Komentāri

Izsūtītie 12 apustuļi kalpoja (12.,13.p.), bet no 14.p. saprotam, ka Jēzus kalpošana ir bijusi tā, kuru vērtēja cilvēki. Tas liek domāt par to, cik ļoti 12 apustuļu kalpošanā centrālu lomu ieņēma Jēzus! Mācekļi nebija piesaistījuši uzmanību sev, bet Jēzum.

Īpaša uzmanība tiek veltīta Hērodam. Viņu sauca arī par Hērodu Antipu un viņš saņēma valdīšanu pār Galileju un Pereju pēc sava tēva Hēroda Lielā nāves 4.g.p.m.ē. un valdīja līdz 39.g.m.ē. (viņa brālis Arhelavs saņēma Jūdeju un Samariju, bet tās pārvaldīja tikai līdz 6.g.m.ē.). Filips bija Hēroda Antipas pusbrālis, kurš arī pēc Hēroda lielā nāves saņēma pārvaldībā daļu no tēva īpašuma.

14.-16.p. rāda Hēroda nepareizo pārliecību par to, ka Jēzus ir Jānis Kristītājs. Kaut arī Hēroda domāšana par Jēzu bija nepareiza, taču tā parāda, ka viņa cilvēciskajā skatījumā Jēzus darbība bija kā augšāmceltā brīnumainas spējas. Tādā veidā redzam, ka pat zemes pārvaldnieks Hērods Jēzus darbību raksturoja kā kaut ko lielāku par parasta cilvēka darbību.

15.p. rāda cilvēku spriedumus un domas par Jēzu: Viņš ir cilvēks, tikai ar īpašām spējām kā tas bija raksturīgi atsevišķiem praviešiem.

17.p. ievada vārds „jo”, kas liek domāt, ka Hēroda spriedums izrietēja no tā, ko Hērods bija izdarījis ar Jāni.

Jāņa Kristītāja dzīves aicinājums bija būt priekšgājējam Jēzum, sagatavot Viņam ceļu (sk. Lk. 1:15-17.76.77). Jānis to bija uzticīgi darījis līdz galam.

Hēroda grēki:

1. laulība ar sava brāļa sievu; tas bija pret Dieva gribu (3.Moz. 18:16);
2. Jāņa apcietināšana par to, kas viņš uzdrošinājās to pateikt Hērodam (17.p.); sk. arī Lk. 3:19.20;
3. balstoties uz 22. un 23.p. izteiktajiem nepārdomātajiem piedāvājumiem meitenei, varam domāt, ka Hērodu vadīja baudkāre vai pat Hērodijas meitas iekārošana: „labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja” (22.p.);
4. izpatikšana citiem: „Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt.” (26.p.);
5. pavēle nogalināt Jāni Kristītāju: „Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu.” (27.p.);
6. Hērods neņēma vērā Jāņa sludināto vēsti, kas iespējams sevī saturēja to, ko uzzinām par Jāņa sludināto no evaņģēlijiem un kas bija nopietna, lai Hērodam liktu aizdomāties par to, kas viņam tika sludināts, sk. 20.p.

Pirms Jēzus tika krustā sists, uzzinām, ka Hērods sen bija gribējis Jēzu redzēt,

Lk. 23:8: "Bet, kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja Viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt.”

Tomēr, kā rāda Bībele, tas bija tikai ziņkārības dēļ, ne lai atgrieztos no grēkiem.

Mr. 6:14-29 ir tik daudz grēcīgas rīcības un izvēles, kas labi ilustrē grēkā dzīvojošu cilvēku samezglotās dzīves. Pie tam, tās cita citai dod kontekstu grēkam.

31 Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.

31 εἴτε οὖν ἐσθίετε εἴτε πίνετε εἴτε τι ποιεῖτε, πάντα εἰς δόξαν θεοῦ ποιεῖτε.

1965.g. revidētajā tulkojumā izlaista viena frāze. Pilnam tulkojumam vajadzētu būt:

31 Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, vai ko vien jūs darāt, visu dariet Dieva godam.

40 Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš, visus izdzinis, ņem Sev līdzi bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja.

41 Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: "Talita, kūmi!" Tas ir tulkots: "Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!"

42 Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums.

43 Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.

Izsmējēju rīcība neapturēja Jēzu. Viņš tos izdzina ārā no nama. Varam domāt, ka Jēzus to darīja, tāpēc ka Viņš negribēja izrādīties viņu priekšā. Jēzus grib cilvēkus izglābt, tāpēc Viņa palīdzība ir vērsta ne tikai uz fiziskas vajadzības apmierināšanu, bet pāri visam, lai cilvēki caur ticību Viņam tiktu izglābti (sk. piem., Jņ. 9.nod.). Izsmējēji neticēja Jēzum un nepiedzīvoja to, ko Viņš spēj darīt. Meitenes tēvs savā izmisumā lika savu ticību uz Jēzu un viņu, kā arī meitenes māti un mācekļus Jēzus ņēma sev līdzi.

“Talita, kūmi!” ir aramiešu valodā teikti vārdi. (Matejs un Lūkas arī atstāsta šo notikumu, bet nelieto aramiešu valodu, sk. Mt. 9:18-26 un Lk. 8:40-56. Arī citur Marka ev. Jēzus sacītie vārdi īpašos gadījumos ir uzrakstīti aramiešu valodā. Sk. arī Mr. 7:34 (Efata); 14:36 (Aba); 15:34 (Eloī, Eloī, lamā zabahtani?); vēl arī 3:17; 7:11; 15:22.) Šajā notikumā iemesls noteikti nav tas, ka aramiešu valodā šie vārdi ir spēcīgāki nekā grieķu valodā vai ka tos vajadzētu atkārtot kā formulu, un tad viss notiks arī šodien. Drīzāk atmiņas par šo notikumu Pēterim, kurš ir aiz Marka ev. (sk. Ievads. Marka evaņģēlijs), bija tik emocionāli piesātinātas, ka viņš labprāt atcerējās Jēzus vārdus tā, kā tie skanēja pirmajā reizē. Matejs un Lūkas nebija šī notikuma aculiecinieki.

Uzmodināšana notika uzreiz, Jēzum vienreiz runājot un meitiņai tūlīt uzceļoties. Tas notika Dieva spēkā.

Izsmējēju rīcība neapturēja Jēzu uzmodināt meitiņu no mirušiem, bet Viņa nolūks nebija Viņa spēku darīt zināmu šiem izsmējējiem un arī citiem. Tādēļ Jēzus klātesošiem lieciniekiem “stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt”. Jēzus nevēlējās, lai Viņa misija tiktu pārprasta, jo Viņa nākšanas lielākais nolūks bija izglābt cilvēkus no grēka, nāves un sātana varas. Jēzus darītie brīnumi deva liecību tam, ka Viņš ir Dieva Dēls.

Pavēle dot meitenei ēst varētu būt kā praktisks turpinājums tikko izteiktai pavēlei (43.p.) un veids, kā Jēzus skubināja šos vecākus savas meitas turpmāko dzīvi atkal redzēt ikdienišķā ritmā.

37 Un Viņš neļāva nevienam Sev līdzi ieiet kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.

38 Un viņi ienāk sinagogas priekšnieka namā un dzird troksni un redz daudzus raudam un vaimanājam.

39 Un, iegājis namā, Viņš tiem saka: "Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ."

40 Un tie Viņu izsmēja. …

Apustuļu trijotne, kurai Jēzus atļāva sev sekot, vairākkārt parādās Jaunajā derībā:

1. viņi ir klātbūdami šajā notikumā;
2. apskaidrošanas kalnā (Mr. 9:2.3);
3. Ģetzemanes dārzā (Mr. 14:32-34).

Bībele tiešā veidā neskaidro, kāpēc šie 3 apustuļi. Tomēr tas, ka viņiem turpmākajos notikumos ir īpaša loma, varētu dot pamatojumu šai Jēzus izvēlei. Piem.,

1. Pēteris bija tas, kas bija aktīvs vadītājs pirmajā draudzē (Ap.d. 1; 2.nod. u.c. vairākās nodaļās);
2. Jānis bija izsūtījumā un, iespējams, dzīvoja ilgāk par citiem apustuļiem (Jņ. 21; Atkl. 1); viņš ir arī vairāku JD grāmatu autors;
3. Jēkabs bija pirmais no 12 apustuļiem, kas mira kā asinsliecinieks (Ap.d. 12).

Jēzus skatījums uz mirušu cilvēku kā guļošu nenoliedz fiziskās nāves realitāti, bet atspoguļo Dieva skatījumu uz to, cik nevarīga Viņa priekšā ir nāve: tā ir kā gulēšana, jo Dieva priekšā visi ir dzīvi, sk. 1.Tes. 4:13-18; Jņ. 11:11-13; Mt. 17:1-8; Lk. 20:38.

Vārds “izsmēja” ir imperfektā (κατεγέλων, imperf. akt. indik. 3.pers. daudzsk. no καταγελάω - smieties par, izsmiet), kas nozīmē, ka runa ir par turpinošu darbību. Viņi izsmēja dzīvības Valdnieku.

35 Viņam tā vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāk un saka: "Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini Mācītāju."

36 Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: "Nebīsties, tici vien!"

Jairu mēģināja atrunāt meklēt turpmāku risinājumu pie Dieva. Acīmredzot, kāda šeit pieminēta sinagogas priekšnieka sapratne bija: kamēr bērns vēl bija dzīvs, Dievs varēja kaut ko darīt; tagad bērns ir miris, nu vairs Dievs neko izdarīt nevar. Citiem vārdiem: Dieva palīdzība un līdzdalība dzīvē ir līdz zināmai robežai; ja traģēdija turpina savu attīstību, tad Dievs to vairs neatrisinās. Arī šodien tāda var būt cilvēka domāšana dažādās traģēdijās viņa dzīvē: laulības attiecībās, konfliktos, uzskatu dažādībā u.c.

Mūsu sāpes un problēmas nav apgrūtinājumi un traucējumi Dievam. Tāda veida runāšana var atņemt ticību tam, kas ir grūtībās. Tādēļ arī Jēzus iedrošināja Jairu ticēt. Frāzi “tici vien” var tulkot: “tikai tici”.

Notikums ar sievieti, kuru Jēzus dziedināja (25.-34.p.), ir pa vidu Jaira lūgumam palīdzēt (22.,23.p.) un Jēzus iedrošinājumam Jairam ticēt (36.p.). Jairs bija liecinieks sievietes dziedināšanai, kas, varētu domāt, kalpoja kā iedrošinājums Jairam uzticēties Jēzus spēkam uzmodināt viņa meitiņu no mirušiem. Sieviete ticēja Jēzus spēkam un to piedzīvoja. Arī Jairam bija jātic, lai viņš to piedzīvotu.

22 Un redzi, nāk viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, Viņu redzēdams, tas krīt pie Viņa kājām …

“viens no sinagogas priekšniekiem” - εἷς τῶν ἀρχισυναγώγων. Tātad iezīmēts viens no vairākiem sinagogas priekšniekiem. ἀρχισυνάγωγος - sinagogas valdnieks, sinagogas galvenais, sinagogas vadītājs. 35.pantā ir minēts vēl kāds sinagogas priekšnieks, tikai šoreiz tas nav nosaukts vārdā. Sinagogu vadīja vecaju padome, kuras vadītājs bija sinagogas priekšnieks. Šajā gadījumā visa padome apzīmēta daudzskaitlī kā sinagogas priekšnieki. Viņu uzdevums bija rūpēties par kārtību sinagogā, izraudzīt tos, kas lasa un skaidro Dieva vārdu. Viņu uzdevums bija arī sekot līdz tam, lai mācība atbilstu tradīcijai. Vārds Jairs ir senebreju valodas vārds (יָאִיר - Jāīr) nozīmē “viņš izgaismo” jeb “tas, kurš dod gaismu”.

Jaira nokrišana pie Jēzus kājām rāda godu, kādu viņš parādīja Jēzum.

1 Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.

2 Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.

3 Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.

12.-14.nodaļas runā par Svētā Gara dāvanām kalpošanai. 13.nod. ir jāredz šajā kontekstā.

12.nod. Pāvils beidz ar vārdiem, 31.p.:

31 Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām, un es jums rādīšu vēl pārāku ceļu.

(Šeit “dzenieties” - ζηλοῦτε – prez., akt., imper., 2.p.daudzsk. no ζηλόω – degt skaudībā, ļoti meklēt vai alkt pēc kaut kā.) Seko 13.nod., kas nozīmē, ka mīlestība ir pārākais ceļš. Un pēc šīs nodaļas Pāvils raksta, 14:1:

1 Dzenieties pēc mīlestības, tiecieties pēc garīgajām dāvanām, sevišķi lai jūs varētu pravietot.

(Šeit “dzenieties” grieķu val. ir διώκετε, prez., akt., imper. 2.pers. daudzsk. no διώκω, kas nozīmē dzīties pakaļ, vajāt; dedzīgi kaut ko meklēt.)

Tātad mīlestība ir pārākais ceļš, kas ar “pakaļdzīšanos” jāmeklē.

1.-3.p. Pāvils apraksta, kāda ir dzīve bez mīlestības: tā ir darbīga, pat labumu dodoša citiem, bet ne sev. Pāvils nosauc vairākas Svētā Gara dāvanas. Kristietis var kalpot ar tām, bet bez mīlestības kalpojot, viņam pašam tas neko nedod:

1. 1.p.: “tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.”
2. 2.p.: “tad es neesmu nekas”.
3. 3.p.: “tad tas man nelīdz nenieka”.

Pat tad, ja kristietim vispārākā pakāpē būtu Svētā Gara dāvanas (sk. 1.-3.p.), svarīgāk par tām ir mīlēt.

Rom. 5:5: “bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.”

Tālāk Pāvils runā par to, kāda ir patiesa mīlestība.

12 Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā,

13 ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.

12 Ἐνδύσασθε οὖν ὡς ἐκλεκτοὶ τοῦ θεοῦ, ἅγιοι καὶ ἠγαπημένοι, σπλάγχνα οἰκτιρμοῦ, χρηστότητα, ταπεινοφροσύνην, πραΰτητα, μακροθυμίαν,

13 ἀνεχόμενοι ἀλλήλων καὶ χαριζόμενοι ἑαυτοῖς ἐάν τις πρός τινα ἔχῃ μομφήν· καθὼς καὶ ὁ κύριος ἐχαρίσατο ὑμῖν οὕτως καὶ ὑμεῖς·

12.p. “tērpieties” - no ἐνδύω - uzvilkt, apģērbt. Šis darbības vārds teikumā ir pirmais, kas nozīmē, ka to Pāvils ir akcentējis. Tā kā uzskaitītās lietas, kuras jāuzģērbj, ir akuzatīvā, tad var tulkot: “Tad uzģērbiet …. sirsnīgu līdzjūtību, laipnību …”

13.p. sākumā ir divi divdabji: ἀνεχόμενοι, prez., med., divd. no ἀνέχω - izturēt, paciest, panest. Un χαριζόμενοι, prez., med., divd. no χαρίζομαι - parādīt labvēlību, piedot. Šie divdabji paskaidro, kādā veidā ir jānotiek 12.p. minēto lietu uzģērbšanai jeb kā iespējams šīs lietas uzģērbt: “cits citu paciešot un cits citam piedodot”. Piem., uzģērbt pacietību (12.p. pacietība grieķu val. ir cits vārds: μακροθυμία - pacietība, izturība, panešana. Tas ir saliktenis, kurā μακρός nozīmē ilgi un θυμός - dedzība, dusmas. Tātad vārds nozīmē ilgu gaidīšanu, pirms tiek dota vaļa dusmām). Kā to uzģērbt? - Izturot jeb panesot un piedodot.

13 Tad atnesa bērniņus pie Viņa, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos.

14 Bet Jēzus sacīja: "Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība."

15 Un Viņš tiem uzlika rokas un tad aizgāja no turienes.

Ko nozīmē frāze 14.p. beigās: "jo tādiem pieder Debesu valstība." ( τῶν γὰρ τοιούτων ἐστὶν ἡ βασιλεία τῶν οὐρανῶν.)

Tā kā lietots vārds "tādiem", tad: vai tas nozīmē, ka nav runa par to, ka bērniem pieder debesu valstība, bet burtiski "tādiem" kā bērni? Kas nozīmētu, ka Jēzus izmanto šo situāciju, lai skaidrotu vispārēju patiesību un runā par tiem, kas ir kā bērni, kas pēc savas uztveres ir vientiesīgi un paļāvīgi. Tajā skaitā tad būtu gan bērni, gan pieaugši, kas vien atbilstu šādam raksturojumam.

Vai tomēr šeit varētu būt domāts, ka burtiski bērniem tiešām pieder debesu valstība.

Kontekstā lasām, ka pie Jēzus tika atnesti bērni. Mācekļi tos negribēja pielaist pie Jēzus, bet Jēzus sacīja, lai tos laiž pie Viņa un neliedz pie Viņa nākt. Vai tiešām Jēzus bija noguris, vai arī mācekļiem likās, ka Jēzum ir nopietnākas lietas darāmas nekā bērnu svētīšana un aizlūgšana par tiem? Nedomāju, ka tas bija tas, ko domāja mācekļi.

Iespējams, ka atbilde mācekļu domāšanai un rīcībai ir Jēzus skaidrojumā par to, kam pieder debesu valstība. No citām rakstvietām redzam, ka mācekļu uztvere par debesu valstību bija atšķirīga no Jēzus. Piem.: Mt. 20:20-28 - Cebedeja dēlu mātes lūgums; Lk. 24:21 - vīri, kas bija ceļā uz Emavu, apliecina, ka viņi bija cerējuši, ka Jēzus atpestīs Israēlu. Iespējams, ka mācekļi domāja, ka tā valstība, kuru Jēzus ir atnesis un uz ko viss iet, ir tāda, kurā būs burtiski jānodarbojas ar Israēla valsts uzcelšanu un vadīšanu. Un tādas lietas veic pieauguši cilvēki, nevis bērni.

Savukārt Jēzus atbilde mācekļiem tomēr iekļāva bērnus. Pirmkārt, protams, "tādiem" kā bērni ir tie, kas uztver lietas nevis tā kā mācekļi, kas, iespējams, burtiski sagaidīja Israēlas valsts atjaunošanu un vadīšanu, bet gan tādiem, kas paļāvīgi ļāva Jēzum vadīt viņus debesu valstības celšanā. Bet, otrkārt: tā kā bērni bija tie, kurus Jēzus pieņēma un neatraidīja, tad arī viņi ir tie, kam pieder debesu valstība. Sk. vēl dažas rakstvietas par bērniem:

Rom. 7:9: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru.”

Varam domāt, ka Pāvils no bērnības tika audzināts zināt bauslību (sk. Fil. 3:5.6). Tas nozīmē, ka viņš, iespējams, domāja to vecumu, kad “nāca bauslis” pie viņa saprašanas nozīmē. Tad viņš kļuva atbildīgs par savu rīcību.

5.Moz. 1:39: “Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā; Es viņiem šo zemi došu, un viņi to iegūs sev par īpašumu.”

Šis pants parāda, ka grēki, kuru dēļ daudzi cilvēki nomira tuksnesī un neiegāja apsolītajā zemē, netika pieskaitīti bērniem viņu jaunības dēļ.

11 Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.

12 Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.

(Paralēla rakstvieta šai ir Lk. 3:16.17.)

1. 11.p. lietota μὲν … δὲ konstrukcija, kuras doma ir: “no vienas puses …, bet no otras puses”. Tādā veidā Jānis pasaka, ka Viņa veiktai kristībai jeb pagremdei ir nozīme, taču tā ir neizmērojami mazāka salīdzinājumā ar To, kas nāk pēc viņa, un ar to, kādu kristību jeb pagremdi (lietots darbības vārds βαπτίζω - iemērkt, pagremdēt) veiks Tas, kas nāk pēc viņa, proti, Jēzus.
2. 11.p. Jēzus darbība tiek raksturota sekojoši: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Nākošais, proti, 12.p., kurā runa ir par divām grupām (kvieši, pelavas) un divām darbībām (kviešu sakrāšana, pelavu sadedzināšana), varētu likt domāt, ka arī 11.p. viena grupa cilvēku tiek iegremdēti Svētajā Garā, bet otra ugunī. Tie, kas tiek iegremdēti Svētajā Garā, tiek izglābti, bet tie, kas tiek iegremdēti ugunī, tiek sodīti.
3. Taču 11.p. rāda, ka viena un tā pati cilvēku grupa tiek uzrunāta ar “jūs”: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Tāpēc un vēl citu sekojošu iemeslu dēļ varam domāt, ka 11.p. runā par vienu cilvēku grupu, proti, par tiem, kas tiek uzrunāti ar Jēzus atnākšanu gan no paša Jēzus, gan vēlāk caur vēsti par Jēzu. Savukārt 12.p. runā gan par tiem, kas tiek izglābti, gan par tiem, kas tiek sodīti.
4. Jēzus nākšana ir saistīta ar Svēto Garu. Bībelē ir tādas rakstvietas, kas par Svēto Garu runā saistībā ar Jauno derību un beigu laikiem. Joēla 3; Ecēh. 36; Jes. 32; Jer. 31:31-33.

Jes. 4:4 runā par šķīstīšanas garu: “Kad Tas Kungs nomazgās Ciānas sievu un meitu nešķīstumus un iznīdēs Jeruzālemes vidū tās daudzos asinsgrēkus ar tiesas un šķīstīšanas garu …” Septuagintā (LXX) 4.p. beigas: ἐν πνεύματι κρίσεως καὶ πνεύματι καύσεως, tulkojumā: “ar tiesas garu un sadedzināšanas garu”. Ebreju val. pēdējie vārdi arī nozīmē “ar dedzināšanas Garu” (וּבְר֥וּח בָּעֵֽר). Tādā veidā gan Gars, gan dedzināšana ir apvienoti vienā frāzē.

Tāpēc varam domāt, ka 11.p. pagremdēšana Svētajā Garā un ugunī attiecas uz vienu un to pašu cilvēku grupu, proti, uz cilvēkiem, kurus uzrunā Jēzus, uz cilvēkiem, kas dzird evaņģēliju. Viņi tiek uzrunāti no Svētā Gara un sajūt iekšēju nemieru: Svētais Gars runā, bet viņu nepaklausība Dievam un grēku ieraudzīšana rada “dedzinošu” sajūtu viņos. Atsaucība evaņģēlijam ved pie tā, ka viņi tiek šķīstīti no grēkiem, viņos iemājo Dieva Svētais Gars un viņi iemanto mieru ar Dievu un no Dieva. Rezultātā vairs nav “dedzināšanas” sajūtas, kas bija saistītas ar grēku viņos un pretošanos Dievam. Par Svētā Gara darbības rezultātā izraisītu nemieru lasām Ap.d. 2:37. Caur Pētera sludināšanu darbojās Svētais Gars un daudzi cilvēki nespēja palikt tajā stāvoklī, kurā viņi atradās.

Tad 12.p. runā par taisnošanu un sodu atsevišķi no 11.p. izteiktās domas. Šajos pantos viens un tas pats attieksmes vietniekvārds (ģenetīvā, vīr. dz., viensk. - οὗ no ὅς) lietots, ievadot divas frāzes:

1. “Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.”
2. “Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”

Abi panti kopā pasaka, ka:

1. Jēzus kalpošana ir neizmērojami lielāka par Jāņa kalpošanu;
2. kopš Jēzus atnākšanas nevar būt neitralitāte attiecībā uz Viņu: vai nu cilvēki pieņem to, ko Svētais Gars caur Jēzu vai vēlāk caur evaņģēliju par Jēzu viņiem saka, vai arī cilvēki to noraida. Tie, kas pieņem, tiek šķīstīti, tie, kas nepieņem, tiek sodīti. Un pats Jēzus sasaistīja savu kalpošanu ar tiesas dienu, Jņ. 12:47.48:

47 Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.

48 Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.

8 Gan toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi. 

9 Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši vai, labāki sakot, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot? 

10 Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. 

11 Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.

Šo ir ļoti nopietni vārdi iepretī tam, ko Pāvils bija rakstījis pirms tam. Saskaņā ar Pāvila sacīto 8.-11.p.: atgriešanās pie kalpošanas elkiem padara iepriekš saņemto veltīgu. Šajā gadījumā tā ir novēršanās no Kristus caur to, ka galatieši pievērsās bauslības pildīšanai kā glābšanas līdzeklim.

“jūs … kalpojāt”, 8.p. Galatieši bija pagāni jeb cittautieši, kas pirms nākšanas pie Kristus bija kalpojuši elkiem. Aiz elkiem ir dēmoni, pēc 1.Kor. 10:19-21.

“jūs atkal atgriežaties …?” 9.p. Atkal Pāvils lieto to pašu vārdu στοιχεῖα, ko 3.p. (iespējamās nozīmes: pamatprincipi, materiālās pasaules pamatsastāvdaļas, garīgas būtnes jeb gari). Šeit tiek iezīmēts ļoti spēcīgs un pārsteidzošs kontrasts. Pie tam Pāvils akcentē, ka Dievs bija viņus atzinis. Galatiešu novēršanās nav vienkārši neitrāla rīcība; tā ir novēršanās no Dieva. Sk. Gal. 1:6:

6 Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā ...

10.p. paskaidro, kā tieši galatieši novērsās no Dieva un Kristus: „Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus.” Par kādiem svētkiem varētu būt runa? Tā kā šī vēstule gan runā uz kristiešiem, kas nākuši no pagānu vidus, bet problēmas ir tās, kuras cēla kristieši, kuru domāšana bija balstīta judaismā (kā Ap.d. 15:1, sk. arī Gal. 3:2; 4:10.21; 5:2-4; 6:12.13), tad iespējams, ka šeit runa ir par judaismā praktizētām svētām dienām (arī apgraizīšana un bauslības tūrēšana, par kurām runāts šajā vēstulē, nebija lietas, ko būtu praktizējuši pagāni pirms nākšanas pie Kristus).

Ja tas ir tā, tad problēma ir ļoti nopietna, jo 9. un 10.p. kopā skatīti liek domāt, ka likumu turēšana, kas nāk no jūdaisma, ir šī atgriešanās pie kalpošanas dēmoniem. Kā tas var būt? – Tāpēc, ka tā ir novēršanās no Kristus un tā ir novēršanās no Dieva, sk. Gal. 1:6-9. Bet Kristū taču viss ir piepildīts! (Sk. kontrastu starp 3.Moz. 23.nod., kur ir runa par svētām dienām un svētku laikiem, un Rom. 15:5).

Ja mēs savā dzīvē likumus, pat VD likumus, uzlūkosim kā nepieciešamu līdzekli, lai mēs tiktu pestīti, tad šie likumi ir tie, uz kuriem mēs skatāmies vairāk, nekā uz Dievu un Viņa Dēlu Jēzu, un tie kļūst par elkiem mūsu dzīvē. 1.Tim. 4:1-5:

1 Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, 

2 padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta. 

3 Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no barības vielām, ko Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību. 

4 Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību; 

5 jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana. 

Tātad dēmoniskas ir tās mācības, kas novērš uzmanību no Jēzus un kas liek pašam cilvēkam ar kādu likumu turēšanu izskatīties labi. Tāpēc ap. Pāvils saka, 11.p.: “Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.”

6 Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!

6 ὅτι δέ ἐστε υἱοί, ἐξαπέστειλεν ὁ θεὸς τὸ πνεῦμα τοῦ υἱοῦ αὐτοῦ εἰς τὰς καρδίας ἡμῶν, κρᾶζον· Αββα ὁ πατήρ.

Grieķu val. nav rakstīts “apliecinājis”. Un frāzi “Bet, ka jūs esat …” var tulkot: “Bet tāpēc, ka jūs esat …” Burtisks 6.p. tulkojums:

6 Bet tāpēc, ka jūs esat dēli, Dievs sūtīja Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!

1. 4.p.: ἐξαπέστειλεν ὁ θεὸς τὸν υἱὸν αὐτοῦ - “Dievs sūtīja Savu Dēlu”.
2. 6.p.: ἐξαπέστειλεν ὁ θεὸς τὸ πνεῦμα τοῦ υἱοῦ αὐτοῦ - “Dievs sūtīja Sava Dēla Garu”.

Dieva bērna statuss bija par pamatu tam, ka Dievs mums deva Savu Svēto Garu.

1. Svētais Gars ir gaidāmā mantojuma ķīla. Ef. 1:14.
2. Svētais Gars padara iespējamu to, ka mēs esam brīvi un droši ar Dievu, Rom. 8:15: „Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!”
3. “Pats Gars apliecina kopā ar mūsu Garu, ka esam Dieva bērni.” (Rom. 8:16 no grieķu val.)

Arī Gal. 4:6 saka, ka mēs varam būt droši par to, ka Dievs ir mūsu Tēvs un 7.p. Pāvils saka, kāds tam ir rezultāts:

7 Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.

“Tātad” (ὥστε) var tulkot arī “tā ka”. Vārda “kalps” vietā grieķu val. ir “vergs” (δοῦλος) un vārda “bērns” vietā ir “dēls” (υἱός). 

Galatiešiem, kuriem bija kārdinājums apliecināt savu piederību Dievam ar bauslības darbiem, piem., ar apgraizīšanu, Pāvils saka, ka iemesls, kāpēc viņi Dievu sauc: “Aba, Tēvs!”, ir tas, ka Dieva Svētais Gars to viņos dara. Un iemesls, kāpēc viņiem ir Svētais Gars, ir tas, ka Dievs viņus ir pieņēmis par Saviem bērniem. Tātad: viņiem nav nekas vairāk jādara un viņiem arī nav iespējams neko vairāk izdarīt, lai viņi nodrošinātos būt Dieva bērni. Viņi nav vairs vergi, bet Dieva dēli, un tāpēc, ka Dieva dēli, viņi Dieva darba dēļ ir mantinieki. Tas ir tas, ko Dievs ir darījis to labā, kurus Viņš caur Savu Dēlu Jēzu Kristu ir atpestījis (Gal. 4:4.5).

4 Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, 

5 lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.

4.p. sākums burtiski: “Bet, kad laika piepildījums atnāca …” Tas bija Dieva nolikts brīdis. Dievam nav nejaušību. “… tad Dievs sūtīja Savu Dēlu …”, kur vārds “sūtīja” šeit ir ἐξαποστέλλω – izsūtīt. Tas norāda uz aktīvu rīcību. (Laika piepildījums varēja izteikties gan caur tā laika gaidām pēc Mesijas; gan arī caur tā laika reliģisko situāciju; caur tā laika grēcīgumu; caur tā laika politisko varu, proti, Romas impēriju; caur tā laika vienoto grieķu val., ko runāja visā Romas impērijā u.c.)

"dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības”; vārdi "dzimušu” un "noliktu” oriģinālā ir viens un tas pats aorista divdabis γενόμενον, no vārda γίνομαι: kļūt, tapt, rasties, tikt veidotam. Tas tikai norāda uz Dieva mērķtiecīgu Sava Dēla sūtīšanu tajos apstākļos, jo dzimšana un nonākšana zem bauslības bija viena un tā paša vieta, kur atradās bezcerīgi pazudušie cilvēki, proti, zem bauslības lāsta (Gal. 3:13). Bauslība nebija cilvēces glābšanas variants; bauslība bija tā, kas uzrādīja cilvēci par vainīgu Dieva priekšā, sk. Rom. 3:20:

29 Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod - grēka atziņu.

Tāpēc arī Gal. 4:5 Pāvils saka, kāpēc Jēzus tika sūtīts tieši zem bauslības: „lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, lai mēs iegūtu bērnu tiesības.”

Divi nolūki: “lai izpirktu tos, kas zem bauslības, lai mēs atgūtu bērnu tiesības” (ἵνα τοὺς ὑπὸ νόμον ἐξαγοράσῃ, ἵνα τὴν υἱοθεσίαν ἀπολάβωμεν). Ja mēs netiktu izpirkti, mēs nespētu iegūt Dieva bērnu tiesības. (5.p. “ka” vietā ir vajadzīgs “lai”, jo grieķu val. tur lietots tāds pats vārds ἵνα, kā 5.p. sākumā.)

No kā bija jāizpērk? - No atrašanās zem bauslības jeb no tā stāvokļa, kur bauslība nosaka, kādi mēs esam Dieva priekšā. Un pēc bauslības mēs visi esam grēcinieki (sk. Rom. 3:20).

Ps. 49:8: "Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves ...”

Ps. 90:7.8:

7 Jo mēs iznīkstam Tavu dusmu priekšā, tiekam iznīcināti Tavas bardzības dēļ. 

8 Tu liec mūsu noziegumus Savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus Sava vaiga gaismā.

Ef. 2:3: "… pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.”

1.Kor. 15:56.57:

56 Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība.

57 Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Vārdu “bērnu tiesības” vietā grieķu val. ir saliktenis υἱοθεσία, kas sastāv no: υἱός - dēls un τίθημι - likt, nolikt. Tātad kopā: nolikšana par dēlu vai adopcija. Caur Jēzu Kristu mums ir bērnu tiesības. Tas nozīmē, ka mēs esam mantinieki, kā to Pāvils skaidro tepat tālāk un arī Rom. 8:15-17:

15 Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības (υἱοθεσίας) Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!

16 Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.

17 Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki - Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.

1 Bet es saku: kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder. 

2 Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva nospriestam laikam. 

3 Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku kalpībā.

Šajos pantos ar ilustrāciju no dzīves (1. un 2.p.) Pāvils skaidro, ka mūsu laiks pirms pestīšanas Jēzū Kristū bija kalpības laiks (vārda “kalpība” vietā 3.p. grieķu val. lietots perfekta pasīva divdabis no δουλόω - paverdzināt). Katrs cilvēks, kas nav atpestīts, ir pakļauts kaut kam citam un viņš nebauda iespēju lietot viņam iedalīto mantojumu. Arī Galatijas reģiona kristieši pirms pestīšanas bija pakļauti kādiem citiem un nebaudīja to, ko Dievs viņiem bija devis caur Jēzu Kristu. Ap. Pāvils saka, ka galatieši bija pakļauti pirmspēkiem.

Vārds pirmspēki - τὰ στοιχεῖα - var nozīmēt pamatprincipus, materiālās pasaules pamatsastāvdaļas, garīgas būtnes jeb garus. Kura no nozīmēm ir šeit?

Šajā kontekstā arī 9.p. lietots tas pats vārds. Tātad Pāvils raksta pagānu kristiešiem, kas nozīmē, ka viņi pirms kļūšanas par kristiešiem nebija bauslības pildītāji, bet, kā saka 8.p., elku dievu pielūdzēji. Savukārt aiz elkiem, pēc 1.Kor. 10:19-21, ir dēmoni. (Par elkiem sk. arī 1. Kor. 8:4-6.) Tā kā Gal. 4:8-9 runā par kalpošanu elku dieviem un pirmspēkiem, varam secināt, ka ar vārdu pirmspēki jāsaprot dēmoni.

Kol. 1:13 saka: "Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā…”

Ikviens cilvēks ir zem sātana varas pirms tas tiek izglābts. Ef. 2:1-3:

1 Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, 

2 kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos. 

3 Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.

Neviens cilvēks bez Dieva nav brīvs. Visi, kas nav pestīti Jēzus asinīs, ir garīgi miruši, pakļauti sātanam, dzīvo kārībās un ir zem Dieva dusmām. Pasaule mēģina iestāstīt pretējo, proti, ka, ticot Dievam, cilvēks kļūst nebrīvs, ka viņš sasaista sevi. Bet tie ir meli. Vai arī tāds priekšstats rodas no pārprastas kristietības, proti, cilvēki domā, ka viņi ir kļuvuši par kristiešiem, bet patiesībā viņi ar to ir sapratuši bauslības pildīšanu bez ticības Dieva pestīšanai žēlastībā caur ticību Jēzus nopelnam pie krusta.

30 Viņš palika pilnus divi gadus savā īrētajā mājoklī un pieņēma visus, kas pie viņa nāca,

31 sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu.

Iepriekš 16.p. rakstīts: “Kad mēs nonācām Romā, Pāvilam atļāva dzīvot savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja.” Tātad Pāvils tika gan apsargāts, gan arī neviens viņu nekavēja sludināt par Jēzu citiem.

Līdz šim Pāvils bija gājis pie citiem, tagad citi nāca pie viņa.

31.p. apraksta, kādā veidā izpaudās Pāvila palikšana un turpinošā citu cilvēku pieņemšana Romā 2 gadus. Tas izteikts ar 2 divdabjiem:

1. “sludinādams” - κηρύσσων no κηρύσσω – būt herahldam, pasludināt kā heraldam, pasludināt atklāti; Pāvils kā heralds pasludināja Dieva valstību. Varam domāt, ka viņš runāja par Jēzus atnākšanu (sk. Jēzus vēsti Mt. 4:17).
2. “mācīdams” - διδάσκων no διδάσκω – mācīt. Pāvils mācīja tās lietas, kas ir par Kungu Jēzu Kristu. Un to Pāvils darīja “ar lielu drosmu” jeb burtiski: “ar visu drosmi”.

Un tad seko pēdējais vārds šajā teikumā, kas ir arī Ap.d. gr. pēdējais vārds: ἀκωλύτως – bez šķēršļiem, brīvi, apstākļa vārds, kas mums ir iztulkots ar vārdiem “neviena nekavēts”.

Drusku neveikls, bet burtiskis 31.p. tulkojums uz latviešu valodu:

31 ... sludinādams Dieva valstību un mācīdams lietas par Kungu Jēzu Kristu ar visu drosmi nekavēti.

Tādā veidā pēdējais vārds rāda lielu Dieva žēlastību un apsardzību evaņģēlija sludināšanai par Jēzu Romā. Un šis vārds kalpo arī par iedrošinājumu, ka evaņģēlija vēsts par Jēzu nav apturama.

Kopsummā par Pāvilu Romā:

1. Pāvilam nonākot Romā, evaņģēlijs jau tur bija bijis kādu laiku. Ap.d. 2:10 saka, ka Vasarsvētkos Jeruzālemē bija jūdi arī no Romas. Iespējams, ka viņi vai kādi citi vēlāk aiznesa evaņģēliju par Jēzu uz Romu. Bet tā kā Ap.d. 1:8 ir šīs grāmatas plāns, tad, šķiet, ka šī grāmata par evaņģēlija triumfu tiek saistīta ar Pāvila nonākšanu Romā. Ja akcentu liek uz Pāvilu, tad tas nav patiesi hronoloģiski, jo tur jau ir kristieši. Ja akcentu liek uz Pāvila nesto evaņģēlija vēsti, tad Pāvilam kā apustulim šī vēsts nešana Romā literāri rāda evaņģēlija aiznešanu uz Romu. Līdz ar to Ap.d. gr. noslēdzas ar tā laika pasaules centru - Romu.
2. Apcietinājuma laikā Romā ap. Pāvils sarakstīja vairākas vēstules: Ef., Fil., Kol., Filemonam.

13 Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet.

14 Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.

Ja Kalna svētrunas ievada daļa ir Mt. 5:3-16, galvenā daļa Mt. 5:17-7:12 (sk. sakarību starp 5:17 un 7:12), tad noslēdzošā daļa ir Mt. 7:13-27, kurā parādās ļoti konkrēti aicinājumi un brīdinājumi, kas labi var tikt sasaistīti ar iepriekšējām Kalna svētrunas daļām.

Tā Mt. 7:13.14 vispirms tiešā veidā ir saistīti ar visu, ko Jēzus tikko ir sludinājis Kalna svētrunā, proti:

1. izvēlēties šauros vārtus un šauro ceļu nozīmē izvēlēties Jēzus mācību, šajā kontekstā: to, ko Jēzus tikko mācīja Kalna svētrunā;
2. izvēlēties platos vārtus un plato ceļu nozīmē izvēlēties to, kas nesaskan ar Jēzus mācību. Šajā kontekstā: tas, kas nesaskan ar to, ko Jēzus ir mācījis Kalna svētrunā, un skatoties uz nākošajiem pantiem: tā ir viltus praviešu mācība un viņu dzīve (15.p.), kuras sliktie augļi (16.-20.p.) uzrāda, ka viņi neklausa Jēzus mācībai. Sk. arī 21.-23.p. (21.p. “kas dara Mana Debesu Tēva prātu” iepretī 23.p. “jūs ļauna darītāji” un 24.-27.p. (24.p. “kas šos Manus vārdus dzird un dara” iepretī 26.p. “kas šos Manus vārdus dzird un nedara”).

Šauro vārtu un šaurā ceļa pretnostatīšana platajiem vārtiem un platajam ceļam Kalna svētrunas kontekstā, ieskaitot sekojošos pantus (15.-27.p.), liek domāt, ka tie cilvēki, kas izvēlas vienus vai otrus vārtus ar tiem saistītajiem ceļiem, tos izvēlas nevis ārpus Kristus mācības vai kristietības vispār (kā dažkārt cilvēki skaidro 13.p. platos vārtus un plato ceļu), bet saistībā ar Kristus mācību. Tikai tie, kas ieiet pa platajiem vārtiem un staigā plato ceļu, to dara ar atkāpēm no Jēzus mācības vai to sagrozot, vai arī to padarot vieglāku. Savukārt tie, kas meklē šauros vārtus un ceļu, to dara uzticīgi tikai un vienīgi Jēzum un Viņa mācībai.

13.-19.p.:

13 Un Viņš uzkāpj kalnā un aicina pie Sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa.

14 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt,

15 un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.

16 Tā Viņš iecēla divpadsmit. Un Viņš Sīmanim pielika vārdu Pēteris;

17 un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli;

18 un Andreju, un Filipu, un Bērtuli, un Mateju, un Tomu, un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju, un Sīmani Kānaānieti,

19 un Jūdu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva.

12 mācekļu izraudzīšana seko aprakstam par Jēzus darbiem un popularitāti cilvēku vidū (sk. Mr. 3:7-12). Tāpēc, ņemot vērā arī šiem 12 mācekļiem dotos uzdevumus un varu, viņi tika iecelti, lai pavairotu Jēzus darbību un darbotos Viņa Vārdā un varā.

12 mācekļus jeb apustuļus Jēzus izraudzīja no mācekļu pulka, kas Viņam sekoja, sk. Lk. 6:13.17. Pirms tam, kā raksta Lūkas, Jēzus visu nakti pavadīja Dieva lūgšanā, Lk. 6:12.

14. un 15.p. nosauc 3 nolūkus tam, kāpēc Jēzus šos vīrus iecēla:

1. “lai tie būtu pie Viņa” - ἵνα ὦσιν μετ’ αὐτοῦ. Vārds “būtu” ir prezentā, kas nozīmē, ka tas raksturo turpinošu darbību. Pirms notiek jebkāda kalpošana, Jēzus mācekļus ir jāraksturo tam, ka viņi ir kopā ar Jēzu, ka viņi redz Jēzus dzīvi un darbus, un klausās Viņa mācību.
2. “lai Viņš tos izsūtītu sludināt” - ἵνα ἀποστέλλῃ αὐτοὺς κηρύσσειν. “lai” ir iekrāsots sarkanā krāsā, jo nav 1965.g. revidētajā tekstā, bet tas ir grieķu val. (ἵνα). Gan “izsūtītu” gan “sludinātu” ir prezenta laikā, kas nozīmē, ka tas nenotika vienreiz, bet tās bija darbības, kas notika atkārtoti.
3. “un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt” - ἔχειν ἐξουσίαν ἐκβάλλειν τὰ δαιμόνια. Infinitīvs ἔχειν šeit izsaka nolūku: “lai tiem būtu”, pie tam tas ir prezentā, kas nozīmē, ka Jēzus mācekļiem šī vara nebija vienai misijai, bet ka viņiem turpinoši bija iespēja kalpot ar šo Jēzus doto varu izdzīt ļaunus garus. Arī vārds “izdzīt” ir prezentā, kas arī nozīmē, ka Jēzus mācekļi atkal un atkal kalpoja Jēzus dotajā varā.

16.-19.p. Par mācekļiem sk. “Apustulis” zem sadaļas “Vārdnīca” un komentāru pie Lk. 6:12-16.

Šie 12 apustuļi bija parasti cilvēki, kurus Dievs lietoja neparastā veidā. Kā redzam no dažādiem aprakstiem, kur evaņģēlijos šie vīri pieminēti, viņi bija dažādi pēc savas nodarbošanās (kas ir zināmas tikai par dažiem) un dažādi pēc savas uzvedības (raksturs, strīdi, neuzticība, arī nodevība). Bet viņiem bija īpaša priekštiesība: būt kopā ar Jēzu un kalpot Jēzus dotajā varā, un tā būt lieciniekiem un piedzīvot, kā Jēzus atklāja sevi kā Dievu arī caur viņiem uzticēto kalpošanu.

13 Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.

Vārda "ļauna" vietā ir īpašības vārds πονηρός - slikts, ļauns. Taču šis vārds lietots ar artikulu, proti, τοῦ πονηροῦ, kas varētu nozīmēt, ka runa ir par personu, t.i., velnu, nevis par ļaunumu vispār. Jēzus teica saviem mācekļiem, ka šajā pasaulē viņiem ir bēdas,

Jņ. 16:33: "To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!"

Tas nozīmē, ka mēs piedzīvosim sliktas un ļaunas lietas, bet pavisam droši varam būt par to, ka Dievs grib mūs pasargāt no velna. Tāpēc arī mums ar modrību jādzīvo un jāuzticās Dievam lūgšanās šajā lietā.

Mt. 6:13 τοῦ πονηροῦ angļu val. tulkojumos: NIV tulko “the evil one” (ļaunā), ar ko domāts velns. Piezīmē teiks, ka var tulkot arī “evil” (ļauna). NASB tulko “evil” (ļauna), bet piezīmē saka, ka var tulkot arī “the evil one” (“ļaunā).

JD ir vēl rakstvietas, kas šo pašu vārdu πονηρός lieto ar artikulu, kur ir domāts velns. Sk. piemērus.

Jēzus lūgšanā Dievam Tēvam, Jņ. 17:15: "Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna." (Iespējams, ka šeit vajadzētu tulkot “ļaunā”.)

Mt. 13:19: “Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā …” (Sk. paralēlo rakstvietu Mr. 4:15, kur skaidri pateikts, ka tas, kas no sirdīm paņem sēto vārdu, ir sātans.)

Mt. 13:38.39:

38 Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni.

39 Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir pasaules gals, un pļāvēji ir eņģeļi.

Ef. 6:16: “bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.”

1.Jņ. 3:12: “ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni.”

Vārda “Vārds” vietā ir lietots ὄνομα, kas nozīmē “vārds” kā personas vārds (angl. name, vāciski Name). Tātad runa ir par pašu Dievu nevis par Dieva runāto vai Bībelē uzrakstīto vārdu.

12 Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā …

12 βλέπομεν γὰρ ἄρτι δι’ ἐσόπτρου ἐν αἰνίγματι, τότε δὲ πρόσωπον πρὸς πρόσωπον·

“Mēs tagad visu redzam …” un seko divas prievārdu frāzes: δι’ ἐσόπτρου - “caur spoguli”; ἐν αἰνίγματι - “ar mīklu” jeb “mīklā”.

“kā spogulī”. Kontekstā, proti, 12.-14.nod., runa ir par Svētā Gara dāvanām kalpošanā. Šīs dāvanas ir ar ierobežojumiem. Piem., par kalpošanā iesaistīto atziņu un pravietošanu 9.p. Pāvils saka, ka tās ir tikai daļējas (latv. “nepilnīga”, bet grieķu val. μέρος - daļa). Pāvils pieved ilustrāciju no dzīves sakot, ka tagad mēs redzam lietas kā spogulī skatoties, t.i., redzēdami atspulgus. Fiziskās lietas, protams, ir īstas šajā pasaulē, jo Dievs ir radījis matēriju un Dievs novērtēja visu radīto ļoti labu esam (1. Moz. 1:31). Taču salīdzinājumā ar Dievu redzamās lietas ir laicīgs un nepastāvīgs, 2.Kor. 4:18: “Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.” Arī garīgajās lietās tas, ko pienesam kalpošanā, ir lielākas īstenības atblāzma, atspulgs.

“mīklaini” no αἴνιγμα - mīkla, enigma. Pāvils saka, ka vēl viens veids, kā mēs lietas redzam šajā pasaulē, ir tā, it kā mēs skatītos uz nesaprotamu mīklu. Un mīklas ir tās, aiz kurām ir kāda apslēpta nozīme. Tā kā konteksts runā par kalpšanu, tad ar šo Pāvila doto salīdzinājumu varētu saprast, ka tas, ko darām, mums nav pilnībā aptverams.

“bet tad vaigu vaigā”. Šie vārdi norāda gan uz to, ka pēc šīs dzīves būs noņemti ierobežojumi, kuru dēļ mēs visu vēl nesaprotam, gan arī uz to, ka lielākais ieguvums pārākuma stāvoklī būs sadraudzība ar Dievu.

“bet tad vaigu vaigā”. Šis salīdzinājums ar iepriekšējo panta daļu rāda, ka tas, kas mūs sagaida, būs pārāks par to, kas ir tagad. Un iemesls tam būs sadraudzība ar Dievu. Mt. 5:8: “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”

8 “Es esmu Alfa un Omega!” saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!

Apzīmējums “Alfa un Omega” par Dievu vēl ir arī Atkl. 21:6: “Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals.” Par Jēzu tāds apzīmējums ir Atkl. 22:13: “Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals.”

Alfa (A,α) ir grieķu valodas alfabeta pirmais un omega (Ω,ω) ir pēdējais burts. Kā redzam no citētajos Bībeles pantos dotajiem aprakstiem, sakot, ka Dievs un Jēzus ir “Alfa un Omega”, ar to tiek domāts, ka gan Dievs, gan Jēzus ir mūžīgi. Viņi vienmēr ir bijuši, ir un vienmēr būs.

3 Redzējuši Kipru un to atstājuši pa kreisi, mēs braucām uz Sīriju un izkāpām malā Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava.

4 Uzmeklējuši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.

5 Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzām Dievu.

6 Un, cits no cita atvadījušies, iekāpām kuģī, bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām.

Šī rakstvieta dod nelielu ieskatu Tiras draudzē. Ap. Pāvils un viņa ceļabiedri bija ceļā uz Jeruzālemi. Tā kā tajā laikā ceļošana notika ar tajā pašā virzienā braucošiem kravas kuģiem, tad Pāvils un viņa ceļabiedri uzturējās tur tikpat ilgi, cik kuģis, ar kuru viņi ceļoja (vārds “kuģī” 6.p. ir ar artikulu, kas nozīmē, ka runa ir par to pašu kuģi, ar kuru viņi ceļoja līdz Tirai).

Vārds “mācekļus” 4.p. ir ar artikulu, kas liek domāt, ka Pāvils šos mācekļus, iespējams, pazina (Tira atradās Feniķijā un gan Ap.d. 21:2, gan pirms tam 15:3 min Feniķiju).

Par to, kas notika šajās dienās Tirā, informācijas ir maz, savukārt atvadām ir pievērsta salīdzinoši liela uzmanība. Kas tik nozīmīgs bija noticis Tirā, ka Lūka ir aprakstījis tik sirsnīgas atvadas? Lasām, ka veselas ģimenes jeb saimes pavadīja Pāvilu; viņi lūdza Dievu kopā; viņi cits no cita - tātad personīgi katrs - atvadījās.

Acīmredzot tas bija tik iespaidīgi, ka Lūka to īpaši ir detalizēti uzrakstījis.

Pavisam droši varam sacīt, ka septiņu dienu laikā tur būs bijusi sirsnīga sadraudzība, savstarpēja kalpošana, Pāvils, līdzīgi kā citur, būs mācījis draudzi. Pie tam tajā visā bija iesaistītas veselas saimes, jo arī bērni ir bijuši labu lietu baudītāji, - tāpēc jau viņi pēc tam gāja atvadīties no Pāvila.

Tirieši “Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.” (4.p.) Varam domāt, ka viņi  bija sapratuši, ka Pāvilu Jeruzālemē sagaida bēdas. Pāvils jau iepriekš pats bija apliecinājis, ka katrā pilsētā, viņam esot ceļā uz Jeruzālemi, Svētais Gars viņam to liecina (sk. Ap.d. 20:23). Arī vēlāk Cēzarejā notiek līdzīgi (sk. Ap.d. 21:10-14).

Un tomēr: kāpēc tirieši “Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi”? (4.p.) Samērā izplatīts uzskats ir, ka tirieši caur Svēto Garu saprata, ka Pāvilu sagaida bēdas, bet tad viņi paši lūdza Pāvilu neiet uz Jeruzālemi. Vēlākie notikumi Cēzarejā rāda, ka kristieši, uzzinot Agaba pravietojumu par Pāvila apcietināšanu, tā rīkojās (Ap.d. 21:10-14). Taču par notikumu Tirā tas nav rakstīts.

5 Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru.

6 Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās.

Kad Jēzus saņēma ziņu par Lācaru, tas vēl bija slims (1.-4.p.). Taču pēc divām dienām, par kurām lasām 6.p., Lācars jau bija miris. To atklāj 13. un 14.p..

6.p. burtiski pasaka, ka Jēzus sagaidīja, lai Lācars nomirtu. Iemesls, kāpēc Jēzus gaidīja, ir pateikts 14. un 15.p.:

14 Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris;

15 un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!"

Bet arī 6.p. sākums rāda sakarību ar 5.p., proti, 6.p. grieķu val. sākas ar vārdiem: ὡς οὖν ἤκουσεν - “tāpēc, kad Viņš dzirdēja” (ὡς šeit varētu tikt tulkots kā “kad”; οὖν - “tāpēc”; ἤκουσεν, aor., akt., ind., 3.p. viensk. - “Viņš dzirdēja”). Grieķu val. οὖν teikumos vienmēr liek otrajā vietā, bet tulkojumā tas jātulko kā pirmais vārds tai teikuma daļai, kuru tas iesāk. Tātad 5.p. saka: “Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru.” Un tad 6.p. paskaidro, ko Jēzus darīja šīs mīlestības dēļ uz viņiem: “Tāpēc, kad Viņš dzirdēja …” Tas, kas varēja izlikties kā Jēzus kavēšanās atbildēt palīdzēt, notika tādēļ, ka Viņš mīlēja šos cilvēkus. Un jau pirms tam, 4.p., lasām Jēzus vārdus: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.”

17 Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: “Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt (atgriezties no grēkiem) taisnus, bet grēciniekus.

Jēzus negaidīja, lai mācekļi, kuri tika izjautāti, atbildētu; Viņš pats atbildēja. Tādā veidā Viņš aizstāvēja Savus mācekļus un, varam domāt, parādīja, ka jautātājiem nevajadzēja tikai atbildi, bet ka viņiem bija vajadzīgs rēķināties ar to, kas dod viņiem atbildi.

Jēzus sākumā lieto vienkāršu ilustrāciju, kuru neviens nevar apstrīdēt. Tad Viņš apliecina patiesību, kuru šī ilustrācija skaidro. Tādā veidā no vispār zināmā un visiem saprotamā Jēzus šos reliģiozos cilvēkus aizveda pie tās patiesības apliecinājuma, ko Viņš pats izdzīvoja un pret ko vairs nevarēja iebilst.

Grieķu val. nav frāze “atgriezties no grēkiem”.

Ja arī šo rakstu mācītāju domām kaut nedaudz bija izgājis cauri tas, ko atspoguļo farizeja Nikodēma sacītais, kas bija no jūdu valdības pārstāvjiem, proti: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis” (Jņ. 3:2, Nikodēms runāja daudzskaitlī), tad viņiem Jēzus vārdi, ka Viņš nav nācis “aicināt taisnus, bet grēciniekus” varēja būt neizprotami. Jēzus, kuram nevarēja uzrādīt nevienu grēku (Jes. 53:9: “nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē”), bija kopā ar tiem, kas bija grēcinieki, un aicināja pie Dieva tos, kas kā grēcinieki neatbilda dievbijīgo uzskatiem, standartiem, vērtībām un pārliecībai.

Par taisniem Bībele sauc cilvēkus, kas meklē Dievu no visas sirds un cenšas dzīvot pēc Dieva likumiem (sk. Lk. 1:6 raksturojumu par Cahariju un Elizabeti). Grēcinieki bija tie, kas to nedarīja un, varam domāt, pat netēloja, ka to dara. Varam domāt, ka par tādu cilvēku aicināšanu runāja Jēzus.

16 Un, kad rakstu mācītāji un farizeji Viņu redzēja ēdam ar grēciniekiem un muitniekiem, tad tie sacīja Viņa mācekļiem: “Vai tad Viņš ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?”

Grieķu val. vārds “farizeji” ir ģenitīvā un tas paskaidro vārdu “rakstu mācītāji”, kas grieķu val. ir daudzsk. nominatīvā. Tāpēc burtiski: “farizeju rakstu mācītāji” (οἱ γραμματεῖς τῶν Φαρισαίων). Tie bija tie rakstu mācītāji, kas bija farizeji. Viņu interese bija VD likumi, bet, pēc Jēzus sacītā Mt. 23.nodaļā, viņi bija ieinteresēti to mācīt, bet paši tā nedzīvoja, sk. Mt. 23:2.3:

2 Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji.

3 Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.

Sk. Mt. 23.nod. vairāk par rakstu mācītāju un farizeju liekulību.

Tas, kas Jēzum bija norma, proti, mīlestība uz grēciniekiem, nebija saprotams rakstu mācītājiem un farizejiem.

Pie tam reliģiozie cilvēki savu jautājumu uzstādija Jēzus mācekļiem nevis pašam Jēzum. Tas ir gļēvs veids, kā censties izaicināt tā rīcību, kas mācekļiem bija tik svarīgs. Pie tam tas, iespējams, nebija vienreiz izteikts jautājums, jo “tie sacīja” grieķu val. ir imperfektā (ἔλεγον), kas nozīmē, ka viņi to jautāja vairākkārt. Viņu nepiekrišana Jēzus rīcībai bija kļuvusi par spiedienu uz Viņa mācekļiem.