Komentāri

15 Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt kalpus, kuriem viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis.

Vārds “darījis”, διαπραγματεύομαι, nozīmē nopelnīt ar biznesu.

Kungs lika atsaukt kalpus, “lai pārliecinātos” jeb “uzzinātu” (no γινώσκω), ko viņi bija nopelnījuši ar biznesu.

14 Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: mēs negribam, ka šis pār mums valda.

“viņa tautieši” – tie, pār kuriem valdīja šis cilvēks. Ar vēstnešiem (πρεσβεία - vecums; vecaji, delegācija) varētu būt domāti nevis jebkādi cilvēki, bet tādi, kuriem citi uzticējas, kas, iespējams, bija gados vecāki un baudīja sabiedrības cieņu.

13 Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit minas un sacīja tiem: pelnaities ar to, iekāms es pārnākšu.

1 mina bija grieķu naudas vienība (no zelta) un tā bija līdzvērtīga 1/60 daļai no talanta (arī zelts). Tas nozīmē, ka 1 mina bija līdzvērtīga 100 drahmām (grieķu nauda) jeb 100 denārijiem (romiešu nauda).

“pelnaities” - πραγματεύομαι var tulkot kā: darīt biznesu, nodarboties ar biznesu.

Visiem kalpiem tika iedota vienāda naudas vienība. Kā redzam no tālākiem pantiem, katram tika iedota 1 mina.

12 Viņš teica: "Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās.”

Esot zem Romas varas, vietvalži devās uz Romu saņemt valdīšanas tiesības. Tā rīkojās Hērods, tā rīkojās Arhelavs. Iespējams, ka šāda prakse tiek atspoguļota šajā līdzībā.

11 Viņiem klausoties, Tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ ka viņi, Jēzum tuvu pie Jeruzālemes esot, domāja, ka tūliņ vajag parādīties Dieva valstībai.

Acīmredzot, cilvēki Jēzus personā saskatīja to, kādēļ vajadzētu “tūliņ” parādīties Dieva valstībai. Sk. Lk. 17:20.21 - farizeju jautājums un Jēzus atbilde. Sk. arī Lk. 24:21: 

21 Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs …

9 Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: 

10 "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. 

11 Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. 

12 Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. 

13 Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! 

14 Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts."  

9.pants atklāj līdzības mērķauditoriju.

Farizeji un muitnieki bija cilvēki, kas atspoguļoja diametrāli pretēju staigāšanu Dieva ceļos, pretēju dzīvesveidu un viņu uzvedība izsauca diametrāli pretēju reakciju no cilvēku puses.

“Lai uztvertu šīs līdzības spēku šodien, tad par šo tēlu vietā varētu iztēloties kā visaktīvāko diakonu vai svētdienskolas skolotāju iepretī narkotiku tirgonim, geju aktīvistam vai negodīgam politiķim.”

Craig S. Keener (The IVP Bible Background Commentary, 239.lpp.)

No šīs līdzības uzzinām, ka viņi abi atspoguļoja ļoti atšķirīgus priekšstatus par Dievu un par sevi. Nenoliedzami, viņi abi bija dzirdējuši kaut ko par Dievu vai no Dieva, taču viņu reakcijas bija ļoti atšķirīgas.

Farizeji bija tā laika reliģiskās dzīves priekšzīmīgākie cilvēki. Viņi centās darīt Dieva gribu, pildot dažādus gan Dieva noteiktus, gan cilvēku izdomātus likumus. Viņu dedzību atspoguļo arī šī farizeja lūgšana Dievam. Cilvēki viņus uzlūkoja ar lielu apbrīnu un cieņu. Viņi bija reliģiskās un morālās dzīves paraugi. Farizejs uzskaitīja visu, kā viņš lietas redzēja. Pie tam, viņš sāka ar pateicību Dievam! Izskatās, ka viņš savu dievbijību pat nepierakstīja sev - kā savu nopelnu, bet kā Dieva nopelnu. Tomēr tur bija liela problēma: farizejs sevi salīdzināja ar citiem cilvēkiem un uz viņu fona jutās labi.

1.gs. laikā muitnieki no Romas varas nopirka franšīzes jeb licenzes nodokļu iekasēšanai. Roma noteica konkrētu summu, kuru muitniekam vajadzēja samaksāt Romas varai. Viss pārējais palika pašam muitniekam. Bija konkrētas lietas, kas bija pakļautas nodoklim: “galvas” nauda jeb to, ko maksāja katrs cilvēks vecumā 14-65 (vīriešiem) vai 12-65 (sievietēm) g.v.; zemes nodoklis, ko maksāja ar graudiem(1/10 no visiem graudiem), vīnu vai eļu (1/5); ienākuma nodoklis apm. 1% no ienākumiem. Bet bija daudzas citas lietas, kuras muitnieki paši aplika ar nodokli pēc pašu ieskatiem, piem., cilvēka biznesu; dzīvnieku, kas vilka ratus; produktus, kas tika pirkti un pārdoti u.c. Tā muitnieki kļuva bagāti. Viņus ienīda gan par to, ka viņi kā savas tautas pārstāvji strādāja pakļāvēju romiešu labā, gan arī tādēļ, ka viņi krāpās. Cilvēki ar viņiem nesagājās. Vienīgie, kas ar viņiem bija kopā, bija grēcinieki. Līdz ar to muitniekiem ne tikai bija slikta slava, bet tā daudzos gadījumos bija pamatota. Lk. 3.nod. lasām, ka muitnieki prasīja Jānim Kristītājam pēc padoma, proti, kā dzīve atspoguļotu viņu atgriešanos no grēkiem. Jāņa Kristītāja atbilde bija: "Neņemiet vairāk, kā jums nolikts." (Lk. 3:13) Tas nozīmē, ka viņiem bija raksturīgi to darīt. Lk. 19:8 lasām, ka virsmuitnieks Caķejs atzīstas Jēzum naudas izspiešanā.

Šodien tādi cilvēki būtu tā sabiedrības daļa, kas tiktu uzlūkoti kā tautas nodevēji, blēži, krāpnieki un sava labuma meklētāji uz citu rēķina. Cilvēki viņus nīstu un viņi zinātu, ka viņus nīst. Bet neskatoties uz to, viņi turpinātu darīt to, ko viņi dara.

Muitnieka lūgšanas veids un saturs rāda lielu izmisumu un sava grēcīguma apziņu Dieva priekšā. Toreiz Dieva lūgšana ar atvērtām acīm uz debesīm, ar paceltām rokām bija izplatīts lūgšanas veids, bet muitnieks rīkojās pretēji. Pie tam sišana pa krūtīm rāda lielas skumjas, šajā gadījumā – par saviem grēkiem. Muitnieks neuzskaitīja neko no tā, ko viņš bija darījis – labu vai sliktu. Viņš jutās slikti, jo salīdzināja sevi ar Dievu, kurš ir svēts un nesalīdzināmi pārāks par jebkuru no mums.

Jēzus vērtējums par šiem vīriem atrodams 14.p.:

14 Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.

Abi vīri saņēma Dieva spriedumu, kas atklāta Jēzus divējādi izteiktos vārdos:

1. “... viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru.”

Muitnieku Dievs taisnoja, bet farizeju nē. Ko nozīmē taisnošana? Protams, tajā laikā Jēzus vēl nebija nomiris par cilvēku grēkiem, līdz ar to pilnīgāku priekšstatu mēs saņemam tikai pēc tam. Tomēr varam ieskatīties Gal. 2:16, kas bija arī viens no svarīgiem Bībeles pantiem reformācijas laikā: “Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.”

Taisnošana ir Dieva darbs, kad Dievs pasludina cilvēku par taisnotu, neturot pret viņu vairs nevienu apsūdzību. Šajā līdzībā muitnieks saņem Dieva pasludinājumu par to, ka viņš ir taisnots: Dievs pret viņu vairs neizvirza apsūdzību, viņa vaina ir noņemta. Farizejs šādu pasludinājumu nesaņēma.

Mutinieks Dieva priekšā meklējam saņemt Viņa žēlastību, ko Dievs viņam dāvināja. Farizejs, kurš taču arī bija grēcinieks, uzskaitīja savus sasniegumus un, varam saprast, netika Dieva taisnots.

2. “Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”

Paaugstināšanās notiek uz kādu standartu fona. Mēs nevarētu teikt, ka cilvēks to dara vai vispār dara kaut ko nepareizu, ja nebūtu pēc kā mērīt. Šajā gadījumā tā ir Dieva atklātā griba Bībelē, kas kalpo kā standarts. Iepretī šim standartam farizejs paaugstinājās pār šo otru cilvēku, bet vēl vairāk: paaugstinājās Dieva priekšā. Savukārt farizejs pazemojās, pie tam viņš pazemojās augstākās instances, proti, Dieva priekšā.

10 Apustuļi pārnākuši izstāstīja Jēzum, cik lielas lietas tie bija darījuši; un Viņš tos ņēma pie Sevis un aizgāja savrup uz kādu pilsētu, vārdā Betsaida.

“pārnākuši” - ὑποστρέφω – griezties atpakaļ, atgriezties;

“izstāstīja” – διηγέομαι – izstāstīt detalizēti, atstāstīt, aprakstīt.

Par to, ko Jēzus caur mācekļiem bija darījis un kā Viņš tos bija lietojis, viņi vispirms stāstīja Viņam. Ir svarīgi sākt ar Jēzu un beigt ar Jēzu. Lai arī toreiz tas varēja būt saistīts ar lielu prieku par to, kas bija noticis, pats fakts, ka viņi stāstīja Jēzum, Tam, kas viņiem bija devis visu nepieciešamo kalpošanai un izsūtījis tos kalpošanā, palīdz saskatīt to, ka galvenais, kura priekšā nesam atbildību par savu kalpošanu, un galvenais, kas spēj patiesi novērtēt mūs, ir Jēzus, mūsu kalpošanas Kungs.

7 Bet tetrarhs Hērods, par visu, kas notika, dzirdējis, nezināja ko domāt, jo daži sacīja, ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem,

8 bet citi, ka Ēlija esot parādījies, vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies.

9 Un Hērods sacīja: “Es esmu Jānim nocirtis galvu, bet kas šis tāds ir, par kuru es dzirdu tādas lietas?” Un viņš meklēja izdevību Viņu redzēt.

Mācekļu kalpošanā Jēzus bija tik centrāls, ka cilvēki runāja par Jēzu, nevis par mācekļiem.

“tetrarhs” – pārvaldnieks par daļu no tā, kas kādreiz bija Hēroda Lielā pakļautībā. Šeit runa par viņa dēlu Hērodu Antipas, kas valdīja pār Galileju un Pereju no 4.g.p.m.ē. – 39.g.m.ē.

Visas versijas par to, kas ir Jēzus, ir saistītas ar Dieva iejaukšanos cilvēku ikdienā: Jānis Kristītājs, kas uzcēlies no mirušiem; Ēlija no VD, ko jūdi gaidīja (sk. Maleah. 3:1.23.24); kāds no senajiem praviešiem, kas ir augšāmcēlies.

Bet, tā kā šis apraksts seko mācekļu izsūtīšanai kalpot un viņu kalpošas aprakstam, tad varam domāt, ka mācekļu kalpošana ļoti spēcīgi uzrādīja Jēzu (sk. 2.p. “sludināt”, κηρύσσω – būt heraldam, pasludināt, sludināt, un 6.p. “sludinādami … prieka vēsti”, εὐαγγελίζω - sludināt labas vēstis.)

Hērods gribēja Jēzu redzēt. Vēlāk redzam, ka tas arī notika, bet tad Hērods nicināja un izsmēja Jēzu, sk. Lk. 23:7-11.

Kā Jēzus kļuva slavens? - Viņš kalpoja un mainīja dzīves tiem, kas bija slimībās, nelaimēs un sātana valgos. Viņš tos dziedināja un atbrīvoja! Mācekļu paklausība Jēzus pavēlēm noveda pie tā, ka Jēzus tika atklāts kā Kungs. Viņu tādu neuztvēra, bet tomēr visi minējumi par Viņu bija saistīti ar to, ka Viņš ir Dieva cilvēks.

6 Un izgājuši viņi apstaigāja visus ciemus, sludinādami visur prieka vēsti un dziedinādami.

“sludinādami … prieka vēsti” - εὐαγγελιζόμενοι, prez., med., divd. no εὐαγγελίζω - sludināt labas vēstis.

Tā nebija parasta vēsts. Kā redzam no nākošajiem pantiem, centrālā vēsts bija par Jēzu, jo tieši par Viņu cilvēki runāja.

3 tiem sacīdams: “Neņemiet neko līdzi ceļā, ne zizli, ne ceļasomu, ne maizi, ne naudu, ne arī divus svārkus!

4 Un, kur kādā mājā jūs ieejat, tur palieciet un no turienes ejiet tālāk.

5 Un, ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratait pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.”

3.p. Iespējams, ka neko nevajadzēja ņemt līdzi ceļā tāpēc, ka viņu misija bija īsa. Tādā veidā mācekļu kalpošana tika padarīta atkarīga no paklausības Jēzum, kas viņus izsūtīja kalpošanā. Un tādā veidā mācekļu kalpošana tika padarīta atkarīga arī no tiem, kuriem viņi sludinās (sk. 4.p.). Cik “pilniem” un “ekipētiem” mums jābūt, lai mēs citus aizsniegtu Jēzum?

4.p. Iespējams, ka akcents ir uz to, lai māceķļi nemeklētu ērtības un labumus. Viņiem vajadzēja parādīt mīlestību ar palikšanu namā, kurā viņi ieies un tiks pieņemti. Saistībā ar nākošo pantu: tas, kas uzņem, lai cik grūtos, pieticīgos apstākļos, lai kādās problēmās dzīvojošs, ir neizmērojami vairāk Dieva novērtēts kā tas, kas nepieņem vēsti par Jēzu.

5.p. Dieva nelabvēlības pasludināšana. Pīšļu jeb putekļu nokratīšana apzīmēja to, ka evaņģēlija vēsts nepieņēmēji ir zem Dieva nelabvēlības, viņi ir pakļauti Dieva tiesai jeb sodam. Lai tādu pozīciju ieturētu, tad ir svarīgi pazīt Jēzu, tā ka nekāda noraidoša, vai pat naidīga cilvēku attieksme pret Jēzu neizmaina manu sapratni par to, kas ir Jēzus: mans Glābējs, un ka es esmu ar Jēzu, un nepieņēmēji ir bez Jēzus. Atraidīšanas gadījumā ir svarīgi nesākt šaubīties arī par Jēzu, caur kuru pasaule tiks tiesāta, proti: ir svarīgi nepieņemt alternatīvu viedokli par Jēzu, - lai ko cilvēki teiktu un domātu par Viņu, kas Viņš ir vai nav. Un ir svarīgi turpināt uzticīgi rādīt Jēzu, kura nepieņemšana noliek jeb atstāj cilvēkus grēkā un zem Dieva soda.

8 Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?

Vārdus “visai drīz” var tulkot: steidzīgi, ātri.

Mums ir grūti līdz galam saprast visus iemeslus, kāpēc Dievs neatbild ātrāk. Viens no tādiem ir norādīts 2.Pēt. 3:9:

9 Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās.

8.p. otrajā pusē - “Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” - grieķu val. lietots vārds - partikula ἆρα, kuru lieto uzstādot jautājumu, uz kuru sagaida negatīvu atbildi. Iepriekšējās nodaļas pēdējā daļā, Lk. 17:22-37, Jēzus stāsta, ka pasaule būs grēka pilna līdz Viņa atkalatnākšanai. Un šī līdzība par netaisno tiesnesi to tikai papildina. Bet neskatoties uz to visu, Dievs dos mums taisnību drīz. Vai mēs paliksim ticībā taisnam, mīļam, labam Dievam, kas rūpējas par saviem bērniem?

7Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?

Vārdus “kaut gan Viņš vilcinās”, grieķu val. καὶ μακροθυμεῖ ἐπ’ αὐτοῖς var tulkot: “un Viņš ir pacietīgs ar viņiem.”

2 Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās.

Jēzus zina, ka mums ir grūti lūgt Dievu un mēs pagurstam. Tāpēc arī Dieva vēlmi atbildēt uz mūsu neatlaidīgām lūgšanām Jēzus ilustrēja ar ļoti lielu senās pasaules kontrastu: tiesnesi, kas nebijās Dievu un nekaunējās no cilvēkiem, un lūdzēju sievieti, atraitni, kas senajā pasaulē bija ļoti neaizsargāta.

1 Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.

Šīs līdzības konteksts ir iepriekšējā nodaļā, sk. Lk. 17:20-37. Lk. 17:22 lasām Jēzus vārdus mācekļiem:

22 Nāks dienas, kad jūs ilgosities redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsit.

Iespējams, ka doma, īpaši kontekstā, ir par to, ka Jēzus mācekļi, pasaulē piedzīvojot grēku un ļaunumu, gribēs piedzīvot Jēzus spēka, palīdzības un taisnības manifestēšanos. Un tas nenotiks. Līdz pat Jēzus otrai atnākšanai pasaulē būs ļaunums un bēdas. Tāpēc ir vajadzīgs lūgt Dievu un nepagurt.

5 Un pie viņa izgāja visa (πᾶσα) Jūdejas zeme un visi (πάντες) Jeruzālemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus.”

Varam domāt, ka šeit lietots vispārinājums, runājot par cilvēkiem, kas izsūdzēja grēkus un tika Jāņa kristīti. No Mt. 21:23-32 (saruna Jeruzālemē) saprotam, ka visi nepieņēma Jāni Kristītāju.

16 Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars, un zīlēdama tā atnesa saviem kungiem daudz peļņas.

17 Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca, sacīdama: "Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu."

18 To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: "Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās." Un tas izgāja tanī pašā brīdī.

Šī raksatvieta rāda, ka Pāvils neļāva sātanam sevi un Sīlu rekomendēt, bet Kristus Vārdā nesa brīvību sātana sasaistītajai.

1. Pēc Lidijas un viņas saimes glābšanas, kas bija Kristus darbs, apustuļi centās vēl sludināt evaņģēliju (21.p.) daudzas dienas (18.p.), turpinādami apmeklēt vietu, kur notika lūgšanas Dievam (13.un 16.p.).
2. Verdzene, kam bija zīlētājas gars, bija dēmona sasaistīta. Šis gars deva iespēju šai meitenei pateikt kaut ko par citiem, ko cilvēcīgi nebūtu iespējams. Šodien ir kādi, kas vienkārši krāpj cilvēkus sakot, ka viņiem ir tādas spējas. Bet tie, kas spēj pateikt patiesību, to dara vai nu iegūstot kādas zināšanas par mums (vēro, dzird), vai arī ļaunu garu iespaidā.
3. “Bet Pāvils, saskaities ...”  Vārdu “saskaities” var tulkot kā nogurdināts; izsmeļoši, spēkus atņemoši skumdināts. 
4. Čarlzs Hadons Sperdžens (Charles Haddon Spurgeon, 1834-1892) par 17. un 18.p. ir teicis tā: “Šeit bija ļauns gars, kas liecināja par Dieva patiesību, un tas skumdināja Pāvilu. Kad jūs dzirdat kādu sliktu cilvēku izsmejam reliģiju, nebrīnieties; ko vēl jūs no viņa varējāt gaidīt? Bet, ja jūs dzirdat, ka velns rekomendē Kristu, tad jums vajadzētu būt noskumušiem, jo Kungs Jēzus negrib sātana patronāžu vai uzslavas. Cilvēkiem būtu aizdomas, ka Kristus ir savienots ar Sātanu, ja Sātans sāktu labi runāt par Kristu. Bīsties no tā, ka par tevi labi runā bezdievīgi cilvēki; jo šādā slavēšanā ir lielas briesmas. Glaimošanas apakšā var būt kāds motīvs, kas var būt pilns ļaunuma. Pāvils, no tā skumdināts, apklusināja dēmonu un izdzina viņu no meitenes. Tāpat kā viņa Kungs, viņš neļāva velnam liecināt par sevi un savu misiju.” (Arī Jēzus aizliedza ļauniem gariem runāt par Sevi, Mr. 3:11.18.)
5. Jēzus Kristus Vārda spēkā mums ir uzvara pār sātanu un viņa dēmoniem. To mums ir jāatceras un tā jādzīvo sava dzīve. Tā mums ir jākalpo. Jēzus apsolīja Pēterim un līdz ar to visiem kristiešiem, Mt. 16:18.19:

18 Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.

19 Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.

1. Sātans jauno sievieti turēja pakļautībā un nebrīvībā. Kristus spēkā šai sievietei tika dāvināta jauna dzīve, kurā viņa bija brīva no visa tā ļaunā, kas viņu raksturoja, kad viņa bija zem sātana varas.

11 Aizbraukuši no Troadas, mēs devāmies tieši uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli

12 un no turienes uz Filipiem. Tā ir galvenā pilsēta kādā Maķedonijas novadā, romiešu kolonija. Šinī pilsētā mēs palikām dažas dienas.

13 Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies mēs runājām uz sanākušajām sievām.

14 Klausījās arī kāda dievbijīga sieva, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai Tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem.

15 Bet, kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama: "Ja jums šķiet, ka es ticu Tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!" Un viņa mūs gauži lūdza palikt.

Samotrāķija ir sala, Neapole ir ostas pilsēta. No Neapoles viņi devās iekšzemē uz Filipiem. Tā ir pilsēta, kas nosaukta Aleksandra Lielā tēva Filipa vārdā. Filipi tajā laikā bija romiešu kolonija. Pilsētā bija tāda pat kārtība, kā uz Itālijas zemes; tātad pilsēta bija ļoti “romiska”.

13.p. “ārpus pilsētas” burtiski: ārpus vārtiem. Šī ir pirmā zināmā Pāvila un Sīlas evaņģēlija sludināšana Eiropā. Ja apdzīvotā vietā nebija vismaz 10 jūdu vīri, tad viņi sinagogu necēla. Acīmredzot tā bija situācija Filipos. Tādēļ arī misionāri devās uz upi, jo bija tāda ieraša pulcēties pie tekoša ūdens.

Tas, ka Lidija bija dievbijīga, nozīmē, ka viņa bija cittautiete, kas ticēja dzīvajam Dievam, pieturējās pie VD morālās mācības, bet nebija pārgājusi judaismā. Jēzus atdarīja viņas sirdi.

Visticamāk: tūlītējas kristības, jo ūdens pagremde apzīmē nevis kristīgo briedumu, bet ticības dzīves sākumu. Vārds, kas apzīmē. krisīšanu, ir βαπτίζω, kas nozīmē iemērkt, iegremdēt. Tas, ka Lidijas nams jeb saime (οἶκος) tika iegremdēti, vēl nenozīmē, ka arī bērni, kas paši vēl nespēja apliecināt savu ticību Jēzum. Tas būtu pretrunā ar citam Bībeles rakstvietām, kas skaidri māca, ka ir vajadzīga ticība uz Jēzu, lai tiktu glābti.

Sekoja Lidijas lūgums, kam misionāri piekrita. Tas apliecināja kristīgo sadraudzību.

6 Bet, viņiem ejot caur Frīģiju un Galatiju, Svētais Gars aizliedza Dieva vārdu Āzijā runāt.

7 Nonākuši Mizijas apvidū, viņi lūkoja iet uz Bitiniju, bet Jēzus Gars viņiem neļāva.

8 Pagājuši garām Mizijai, viņi nonāca Troadā.

9 Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: "Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!"

10 Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju.

Šie panti stāsta par to, kā Pāvils ar saviem misijas biedriem nonāca Eiropā. Atklātas dažas būtiskas lietas.

1. Parādīta ļoti spēcīga Svētā Gara vadība pār misionāriem.  6.p.: gan darbības vārds pirmajā teikuma daļā, kas apzīmē iešanu caur, gan divdabis otrajā teikuma daļā, kas tulkots kā “aizliedza”, abi ir aoristā. Tas nozīmē, ka viņi vispirms bija saņēmuši aizliegumu no Svētā Gara  Dieva vārdu  (orgiģinālā tikai τὸν λόγον) Āzijā (iespējams, ka domāta Mazāzija) nerunāt, un tāpēc viņi izgāja cauri Frīģijai un Galatijai. Nevis iešanas laikā viņi saņēma sapratni par to, ka Āzijā nevajag runāt, bet pirms tam.

Arī 7.p. rāda Jēzus Gara, kas ir tas pats Svētais Gars, spēcīgu vadību. Skatoties uz kartes, tas ir tā, it kā viņi būtu gribējuši doties Austrumu virzienā, bet Jēzus Gars viņiem neļāva, kāpēc tad arī viņi devās pretējā virzienā un 8.p. “nonāca Troadā” burtiski nozīmē “nogāja lejā uz Troadu”.

1. Svētā Gara vadība misionāru centienu ietvaros.  Svētais Gars aizliedza (6.p.), Jēzus Gars neļāva (7.p.). Misionāri saņema vadību no Svētā Gara tad, kad viņi mēģināja kaut ko darīt. Šeit par to liecina “runāt” (6.p.) un “lūkoja” (7.p.), ko 7.p. var tulkot arī kā mēģināja (πειράζω).
2. Veidi, kā viņi saprata Svētā Gara vadību, nav uzrakstīti. Varbūt tas notika dzirdot balsi, varbūt caur vizījām, iepriekšsakārtotiem apstākļiem, caur pravietiskiem vārdiem no kāda klātesošā (par Sīlu sacīts, ka viņš bija pravietis, sk. Ap.d. 15:32; iespējams, arī Pāvilam bija pravieša dāvana, skatoties, kā skaidro Ap.d. 13:1), vai arī caur kādu gudru spriedumu (1.Kor. 6:5 īpašības vārds σοφός un 1.Kor. 12:8 lietvārds σοφία), ko arī deva Svētais Gars. Katrā ziņā, lai kas tas bija, viņi saņēma vadību pirms viņi gribēja doties uz vienu vai citu vietu un pirms viņi mēģināja sludināt.
3. Vizija jeb parādība, kuru Pāvils redzēja naktī,  varētu būt piemērs tai vadībai, kādu šie misionāri saņēma no Dieva arī iepriekš. Tas nenozīmē, ka tā bija tieši tāda. Bet šeit ir viena būtiska atšķirība, kāpēc, iespējams, šī vīzija ir uzrakstīta: viņi to saprata kā aicinājumu uz sludināšanu.
4. Tāpēc arī ir zīmīgi, ka 10.pantā Lūka ir uzrakstījis “tūdaļ”:  “mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju”jeb burtiskāk tulkojot: “tūdaļ mēs meklējām iziet uz Maķedoniju”. Pēc ilgākas ceļošanas, kad bija iepriekš pateikts, ka jāklusē, tagad viņi saņem vīziju un tāpēc tūdaļ, nekavējoties, viņi meklē iziet no Troadas, lai dotos uz Maķedoniju.
5. Interesantas ir 10.panta beigas: 

10 ... saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju.

10 ... συμβιβάζοντες ὅτι  προσκέκληται ἡμᾶς ὁ θεὸς εὐαγγελίσασθαι αὐτούς.

Varētu teikt: pirmkārt, jau tikko redzētā vīzija viņiem ieviesa skaidrību un viņi “salika kopā” uz to brīdi pieejamo informāciju, izdarīja secinājumu. Bet: viņu pieredze ar aizliegumu sludināt kādos reģionos un vīzija, kas deva mājienu, kur sludināt, viss kopā bija kaut kas, ko viņi varēja “salikt kopā” jeb “izsecināt”.

1. Sākot no šī 10.panta Ap.d. ir rakstvietas ar “mēs”,  kas parāda, ka Lūkas kā Ap.d. autors ir bijis kopā ar Pāvilu tajās vietās.

1 Viņš nonāca Derbē un Listrā. Tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievas dēls, bet tēvs bija grieķis.

2 Brāļi Listrā un Ikonijā bija devuši par viņu labu liecību.

3 Pāvils gribēja, lai tas viņam ietu līdzi, un viņš to apgraizīja jūdu dēļ, kas dzīvoja tanī apvidū; jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis grieķis.

4 Pārstaigādami pilsētas, viņi tiem pavēlēja ievērot noteikumus, ko apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija devuši.

5 Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.

Šīs nodaļas sākums rāda vairākas ap. Pāvila darbības, kas varētu pacelt jautājumus par to pareizību, piem., kāpēc viņš neieguldīja Markā (sk. Ap.d. 15.nod. beigas), bet ieguldīja Timotejā, par kuru vēlāk lasām paša Pāvila vēstulēs Timotejam, ka viņš bija bailīgs un viņu vajadzēja atkal un atkal iedrošināt? Vai viņa apgraizīšana bija pareiza, ņemot vērā tikko notikušo Jeruzālemes koncilu? Vai viņam vispār vajadzēja izraudzīt Timoteju kā savu ceļabiedru, ja viņš, iespējams, bija tika jauns (vairākus gadus vēlāk rakstot 1.Tim., Pāvils 4:12 saka: “Neviens lai nenicina tavu jaunumu ...”, kas nozīmē, ka tad, kad Pāvils viņu ņēma sev līdz, viņš bija ļoti, ļoti jauns)?

1. 1.p. vārdi “Tur bija kāds māceklis” no grieķu val. ir: “Un lūk, tur bija kāds māceklis ...” Parasti vārds “lūk” Bībelē pievērš klausītāja vai lasītāja uzmanību. Tas nozīmē, ka Timotejs ar kaut ko izcēlās. 1. pants pasaka vismaz divas lietas: Timotejs bija māceklis un viņa mamma bija ticīga. 2.pantā vēl turpinoša laba liecība par viņu: “Brāļi Listrā un Ikonijā bija devuši par viņu labu liecību.” 2.Tim. 1:5 stāsta par Timoteju sekojošo: “... un pieminu tavu neliekuļoto ticību, kas papriekš mita tavā vecāmātē Loidā un tavā mātē Eunikā, bet es esmu pārliecināts - mīt arī tevī.” Timoteja tēvs, acīmredzot, bija neticīgs cilvēks. Bet Timoteja mātes ticības pieminēšana šeit Ap.d. 16:1 un vēlāk arī 2.Tim. 1:5 gan mātes, gan vecmātes ticības pieminēšana varētu nozīmēt, ka Timoteja ticības briedumam labu augsni deva mātes un vecmātes neliekuļotā ticība: “papriekš mita” (jeb “papriekš mājoja”) viņās.
2. Kaut arī Timotejs izcēlās, viņš noteikti nebija pati pilnība, kas atklājās vēlāk Pāvila vēstulēs Timotejam. Varam pieļaut, ka jau no paša sākuma Pāvils redzēja ne tikai to, cik Timotejs izcilās kā kristietis, bet arī to, cik Timotejam jāaug kā kristietim.
3. Tas, savukārt, liek domāt, ka Pāvils pēc nesenās Marka atraidīšanas, iespējams, bija nācis pie slēdziena, ka ir pacietīgi jāiegulda cilvēkos. Timoteja jaunums arī runā par vajadzību ieguldīt, ko, acīmredzot, Pāvils redzēja un saprata. 3.pants saka: “Pāvils gribēja, lai tas viņam ietu līdzi ...” Tā nav maza lieta, ka kāds grib kaut ko darīt tavā labā, - no tava skatupunkta skatoties. Un tā nebija maza lieta, ka Pāvils, - no viņa skatupunkta skatoties, - gribēja darīt kaut ko Timoteja labā. Kopā ar gribu noteikti bija kāds nodoms, apņemšanās, tur bija kāds skatījums, kas, iespējams, pārsniedza to, kas Timotejs bija uz to brīdi. To, ka tāda vispār bija Pāvila domāšana, liek domāt kaut vai 2.Tim. 2:1.2, ko Pāvils vēlāk rakstīja Timotejam.
4. Pāvils apgraizīja Timoteju jūdu dēļ, lai viņa neapgraizīšana nekļūtu par šķērsli evaņģēlija sludināšanai. Savukārt Gal. 2:1-5 par to, ka Tits netika apgraizīts: lai evaņģēlija vēsts par taisnošanu ticībā Jēzum netiktu padarīta par nepatiesu.
5. 4.pants dod liecību, ka, neskatoties uz tikko minēto faktu par daudzo jūdu klātbūtni Derbē, Listrā un Ikonijā, un neskatoties uz to, ka Timoteju viņu dēļ apgraizīja, Pāvils un viņa misijas biedri tomēr mācīja draudzēs to, ko Jeruzālemes koncils bija lēmis. Pie tam 4.p. vārda “devuši” vietā ir perfekta divdabis pasīvā - τὰ κεκριμένα, kas nāk no darbības vārda κρίνω, un nozīmē, ka runa ir par noteikumiem, ko apustuļi un vecaji bija izsprieduši, izvēlējuši, izraudzījuši, kam viņi bija devuši priekšroku un par ko izteikuši savu spriedumu.
6. Balstoties uz to, ka 4.panta sākumā ir δέ, bet 5.p. sākumā ir μέν, šie abi panti būtu jāsaprot: bet no vienas puses notika tas (4.p.), bet no otras puses notika tas (5.p.).
7. Līdz ar to 5.p. apraksts saistībā ar visu, kas tikko bija darīts, raksturo pozitīvu ietekmi: “Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.”

3 Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku.

Tādēļ, ka atraitnes bija tik neaizsargātas, Bībele īpaši māca par viņām iestāties, 2. Moz. 22:21-23; Ps. 146:9; Jes. 1:17. Būt atraitnei ir grūti, vēl vairāk tajā laikā: viņai nebija vīrs, kas bija ļoti nepieciešams atspaids ģimenes uzturēšanā; un vīrietis parasti nodrošināja saikni ar sabiedrību.

Šajā gadījumā atraitnei jau bija pretinieks, ἀντίδικος - pretinieks, ienaidnieks. Vārds norāda, ka tas bija cilvēks pret taisnību. Bet sieviete meklēja taisnību, “izlem … lietu” - ἐκδικέω - dot taisnību, aizsargāt, atmaksāt, aizstāvēt. Šis pats darb.v. arī 5.p. Lietvārds ar to pašu sakni ir 7. un 8.p.: ἐκδίκησις - aizstāvība, atriebība, sods.

20 Uz farizeju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. 

21 Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, - jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū." 

Jēzus atbilde farizejiem ir saistīta ar mācību, kuru Viņš tūlīt pēc tam deva saviem mācekļiem (sk. tālāk no 22.p.)

I. Kā saprast frāzi: “ir jūsu vidū”, grieķu val.: ἐντὸς ὑμῶν ἐστιν? To var tulkot: “ir iekš jums” vai “ir jūsos”, vai arī to var tulkot “ir starp jums”.

1. Ja tulko, ka tā ir jūsos, tad varētu domāt, ka tā ir cilvēku sirdīs. Bet šāda pieeja, kaut arī daudziem patīkama, kas saka, ka viņi jau savās sirdīs tic, tomēr nav pilnīga, jo
2. Jēzus bija redzams zemes dzīves laikā un
3. savos sekotājos Viņš prasīja tādu paklausību un izmaiņas, ko varēja redzēt, novērot un dzirdēt arī citi.
4. Pareizāk būtu saprast, ka Dieva valstība ir starp mācekļiem Jēzus personā. Sk. arī Lk. 11:20: “Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi.”

Daudzi cilvēki gan nepareizi domāja par to, kā Jēzus varētu izvest savu valdīšanu. Tāpēc arī ir saprotams, ko Jēzus Pilātam sacīja, sk Jņ. 18:36: 

36 Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.”

Arī ap. Pāvils rāda, ka Dieva valstības jeb valdīšanas klātbūtne ir iekšēja un ārēja vienlaicīgi, Rom. 14:17-18:

17 Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. 

18 Tad nu tas, kas šinīs lietās kalpo Kristum, ir Dievam tīkams un cienījams cilvēku starpā.

II. Tai pat laikā, saskaņā ar 21.p. vārdiem: “Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur”, - Dieva valstību nevar lokalizēt jeb sadalīt pa reģioniem, kuros tā atklājas. Tas nozīmē, ka neviena konfesija nevar un nedrīkst paziņot: “Pie mums Jēzus ir, bet pie jums Viņš nav.” Neviens bagāts vai nabags sava dzīves stāvokļa dēļ nevar paziņot: “Man Jēzus ir, bet tev Jēzus nav.” Jo Jēzus ir šajā pasaulē: toreiz klātesošā Jēzus personā (Lk. 11:20), šodien caur saviem ļaudīm, kas dzīvo Viņam paklausīgu dzīvi: caur draudzi un katru kristieti individuāli.

III. Cilvēki tajā laikā gaidīja Dieva valstības atklāšanos.

Lk. 3:15:

“Bet, kad ļaudis savās gaidās par Jāni savās sirdīs domāja, vai tas varbūt neesot Kristus …”

Jņ. 1:19.20:

19 Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: "Kas tu esi?" 

20 Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: "Es neesmu Kristus."

Lk. 24:21: 

“Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs …”

Kamēr cilvēki gaida uz kaut ko ārēju, bet negrib ticēt Jēums un ļaut Viņam pārveidot viņu dzīves, tikmēr cilvēki nav atvērti Dieva pārveidojošam spēkam. Cilvēku lielākā problēma ir grēks, kas viņus šķir no Dieva un svētdzīves. Tur uzvara nāk ar paklausību Dievam. Tā tas bija toreiz: Jēzus bija viņu vidū un jautājums bija par to, vai viņi ticēs Jēzum. Un tā arī šodien: kad Dieva Svētais Gars ar Dieva vārdu uzrunā cilvēkus, jautājums ir, vai viņi atvērs savu sirdi Dievam, ticēs Jēzum, nožēlos grēkus un ļaus Jēzum kļūt par viņu Kungu.

5 Un apustuļi sacīja savam Kungam: "Vairo mums ticību."

6 Bet Viņš sacīja: "Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu.

7 Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda!

8 Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi.

9 Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles?

10 Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums."

Iepriekšējais konteksts, Lk. 17:1-4 par neapgrēcināšanu un piedošanu, iespējams apustuļiem lika domāt, ka viņu ticība ir par mazu, lai tiktu galā ar šiem izaicinājumiem.

Grieķu val. “vairo” ir προστίθημι - pielikt, pievienot.

Jēzus atbilde: ar mazu ticību var izdarīt lielas lietas! Vēl vairāk: ilustrācija par saimnieka attieksmi pret kalpu rāda, ka ticība Dievam ir pienākums jeb precīzāk: tā ir kā parāda atdošana. Vārdus “bija … pienākums”, no vārda ὀφείλω precīzāk varētu tulkot “bijām parādā”. Tātad Dievs cilvēku ir radījis, lai tas ticētu. Pie tā nekas nav jāpieliek. Pati ticēšana nav ekstra, līdzīgi kā kalpa padarītie darbi nav ekstra, ko tas izdarītu sava saimnieka labā. Par to liek domāt arī vārds “necienīgi”, grieķu val. - ἀχρεῖος - nederīgi, ienākumus nenesoši.

4 Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!”

Nama pārvaldnieks plāno nodrošināt sev vietu, kur dzīvot, vai vietu, kur strādāt. Vārds “mājās” ir daudzsk. no vārda οἶκος, ko var tulkot gan kā nams, gan arī kā saime.

3 Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos.”

“nama valdīšanu” - οἰκονομία.

“diedelēt” - infinitīvs no ἐπαιτέω - ubagot, lūgt žēlsirdības dāvanas. Pie tam grieķu val. nav vārds “un”, kas labāk parāda cilvēka pārdomas: 

3 ... rakt es nespēju, diedelēt kaunos

2 Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku.

“namturību” - οἰκονομία - nama pārvaldīšana.

“būt par pārvaldnieku” - infinitīvs no οἰκονομέω, kas tā arī tulkojas.