Komentāri

12 Bet notika tanīs dienās, ka Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā.

13 Un, kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš nosauca par apustuļiem:

14 Sīmani, kuru Viņš nosauca par Pēteri, viņa brāli Andreju, Jēkabu, Jāni, Filipu un Bartolomeju,

15 Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zelotu,

16 Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas vēlāk kļuva par nodevēju.

Lk. ev. vairāk kā citi evaņģēliji runā par to, ka Jēzus lūdza Dievu, piem., Lk. 3:21; 11:1.

Kāpēc Jēzus visu nakti pavadīja Dieva lūgšanā?

1. Jēzus lūdza Dievu visu nakti tāpēc, ka Viņš bija ciešā sadraudzībā ar Dievu.

2. Tiešais konteksts saka, proti, sākot ar 13.p., ka Jēzus, iespējams, ar Savu debesu Tēvu runāja par mācekļiem, no kuriem izredzēt apustuļus. Sk. Jņ. 5:19.20.30:

19 Tad Jēzus turpināja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat,

20 jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara; un Viņš Tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities.

30 Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.

3. Mācekļu izraudzīšana bija ļoti svarīga. Tie bija cilvēki, kuriem pirmajiem pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus uzticēja darīt par mācekļiem visas tautas.

13.p un 17.p. saka, ka Jēzum bija vēl daudzi citi mācekļi bez 12 mācekļiem, kas tika īpaši izredzēti.

Vārds “apustulis”, grieķu val. ἀπόστολος, nozīmē sūtītais. Tas apzīmē cilvēku, kas sūtīts konkrēta uzdevuma izpildīšanai. Mr. 3:14.15 par apustuļu izraudzīšanas nolūku:

14 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai (ἵνα) tie būtu pie Viņa un lai(ἵνα) Viņš tos izsūtītu sludināt,

15 un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.

(14.p. grieķu val. ir divi “lai” (ἵνα), tādēļ latv. val. 1965.g. revidētā tekstā trūkstošais “lai” šeit ir pasvītrots; savukārt 15.p. nav “lai”, bet “būt” ir prez., akt., infin. tāpat kā 14.p. “sludināt” ir prez., akt., infin.)

12 apustuļu vārdi dažādos evaņģēlijos un Ap.d. nedaudz atšķiras.

Daudz par mācekļiem nav zināms. (Ir baznīcas tradīcijas par viņiem.)

Divi pāri bija brāļi: Pēteris un Andrejs; Jēkabs un Jānis. Viens bija muitnieks - Matejs, viens bija zēlots - Sīmanis, viens bija nodevējs - Jūda Iskariots, ko Jēzus zināja, sk. Jņ. 6:64.70.71. (Iskariots, varētu nozīmēt, ka viņš bija no Keriotas Jūdejā.) Kā saprotams, tad Sīmanis Kānaānietis ir tas pats Sīmanis Zēlots. Tadejam, kā redzam, bija otrs vārds: Jūda, Jēkaba dēls.

12 apustuļu vārdi būs uz debesu pilsētas pamata akmeņiem rakstīti, Atkl. 21:14. Tur gan, visticamāk, nebūs Jūdas vārds, bet Matija vārds (Ap.d. 1:26).

30 Pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu, 

31 lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.

Korintas neticīgo vidū, kā liecina šīs vēstules konteksts, bija svarīga cilvēcīga gudrība. Tā vien šķiet, ka arī kristieši, kas bija nākuši no tās vides, bija kārdināti ar to lielīties. To redzam šīs nodaļas sākumā, 1.Kor. 1:10-12. Tas, ka šī dalīšanās varēja būt saistīta ar gudrības meklēšanu, secināms no tā, kā ap. Pāvils, izejot no šiem pantiem, nonāk līdz gudrībai 17.p. un tad turpina par to runāt tālāk (no 17.-31.p. lietvārds gudrība vai īpašības vārds gudrs kopā lietoti 13x). Pāvils norāda uz bīstamību, ka gudri vārdi var atņemt Kristus krustam saturu (17.p.). Tālākie panti labi parāda, ka ar cilvēcīgu gudrību izskaidrot Dieva rīcību nav iespējams, - grēcīgais prāts nedarbojas tā, kā Dievs dara lietas. Dievs glābj cilvēkus tādā veidā, ka cilvēku gudrībai vai vērtējumam par to, kas viņiem ir pieņemams un kas nē, nav vietas. Dievs viens paliek cilvēku Glābējs. Tāpēc arī grieķu val. 30.p. sākas ar “Bet”:

30 Bet pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu ... (Arī 2012.g. tulk. nav “bet”.)

“Pateicoties Viņam” un kopā ar “bet” - ἐξ αὐτοῦ δὲ, burtiski: “bet iz Viņa”, “bet no Viņa”. Tātad tas, kas tālāk pateikts, ir no Dieva. Kristiešu skatienam, kas bija novērsušies no savas ticības Jēzum kā vienīgajam Glābējam un aizrāvušies ar cilvēku gudrību, ar cilvēku celšanu, bija jātiek vērstam atpakaļ uz Dievu kā vienīgo, kas glābj. Tāpēc arī 30.p. sākas ar “bet”: “Bet no Viņa …”

1. “esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu”, ὑμεῖς ἐστε ἐν Χριστῷ Ἰησοῦ, burtiski: “jūs esat Kristū Jēzū”.
2. “kas mums kļuvis par Dieva gudrību”, ὃς ἐγενήθη σοφία ἡμῖν ἀπὸ Θεοῦ: “kas no Dieva tika padarīts mums par gudrību”.
3. “dzīves svētumu”, ἁγιασμός - svētdarīšana, svētošana.

Tā kā konteksts gan pirms, gan pēc šiem pantiem runā par gudrību, un arī šeit 30.p. ir minēta gudrība, tad varam domāt, ka vārdi taisnība, svētdarīšana un pestīšana tuvāk paskaidro to, kas ir gudrība šajā pantā.

Grieķi tiekšanos pēc jēgas saistīja ar zināšanām un gudrību. Savā ziņā tas bija veids, kā viņi centās apmierināt savas ilgas pēc jēgas un pilnvērtīgas dzīves satura, jo viņi nepazina Glābēju Jēzu un nezināja, kā kļūt brīviem no grēka, vainas un kā iegūt jēgpilnu dzīvi. Tāpēc Pāvils runā par patiesas gudrības saturu Kristus personā, kas tika padarīts no Dieva mums par gudrību: Jēzus ir mūsu taisnība jeb taisnošana, svētdarīšana un pestīšana.

Kristus ir mūsu taisnība. Šis vārds apzīmē Dieva darbu grēcinieka labā, kā rezultātā Dievs nepieskaita grēciniekam vairs viņa grēkus un pieskaita tam Kristus taisnību. Mūsu stāvokli Dieva priekšā tagad nosaka Kristus taisnība. 2.Kor. 5:21; Rom. 5:19.

Kristus ir svētošana jeb svētdarīšana. Viss, ko Jēzus jau pie krusta ir izdarījis, ir pamats tam, ko Viņš dara mūsu labā visā atlikušajā dzīvē, lai mūs veidotu savā līdzībā. 2.Kor. 3:18. Mūsos nevar tikt izveidots nekas, par ko Jēzus jau nebūtu parūpējies ar savu krusta nāvi mūsu labā. Citiem vārdiem: mūsu svēttapšanas procesā, ikdienā mēs neradām neko, par ko mēs varētu sacīt, ka tas ir mūsu darbs. Tas ir Svētā Gara darbs, kas strādā mūsos, tāpēc ka esam ar Jēzu. Rom. 8:12.13; 1.Pēt. 1:3.4.

Kristus ir pestīšana. Vārds “pestīšana” grieķu val. šeit nozīmē: atbrīvošana, samaksājot izpirkumu; izglābšana. Kristus ir mūsu pestīšana pabeigtā nozīmē: viss, kas mums ir vajadzīgs, lai nonāktu debesīs, ir atrodams Viņā. Viņš mūs izglābj no visa un jebkā, ar ko mēs saskaramies savas kristīgās dzīves laikā, kas mūs varētu kavēt saņemt debesu godību pie Dieva. Rom. 8:30-39.

31.p. pateikts Dieva nolūks to visu darot mūsu labā: “lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.” (“ar To Kungu”, ἐν Κυρίῳ: “Kungā”) Nevis ar cilvēkiem vai viņu gudrību jālielās, bet ar Jēzu Kristu.

3 Tad Pēteris sacīja: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas

4 Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam."

Dievs Pēterim bija atklājis, kas tur notika.

Problēma bija ar sirdi, jo vārds sirds - καρδία – lietots gan 3., gan 4.p. Sk. par Jūdu Jņ. 13:2. Sātana iedarbošanās uz Ananijas sirdi rezultātā deva to, ka Ananija meloja Svētajam Garam un ka Ananija paturēja sev daļu no tīruma maksas. No grieķu val. burtiski: “… sātans piepildīja (aor., akt., ind.) tavu sirdi melot (aor., med., nenot.) … paturēt sev (aor., med., nenot.) …”

Pēteris saka, ka meli nav izdarīti pret cilvēkiem, bet pret Dievu. Tiešajā kontekstā Ananija meloja cilvēkiem, vēlāk arī Sapfira.

Meli ir grēks, kas tiek izdarīts, kā visi grēki, pāri visam pret Dievu. Sk. Ps. 51:6a:

6a Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs ...

Cilvēks dzīvo savu dzīvi Dieva priekšā un atbild par savu dzīvi Dievam. Tāpēc arī pāri visam ir melots Dievam.

Bez tam JD draudze dzīvoja: viss visiem (sk. Ap.d. 4:32.34.35). Ananijas un Sapfiras rīcība bija pretēja tam, kā draudze rīkojās. Viņi abi uzskatīja, ka viņiem vajag vairāk nekā citiem. Un sekoja meli un paturēšana sev.

Domāšana “mums vajag vairāk nekā citiem” apšaubīja Dieva labumu un gādību un tādās sirdīs varēja darboties sātans.

Paturēt kādu daļu sev pats par sevi varētu šķist nevainīgi. Bet ne šajā kontekstā. Ap.d. 4:32 sacītas, ka “neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs”. Tas nozīmē, ka arī tas, kas katram piederēja individuāli, netika uzlūkots kā savs, bet kā kopīgs. Tāpēc arī ap. Pēteris nepieļauj trešo variantu: vai nu nepārdots tīrums varēja tavs palikt (iespējams, tomēr, ka nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); vai arī pārdots tas varēja tavs palikt (iespējams, ka atkal - nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); bet nekādā gadījumā šajā kontekstā paturēt sev no iegūtās naudas (grieķu val. oriģinālā šī ir pirmā frāze Ap.d. 5:2: “un paturēja sev”). Tāpēc arī Pēteris šo rīcību sauca par sātana darbību Ananijā, kura rīcība bija meli Svētajam Garam un daļas no samaksas paturēšana.

Kristieši ar savu mantu dalījās mīlestībā. Ananijas un Sapfiras rīcība tāda nebija, bet viņi izlikās, ka dara to pašu, ko citi.

JD ir daudz mācīts par dalīšanos ar tiem, kam ir mazāk. Piem., Ap.d. 11:27-30; Gal. 2:10; 2.Kor. 8:8-15.

Meli Svētajam Garam (3.p.) ir tas pats, kas meli Dievam (4.p.). Katra no trīsvienīgā Dieva trim personām ir Dievs pēc būtības. Sk. piem., par Jēzu, Jņ. 10:30: “Es un Tēvs, mēs esam viens.”

1 Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu

2 un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām.

5:1-11 aprakstītais notikums rāda, ka problēma bija meli un vēlēšanās kaut ko paturēt sev jeb meli, ar ko piesegt savu mantkārību. Šis notikums ir kontrastā tikko dotajam aprakstam Ap.d. 4:32-37, īpaši Barnabas piemēram, sk. Ap.d. 4:36.37. Varam domāt, ka Barnaba bija iedrošinājums citiem, kurpretī Ananijas un Sapfiras rīcība varēja izraisīt melus un savtīgumu.

Ananija ir grieķu val. forma ebreju val. vārdam Hananiah, kas nozīmē “Jahve ir bijis žēlsirdīgs”.

Sapfira, - ja tas ir grieķu val. vārds, tad tas nozīmē safīrs (dārgakmens); ja tas ir aramiešu vārds, tad tas nozīmē skaista.

Nezinām, vai visi, kas kaut ko pārdeva, bija turīgi. Katrā ziņā Ananijam un Sapfirai gribējās kādu daļu no naudas paturēt sev. 8.p. rāda, ka viņi atnesto naudu bija pasnieguši kā pārdotā tīruma pilnu samaksu.

“ar sievas ziņu” – no grieķu val. nozīmē: arī sievai zinot, ko viņš – Ananija – izdarīja, proti, nodalīja sev daļu no maksas par tīrumu. Pats vārds συνειδυίης no σύνοιδα, kas nozīmē redzēt kopā, aptvert. Tādēļ šajā kontekstā tas apzīmē līdz zināšanu. Tīruma pārdevējs bija Ananija un daļas paņēmējs sev no tīruma cenas bija Ananija, bet sieva bija līdzzinātāja. Vēl vairāk, 9.p. lasām, ka Pēteris sievai sacīja: “Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu?” Vārdi “jūs savā starpā esat norunājuši” - συνεφωνήθη ὑμῖν, kur συνεφωνήθη ir aor. pas. ind., 3.sg. no συμφωνέω, kas nozīmē vienoties kopā, vienoties ar kādu par darījuma veikšanu. Tas nozīmē, ka vīra un sievas starpā bija vienošanās un saskaņa šajā lietā.

3 Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti …

3 αὕτη γάρ ἐστιν ἡ ἀγάπη τοῦ θεοῦ ἵνα τὰς ἐντολὰς αὐτοῦ τηρῶμεν, καὶ αἱ ἐντολαὶ αὐτοῦ βαρεῖαι οὐκ εἰσίν …

Kā saprast “Dieva mīlestība” - ἡ ἀγάπη τοῦ θεοῦ: Dieva mīlestība uz mums vai mūsu mīlestību uz Dievu?

1. Pēc 2. panta varētu būt, ka tā ir mūsu mīlestība uz Dievu (2.p.: “kad mīlam Dievu” - ὅταν τὸν Θεὸν ἀγαπῶμεν).
2. tomēr šeit 3. pantā grieķu val. nav “ka turam …”, bet ir “lai mēs turētu …” (ἵνα - lai; un darbības vārds grieķu val. ir konjunktīvā: mēs turētu).

Tāpēc varētu būt, ka runa ir par Dieva mīlestība uz mums, kuras dēļ mēs esam padarīti spējīgi turēt Viņa baušļus, jeb burtiski no grieķu val., “lai mēs turētu Viņa baušļus”.

Tas, ka tieši Dieva mīlestība uz mums padara kaut ko iespējamu, jau bija arī 1.Jņ. 4:16-18: pilnīgā mīlestība, proti, tā mīlestība, kas Dievam ir uz mums un kuru mēs esam turpinoši iepazinuši no Dieva vārda un savā dzīvē, tā mīlestība aizdzen bailes.

6 Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.

“tīkama” grieķu val. ir χάρις - žēlastība, labvēlība. Burtiski: “ar žēlastību” (iespējamais tulkojums frāzei ἐν χάριτι, kas lietota šajā rakstvietā).

Pirmā frāze 2012.g. tulkojumā: “Jūsu runa lai vienmēr ir labvēlīga …” JD žēlastības tēma ir liela tēma. Dažas rakstvietas:

1. Dievs mūs ir izglābis no žēlastības (Ef. 2:8);
2. mēs kalpojam no Dieva žēlastības (Rom. 12:6);
3. no Jēzus žēlastības mēs pārtiekam savā nespēkā (2.Kor. 12:9);
4. Jēzus vārdi ir žēlastības vārdi, kas mums nepieciešami, lai mēs aizietu līdz galam (Ap.d. 20:32).

Visās šajās rakstvietās ir lietots vārds χάρις. Un tāpēc, ka mēs paši pārtiekam no Dieva žēlastības, arī mūsu vārdiem, runai ir jābūt, burtiski tulkojot, ar žēlastību (ἐν χάριτι).

5 Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.

5 καὶ νῦν δόξασόν με σύ, πάτερ, παρὰ σεαυτῷ τῇ δόξῃ ἧ εἶχον πρὸ τοῦ τὸν κόσμον εἶναι παρὰ σοί.

Burtiskāks tulkojums:

5 Un tagad pagodini Mani Tu, Tēvs, pie Tevis paša ar to godību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.

7 bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs

“veidu” - grieķu val. lietots μορφή - forma, veids, ārējs izskats.

Jēzus ir mūžīgs. Kad Jēzus nāca šajā pasaulē, tad Viņš netika radīts. Viņš piedzima kā mūžīgs Dieva Dēls ienākot redzamajā pasaulē un uzģērbojot cilvēka miesu. Sk. Jņ. 1:1-3:

1 Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.

2 Tas bija iesākumā pie Dieva.

3 Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.

Tur, kur bija sākums, tur jau bija Jēzus. Tik tālu, cik var skatīties uz atpakaļu, tur jau bija Jēzus. Jņ. 8:58:

58 Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, Es esmu.”

Tas nozīmē, ka pasaulē ienāca perfekts Dieva Dēls, pilnīgs Dievs. Pēc tam, kad Viņš pieņēma kalpa formu, Viņš iztukšoja sevi. Tas nenozīmē, ka Viņš pārstāja būt Dievs; tas nozīmē, ka Viņš ierobežoja labprātīgi tās izpausmes, kuras Viņš varēja uzrādīt kā Dievs.

9 Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.

Grieķu val. “miera nesēji” vietā ir εἰρηνοποιοί - miera darītāji. Tas ir lietvārdiskots īpašības vārds, vienskaitlī εἰρηνοποιός, kas ir saliktenis no εἰρήνη - miers, un ποιέω - darīt.

1. Tā nav profesija. Šodien ir psihologi, psihoterapeiti, moderatori, kas cenšas palīdzēt cilvēkiem saprast sevi pašus, citus un palīdz viņiem risināt savstarpējās attiecības. Bet šeit nav runa par viņiem.
2. Tas ir aicinājums visiem kristiešiem. Un tas ir jādara izejot no savām attiecībām ar Dievu un virzot tos cilvēkus, kam tiek kalpots, uz mieru ar Dievu un uz mieru ar cilvēkiem.
3. Tā ir kalpošana, kurā kāds var būt vairāk Dieva apdāvināts nekā cits.

18 Ko tad nu? Par katru veidu, kādā Kristus tiek pasludināts - vai ar izlikšanos vai patiesībā, es priecāšos.

Grieķu val. šajā pantā darbības vārds prieks - χαίρω, lietots 2x:

1. vienu reizi prez., akt., indik. viensk. 1.p.: “es priecājos”;
2. otru reizi šī panta pēdējā frāzē, kas nav iztulkota 1965.g. rev. tekstā latv. val.: ἀλλὰ καὶ χαρήσομαι, kur šis vārds lietots nākotnes pasīva īstenības izteiksmes vienskaitļa 1.p.: “es tikšu iepriecināts”. 

Burtiski tulkojot: “Bet es arī priecāšos …” Jaunais 2012.g. latv. val. tulkojums šo frāzi tulko sekojoši: “Un es priecāšos vienmēr …”

Darbības vārds χαίρω - priecāties, šajā vēstulē lietots 9x (1:18 (2x); 2.17.18.28; 3:1; 4:4 (2x).10). Ja vēl pieskaita tās vietas, kurās lietos darbības vārds συνχαίρω - priecāties kopā ar, proti, 2x (2:17.18), un lietvārds χαρά - prieks - 5x (1:4.25; 2:2.29; 4:1), tad redzam, cik šī Pāvila vēstule ir ļoti piesātināta ar prieku.

5 Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu …

Vārda “bērniem” vietā grieķu val. ir vārds υἱοθεσία, kas nozīmē adopcija. Tas ir saliktenis, kas sastāv no υἱός - dēls un, iespējams, τίθημι - likt atvasinājuma: likt par dēlu. Tas nozīmē, ka mēs, kristieši, esam Dieva adoptēti bērni, nolikti būt Dieva bērni. Kopā ar Ef. 1:5 minēto vārdu “adopcija”, tas JD kopā minēts 5x. Vēl:

Rom. 9:3.4 - par israēliešiem:

3 Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi, 

4 israēlieši, kam pieder bērnu tiesa (υἱοθεσία), dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi …

Gal. 4:4.5:

4 Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, 

5 lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības (υἱοθεσία). 

Rom. 8:15:

15 Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības(υἱοθεσία) Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!

Rom. 8:23:

23 Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu - Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu (υἱοθεσία), savas miesas pilnīgo atpestīšanu.

4 vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams

χαρά - prieks. Lietvārds “prieks” šajā vēstulē lietos 5x (1:4.25; 2:2.29; 4:1). Darbības vārds χαίρω - priecāties šajā vēstulē lietots 9x (1:18 (2x); 2:17.18.28; 3:1; 4:4 (2x).10). Darbības vārds συνχαίρω - priecāties kopā ar šajā vēstulē lietots 2x (2:17.18).

Tādā veidā, kaut arī Pāvils šīs vēstules rakstīšanas laikā atrodas apcietinājumā, domājams Romā, šī vēstule ir ļoti piesātināta ar prieku.

9 Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nacaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jordānā.

10 Un tūdaļ, no ūdens izkāpdams, viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies. 

11 Un balss atskanēja no debesīm: "Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts."

9.p. Kristījās tikai tie, kas nožēloja un izsūdzēja savus grēkus (sk. 4. un 5.p.). Bezgrēcīgais Dieva Dēls Jēzus atnāca starp grēcīgiem cilvēkiem un izdarīja to pašu ko viņi, kaut arī Viņam nebija grēku, ko nožēlot. Tas parāda, ka Viņš nostājās tur, kur stāvēja grēcīgie cilvēki, sk. 2.Kor. 5:21:

21 To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.

Ar šo kristību Jēzus iesāka savu atklāto kalpošanu. Lūkas raksta, ka Jēzus tad bija 30 gadus vecs (Lk. 3:23).

10.p. lietotais vārds “tūdaļ” - εὐθὺς - tiek bieži lietots Marka evaņģēlijā - 41x (sk. piem. arī, 1:12.18.20.21 u.c.). Tas evaņģēlijam dod steidzamības un reāla piedzīvojuma izjūtu.

Tā kā vārdi 10. un 11.p. ir tūlīt pēc tam, kad Jēzus bija ticis kristīts, - ar ko Viņš pielīdzināja sevi grēcīgiem cilvēkiem, - tad tie spēcīgi apliecina to, kā Dievs redzēja Jēzu starp cilvēkiem: Viņš bija Dieva svaidītais. Jes. 42:1:

1 Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību. (Sk. arī Jes. 61:1)

Mr. 1:11 vārdu “Man ir labs prāts” vietā grieķu val. ir viens vārds - εὐδόκησα, aor., akt., indikatīvs no εὐδοκέω, kas nozīmē, ka tas nebija tikai tas brīdis, kad Dievam bija labs prāts uz Savu Dēlu; Dieva labais prāts un labā patika uz Savu Dēlu jau bija arī pirms tam.

Šie panti spēcīgi parāda Dieva trīsvienību: Dievs Dēls Jēzus, kas izkāpa no ūdens; Dievs Svētais Gars, kas nonāca no debesīm kā balodis; Dievs Tēvs, kas runāja no debesīm.

1 Un Neraudzētās maizes svētki, ko sauc Pashā, bija tuvu, 

2 un augstie priesteri un rakstu mācītāji prātoja, kā Viņu nonāvēt, jo tie bijās no ļaudīm.

Neraudzētās maizes svētki ilga 7 dienas, sk. 2.Moz. 12:15-20. Lūkas saka, ka neraudzētās maizes svētkus sauca par Pashā svētkiem, jo tajos bija iekļauti Pashā svētki (sk. 2.Moz. 12:6 un tālāk 18.p.). Tie bija svētki, kad Israēla tauta pieminēja to, ka Dievs bija viņus izglābis no Ēģiptas verdzības. Sk. 2.Moz. 12.nod.

Vārds Pashā nāk no ebreju valodas vārda פֶּסַח (pesach, 2.Moz. 12:11), kas nozīmē izlaist, iet pāri (angl. pass over - no kā Passover), ar domu: saudzēt, pasargāt.

Pashā svētki ir saistīti ar 10. mocību, kuru Dievs sūtīja pār ēģiptiešiem, kad Viņš nogalināja ēģiptiešu pirmdzimušos, gan cilvēkus, gan lopus (2.Moz. 12:29), bet saudzēja israēliešus, jo uz viņu durvju stabiem un palodas bija uztrieptas Pashā jēra asinis (2.Moz. 12:23, sk. arī 2.Moz. 11:7).

2.p. parāda, cik ļoti samaitāti un grēcīgi bija jūdu vadītāji. “prātoja” - ἐζήτουν, imperf., akt., indikatīvs no ζητέω - meklēt. Viņu pieejā vērojama apdomība, kas parāda, ka ļauni cilvēki ļaunumu dara, par to ļoti piedomādami (imperfekts norāda, ka viņi to darīja kādu laika periodu, atkla un atkal). Viņi neuzdrīkstējās atklāti vai ar klajiem meliem Jēzu nogalināt, “jo tie bijās no ļaudīm”. Cilvēki, kas atnāca uz svētkiem, atnāca arī no Galilejas u.c. vietām un daudziem no viņiem Jēzus patika. Tādēļ arī jūdu vadītāji baidījās. Sk. arī Lk. 20:6:

6 Bet, ja mēs teiksim: no cilvēkiem, - visa tauta metīs uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.

2 Itin kā pravietis Jesaja ir rakstījis: raugi, Es sūtu Savu vēstnesi Tavā priekšā, kas sataisīs Tavu ceļu, 

3 saucēja balss tuksnesī: sataisait Tam Kungam ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.- 

4 Jānis Kristītājs nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu. 

5 Un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. 

6 Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu, 

7 un sludināja, sacīdams: "Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas. 

8 Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu." 

No 1.-8.p. stāstīts par Jāni Kristītāju un viņa kalpošanu, kas ir “evaņģēlija sākums”, saskaņā ar 1.p. Arī citas rakstvietas JD runā par sākumu saistībā ar Jāņa Kristītāja kalpošanu, sk. Ap.d. 1:22: “sākot ar Jāņa kristību”; 10:37: “sākot ar Galileju, pēc kristības, ko Jānis pasludinājis”; Lk. 16:16: “Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā.”

2.-3.p.

2. un 3.p. “ir rakstījis” - γέγραπται, perfekts pasīvs, indikatīvs no γράφω - rakstīt. Perfekta forma nozīmē, ka darbība tika veikta pagātnē, bet tās sekas joprojām ir tagadnē: “ir ticis uzrakstīts”.

2.p. Marks citē no Mal. 3:1, bet 3.p. viņš citē no Jes. 40:3. Iemesls, kāpēc Marks abus citātus attiecina uz Jesaju, grūti nosakāms. Viņš noteikti zināja, ka pirmais citāts nav no Jesajas. Tā kā Jesaja rakstīja pirms Maleahijas un šajos citātos ir līdzīgas domas, tad varbūt tieši tāpēc viņš šos citātus saistīja ar vienu autoru?

4.-5.p.

4. un 5. p. Vārds Jānis nāk no ebreju vārda Johanans, kas nozīmē: Jahve ir žēlsirdīgs. Kristītājs, ὁ βαπτίζων, tagadnes aktīva divdabis no βαπτίζω - iemērkt, iegremdēt, kas nozīmē, ka burtiski būtu jātulko kā iegremdētājs jeb pagremdētājs.

Jāņa kalpošana bija tuksnesī. Bībele tuksnesi parasti saista ar grūtību un pārbaudes laiku (israēlieši bija tuksnesī 40 gadus; Jēzus bija tuksnesī 40 dienas), ar laiku, kad cilvēks tiek vilkts tuvāk Dievam (Hoz. 2:16 un kontekstu).

Grēku nožēla grieķu val. apzīmēta ar vienu vārdu μετάνοια - grēku nožēla, prāta maiņa. Kristības jeb pagremde - βάπτισμα. Tā kā Jānis sludināja grēku nožēlas kristību, tad tas nozīmē, ka viņš aicināja cilvēkus atgriezties no grēkiem, tos nožēlot un tikt pagremdētiem. Pagremde bija “uz grēku piedošanu”, kas nozīmē, ka tai bija nozīme tad, ja cilvēks grēkus nožēloja. Tad tā bija ārēja zīme cilvēka grēku nožēlai.

Ja pat pirms Jāņa veiktās ūdens pagremdes ūdenī (ὕδατι, var tulkot kā lokālo datīvu) bija vajadzīga apzināta grēku nožēla, tad ir neiedomājami, ka pirms pagremdes Svētajā Garā (ἐν Πνεύματι Ἁγίῳ, var tulkot kā lokālo datīvu), par ko pravietots attiecību uz Jēzu 8.p., tas nebūtu vajadzīgs!

Cilvēku atsaucība Jāņa kalpošanai bija ļoti liela: “pie viņa izgāja visa (πᾶσα) Jūdejas zeme un visi (πάντες) Jeruzālemes ļaudis” (5.p.). Bet, kā norāda, piem., Mt. 21:23-32, tas nebija 100%. Tas nozīmē, ka Marks runāja vispārināti. Šī atsaucība parāda arī to, ka jūdi, kas jau bija apgraizīti kā mazuļi, saprata, ka fiziska, ārēja piederība Israēla tautai neko nedod, ja nav bijusi patiesa grēku nožēla. Tas, kas ar viņiem bija izdarīts bērnībā, bija par maz. Viņiem bija vajadzīga apzināta grēku nožēla, ko tad apliecināja pakļaušanās Jāņa kristībai.

Vēlreiz: atcerēsimies, ka Marks šo Jāņa kalpošanu, kurā viņš aicināja cilvēkus nožēlot grēkus un pagremdēties, sauc par evaņģēlija sākumu par Jēzu. Tas nozīmē, ka pirms nāca Jēzus, cilvēki tika aktīvi aicināti nožēlot grēkus. Daudzi cilvēki arī nožēloja grēkus (5.p.; sk. arī aprakstu ar jautājumiem Jānim par dzīvē veicamām izmaiņām, Lk. 3:7-14). Jēzus nāca, lai paveiktu ko lielāku par Jāni, sk. 8.p. Bet Jānis darbojās kā ceļa sagatavotājs Jēzum.

Jānis bija apsolītais Ēlija, kam bija jānāk pirms Jēzus, sk. Maleah. 3:23.24. Jāņa izskats arī bija kā Ēlijam, sk. 2.Ķēn. 1:8.

7.-8.p.

7. un 8.p. Jānis pasludina Jēzus lielumu un savu mazumu. Būt iegremdētam Svētajā Garā, nozīmē atrast sevi un savu dzīvi Dievā. Pāvils runā par kristiešu atrašanos Kristū Jēzū (Ef. 2:13 ἐν Χριστῷ Ἰησοῦ), kā arī par mūsu dzīves apslēpto stāvokli Dievā (Kol. 3:3 ἀπεθάνετε γάρ, καὶ ἡ ζωὴ ὑμῶν κέκρυπται σὺν τῷ Χριστῷ ἐν τῷ Θεῷ.) Ap.d. 19:4 ap. Pāvils arī runā salīdzinošā veidā par lielo starpību starp Jāņa kristību un Jēzu: “Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir, Jēzum.”

2 Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: "Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!

Vārds, kas apzīmē kalpošanu, grieķu val. ir λειτουργέω, kas nozīmē kalpot publiskā amatā jeb oficiālā amatā; kalpot, darīt darbu.

Gavēšana bija dabīga daļa pirmajā draudzē, sk. arī Ap.d. 14:23.

“Nošķiriet Man ...” iespējams precīzāk būtu jātulko: “Tad nu nošķiriet Man ...” Grieķu val. tur ir lietos vēl viens vārds, proti, δή, kas piešķir akcenta, steidzamības, skubinājuma nozīmi: tad, patiešām. JD tas lietots 6x:

1. Mt. 13:23 (“tad”);
2. Lk. 2:15 (“tad nu”);
3. Ap.d. 13:2 (nav iztulkots);
4. Ap.d. 15:36 (nav iztulkots);
5. 1.Kor. 6:20 (“tad nu”);
6. Ebr. 2,16 (δήπου – tulkots jau; šis vārds tiek lietos, kad kaut ko saka ar nelielu ironiju: varbūt, bez šaubām, patiesi).

Visās rakstvietās, kur tas lietots JD, tam ir kāds fons, līdz ar to šis vārds iezīmē it kā atbildes reakciju uz kaut ko, kas tikko notika. Ap.d. 13:1.2 aprakstītais fons jeb konteksts, kurā Svētais Gars runāja, bija tas, ka šie pravieši un mācītāji “kalpoja tam Kungam un gavēja”. Tas nozīmē, ka viņi bija uzmanības stāvoklī Dieva priekšā. Tad Svētais Gars viņiem sacīja: “Tad nu nošķiriet Man …”

Vārds “aicinājis” - προσκέκλημαι - šeit nav prezentā, proti: aicinu tagad, bet perf., med., ind. 1.p. viensk.: es esmu aicinājis. Tas nozīmē, ka Svētais Gars jau bija viņus aicinājis un tagad viņi bija jānošķir priekš šī darba.

16 Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. (1965.g.rev.teksts)

16 Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. (2012.g.tulk.)

16 αὐτὸ τὸ Πνεῦμα συνμαρτυρεῖ τῷ Πνεύματι ἡμῶν, ὅτι ἐσμὲν τέκνα Θεοῦ.

Darbības vārds, kas šajos tulkojumos iztulkots atšķirīgi, ir συνμαρτυρεῖ, prez., akt., ind., 3.p. viensk. no συνμαρτυρέω - liecināt kopā ar (σύν - ar, kopā ar; μαρτυρέω - liecināt). Tātad precīzāks šajā vietā ir 2012.g.tulkojums.

1 Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija sākums.

Ievada jautājumus par Marka evaņģēliju skatīt “Ievads. Marka evaņģēlijs”.

Vārds “sākums” grieķu val. tekstā ir pirmais vārds šajā evaņģēlijā: ἀρχὴ τοῦ εὐαγγελίου … Ar to var būt domāts Jēzus kalpošanas apraksta sākumu, pie tam, kā to rāda tālākie panti, tas bija cieši saistīts ar Jāni Kristītāju (sk. komentārus pie nākošiem pantiem). Vai arī tas var būt kā jauns “sākums” pēc pirmā “Iesākumā …”, ar ko sākas Bībele, 1.Moz. 1:1. Tur arī Septuagintā lietots šis pats vārds, tikai kopā ar prievārdu: ἐν ἀρχῇ ἐποίησεν.

Vārds “evaņģēlijs”, εὐαγγέλιον, nozīmē laba vēsts, laba ziņa. Šajā gadījumā tā nav jebkāda laba ziņa, bet ļoti konkrēti laba ziņa - evaņģēlijs - par Jēzu Kristu Dieva Dēlu. Kā redzam no evaņģēlija satura, tā ir laba ziņa par Jēzus dzīvi, kalpošanu, mācību, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos.

Vārds Jēzus nozīmē Jahve ir Glābējs. Vārds Kristus ir grieķu val. vārds, kas atbilst ebreju val. vārdam Mesija, kas nozīmē Svaidītais.

Un pirms evaņģēlija lasītājs vai klausītājs pats ir varējis iepazīties ar Jēzu, Marks jau no paša sākuma Jēzu Kristu piesaka kā Dieva Dēlu. Tai pašā laikā ir iespējams, ka daļa no pirmajiem lasītājiem vai klausītājiem jau bija kristieši.

6. un 7.p. Pāvils par ziedošanu runā kā par žēlastību:

6 Tad mēs lūdzām Titu, lai viņš, kā jau iesācis mūsu vidū šo ziedojumu lietu, novestu to līdz galam. 

7 Bet, tā kā jūs esat sekmēm bagāti visās lietās: ticībā, vārdā, atziņā, visādos centienos un savā mīlestībā uz mums, tad esiet bagāti arī šinī labdarības lietā. 

Grieķu val. gan “ziedojumu lietu”, gan “labdarības lietā” ir lietots viens un tas pats vārds χάρις, kas nozīmē žēlastība. Lai ko un kā mēs saprastu un runātu par ziedojumu nabagu labā, runa ir par žēlastību viņu labā.

5 Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete. 

6 Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos. 

7 Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados.

Hērods Jūdejā valdīja no 37.-4.g.p.m.ē. Gan Caharija (vārda nozīme: Jahve atceras), gan viņa sieva Elizabete (vārda nozīme: mans Dievs ir zvērests) bija cēlušies no priesteru pēcnācējiem. Tas, ka viņi bija taisni Dieva priekšā nenozīmē, ka viņi bija bezgrēcīgi. Tas nozīmē, ka viņi ievēroja Dieva likumus, tai skaitā arī vajadzību nožēlot grēkus un pienest grēku upurus, kad bija izdarīts grēks. Taču viņiem nebija bērnu. Tas bija sāpīgi (Lk. 1:24.25), jo bērni ir Dieva dāvana (Ps. 127:3-5). Secība, kādā ir dots apraksts par viņiem, liek domāt, ka varētu secināt: neskatoties uz to, ka viņi bija uzticīgi Dievam (6.p.), viņiem nebija neviena bērna (7.p.). Mēs varam domāt, ka viņi baudīja citas Dieva svētības kā sirds mieru u.c., jo viņi dzīvoja pēc Dieva baušļiem un likumiem, t. i., gan morāles baušļiem, gan ceremoniālajiem likumiem. Kā stāsts atklāj, Dievam bija savs īpašs laiks padomā, kad dot viņiem bērnu.

Arī mūsu dzīvē: lai kas jau būtu tas labais, ko Dievs mums kā Viņa bērniem būtu dāvinājis, tas nenozīmē, ka tikai tāpēc, ka esam Viņa bērni caur Jēzu Kristu, visas mūsu vajadzības un vēlmes automātiski tiks apmierinātas. Tas jāuztic Dievam.

1 Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā, 

2 kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi, 

3 tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt, 

4 lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.

(Sk. arī “Ievads. Lūkas evaņģēlijs.”)

Tā kā Lūka ir sarakstījis gan Lk. ev., gan Ap.d., tad tādā veidā viņš ir sarakstījis lielāko daļu no JD, pat vairāk nekā ap. Pāvils.

Teofils ir kāds augstas kārtas cilvēks, jo viņš saukts par cienījamo Teofilu (oriģinālā: ļoti cienījamo). Šāds apzīmējums JD vēl lietots 3x: Ap.d.. 23:26 - par Fēliksu; 24:3 (“Ļoti cienījamais Fēlikss …”) un 26:25 (“ļoti cienījamais Fēst”). Vārds Teofils nozīmē: tas, kas mīl Dievu.

Lūka. Kas viņš bija, to uzzinām no Kol. 4:14; Filem. 23; 2.Tim. 4:10. Muratorija Kanons, kas sarakstīts 2.gs. un kas uzskaita JD grāmatas, ir vecākais uzskatījums, kas piemin Lūkasu kā šī evaņģēlija un Ap.d. gr. autoru. Par Jēzus dzīvi, darbiem, mācību, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos mums ir Lūkas ev., par kristīgās draudzes dzimšanu, attīstību, evaņģēlija par Jēzu izplatību pirmajos 30 draudzes pastāvēšanas gados mums ir Ap.d. grāmata.

Lūka apzinās, ka Teofilam jau ir mācīta kristīgā mācība (“kas tev darīta zināma”, 4.p.). Rezultātā Lūka uzraksta Teofilam rakstisku liecību par Jēzu ar nolūku, lai viņš pārliecinātos par šīs mācības patiesību. Kristīgā ticība nav izdomājums, bet tai ir pierādījumi, faktuālas liecības. Protams, pāri visam tas ir Dievs, kas atver cilvēka sirdi, Ap.d. 16:14.

Kā Lūka plāno pārliecināt Teofilu?

1. Lūka lietoja daudzu cilvēku aprakstītās liecības, 1.p.
2. Tas nozīmē, ka līdz brīdim, kad Lūka rakstīja savu evaņģēliju (60-to gadu sākums?) daudzi jau bija uzrakstījuši dažādus notikumus.
3. Pierakstītas liecības, iespējams, jau cirkulēja apkārt vairākus gadus.
4. Viņš lietoja aculiecinieku liecības un Dieva vārda sludinātāju liecības.
5. Lūka pats bija dzirdējis aculiecinieku liecības.
6. Tie bija apustuļi (Ap. d. 2:42; 6:4; 13:31; 26:16) un citi liecinieki (Ap. d. 1:21.22).

Iespējams, ka unikālie teksti Lūkas ev., kā piem., 1. un 2.nod., varētu norādīt uz tur pieminētajām personām ka lieciniekiem (piem., Marija).

3. Lūka pats bija visam uzmanīgi izsekojis. Lūka visam bija izsekojis “no sākuma”. Tas prasa lielu darbu.

4. Pats evaņģēlija saturs ir tas, kuru uzzinot jeb par kuru pārliecinoties, Teofilam vajadzēja nonākt pie drošības par to, kas viņam jau bija mācīts.

4.p. jaunajā tulkojumā:

4 ... lai tu pārliecinātos, ka vārdi, kas tev mācīti, ir droši.

4 ... ἵνα ἐπιγνῷς περὶ ὧν κατηχήθης λόγων τὴν ἀσφάλειαν.

ἐπιγνῷς, aor., akt., konj. no ἐπιγινώσκω - iepazīt, atzīt;

κατηχήθης, aor., pas. ind. 2.sg. no κατηχέω – 1) skanēt pretī, skanēt uz leju; 2) mācīt mutiski. 

ἀσφάλεια - 1) stingrība, stabilitāte;  2) noteiktība, neapšaubāma patiesība. 

Šis vārds JD lietots vēl 2x: Ap.d. 5:23 un 1.Tes. 5:3.

Lūka šo evaņģēliju rakstīja laikā, kad viņš jau bija ceļojis kopā ar Pāvilu. Viņš zināja par misiju kā aculiecinieks un iesaistīts cilvēks. Viņš bija redzējis, kādas briesmas draud evaņģēlija sludinātājiem no tiem, kas neticēja Jēzum, kā arī no tiem, kas jaunos kristiešus gribēja atgriezt atpakaļ pie glābšanas caur bauslību. Tāpēc Lūkas zināja, kas ir evaņģelija par Jēzu neapšaubāmā patiesība.

Paceļas jautājums: kādā veidā evaņģēlija saturs dod zināt jeb palīdz novērtēt tos vārdus, kas pirms tam tikuši [mutiski] mācīti (aorista pasīvs, - tātad pagātnē jeb pirms Teofils saņēma šo evaņģēliju)?

1. Dodot drošību ar aprakstītiem notikumiem, kas paplašināja Teofila skatījumu uz Jēzu.
2. Ar liecinieku atstāstiem apliecinot patiesību, kas sakrita ar to, ko Teofils jau zināja.
3. Tā kā tas ir Dieva inspirēts vārds, tad pats Dievs Svētais Gars caur šo vārdu uzrunāja Teofilu.

Praktiski: lai ko Tu uzzinātu par Jēzu, salīdzini to ar Dieva vārdu! Maldi veidojas no atkāpēm no Dieva vārda, tāpēc mācies Dieva vārdu Bībeli.

14Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai.

14 ἁμαρτία γὰρ ὑμῶν οὐ κυριεύσει, οὐ γάρ ἐστε ὑπὸ νόμον, ἀλλὰ ὑπὸ χάριν.

Grieķu val. šajā pantā ir divi γάρ, kas nozīmē jo. Tas nozīmē, ka pants sākas ar “jo”: “Jo grēks vairs nebūs jūsu kungs …” Tādā veidā šis pants pamato to, kāpēc ir vai nav jādara tas, kas rakstīts 12. un 13.p. Lietojot “tad” sanāk, ka tad, kad cilvēks pats ir ticis galā ar visu, “Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs …” Bet, pieturoties pie grieķu val. lietotā γάρ - jo, - “Jo grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai,”

Dievs visu ir izdarījis caur Jēzu Kristu un tāpēc ir vai nav, attiecīgi, jādara tās lietas, kas aprakstītas 12. un 13.p.

8 Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!

9 Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to! 

Maldi nav alternatīva iespēja, kā lietas redzēt, kam ticēt, par ko runāt. Maldi ir saistīti ar konkrētiem cilvēkiem. Un tie ir cilvēki, kuriem ap. Pāvils 8. un 9.p. velta ļoti nopietnus draudus. Ar šiem vārdiem ap. Pāvils neatspoguļo savas domas, bet to, ko Dievs saka par šiem maldu sludinātājiem.

8.p. rāda, ka Pāvils tik nopietni izturējās pret patieso, jau pasludināto evaņģēliju, ka viņš pat sevi un savus misijas biedrus nodalīja no šīs vēsts, jo patiesā evaņģēlija vēsts stāv pati par sevi. Tas tikai vēlreiz parāda, ka 1.p. vārdi šajā nodaļā nav teikti augstprātībā, bet lielas uzticēšanās un pazemīgas priekštiesības apziņā: “Pāvils, apustulis, ne cilvēku sūtīts, nedz kāda cilvēka, bet Jēzus Kristus iecelts un Dieva Tēva, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem ...”

Pāvils 8.p. sāk ar vārdiem: „Bet ja arī ...” un beidz ar vārdiem: „lāsts pār to”.

Ko nozīmē šie lāsta pasludinājuma vārdi?

Oriģinālā ἀνάθεμα nozīmē nolādēts. Pēc Rom. 9:3 nolādēts cilvēks ir arī nodalīts nost no Kristus. Un 2. Tes. 1:8.9:

8 ... un turēs tiesu pār tiem, kas Dievu neatzīst un kas neklausa mūsu Kunga Jēzus evaņģēlijam.

9 Tie kā sodu saņems mūžīgu pazušanu no Tā Kunga vaiga un Viņa godības spēka ...

Pie tam, tie, kas nepieņem evaņģēliju un tie, kas sludina viltus evaņģēliju, visi ir nolādēti, jo 1.Kor. 16:22 Pāvils arī lieto vārdu anatema: „Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts.” Tas nozīmē, ka nepieņemot Jēzu, kuru Dievs ir sūtījis savā žēlastībā par cilvēces glābēju, nozīmē nonākt zem Dieva lāsta un tikt mūžīgi pazudinātam.

Tie, kas sludina kaut ko citu, proti, kaut ko vairāk vai mazāk par glābšanu caur ticību Jēzum Kristum, tie ir zem šī Dieva lāsta.

Pāvils ir gatavs lāsta pasludinājumam pakļaut jebkuru, pat sevi: “ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm” (8.p.),  “ja kāds” (9.p.). Pāvils būtu varējis pateikt, lai uz cita evaņģēlija sludinātājiem nevajag klausīties, bet viņš ir daudz nopietnāks: viņš viņiem pasludināja lāstu. Pie tam Pāvils to pasludināja 2x. Novirzīšanās no Kristus evaņģēlija ir tik ļoti nopietna traģēdija tāpēc, ka tad cilvēki, kas pieķersies sagrozītai vēstij par Jēzu, aizies pazušanā.

Neliekot centrā Dieva darbu caur Kristu un vēl sludinot tādu vēsti citiem, mēs kļūstam par cita evaņģēlija sludinātājiem un pār mums ir Dieva lāsts.

Ja kristietis meklē kļūt laimīgs citos veidos, apzināti izslēdzot Jēzu, tad tā nav remdenība vai paviršība; tā ir nonākšana tajā zonā, kurā ir cita evaņģēlija sludinātāji, pār kuriem ir Dieva lāsts.

18 Vispirms es dzirdu, ka jūsu draudzes sanāksmēs notiekot šķelšanās, ko es pa daļai arī ticu.

19 Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.

18 πρῶτον μὲν γὰρ συνερχομένων ὑμῶν ἐν ἐκκλησίᾳ ἀκούω σχίσματα ἐν ὑμῖν ὑπάρχειν, καὶ μέρος τι πιστεύω.

19 δεῖ γὰρ καὶ αἱρέσεις ἐν ὑμῖν εἶναι, ἵνα καὶ οἱ δόκιμοι φανεροὶ γένωνται ἐν ὑμῖν.

Tas, kas padarīja Korintas draudzē līdz tam esošo sliktāku, bija šķelšanās.

1. Šķelšanās (σχίσματα – plīsums, šķelšanās) padara lietas sliktākas. Šajā draudzē jau bija uzskaitītas vairāks problēmas: gan 1.nod. - frakcijas, 5.nod. - netiklība, 6.nod. – tiesāšanās; 8.nod. – uzpūtība atziņas jautājumos. Problēmas, kas netiek risinātas, plēš draudzi.
2. Novirzieniem (daudzsk. vārdam αἵρεσις – izvēle, uzskats, personīgi spēcīgi uzskati), 19.p., Pāvils saka, ir “jābūt” (δεῖ). To nolūks (ἵνα) ir, lai ticībā rūdītie (οἱ δόκιμοι - daudzsk. vārdam δόκιμος – pieņemams, patīkams) kļūtu redzami. Šeit lietotais grieķu val. vārds, apzīmējot novirzienus, ir ar negatīvu nokrāsu. Kad novirzieni – izvēles – notiek, tad atklājas, kas ir uzticīgi Dievam un Viņa vārdam un kas nē.

1 Un viss Viņu pulks cēlās un noveda Jēzu pie Pilāta 

2 un iesāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: "Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams: Viņš esot Kristus, Ķēniņš." 

3 Un Pilāts Viņam jautāja, sacīdams: "Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?" Un Viņš atbildēdams tam sacīja: "Tu to saki." 

4 Bet Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaudīm: "Es nekādas vainas pie šī cilvēka neatrodu." 

5 Un tie viņam uzmācās un sacīja: "Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei." 

6 Bet, kad Pilāts to dzirdēja, tad viņš jautāja, vai šis cilvēks esot no Galilejas. 

7 Un, izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā, tas Viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē.

Tā kā Romas impērijā pakļautās valstis nevarēja piespriest nevienam nāves sodu, tad sinedrijam ar savu vēlēšanos Jēzu nogalināt vajadzēja iet pie Romas varas pārstāvja, proti, pie Pilāta. Romas impērija tajā laikā pārvaldīja Jūdeju ar prefekta Poncija Pilāta starpniecību (viņš valdīja no 26.-36.g.).

2.p. apsūdzība pret Jēzu grieķu val. izteikta ar 3 divdabjiem, kas latv. val. izteikts sekojoši:

1. “mulsina” tag., akt., divdabis no διαστρέφω - sagrozīt, korumpēt. Tā nebija patiesība. Jēzus gan bija labi atzīts tautā un ar gavilēm ievests Jeruzālemē, bet šāda Jēzus popularitāte neradīja problēmu tautai, un arī nekad Jēzum nebija sarunas ar Romas varas pārstāvjiem iepriekš par to, ka Viņš būtu mulsinājis tautu. Tikai reliģiskajiem vadītājiem Jēzus nepatika, jo Viņš norādīja uz viņu grēkiem, uz nepareizu Dieva vārda skaidrošanu un nedzīvošanu saskaņā ar to.
2. “aizliedz” tag., akt., divdabis no κωλύω - kavēt, traucēt. Sk. Lk. 20:20-26 rāda, ka apsūdzētāji meloja.
3. “sacīdams” tag., akt., divdabis no λέγω - sacīt, runāt. Šī pēdējā apsūdzība ir patiesa, sk. Jņ. 18:37:

37 Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.”

Pilāta jautājums ir tikai par pēdējo, kas varētu izskaidrot visas iepriekšējās apsūdzības, ja vien tās iepriekšējās būtu patiesas. Jēzus atbilde 3.p. ir tāda, kas pašu jautājumu atdod atpakaļ Pilātam: "Tu to saki." Sk. Jņ. 18:33.34:

33 Tad Pilāts atkal iegāja savā pilī, iesauca Jēzu iekšā un sacīja Viņam: "Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?" 

34 Jēzus atbildēja: "Vai tu to saki no sevis, jeb vai citi tev par Mani stāstījuši?"

Pilāts Jēzū nesaskatīja nevienu vainu.

5.p. “musina” tag., akt., indik. no ἀνασείω - satraukt, uzbudināt.

Kad tika pieminēta Galileja, ko pārvaldīja Hērods, Pilāts, varbūt saistībā ar Lk. 13:1-3 pieminēto viņa paša nežēlīgo rīcību, nolēma šoreiz Galilejas iedzīvotāju nodot Hēroda ziņā.