ka Dievs sitīs augsto priesteri.
Pāvils zināja, ka pēc likuma viņam nedrīkstēja sist, 5.Moz. 25:1.2:
Ananija pavēlēja Pāvilam sist pa muti tāpēc, ka viņš uzskatīja, ka Pāvils ir vainīgs nevis nevainīgs. Iespējamā vaina augstā priestera uzskatā: viņam noteikti nebija pieņemama Pāvila mācība par Jēzu un taisnošanu ticībā visām tautām (sk. Ap.d. 22:21.22). Viņš izrādīja personīgu nepatiku, kas izteicās šajā pret likumu vērstā darbībā no viņa puses. Uz to Pāvils norāda 3.p.