9 Tad samariete Viņam saka: “Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jo jūdi ar samariešiem nesagājās.
2.Ķēn. 17.nod. stāsta par to, kā israēliešu grēku dēļ Asīrija iekaroja Israēlu un aizveda israēliešus gūstā, sk. 2.Ķēn. 17:6. Savukārt Samarijas pilsētās Asīrijas ķēniņš ieveda ļaudis no citām tautām, sk. 2.Ķēn. 17:24. Tā vēsturiski veidojās jūdu norobežošanās no samariešiem, jo viņi vairs netika uzlūkoti kā tīri israēlieši.
Mārtiņš Balodis
13 Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un, Viņam ticēdami, esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma,
14 kas ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību par slavu Viņa varenībai.
Vārds “Viņā” apzīmē Jēzu Kristu, jo doma sākas jau 3.p. Tāpat ar 3.p. saistīti 4.p. (“Viņā” - ἐν αὐτῷ), 7.p. (grieķu val. ἐν ᾧ - “kurā”) un arī 11.p. (grieķu val. ἐν ᾧ - “kurā”).
Vārdi “dzirdējuši” (ἀκούσαντες) un “ticēdami” (πιστεύσαντες) ir divdabji, abi aorista aktīva divdabji, kas nozīmē, ka to darbība notiek pirms galvenā darbības vārda teikumā, kas ir ἐσφραγίσθητε – “jūs tikāt apzīmogoti” (aorista pasīvs indikatīvs). Tātad pēc tam, kad efezieši dzirdēja evaņģēliju, un pēc tam, kad viņi ticēja Jēzum, viņi tika apzīmogoti ar Svēto Garu.
14.p. pirmajā pusē Pāvils saka, ka Svētais Gars ir mūsu mantojuma ķīla jeb pirmā iemaksa, kas nozīmē, ka mums Dieva nodomātais mantojums ir garantēts. Šī panta otrajā pusē ir divas prievārdu frāzes, kas norāda nolūku tam, kam mums ķīla: uz (εἰς) īpašuma izglābšanu/izpirkšanu (īpašuma izpirkšanai), uz (εἰς) Viņa godības slavu (Viņa godības slavai). Šīs prievārdu frāzes ir secīgas, kas nozīmē, ka pēdējā parāda galveno nolūku: Viņa godības slavai.
Mārtiņš Balodis
12 Kas bez bauslības grēkojuši, bez bauslības ies bojā, bet, kas grēkojuši, pazīdami bauslību, pēc tās tiks tiesāti.
13 Jo nevis bauslības klausītāji ir taisnoti Dieva priekšā, bet bauslības darītāji tiks atzīti par taisnotiem.
14 Jo, ja pagāni, kam bauslības nav, sekodami savai dabai, izpilda bauslību, tad viņi, būdami bez bauslības, paši sev ir bauslība.
15 Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno, -
16 tai dienā, kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts, pēc mana evaņģēlija.
Šajā rakstvietā 14. un 15.p. dažkārt tiek lietoti, lai apgalvotu, ka tie cilvēki, kas par Jēzu neko nebūs dzirdējuši, arī nonāks debesīs pie Dieva.
Taču šāds skaidrojums neņem vērā to, kāds ir šīs rakstvietas tūlītējs un plašāks konteksts; kā arī tas neņem vērā to, kā Pāvils šeit ir attīstījis domu.
Tūlītējs konteksts ir 12.p., kurā skaidri sacīts, ka tie, “bez bauslības grēkojuši, bez bauslības ies bojā”, kur ietilpst visi cilvēki, kas nav zinājuši par Dievu un Jēzu. Savukārt 12.p. otrā puse: “bet, kas grēkojuši, pazīdami bauslību, pēc tās tiks tiesāti”, tiek uzrādīta kā glābšanu nenesoša saskaņā ar 13.p. un plašākā kontekstā, ar Rom. 3:20: “Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod - grēka atziņu.” Šis 20.p. noslēdz Pāvila garo argumentu no 1:18-3:20 par to, ka visi cilvēki ir grēkojuši un paši nespēj neko izdarīt, lai tiktu izglābti. Šī garā argumenta ietvaros cilvēkiem, kas nav zinājuši par Jēzu, netiek parāda cita glābšanas iespēja kā tiem, kas tic Jēzum.
Domas attīstība Rom. 2:12-16 rāda, uz ko Pāvils balsta 12.p. izteikto cilvēku bojāeju un tiesāšanu, proti, 16.p. viņš saka, ka tā balstīta uz to, ka Dievs tiesās saskaņā ar evaņģēliju caur Jēzu Kristu.
Evaņģēlijs par Jēzu sevī iekļauj grēku nožēlu un ticību Jēzum Kristum kā Glābējam un Dieva Dēlam. Tiem, kas tic Jēzum, Dievs dāvina mūžīgo dzīvību. Un evaņģēlijs iekļauj arī vēsti par sodu tiem, kas neticēs Jēzum. Arī Rom. 1:17 Pāvils saka, ka evaņģēlijā “atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību”. Kristus nomira par mūsu grēkiem, tā piepildot Dieva taisnības prasību, ka grēka alga ir nāve; un ticībā uz Kristu Dievs taisno mūs: Viņa mums pielīdzinātā taisnība kļūst mums glābjoša.
Tas, ka “Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu”, norāda, ka Jēzus personai tiesā būs noteicoša loma, proti, dzīvību iegūs tie, ka būs ticējuši Jēzum, bet mūžīgā sodā aizies tie, kas nebūs ticējuši Jēzum.
Ar 14. un 15.p. Pāvils skaidro, ka cilvēkam viņa dabā ir no Dieva ielikti kādi likumi, par ko liecina viņa sirdsapziņa. Cilvēka spriestspēja nevienu nepadara taisnu. Vienkārši šī bauslība jeb likums viņos dažreiz viņu rīcību attaisno, bet dažreiz apsūdz. Tas nav tas pats, kas taisnības saņemšana no Dieva, kad cilvēks tiek pasludināts par taisnotu. Gluži pretēji: šie cilvēki ir vainīgi, jo viņu vidū nav neviens, kuru kaut reizi viņa sirdsapziņa vai domu spriedumi nebūtu apsūdzējuši (sk. Rom. 3:23).
Šīs vēstules konteksts skaidri rāda, ka bez Jēzus cilvēki nevar iegūt mūžīgo dzīvību. Sk. arī Mt. 19:24-26; Jņ. 14:6; Ap.d. 4:11.
Mārtiņš Balodis
5 Ar savu apcietināto un neatgriezīgo sirdi tu sev pašam krāj sodu, kas nāks pār tevi dienā, kad parādīsies Dieva dusmība un Viņa taisnā tiesa.
Grieķu valodā 5.p. burtiski nav pateikts, ka sods “nāks par tevi dienā …”, kaut arī doma tāda ir. Burtiski grieķu valodā ir rakstīts: “tu krāj sev dusmas” (θησαυρίζεις σεαυτῷ ὀργὴν), pēc tam norādot vietu, kur tās tiek krātas, proti, “iekš dienas” (ἐν ἡμέρᾳ) un tad ar ģenitīviem paskaidrojot, iekš kuras dienas: “dusmu un Dieva taisnās tiesas atklāšanās” dienā.
Pāvils par šo dienu runā tā, ka tā jau ir un ka tajā tiek uzkrātas dusmas. Tās cilvēks uzkrāj, burtiski, “saskaņā ar tavu sirdscietību un neatgriezīgo sirdi”. Lietvārds “cietsirdība” - σκληρότης nāk no īpašības vārda σκληρός – ciets, skarbs, stingrs. Un vārds “neagriezīgs” - ἀμετανόητος ir īpašības vārds, kas sastāv no α, kas darbojas kā noliegums, un atvasinājuma no darbības vārda μετανοέω – nožēlot grēkus, mainīt prātu. Tātad šis cilvēks nedzīvo grēku nožēlā.
“tu krāj” ir tagadnes laikā, kas nozīmē, ka tas notiek turpinoši.
Pāvils to nerakstītu Romas draudzei, ja viņš ar to negribētu uzrunāt klausītājus un cerēt panākt atgriešanos no grēkiem. Šai mācībai par dusmu uzkrāšanu tagadnē vajadzētu uzrunāt un mainīt cilvēku skatījumu uz to, ko viņi dara jau esošajā “dusmu un Dieva taisnās tiesas atklāšanās dienā”.
Būs taisnīga tiesa, sk. turpinājumu 6.p. Burtiski no grieķu val.: “kas (proti Dievs) atdos atpakaļ katram saskaņā ar viņa darbiem.”
Grieķu val. 6. p. sākas ar attieksmes vietniekvārdu „kas”, domājot Dievu, jo vārds “Dievs” ir pēdējais, kas rakstīts 5.p. Vārds „jo” nav oriģinālā.
“atdos atpakaļ” no ἀποδίδωμι nozīmē atdot atpakaļ, atgriezt. 5.p. runā par to, kas tiek krāts tagad un 6.p. saka, ka nākotnē Dievs to “atgriezīs katram saskaņā ar viņa darbiem”. Tātad “saskaņā ar” savu grēcīgo sirds stāvokli cilvēks krāj un “saskaņā ar” cilvēka darbiem Dievs viņam atdos atpakaļ.
Mārtiņš Balodis
3 Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas.
4 Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā svētkiem vest ļaužu priekšā.
5 Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu.
Sākotnējā Hēroda rīcība, šķiet, bija personīga nepatika pret kristiešiem. Bet, kad cilvēkiem patika tas, ka Hērods nogalināja Jēkabu, tad viņš to turpināja darīt cilvēkiem par patiku, kā arī, iespējams, lai nopelnītu cilvēku patikšanu (sk. 4.p. beigas: “vest ļaužu priekšā”).
Apsardze Pēterim bija ļoti spēcīga: 16 kareivji, kas uz maiņām viņu sargāja. Pētera rokas bija pieķēdētas (sk. 7.p. beigas) diviem no sargiem (sk. 6.p. beigas).
5.p. grieķu val. rāda pretnostatījumu, lietojot μέν … δέ konstrukciju: “no vienas puses” (μέν) Pēteris tika turēts cietumā, “bet no otras puses” (δέ) draudze par Pēteri lūdza Dievu.
Pāridarījums Pēterim bija tikai viena puse no visa, kas notika. Draudzes lūgšanas bija otrā puse. Lūgšanas ir tik svarīgas!
Mārtiņš Balodis
2 Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli.
Jēkabs bija viens no Jēzus 12 apustuļiem. Tas varēja būt ap 44.gadu. Sk. komentāru pie Ap.d. 12:1.
Tas ir ļoti īss apraksts par notikušo. Taču Ps. 116:15 saka:
15 Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs.
Mārtiņš Balodis
1 Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu.
Atkal vajāšanas. Ap.d. grāmatā gandrīz katrā nodaļā ir vai nu par ārējiem ienaidniekiem draudzei (vajāšanas) vai iekšējiem (maldi, šķelšanās). Līdz ar to jautājums nav par to, kā to uztvert, - jo pēc JD mācības, vajāšanas ir tas, ar ko kristiešiem jārēķinās; jautājums ir: ko Dievs ar to grib panākt attiecībā uz vajāto, vajātāju, kristīgo draudzi un pasauli?
Bībelē ir minēti vairāki Hērodi. Par kuru no viņiem šeit ir runa?
Hērods Lielais (Mt. 2; dzīvoja 73.g.p.m.ē. – 4.g.p.m.ē.; valdīja 37.g.p.m.ē. – 4.g.p.m.ē.)
Hērods Arhelavs (minēts Mt. 2; dzīvoja 23.g.p.m.ē. – 18.g.m.ē.; pēc sava tēva Hēroda lielā nāves pārvaldīja Jūdeju un Samariju; valdīja 4.g.p.m.ē. – 6.g.m.ē.);
Hērods Antipa (dzīvoja 20.g.p.m.ē. – 39.g.m.ē.; pēc tēva Hēroda Lielā nāves pārvaldīja Galileju un Pereju no 4.g.p.m.ē. – 39.g.m.ē.; nogalināja Jāni Kristītāju, Jēzus tika vests viņa priekšā, sk. Mt. 14; Lk. 23);
Hērods Filips Tetrarhs (pēc tēva Hēroda Lielā nāves pārvaldīja teritorijas uz Z un A no Galilejas, pārsvarā sīriešus un grieķus, no 4.g.p.m.ē. – 34.g.m.ē.; minēts Mt. 14:3);
Hērods Agripa I (dzīvoja 12.g.p.m.ē. – 44.g.m.ē.; Hēroda Lielā mazdēls, Arhelava dēls; valdīja no 37.-44.g., Jūdejā valdīja no 41.-44.g.; viņa pārvaldībā bija apmēram tikpat daudz teritorijas, kā viņa vectēvam Hērodam Lielam, par viņu ir runa šajā Ap.d. 12.nodaļā: gan par viņa rīcību pret kristiešiem, gan par viņa nāvi);
Hērods Agripa II (dzīvoja 12.g. – 100.g.; Hēroda Agripas I dēls, pārvaldīja no tēva mantotās teritorijas sākot apm. ar 50-jiem gadiem; Pāvils tika vests viņa priekšā, Ap.d. 26.nod.)
... šis ir Karalis Hērods Agripa I ("Agripa"). Ķēniņu Hērodu, kurš divus gadus vecus un jaunākus nogalināja Jūdejas Bētlemē pēc Jēzus dzimšanas ..., sauca par "Hērodu Lielo" dēļ viņa uzceltajām lielajām ēkām, ieskaitot Jeruzalemes otro templi. Pēc viņa nāves viņa teritorija tika sadalīta trīs daļās, un tās pārvaldīja viņa dēli Arhelavs, Antipas un Filips ... Agripa ir Hēroda Lielā mazdēls un Aristobula IV dēls, kuru nogalināja viņa paša tēvs (Hērods Lielais). Agripa uzauga Romā un ieguva vairāku Romas imperatoru labvēlību. Imperators Kaligula 37. gadā pēc mūsu ēras iecēla Agripu par ķēniņu pār viņa tēvoča Filipa teritoriju, pēc tam 39. gadā iedeva viņam viņa tēvoča Antipa teritoriju. Mūsu ēras 41. gadā imperators Klaudijs viņam atdeva Jūdeju un Samariju, un tad Agripa kļuva par valdnieku, kaut arī vēl zem Romas īkšķa, vairāk vai mazāk pār sava vectēva teritoriju. Agripa nomira 44. gadā ..., un viņa pēctecis bija viņa dēls Agripa II ..., tāpēc šīs nodaļas notikumi notika laikā no 41. līdz 44. gadam.
Mārtiņš Balodis
17 Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.
Šī panta sākums burtiski: “Jo Dieva taisnība tajā tiek atklāta …”
“Jo Dieva taisnība”
Evaņģēlijs atklāj arī Dieva mīlestību un žēlastību, bet šeit Pāvils saka, ka evaņģēlijs atklāj Dieva taisnību.
Dieva taisnība ir perfekta taisnība, un tā perfekti tiek atklāta Viņa pestīšanas darbā. Dievs ir taisns, cilvēks ir grēcinieks. Cilvēka grēks un samaitātība ir tik liela, ka, lai glābtu cilvēkus, Viņa Dēlam Jēzum, svētam un perfektam Dieva Dēlam, vajadzēja atdot savu dzīvību par cilvēkiem. Tiem, kas tic Jēzum un Dieva darbam caur Jēzu, Dievs dāvina savu taisnību (2.Kor. 5:21).
Dieva taisnību nevar nopelnīt vai sasniegt ar saviem darbiem. Tā ir pielīdzināta taisnība. Tās dēļ Dievs netur pret mums mūsu grēkus un vainas. Sk. Rom. 3:21-26; Rom. 5:1.
Sakot, ka evaņģēlijā tiek atklāta Dieva taisnība, Pāvils mums parāda, kā Dieva perfektā taisnība tika izvesta pār pasauli, proti, Dievs pats caur Kristus nāvi to izveda pār pasauli – grēks tika sodīts (Rom. 8:3). Tam, kas tic Jēzum, šī Dieva taisnība kļūst par glābjošu taisnību.
“tajā tiek atklāta”
Evaņģēlijā atklājas jeb burtiski: “tiek atklāta” Dieva taisnība. Cilvēka ticēšana (16.p., prezenta divdabis) un Dieva taisnības atklāšana (17.p., darbības vārds prezentā pasīvā indikatīvā) notiek vienlaicīgi. Vēl vairāk: evaņģēlijs ir Dieva spēks pestīšanai katram, kas tic (16b.p.) tieši tāpēc, ka evaņģēlijā tiek atklāta Dieva taisnība (17.p. sākums). Tā nekas cits cilvēkā pašā vai ārpus viņa neiegūst uzslavu šī cilvēka pestīšanā, kā vien Dievs un Viņa spēcīgais evaņģēlijs.
Atklājot evaņģēlijā Savu taisnību, Dievs atklāj kaut ko īpašu par Sevi, Savu dabu un Savu rīcību.
“no ticības” (ἐκ πίστεως)
Dieva taisnība tiek saņemta tikai caur ticību uz Jēzu Kristu (sk. Rom. 5:1; Ef. 2:8.9; Gal. 2:16).
“uz ticību” (εἰς πίστιν)
Atpestīta cilvēka dzīve ir dzīve ticībā: tā iesākas ticībā un līdz mūža galam tiek dzīvota ticībā (Gal. 3:2.5; Ebr. 12:2; 2.Kor. 5:7).
Mēs tiekam taisnoti caur ticību vienreiz par visām reizēm, sk. Rom. 5:9:
9 Jo vairāk tagad, taisnoti(aor. pas. divd.) ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības.
Bet dzīve notiek turpinošā ticībā uz Jēzu.
“kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.”
Pāvils balsta savu mācību Hab. 2:4:
4 Lūk, uzpūtīgs un pārgalvīgs savā sirdī ir iekarotājs. Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.
Habakuka grāmatā tas rakstīts soda kontekstā. Taisns cilvēks tic Dievam un pateicoties šai ticībai tas dzīvos cauri visām bēdām. Tā arī šodien: no ticības mēs tiekam taisnoti un uz ticību jeb dzīvojot ticībā mēs turpinām dzīvot: “no ticības taisnais dzīvos”.
Ticēšanai ir jāraksturo kristieti visu mūžu.
Mārtiņš Balodis
14 Jo es esmu parādnieks grieķiem un barbariem, gudriem un nezinošiem.
Vārdi “es esmu parādnieks” grieķu val. ir šī panta pašās beigās, tā parādot autora liktos uzsvarus. Tas nozīmē, ka Pāvils, vispirms uzskaitīdams cilvēkus, akcentu liek uz cilvēkiem, kuru priekšā viņš ir parādnieks. Viņa domāšanā vispirms bija citi, tad viņš, pat domājot par parādu, kā redzam no 15.p. – sludināt evaņģēliju.
Mārtiņš Balodis
1 Pāvils, Kristus Jēzus kalps, aicināts apustulis, izredzēts sludināt Dieva evaņģēliju …
Tā kā šī Bībeles grāmata ir sarakstīta vēstules formātā, tad tā, saskaņā ar senatnē lietoto vēstuļu rakstīšanas tradīciju, sākas ar autora vārdu.
Pāvilam bija divi vārdi: Sauls un Pāvils, sk. Ap.d. 13:9. Viņš bija izraēliešu izcelsmes, no Benjamina cilts. Israēla tautas pirmais ķēniņš Sauls arī bija no Benjamīna cilts. Viņa dzimšanas vieta bija Romas impērijas Kilikijas provincē pilsētā Tarsa (šodien Turcijas teritorija). Pilsēta bija helēnisma ietekmēta. Tai pat laikā viņam bija Romas pilsonība. Savukārt izglītību viņš bija ieguvis Jeruzālemē pie bauslības mācītāja, farizeja Gamaliēla.
Pirms Jēzus Saulu izglāba, viņš bija ļoti dedzīgs kristiešu vajātājs. Pēc glābšanas viņš bija dedzīgs kristietis.
No Bībeles zinām, ka Pāvils bija ļoti strādīgs, gādādams gan par savām, gan misijas biedru vajadzībām. Viņam bija stingras prasībās gan pret sevi, gan citiem. Tā kā viņš bija piedzīvojis daudz grūtības un vajāšanas, iespējams, ka viņam bija daudz rētu. Viņš bija cilvēks, kas bija mācījies dzīvot pārticībā un nabadzībā. Viņš atzina savas vājības, un pilnīgi paļāvās uz Jēzu un Viņa spēku savā nespēkā.
Saulu jeb Pāvilu sākumā iepazīstam, kad Stefanu nomētāja ar akmeņiem, sk. Ap.d. 7:58. Sauls tur bija klāt. Viņš kļuva par kristiešu vajātāju. Vairākas rakstvietas Ap.d. grāmatā rāda Saula nežēlību pret kristiešiem, sk. Ap.d. 8:1.3; 22:3-5; 26:4.5.9-11; sk. arī Gal. 1:13.14.
Fil. 3:5-8 viņš uzskaita savu iepriekšējo dzīvi, ko viņš pēc tam, salīdzinājumā ar Kristu, uzskatīja par mesliem.
Rom. 1:1 ir 3 vārdi, kurus Pāvils ar paskaidrojumiem attiecina uz sevi: vergs, aicināts un nodalīts jeb nošķirts: “Kristus Jēzus vergs, aicināts apustulis, nodalīts uz Dieva evaņģēliju”.
Vergs
Verdzība ir bijusi daudzās sabiedrībās dažādos vēstures periodos. Romas impērijā tā varēja būt saistīta gan ar smagu darbu un nežēlību, gan arī, ja vergs bija izglītots, tas varēja būt arī skolotājs sava vergtura bērniem. Tiek lēsts, ka Romā ¼ daļa varēja būt vergi. Būt vergam nozīmēja, ka cilvēks nebija brīvs, ka viņš bija pakļauts savam kungam.
Saucot sevi par vergu, Pāvils uzrādīja, kādās attiecībās viņš redzēja sevi ar Jēzu. Pāvils apzinājās, ka viņš ir Jēzus atpirkts, ka viņš pilnīgi piederēja Jēzum un ka Jēzus, būdams viņa Kungs, noteica viņa dzīvi. Iespējams, ka tieši tā dēļ, kādu Dievu viņš bija iepazinis caur Kristu, proti, žēlastības un mīlestības Dievu, kas caur ticību uz Jēzu Kristu taisno grēciniekus, tieši tādēļ viņš visu sevi nodeva kalpošanai Jēzum kā vergs savam kungam.
Ir zīmīgi, ka gan Fil. 3:8, gan Rom. 1:1 vārdu Kristus Pāvils min pirmo, proti, Kristus Jēzus. Kristus grieķu valodā nozīmē svaidītais (ebreju valodā Mesija). Pēc visa, kāds Pāvils bija bijis, Viņš akcentēti ar to pasaka, ka viņš tic Jēzum kā Mesijam, Kristum, kas bija svaidīts Dieva dotajam uzdevumam būt par pasaules Glābēju.
Aicināts apustulis
Vārds “aicināts” (κλητός) ir nevis ar nozīmi kā “maigi uzaicināts”, bet ar nozīmi “saukts” (tam ir tā pati sakne, kas darbības vārdam καλέω – saukt, aicināt, nosaukt).
Būt par apustuli nebija Pāvila paša izvēle, bet tā bija Jēzus griba priekš Pāvila, sk. Ap.d. 9:15; 22:21. Pāvils bija Dieva izredzēts, Ap.d. 22:14.15.
Par apustuļiem sauca Jēzus izvēlētos 12 mācekļus. Tas ir grieķu val. vārds ἀπόστολος, kas nozīmē sūtītais. Tas apzīmē cilvēku, kas sūtīts konkrēta uzdevuma izpildīšanai. Šāds cilvēks negāja savā vārdā un ar savu plānu, bet pārstāvēja to, kas viņu sūtīja. Sk. Lk. 6:13-16.
Mr. 3:14.15 par apustuļu izraudzīšanas nolūku:
14 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt,
15 un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.
Ap.d. 1:21.22 dod aprakstu tam, kas varēja būt par apustuli:
21 Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums kopā gājuši visu to laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nācis un gājis,
22 sākot ar Jāņa kristību līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, vienam no tiem līdz ar mums jākļūst par Viņa augšāmcelšanās liecinieku.
Jēzus bija atklājis Sevi Pāvilam, tāpēc arī Pāvils bija redzējis Jēzu un kvalificējās par apustuli (1.Kor. 9:1; Ap.d. 26:16).
Par Pāvila aicināšanu apustuļa kalpošanā lasām Ap.d. 9.nod., 13.nod. sākums.
Tā ir brīnišķīga apzināšanās, ja evaņģēlija sludinātājs zina, ka viņš ir nodalīts jeb nozīmēts “uz” (εἰς) jeb priekš Dieva evaņģēlija, lai to sludinātu. Kādreiz ir grūti periodi, kad sludinātājs sāk apšaubīt savu aicinājumu. Tad ir tik svarīgi zināt, ka esi nozīmēts evaņģēlija sludināšanai (sk. par Jeremiju, Jer. 20:7-9).
Ap.d. 13:2: “Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!””
Vārds “nošķiriet” (ἀφορίσατε) ir tieši tas pats darb. vārds, kas Rom. 1:1. Pāvils bija nodalīts no visa cita, lai būtu evaņģēlija sludinātājs (sk. arī Gal. 1:15.16a). Nekas cits un neviens cits mērķis viņa dzīvē vairs nedrīkstēja būt tāds, kas paņemtu viņa uzmanību prom no tā, kam viņš bija nodalīts.
Dieva evaņģēlijs
Vārds “evaņģēlijs” (εὐαγγέλιον – laba vēsts) senajā pasaulē tika lietots, lai apzīmētu kāda nozīmīga notikuma pasludināšanu. Evaņģēlijs par Jēzu ir Dieva evaņģēlijs, Dieva labā vēsts. Dievs ir tā autors.
Sk. 2.p. un tālāk, kur ir vairāk rakstīts par Dieva evaņģēliju.
Mārtiņš Balodis
19 Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti.
Šajā pantā, līdzīgi kā 15.p., vārdu “neskaitāmi” vietā grieķu val. ir vārds πολλός, kas nozīmē “daudzi”. Šo pantu ir jāskata kontekstā ar 18.p., kur lietots vārds πᾶς – “visi”: “Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību.”
19.p. ar vārdiem “neskaitāmi kļuvuši grēcinieki” noteikti ir domāti visi cilvēki (kaut arī grieķu val. ir πολλός), jo Bībele nekur nesaka, ka kāda daļa cilvēku Ādama grēkā krišanas dēļ nebūtu kļuvuši grēcinieki. Vārdi “neskaitāmi kļūs taisnoti”, likti Bībeles kontekstā, nozīmē, ka tas notiek caur ticību Jēzum Kristum, sk. Rom. 3:21-26.
Mārtiņš Balodis
15 Bet žēlastības dāvana neatbilst pārkāpumam: viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka - Jēzus Kristus - nepelnītā žēlastības dāvana daudz vairāk nākusi pār šiem neskaitāmajiem.
Šajā pantā, līdzīgi kā 19.p., vārdu “neskaitāmi” un “neskaitāmajiem” vietā grieķu val. ir vārds πολλός, kas nozīmē “daudzi”. Saprotam, ka runa ir par visu cilvēci. Iespējams vārds “daudzi” lietots apzīmējot visus pārējos cilvēkus klāt pie tā “viena cilvēka”, ar ko ir domāts Ādams. Jebkurā gadījumā, visi cilvēki nonāca zem grēka sekām, kas šajā kontekstā nozīmē nāvi (15.p.) un sodu (18.p., kur skaidri lietots vārds “visi”).
Mārtiņš Balodis
7 Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu.
8 Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja.
9 Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti.
10 Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdzi visu vajadzīgo.
Zemes īpašnieka Publija pieminēšana un viņa laipnība pret 276 svešiniekiem turpina jau tikko doto laipno iezemiešu uzņemšanas aprakstu. 3 dienas visiem cilvēkiem “laipni deva ... mājas vietu”: φιλοφρόνως ἐξένισεν. Burtiski φιλοφρόνως – laipni, draudzīgā veidā. ξενίζω – 1) uzņemt viesi, uzņemt laipni; uzturēties kā viesim; dot pajumti; 2) pārsteigt ar kādas lietas dīvainību un jaunumu. Tātad Publijs parādīja laipnību svešinieku uzņemšanā.
Publija tēvam bija drudzis, grieķu val. πυρετοῖς no πυρετός – ugunīgs karstums, draudzis (πῦρ, πυρός, τό – uguns).
Asinssērga, grieķu val. δυσεντερία, ας, ἡ - dizentērija (akūta zarnu infekcijas slimība) jeb asins plūsma.
Dziedināšanas brīnums atvēra durvis plašākai kalpošanai cilvēku labā. Pāvila rīcība nav samaksa vai pateicība par uzņemšanu, jo tas būtu pretrunā ar Dieva žēlastības piedzīvošanu, ko nevar nopelnīt. Tas, kas notika, drīzāk līdzinās Ap.d. 3.nod. notikumam, kur, uzzinot par situāciju, tika dots labākais, ko varēja iedot. Šeit Pāvils uzticēja slimo Dieva darbam.
Dieva darbs neapstājas tāpēc, ka kristieši šajā situācijā palika bez līdzekļiem. Gluži pretēji: Dievs lietoja nonākšanu vajadzībā, lai caur to nonāktu pie cilvēka, kam bija vajadzība, caur ko tad Dieva darbs varēja iet vēl tālāk pie citiem. Pat tad, ja lielākā daļa no kuģa nebija kristieši, Dievs uzsūtīja vētru viņiem visiem, lai Pāvilu un dažus kristiešus dabūtu uz Maltu kalpošanas darbam! Maltā bija daudzi, kuriem bija jādzird evaņģēlijs. Tādā veidā Dieva darbu piedzīvoja gan visi, kas bija uz kuģa (Pāvils viņiem stāstīja par Dieva darbu, sk. Ap.d. 27:23-25.35.36), gan tālāk cilvēki Maltā.
10.p. akcentēti pateikts, ka maltieši ļoti godināja Pāvilu un citus atbraucējus, - varbūt domāti pamatā kristieši, - tā dēļ, ko Dievs caur Pāvilu bija darījis maltiešu labā.
Mārtiņš Balodis
3 Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku.
4 Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: "Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot."
5 Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma.
6 Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs.
Pāvils piedalījās uguns uzturēšanā. Tur bija daudz cilvēku, - vietējie iedzīvotāji, kas bija sakūruši ugunskuru, un 276 izglābtie (kopā ar Pāvilu, sk. Ap.d. 27:37). Tas parāda Pāvila kalpojošo sirdi. Tas parāda arī to, ka viņam vēl pēc izglābšanās bija spēka kalpot. Viņš runāja par vajadzību ēst, Ap.d. 27:33.34 (34.p.: “Tas jums nāks par labu...”), to arī pats darīja (Ap.d. 27:35), kas, acīmredzot, palīdzēja fiziskajam ķermenim gan izglābjoties, gan arī pēc tam vēl dodot spēku kustēties un kalpot.
Kaut arī Pāvils bija Dieva kalps, tas nenozīmē, ka bīstamas čūskas no viņa turētos pa gabalu. Arī mums dzīvē var būt jāsaskaras ar bīstamām situācijām ļoti tuvu. Tas ir Dieva ziņā, ko Dievs ar to visu dara.
Šajā notikumā nav rakstīts, ka odze Pāvilam būtu iekodusi. 3.p. beigās, kur aprakstīts veids, kā odze sevi piesaistīja Pāvilam, nav teikts, ka tā iekoda, bet piesaistījās, piesējās, satvēra (aorists no καθάπτω). 5.p. sacīts, ka Pāvils necieta “nekāda ļaunuma”. Līdz ar to ir iespējams, ka pats fakts, ka čūska Pāvilam neiekoda, ir brīnums, kas parasti nenotika.
Iezemiešu spriešana 4.p. un 6.p. rāda neticīgu cilvēku atmaksas un atriebības domāšanas veidu: vai nu cilvēks ir ļoti ļauns, vai arī viņš ir kāds dievs. Tas, ka cilvēks vienkārši varētu būt Dieva nepelnītas žēlastības saņēmējs, nav cilvēka prātā iedomājams.
Bez tam: Dievs jau bija izvedis Savu taisnīgo spriedumu par Pāvila grēkiem, proti, pie krusta, Jēzum nomirstot par Pāvila grēkiem. Katram, kas netic Jēzum, ir joprojām jābaidās no Dieva soda personīgi, bet tam, kas tic Jēzum, šis Dieva sods jau ir nācis pār Jēzu pie krusta.
Mārtiņš Balodis
2 Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.
Vārds “iezemieši” oriģinālā ir βάρβαρος (barbaros), kas nozīmē:
kāds, kura valoda ir rupja;
kāds, kurš runā svešā, nesaprotamā valodā;
grieķi tā sauca jebkuru svešzemnieku, kas neprata grieķu val.
Šeit šis vārds noteikti nav lietots nicinoši.
Vārds “laipnība” ir φιλανθρωπία (filantropia), kas nozīmē “cilvēces mīlestība; labvēlība, labsirdība”
Frāzē “neparastu laipnību” ir lietots divdabis ar noliegumu: οὐ τὴν τυχοῦσαν φιλανθρωπίαν; tas ir aor., akt., divd. no τυγχάνω – trāpīt mērķī, sasniegt, notikt. Tas nozīmē, ka iezemieši parādīja, Lūkasa vārdiem, nesasniegta jeb nepārspēta mēroga laipnību. Tā bija tik pārsteidzoša, ka Lūkass to tādiem vārdiem ir uzrakstījis.
Otrais teikums 2.p. (oriģinālā – otrā teikuma daļa) ir pamatojums pirmajam teikumam (jeb pirmajai daļai), jo tas sākas ar γὰρ (gar) – jo: “jotie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis”. Iemesli uzņemšanai pamatoti ar diviem διὰ (dia) – dēļ: dēļ lietus un dēļ aukstuma.
No vienas puses, iezemieši parādīja laipnību dabīgu iemeslu dēļ: lietus un aukstums. Bet varam domāt, ka ugunskurs un uzņemšana tomēr priekš tā laika pieredzes bija neparasta laipnība, vismaz tā Lūkass par to stāsta.
Mārtiņš Balodis
1 Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucas Melite.
Iepriekšējā nodaļa bija apraksts par ceļu uz Romu kuģī, kas vētrā tika dzīts nezināmā virzienā. Cilvēkiem zuda cerība izglābties, bet Dievs Pāvilam caur Savu eņģeli atklāja, ka neviens neies bojā, bet ka visi izglābsies. Pie tam tika atklāts, ka viņi tiks izmesti kādā salā (Ap.d. 27:26). Dievs tikai neatklāja salas nosaukumu. To tagad viņi uzzināja, kā varam domāt, no vietējiem iedzīvotājiem. Melite šodien saucas Malta.
Mārtiņš Balodis
28 Un otrā krastā, gadariešu tiesā pienākot, Viņam nāca pretim no kapiem izgājuši divi ļaunu garu apsēsti; tie bija tik briesmīgi, ka neviens nedrīkstēja pa to ceļu staigāt.
Gadariešu tiesa. Vārdu “tiesa” (χώρα) var tulkot arī reģions, zeme, lauki. Gadara bija pilsēta uz A no Jordānas.
“ļaunu garu apsēsti” ir prezenta medija divdabis no darbības vārda δαιμονίζομαι, kas nozīmē būt dēmona apsēstam. Dēmonu apsēstība šeit raksturota ļoti īsi, bet Mr. 5:1-20, kur aprakstīts šis pats gadījums, pieminot tikai vienu no šiem apsēstajiem, dod lielāku aprakstu tam, cik ļauna, no cilvēkiem atsvešinoša, iznīcinoša, spēcīga, pazemojoša, prātu atņemoša daba bija šiem dēmoniem.
Mārtiņš Balodis
1 Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs.
Grieķu val. šis pants sākas ar “jo”, kas parāda, ka tiek turpināta doma no 4.nod. Un tur Pāvils runāja par to, kāpēc mēs nepiekūstam sludināt evaņģēliju (4:1.16). Īpaši no 7.-18.p. Pāvils rādīja, kā tas iekļauj savas grēcīgās dabas miršanu, lai tās vietā nāktu Jēzus dzīvība. Savukārt grēcīgās dabas miršana notiek fiziskajam cilvēkam ejot cauri ciešanām, sk. 4:8-10, tad 11.p. un 16.p. Tad 17. un 18.p.
Tātad iepriekšējais konteksts runā par grūtībām, ciešanām un vajāšanām, sludinot par Jēzu. Bet Pāvils vienalgi ir pozitīvs (sk. 16.p.). Un 5:1 tiešā veidā turpina 4:17.18:
17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,
18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.
“Jo mēs zinām” (5:1) – Pāvils runā ar lielu pārliecību. Arī 6.p. Pāvils lieto vārdu “zinām”.
Attiecībā uz ticības dzīves jautājumiem: zināšanas var nākt tikai no Dieva vārda, par kuru mūs pārliecina Dieva Svētais Gars.
Un šai ziņā visiem kristiešiem ir vienāda iespēja zināt. Nav runa par galvas zināšanām, kas cilvēkiem var būt atšķirīgas; ir runa par zināšanām, kuras pamatotas Dieva vārdā un kuras mūsu sirdīs apstiprina Svētais Gars.
Tātad, lai mēs zinātu, ir jālasa Bībeli un ticībā jāatsaucas tam, ko Dievs tajā saka.
Četras reizes 1. un 2.p. lietots vārds māja, būve vai mājoklis. 1.p.: mūsu laicīgais (burtiski ἐπίγειος – uz zemes esošais) telts mājoklis. Vēl Pāvils lieto vārdu telts (1. un 4.p.) Ar to Pāvils apzīmē mūsu fizisko miesu (σῶμα 6.,8.,10.p.). Arī 6.,8.,9.p. lietotie vārdi par klāt būšanu (ἐνδημέω) un prom būšanu (ἐκδημέω) dod sapratni par šīs miesas dzīves beigšanos un atrašanos mūžībā pie Jēzus.
“būs nojaukts”, burtiski: “tiktu nojaukts” (καταλυθῇ aor., pasīvs, konj.). Mūsu fiziskā miesa tiks iznīcināta. Tas nenozīmē, ka šī brīža fiziskā miesa būtu ļaunums. Nē! Tā bija Dieva nodomāta, Dieva radīta, tā mums ir dota, un arī Jēzus nāca pasaulē šādā fiziskā miesā. Bet grēka dēļ mūsu fiziskā miesa iet uz iznīcību un mums visiem ir jāmirst. Tā ir Dieva noteikta kārtība mūsu un visas pasaules grēku dēļ.
“Jo mēs zinām, ka ja (ὅτι ἐὰν) ...” Nevis “kad”, bet “ka ja vien” mūsu mājoklis tiktu nojaukts. Tas nozīmē, ka ja vien tas notiktu, nezinot kad, bet ja gadījumā tas notiktu, jebkurā brīdī, kad vien tas notiktu.
Un tad, ja tas notiktu, mēs zinām, ka mums ir (ἔχομεν) mājoklis no Dieva. Tā tiek apliecināta drošība par to, ka mums ir! Pāvils saka, ka mēs zinām, ka mums ir!
Daudzi cilvēki baidās no nāves. Šī un citas rakstvietas Bībelē rāda, ka tam, kas tic Jēzum, nav jābaidās no nāves. Viss, kas sekos pēc šīs dzīves, būs vēl grandiozāks un paliekošāks nekā tas, kas bija šeit, sk. gan šeit 1.p., gan arī 4:17-18.
6. “ēka no Dieva”. Pāvils lieto vārdu, kas grieķu val. apzīmē iz (ἐκ) Dieva. Tas nozīmē, ka šis mājoklis pēc savas būtības un satura būs no Dieva.
7. Māja ne rokām taisīta, mūžīga debesīs (οἰκίαν ἀχειροποίητον αἰώνιον ἐν τοῖς οὐρανοῖς). Divi vārdi ir pilnīgi vienādi apzīmētāji: “ne rokām taisīta” un “mūžīga”. Mūsu pieredzē tas, kas ir rokām taisīts, ir tas, kam var pieskarties. Bet mūsu miesa būs īsta, kaut arī ne rokām taisīta, un tā būs mūžīga. Rokām taisītās lietas nav mūžīgas. Bet tas, ko Dievs taisīs un kur mājosim mēs pēc šīs dzīves, būs mūžīgs. 1.Kor. 15:42-44.50-53:
42 Tāpat būs arī ar mirušo augšāmcelšanos. Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā.
43 Sēts top negodā un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā.
44 Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tā ir arī garīga miesa. ...
50 Bet to es saku, brāļi: miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību.
51 Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti,
52 piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.
53 Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā.
Dievs rūpējas par to, kas mēs būsim pēc šīs dzīves.
8. Debesīs (ἐν τοῖς οὐρανοῖς). Tas nebūs šeit uz zemes un tāpēc šeit mēs šo pieredzi neiegūsim. Šis aspekts ieliek pamatu tam, ko mēs piedzīvojam un pārdzīvojam tagad, par ko Pāvils runā 2.-4.p.
Ņemot vērā iepriekšējo kontekstu par to, ka evaņģēliju nesot jāpiedzīvo grūtības, tai skaitā, iekšēji jāmirst, lai Jēzus dzīvība atklātos mūsos, ņemot vērā šīs dzīves trauslumu, Pāvils nesaka: “Tad, kad mirsim, mums viss būs labi.” Pāvils it kā saka: “Ja tas notiktu, notiktu jebkurā brīdī, tad jau tagad mēs zinām, ka mums ir mūžīgā dzīvība.”
Vai tu dzīvo ar šo pārliecību, ka, ja tava miesas jeb fiziskā dzīve beigtos, tev ir mājoklis no Dieva?
Protams, dzīve ar šīm zināšanām nav bez saviem iekšējiem jautājumiem, ilgām, drošības meklējumiem. Pa to Pāvils raksta nākošajos pantos.
Mārtiņš Balodis
9 Jēzus sacīja viņam: "Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls.
10 Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo."
Šajā notikumā apzīmējot Caķeju par Ābrahāma dēlu, Jēzus norāda uz svētību, kas turpināja pavadīt Ābrahāma pēcnācējus, bet ļoti īpašā veidā: ar Jēzus atnākšanu Ābrahāma svētības saņemšana tiešā veidā ir saistīta ar ticības likšanu uz Jēzu. Iepriekšējās derības laiks bija novecojis un vietā nākusi jauna derība (sk. Ebr. 8:6-13).
Jēzus bija meklējis Caķeju un izglābis viņu, jo Jēzus ir Dievs. Saskaņā ar 10.p., Jēzus nākšanas nolūks bija meklēt un glābt pazudušos.
Caķeja rīcība rādīja liecību pestīšanai: viņš bija mainījies.
Jēzus sevi sauca par Cilvēka Dēlu. Varam domāt, ka to jāsaprot ar Dan. 7:13.14:
13 Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā.
14 Viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt.
Cilvēka paša grēcīgā daba ir tik ļauna, ka tas pats Dievu nemeklē, Rom. 3:11. Bet Dievs meklē pazudušos, sk. Gen. 3:9; Ecēh. 34:15.16.
Mārtiņš Balodis
8 Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.”
Caķeja cietā un grēcīgā sirds bija izmainīta. Viņš vairs nedomāja tikai par sevi. Salīdz. ar ap. Pāvila rakstīto kristiešiem Filipos, sk. Fil. 2:3.4 lasām:
3 ... pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi,
4 neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.
VD māca, ka zagļiem zagtais bija jāatdod divkārtīgi, sk. 2.Moz. 22:3.6. Caķejs savu netaisno rīcību gribēja mainīt ar četrkārtīgu atdošanu.
Šī rakstvieta labi parāda to, kā rīkojas cilvēks, kura dzīvē ienāk Jēzus:
Caķejs paklausīja Jēzum: “steigšus” (tas ir tas, kā Jēzus lika viņam rīkoties un viņš burtiski paklausīja);
Caķejs bija priecīgs;
Caķejs kļuva žēlsirdīgs un devīgs;
Caķejs kļuva godīgs, - viņš gribēja atdod to, ko viņš citiem bija izspiedis.
Mārtiņš Balodis
6 Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku.
7 To redzot, visi kurnēja un sacīja: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!"
Kā viens grēcīgs cilvēks spēj parādīt šādu reakciju uz Jēzus uzrunu? Varam domāt, ka tas bija saistīts ar to, ka Caķejs piedzīvoja to, ko viņš no citiem nebija piedzīvojis, proti, Jēzus, kas bija taisns, gribēja būt pie viņa, kas bija grēcinieks. Arī tālākā Caķeja rīcība rāda, ka Jēzus ienākšana Caķeja dzīvē bija pārveidojoša.
Atkal un atkal varam lasīt, ka Jēzus mīlestību uz grēciniekiem cilvēki nesaprata.
Mārtiņš Balodis
4 Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām.
5 Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: "Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā."
Lai ko darīja Caķejs (4.p.), Jēzus persona un rīcība bija izšķiroša sekojošai izmaiņai Caķeja dzīvē. Tas, ka Jēzus nonāca tieši pie šī koka, ka Jēzus paskatījās uz augšu, ka Jēzus zināja Caķeja vārdu, tas viss parāda, ka Jēzus zināja Caķeja dzīvi, kā arī vietu un laiku, kur tas atradās.
Vārds “jāiegriežas” grieķu val. ir divi vārdi, ko labāk tulkot kā “jāpaliek”. Jēzus gribēja būt šī grēku sagrauztā cilvēka namā, kas nozīmē arī dzīvē (sk. 7.p.).
Mārtiņš Balodis
3 Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma.
Jēzus bija ceļā uz Jeruzālemi. Viņš nebija kāds nenozīmīgs un nespēcīgs cilvēks starp daudziem citiem cilvēkiem; Viņš bija un ir Dievs, kas pārveido cilvēku dzīves. Varam domāt, ka Caķejam un daudziem citiem Jērikā jau bija kaut kas zināms par Jēzu, varbūt pat diezgan daudz. Tas izskaidro to, kāpēc Jēzus tuvumā bija daudz cilvēku. Tā nu Caķejam, kas augumā bija mazs, bija grūtības Jēzu redzēt.
Caķeja pirmā interese par Jēzu bija tikai ziņkāre. Taču Jēzus zināja Caķeju un viņa dzīvi, arī viņa ziņkāri un sliktos darbus.
Mārtiņš Balodis
2 Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs.
Vārds Caķejs ir ebreju valodas izcelsmes, kas nozīmē šķīsts, nevainīgs. Pēc tikšanās ar Jēzu viņa vārds apzīmēja jaunas kvalitātes cilvēku.
Nodokļu ievācējiem Jērika bija viena no 3 lielākajiem reģionālajiem centriem. Vēl bija Kapernauma Ziemeļos un piekrastē - Cēzareja. Iespējams, ka Jērikā bija daudzi nodokļu ievācēji jeb muitnieki. Ceķejs bija virsmuitnieks.
Šī jau ir 6.reize Lk. ev., kad pieminēts muitnieks saistībā vai kopā ar Jēzu, sk:
5:27 (Levija aicināšana);
5:29 (Levija namā liels mielasts, kurā ir arī “liels pulks” citu muitnieku);
7:29 (par muitniekiem, kas likās kristīties ar Jāņa kristību);
7:34 (Jēzus tiek saukts par muitnieku un grēcinieku draugu);
15:1 (muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Jēzu, lai Viņu klausītos);
18:9-14 (līdzība par farizeju un muitnieku templī, kur viņi lūdza Dievu).
Muitnieki no Romas varas nopirka franšīzes jeb licences nodokļu iekasēšanai. Roma noteica konkrētu summu, kuru muitniekam vajadzēja samaksāt Romas varai. Viss pārējais palika pašam muitniekam. Bija konkrētas lietas, kas bija pakļautas nodoklim: “galvas” nauda jeb to, ko maksāja katrs cilvēks vecumā 14-65 (vīriešiem) vai 12-65 (sievietēm) gadus veci; zemes nodoklis, ko maksāja ar graudiem (1/10 no visiem graudiem), vīnu vai eļļu (1/5); ienākuma nodoklis apm. 1% no ienākumiem. Bet bija daudzas citas lietas, kuras muitnieki paši aplika ar nodokli pēc pašu ieskatiem, piem., cilvēka biznesu; dzīvnieku, kas vilka ratus; produktus, kas tika pirkti un pārdoti u.c. Tā muitnieki kļuva bagāti. Viņus ienīda. Viņi sinagogās arī nedrīkstēja iet. Cilvēki ar viņiem nesagājās. Tāpēc vienīgie, kas ar viņiem bija kopā, bija tie, kurus uzlūkoja par grēciniekiem.
Mārtiņš Balodis
1 Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri.
Jērika bija sena pilsēta. Tā atradās uz Austrumiem no Jeruzālemes. Tā vairākkārt pieminēta arī VD (sk. Joz. 6.nod. u.c.). Tā bija arī lielceļu krustojuma vieta: uz Ziemeļiem aizgāja ceļš uz Damasku, Tiru un Sidonu. Uz Rietumiem – uz Jeruzālemi, no tās tālāk uz ostas pilsētām Cēzareju un Jopu. Uz Dienvidiem – uz Ēģipti. Uz Austrumiem – uz Moābu un vēl tālāk uz Austrumiem.
Komentāri
2.Ķēn. 17.nod. stāsta par to, kā israēliešu grēku dēļ Asīrija iekaroja Israēlu un aizveda israēliešus gūstā, sk. 2.Ķēn. 17:6. Savukārt Samarijas pilsētās Asīrijas ķēniņš ieveda ļaudis no citām tautām, sk. 2.Ķēn. 17:24. Tā vēsturiski veidojās jūdu norobežošanās no samariešiem, jo viņi vairs netika uzlūkoti kā tīri israēlieši.
Vārds “Viņā” apzīmē Jēzu Kristu, jo doma sākas jau 3.p. Tāpat ar 3.p. saistīti 4.p. (“Viņā” -
ἐν αὐτῷ), 7.p. (grieķu val.ἐν ᾧ- “kurā”) un arī 11.p. (grieķu val.ἐν ᾧ- “kurā”).Vārdi “dzirdējuši” (
ἀκούσαντες) un “ticēdami” (πιστεύσαντες) ir divdabji, abi aorista aktīva divdabji, kas nozīmē, ka to darbība notiek pirms galvenā darbības vārda teikumā, kas irἐσφραγίσθητε– “jūs tikāt apzīmogoti” (aorista pasīvs indikatīvs). Tātad pēc tam, kad efezieši dzirdēja evaņģēliju, un pēc tam, kad viņi ticēja Jēzum, viņi tika apzīmogoti ar Svēto Garu.14.p. pirmajā pusē Pāvils saka, ka Svētais Gars ir mūsu mantojuma ķīla jeb pirmā iemaksa, kas nozīmē, ka mums Dieva nodomātais mantojums ir garantēts. Šī panta otrajā pusē ir divas prievārdu frāzes, kas norāda nolūku tam, kam mums ķīla: uz (
εἰς) īpašuma izglābšanu/izpirkšanu (īpašuma izpirkšanai), uz (εἰς) Viņa godības slavu (Viņa godības slavai). Šīs prievārdu frāzes ir secīgas, kas nozīmē, ka pēdējā parāda galveno nolūku: Viņa godības slavai.Šajā rakstvietā 14. un 15.p. dažkārt tiek lietoti, lai apgalvotu, ka tie cilvēki, kas par Jēzu neko nebūs dzirdējuši, arī nonāks debesīs pie Dieva.
Taču šāds skaidrojums neņem vērā to, kāds ir šīs rakstvietas tūlītējs un plašāks konteksts; kā arī tas neņem vērā to, kā Pāvils šeit ir attīstījis domu.
Evaņģēlijs par Jēzu sevī iekļauj grēku nožēlu un ticību Jēzum Kristum kā Glābējam un Dieva Dēlam. Tiem, kas tic Jēzum, Dievs dāvina mūžīgo dzīvību. Un evaņģēlijs iekļauj arī vēsti par sodu tiem, kas neticēs Jēzum. Arī Rom. 1:17 Pāvils saka, ka evaņģēlijā “atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību”. Kristus nomira par mūsu grēkiem, tā piepildot Dieva taisnības prasību, ka grēka alga ir nāve; un ticībā uz Kristu Dievs taisno mūs: Viņa mums pielīdzinātā taisnība kļūst mums glābjoša.
Tas, ka “Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu”, norāda, ka Jēzus personai tiesā būs noteicoša loma, proti, dzīvību iegūs tie, ka būs ticējuši Jēzum, bet mūžīgā sodā aizies tie, kas nebūs ticējuši Jēzum.
Ar 14. un 15.p. Pāvils skaidro, ka cilvēkam viņa dabā ir no Dieva ielikti kādi likumi, par ko liecina viņa sirdsapziņa. Cilvēka spriestspēja nevienu nepadara taisnu. Vienkārši šī bauslība jeb likums viņos dažreiz viņu rīcību attaisno, bet dažreiz apsūdz. Tas nav tas pats, kas taisnības saņemšana no Dieva, kad cilvēks tiek pasludināts par taisnotu. Gluži pretēji: šie cilvēki ir vainīgi, jo viņu vidū nav neviens, kuru kaut reizi viņa sirdsapziņa vai domu spriedumi nebūtu apsūdzējuši (sk. Rom. 3:23).
Šīs vēstules konteksts skaidri rāda, ka bez Jēzus cilvēki nevar iegūt mūžīgo dzīvību. Sk. arī Mt. 19:24-26; Jņ. 14:6; Ap.d. 4:11.
Grieķu valodā 5.p. burtiski nav pateikts, ka sods “nāks par tevi dienā …”, kaut arī doma tāda ir. Burtiski grieķu valodā ir rakstīts: “tu krāj sev dusmas” (
θησαυρίζεις σεαυτῷ ὀργὴν), pēc tam norādot vietu, kur tās tiek krātas, proti, “iekš dienas” (ἐν ἡμέρᾳ) un tad ar ģenitīviem paskaidrojot, iekš kuras dienas: “dusmu un Dieva taisnās tiesas atklāšanās” dienā.Pāvils par šo dienu runā tā, ka tā jau ir un ka tajā tiek uzkrātas dusmas. Tās cilvēks uzkrāj, burtiski, “saskaņā ar tavu sirdscietību un neatgriezīgo sirdi”. Lietvārds “cietsirdība” -
σκληρότηςnāk no īpašības vārdaσκληρός– ciets, skarbs, stingrs. Un vārds “neagriezīgs” -ἀμετανόητοςir īpašības vārds, kas sastāv noα, kas darbojas kā noliegums, un atvasinājuma no darbības vārdaμετανοέω– nožēlot grēkus, mainīt prātu. Tātad šis cilvēks nedzīvo grēku nožēlā.“tu krāj” ir tagadnes laikā, kas nozīmē, ka tas notiek turpinoši.
Pāvils to nerakstītu Romas draudzei, ja viņš ar to negribētu uzrunāt klausītājus un cerēt panākt atgriešanos no grēkiem. Šai mācībai par dusmu uzkrāšanu tagadnē vajadzētu uzrunāt un mainīt cilvēku skatījumu uz to, ko viņi dara jau esošajā “dusmu un Dieva taisnās tiesas atklāšanās dienā”.
Būs taisnīga tiesa, sk. turpinājumu 6.p. Burtiski no grieķu val.: “kas (proti Dievs) atdos atpakaļ katram saskaņā ar viņa darbiem.”
Grieķu val. 6. p. sākas ar attieksmes vietniekvārdu „kas”, domājot Dievu, jo vārds “Dievs” ir pēdējais, kas rakstīts 5.p. Vārds „jo” nav oriģinālā.
“atdos atpakaļ” no
ἀποδίδωμιnozīmē atdot atpakaļ, atgriezt. 5.p. runā par to, kas tiek krāts tagad un 6.p. saka, ka nākotnē Dievs to “atgriezīs katram saskaņā ar viņa darbiem”. Tātad “saskaņā ar” savu grēcīgo sirds stāvokli cilvēks krāj un “saskaņā ar” cilvēka darbiem Dievs viņam atdos atpakaļ.Sākotnējā Hēroda rīcība, šķiet, bija personīga nepatika pret kristiešiem. Bet, kad cilvēkiem patika tas, ka Hērods nogalināja Jēkabu, tad viņš to turpināja darīt cilvēkiem par patiku, kā arī, iespējams, lai nopelnītu cilvēku patikšanu (sk. 4.p. beigas: “vest ļaužu priekšā”).
Apsardze Pēterim bija ļoti spēcīga: 16 kareivji, kas uz maiņām viņu sargāja. Pētera rokas bija pieķēdētas (sk. 7.p. beigas) diviem no sargiem (sk. 6.p. beigas).
5.p. grieķu val. rāda pretnostatījumu, lietojot
μέν…δέkonstrukciju: “no vienas puses” (μέν) Pēteris tika turēts cietumā, “bet no otras puses” (δέ) draudze par Pēteri lūdza Dievu.Pāridarījums Pēterim bija tikai viena puse no visa, kas notika. Draudzes lūgšanas bija otrā puse. Lūgšanas ir tik svarīgas!
Jēkabs bija viens no Jēzus 12 apustuļiem. Tas varēja būt ap 44.gadu. Sk. komentāru pie Ap.d. 12:1.
Tas ir ļoti īss apraksts par notikušo. Taču Ps. 116:15 saka:
Atkal vajāšanas. Ap.d. grāmatā gandrīz katrā nodaļā ir vai nu par ārējiem ienaidniekiem draudzei (vajāšanas) vai iekšējiem (maldi, šķelšanās). Līdz ar to jautājums nav par to, kā to uztvert, - jo pēc JD mācības, vajāšanas ir tas, ar ko kristiešiem jārēķinās; jautājums ir: ko Dievs ar to grib panākt attiecībā uz vajāto, vajātāju, kristīgo draudzi un pasauli?
Bībelē ir minēti vairāki Hērodi. Par kuru no viņiem šeit ir runa?
(no: https://reasonabletheology.org/many-herods-new-testament/
https://www.biola.edu/blogs/good-book-blog/2014/how-many-herods-are-there-in-the-bible)
Par Ap.d. 12.nod. interneta vietnē https://www.bibleversestudy.com/acts/acts12-herod-edomite.htm rakstīts:
Šī panta sākums burtiski: “Jo Dieva taisnība tajā tiek atklāta …”
“Jo Dieva taisnība”
Evaņģēlijs atklāj arī Dieva mīlestību un žēlastību, bet šeit Pāvils saka, ka evaņģēlijs atklāj Dieva taisnību.
Dieva taisnība ir perfekta taisnība, un tā perfekti tiek atklāta Viņa pestīšanas darbā. Dievs ir taisns, cilvēks ir grēcinieks. Cilvēka grēks un samaitātība ir tik liela, ka, lai glābtu cilvēkus, Viņa Dēlam Jēzum, svētam un perfektam Dieva Dēlam, vajadzēja atdot savu dzīvību par cilvēkiem. Tiem, kas tic Jēzum un Dieva darbam caur Jēzu, Dievs dāvina savu taisnību (2.Kor. 5:21).
Dieva taisnību nevar nopelnīt vai sasniegt ar saviem darbiem. Tā ir pielīdzināta taisnība. Tās dēļ Dievs netur pret mums mūsu grēkus un vainas. Sk. Rom. 3:21-26; Rom. 5:1.
Sakot, ka evaņģēlijā tiek atklāta Dieva taisnība, Pāvils mums parāda, kā Dieva perfektā taisnība tika izvesta pār pasauli, proti, Dievs pats caur Kristus nāvi to izveda pār pasauli – grēks tika sodīts (Rom. 8:3). Tam, kas tic Jēzum, šī Dieva taisnība kļūst par glābjošu taisnību.
“tajā tiek atklāta”
Evaņģēlijā atklājas jeb burtiski: “tiek atklāta” Dieva taisnība. Cilvēka ticēšana (16.p., prezenta divdabis) un Dieva taisnības atklāšana (17.p., darbības vārds prezentā pasīvā indikatīvā) notiek vienlaicīgi. Vēl vairāk: evaņģēlijs ir Dieva spēks pestīšanai katram, kas tic (16b.p.) tieši tāpēc, ka evaņģēlijā tiek atklāta Dieva taisnība (17.p. sākums). Tā nekas cits cilvēkā pašā vai ārpus viņa neiegūst uzslavu šī cilvēka pestīšanā, kā vien Dievs un Viņa spēcīgais evaņģēlijs.
Atklājot evaņģēlijā Savu taisnību, Dievs atklāj kaut ko īpašu par Sevi, Savu dabu un Savu rīcību.
“no ticības” (
ἐκ πίστεως)Dieva taisnība tiek saņemta tikai caur ticību uz Jēzu Kristu (sk. Rom. 5:1; Ef. 2:8.9; Gal. 2:16).
“uz ticību” (
εἰς πίστιν)Atpestīta cilvēka dzīve ir dzīve ticībā: tā iesākas ticībā un līdz mūža galam tiek dzīvota ticībā (Gal. 3:2.5; Ebr. 12:2; 2.Kor. 5:7).
Mēs tiekam taisnoti caur ticību vienreiz par visām reizēm, sk. Rom. 5:9:
Bet dzīve notiek turpinošā ticībā uz Jēzu.
“kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.”
Pāvils balsta savu mācību Hab. 2:4:
Habakuka grāmatā tas rakstīts soda kontekstā. Taisns cilvēks tic Dievam un pateicoties šai ticībai tas dzīvos cauri visām bēdām. Tā arī šodien: no ticības mēs tiekam taisnoti un uz ticību jeb dzīvojot ticībā mēs turpinām dzīvot: “no ticības taisnais dzīvos”.
Ticēšanai ir jāraksturo kristieti visu mūžu.
Vārdi “es esmu parādnieks” grieķu val. ir šī panta pašās beigās, tā parādot autora liktos uzsvarus. Tas nozīmē, ka Pāvils, vispirms uzskaitīdams cilvēkus, akcentu liek uz cilvēkiem, kuru priekšā viņš ir parādnieks. Viņa domāšanā vispirms bija citi, tad viņš, pat domājot par parādu, kā redzam no 15.p. – sludināt evaņģēliju.
Tā kā šī Bībeles grāmata ir sarakstīta vēstules formātā, tad tā, saskaņā ar senatnē lietoto vēstuļu rakstīšanas tradīciju, sākas ar autora vārdu.
Pāvilam bija divi vārdi: Sauls un Pāvils, sk. Ap.d. 13:9. Viņš bija izraēliešu izcelsmes, no Benjamina cilts. Israēla tautas pirmais ķēniņš Sauls arī bija no Benjamīna cilts. Viņa dzimšanas vieta bija Romas impērijas Kilikijas provincē pilsētā Tarsa (šodien Turcijas teritorija). Pilsēta bija helēnisma ietekmēta. Tai pat laikā viņam bija Romas pilsonība. Savukārt izglītību viņš bija ieguvis Jeruzālemē pie bauslības mācītāja, farizeja Gamaliēla.
Pirms Jēzus Saulu izglāba, viņš bija ļoti dedzīgs kristiešu vajātājs. Pēc glābšanas viņš bija dedzīgs kristietis.
No Bībeles zinām, ka Pāvils bija ļoti strādīgs, gādādams gan par savām, gan misijas biedru vajadzībām. Viņam bija stingras prasībās gan pret sevi, gan citiem. Tā kā viņš bija piedzīvojis daudz grūtības un vajāšanas, iespējams, ka viņam bija daudz rētu. Viņš bija cilvēks, kas bija mācījies dzīvot pārticībā un nabadzībā. Viņš atzina savas vājības, un pilnīgi paļāvās uz Jēzu un Viņa spēku savā nespēkā.
Saulu jeb Pāvilu sākumā iepazīstam, kad Stefanu nomētāja ar akmeņiem, sk. Ap.d. 7:58. Sauls tur bija klāt. Viņš kļuva par kristiešu vajātāju. Vairākas rakstvietas Ap.d. grāmatā rāda Saula nežēlību pret kristiešiem, sk. Ap.d. 8:1.3; 22:3-5; 26:4.5.9-11; sk. arī Gal. 1:13.14.
Fil. 3:5-8 viņš uzskaita savu iepriekšējo dzīvi, ko viņš pēc tam, salīdzinājumā ar Kristu, uzskatīja par mesliem.
Rom. 1:1 ir 3 vārdi, kurus Pāvils ar paskaidrojumiem attiecina uz sevi: vergs, aicināts un nodalīts jeb nošķirts: “Kristus Jēzus vergs, aicināts apustulis, nodalīts uz Dieva evaņģēliju”.
Vergs
Verdzība ir bijusi daudzās sabiedrībās dažādos vēstures periodos. Romas impērijā tā varēja būt saistīta gan ar smagu darbu un nežēlību, gan arī, ja vergs bija izglītots, tas varēja būt arī skolotājs sava vergtura bērniem. Tiek lēsts, ka Romā ¼ daļa varēja būt vergi. Būt vergam nozīmēja, ka cilvēks nebija brīvs, ka viņš bija pakļauts savam kungam.
Saucot sevi par vergu, Pāvils uzrādīja, kādās attiecībās viņš redzēja sevi ar Jēzu. Pāvils apzinājās, ka viņš ir Jēzus atpirkts, ka viņš pilnīgi piederēja Jēzum un ka Jēzus, būdams viņa Kungs, noteica viņa dzīvi. Iespējams, ka tieši tā dēļ, kādu Dievu viņš bija iepazinis caur Kristu, proti, žēlastības un mīlestības Dievu, kas caur ticību uz Jēzu Kristu taisno grēciniekus, tieši tādēļ viņš visu sevi nodeva kalpošanai Jēzum kā vergs savam kungam.
Ir zīmīgi, ka gan Fil. 3:8, gan Rom. 1:1 vārdu Kristus Pāvils min pirmo, proti, Kristus Jēzus. Kristus grieķu valodā nozīmē svaidītais (ebreju valodā Mesija). Pēc visa, kāds Pāvils bija bijis, Viņš akcentēti ar to pasaka, ka viņš tic Jēzum kā Mesijam, Kristum, kas bija svaidīts Dieva dotajam uzdevumam būt par pasaules Glābēju.
Aicināts apustulis
Vārds “aicināts” (
κλητός) ir nevis ar nozīmi kā “maigi uzaicināts”, bet ar nozīmi “saukts” (tam ir tā pati sakne, kas darbības vārdamκαλέω– saukt, aicināt, nosaukt).Būt par apustuli nebija Pāvila paša izvēle, bet tā bija Jēzus griba priekš Pāvila, sk. Ap.d. 9:15; 22:21. Pāvils bija Dieva izredzēts, Ap.d. 22:14.15.
Par apustuļiem sauca Jēzus izvēlētos 12 mācekļus. Tas ir grieķu val. vārds
ἀπόστολος, kas nozīmē sūtītais. Tas apzīmē cilvēku, kas sūtīts konkrēta uzdevuma izpildīšanai. Šāds cilvēks negāja savā vārdā un ar savu plānu, bet pārstāvēja to, kas viņu sūtīja. Sk. Lk. 6:13-16.Mr. 3:14.15 par apustuļu izraudzīšanas nolūku:
Ap.d. 1:21.22 dod aprakstu tam, kas varēja būt par apustuli:
Jēzus bija atklājis Sevi Pāvilam, tāpēc arī Pāvils bija redzējis Jēzu un kvalificējās par apustuli (1.Kor. 9:1; Ap.d. 26:16).
Par Pāvila aicināšanu apustuļa kalpošanā lasām Ap.d. 9.nod., 13.nod. sākums.
Nodalīts uz Dieva evaņģēliju
ἀφωρισμένος εἰς εὐαγγέλιον θεοῦNodalīts -
ἀφωρισμένος, perf. pas. divd. noἀφορίζω- norobežot, ierobežot, nodalīt, nozīmēt.Tā ir brīnišķīga apzināšanās, ja evaņģēlija sludinātājs zina, ka viņš ir nodalīts jeb nozīmēts “uz” (
εἰς) jeb priekš Dieva evaņģēlija, lai to sludinātu. Kādreiz ir grūti periodi, kad sludinātājs sāk apšaubīt savu aicinājumu. Tad ir tik svarīgi zināt, ka esi nozīmēts evaņģēlija sludināšanai (sk. par Jeremiju, Jer. 20:7-9).Vārds “nošķiriet” (
ἀφορίσατε) ir tieši tas pats darb. vārds, kas Rom. 1:1. Pāvils bija nodalīts no visa cita, lai būtu evaņģēlija sludinātājs (sk. arī Gal. 1:15.16a). Nekas cits un neviens cits mērķis viņa dzīvē vairs nedrīkstēja būt tāds, kas paņemtu viņa uzmanību prom no tā, kam viņš bija nodalīts.Dieva evaņģēlijs
Vārds “evaņģēlijs” (
εὐαγγέλιον– laba vēsts) senajā pasaulē tika lietots, lai apzīmētu kāda nozīmīga notikuma pasludināšanu. Evaņģēlijs par Jēzu ir Dieva evaņģēlijs, Dieva labā vēsts. Dievs ir tā autors.Sk. 2.p. un tālāk, kur ir vairāk rakstīts par Dieva evaņģēliju.
Šajā pantā, līdzīgi kā 15.p., vārdu “neskaitāmi” vietā grieķu val. ir vārds
πολλός, kas nozīmē “daudzi”. Šo pantu ir jāskata kontekstā ar 18.p., kur lietots vārdsπᾶς– “visi”: “Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību.”19.p. ar vārdiem “neskaitāmi kļuvuši grēcinieki” noteikti ir domāti visi cilvēki (kaut arī grieķu val. ir
πολλός), jo Bībele nekur nesaka, ka kāda daļa cilvēku Ādama grēkā krišanas dēļ nebūtu kļuvuši grēcinieki. Vārdi “neskaitāmi kļūs taisnoti”, likti Bībeles kontekstā, nozīmē, ka tas notiek caur ticību Jēzum Kristum, sk. Rom. 3:21-26.Šajā pantā, līdzīgi kā 19.p., vārdu “neskaitāmi” un “neskaitāmajiem” vietā grieķu val. ir vārds
πολλός, kas nozīmē “daudzi”. Saprotam, ka runa ir par visu cilvēci. Iespējams vārds “daudzi” lietots apzīmējot visus pārējos cilvēkus klāt pie tā “viena cilvēka”, ar ko ir domāts Ādams. Jebkurā gadījumā, visi cilvēki nonāca zem grēka sekām, kas šajā kontekstā nozīmē nāvi (15.p.) un sodu (18.p., kur skaidri lietots vārds “visi”).Zemes īpašnieka Publija pieminēšana un viņa laipnība pret 276 svešiniekiem turpina jau tikko doto laipno iezemiešu uzņemšanas aprakstu. 3 dienas visiem cilvēkiem “laipni deva ... mājas vietu”:
φιλοφρόνως ἐξένισεν. Burtiskiφιλοφρόνως– laipni, draudzīgā veidā.ξενίζω– 1) uzņemt viesi, uzņemt laipni; uzturēties kā viesim; dot pajumti; 2) pārsteigt ar kādas lietas dīvainību un jaunumu. Tātad Publijs parādīja laipnību svešinieku uzņemšanā.Publija tēvam bija drudzis, grieķu val.
πυρετοῖςnoπυρετός– ugunīgs karstums, draudzis (πῦρ, πυρός, τό– uguns).Asinssērga, grieķu val.
δυσεντερία, ας, ἡ- dizentērija (akūta zarnu infekcijas slimība) jeb asins plūsma.Dziedināšanas brīnums atvēra durvis plašākai kalpošanai cilvēku labā. Pāvila rīcība nav samaksa vai pateicība par uzņemšanu, jo tas būtu pretrunā ar Dieva žēlastības piedzīvošanu, ko nevar nopelnīt. Tas, kas notika, drīzāk līdzinās Ap.d. 3.nod. notikumam, kur, uzzinot par situāciju, tika dots labākais, ko varēja iedot. Šeit Pāvils uzticēja slimo Dieva darbam.
Dieva darbs neapstājas tāpēc, ka kristieši šajā situācijā palika bez līdzekļiem. Gluži pretēji: Dievs lietoja nonākšanu vajadzībā, lai caur to nonāktu pie cilvēka, kam bija vajadzība, caur ko tad Dieva darbs varēja iet vēl tālāk pie citiem. Pat tad, ja lielākā daļa no kuģa nebija kristieši, Dievs uzsūtīja vētru viņiem visiem, lai Pāvilu un dažus kristiešus dabūtu uz Maltu kalpošanas darbam! Maltā bija daudzi, kuriem bija jādzird evaņģēlijs. Tādā veidā Dieva darbu piedzīvoja gan visi, kas bija uz kuģa (Pāvils viņiem stāstīja par Dieva darbu, sk. Ap.d. 27:23-25.35.36), gan tālāk cilvēki Maltā.
10.p. akcentēti pateikts, ka maltieši ļoti godināja Pāvilu un citus atbraucējus, - varbūt domāti pamatā kristieši, - tā dēļ, ko Dievs caur Pāvilu bija darījis maltiešu labā.
Pāvils piedalījās uguns uzturēšanā. Tur bija daudz cilvēku, - vietējie iedzīvotāji, kas bija sakūruši ugunskuru, un 276 izglābtie (kopā ar Pāvilu, sk. Ap.d. 27:37). Tas parāda Pāvila kalpojošo sirdi. Tas parāda arī to, ka viņam vēl pēc izglābšanās bija spēka kalpot. Viņš runāja par vajadzību ēst, Ap.d. 27:33.34 (34.p.: “Tas jums nāks par labu...”), to arī pats darīja (Ap.d. 27:35), kas, acīmredzot, palīdzēja fiziskajam ķermenim gan izglābjoties, gan arī pēc tam vēl dodot spēku kustēties un kalpot.
Kaut arī Pāvils bija Dieva kalps, tas nenozīmē, ka bīstamas čūskas no viņa turētos pa gabalu. Arī mums dzīvē var būt jāsaskaras ar bīstamām situācijām ļoti tuvu. Tas ir Dieva ziņā, ko Dievs ar to visu dara.
Šajā notikumā nav rakstīts, ka odze Pāvilam būtu iekodusi. 3.p. beigās, kur aprakstīts veids, kā odze sevi piesaistīja Pāvilam, nav teikts, ka tā iekoda, bet piesaistījās, piesējās, satvēra (aorists no
καθάπτω). 5.p. sacīts, ka Pāvils necieta “nekāda ļaunuma”. Līdz ar to ir iespējams, ka pats fakts, ka čūska Pāvilam neiekoda, ir brīnums, kas parasti nenotika.Iezemiešu spriešana 4.p. un 6.p. rāda neticīgu cilvēku atmaksas un atriebības domāšanas veidu: vai nu cilvēks ir ļoti ļauns, vai arī viņš ir kāds dievs. Tas, ka cilvēks vienkārši varētu būt Dieva nepelnītas žēlastības saņēmējs, nav cilvēka prātā iedomājams.
Bez tam: Dievs jau bija izvedis Savu taisnīgo spriedumu par Pāvila grēkiem, proti, pie krusta, Jēzum nomirstot par Pāvila grēkiem. Katram, kas netic Jēzum, ir joprojām jābaidās no Dieva soda personīgi, bet tam, kas tic Jēzum, šis Dieva sods jau ir nācis pār Jēzu pie krusta.
Vārds “iezemieši” oriģinālā ir
βάρβαρος(barbaros), kas nozīmē:Šeit šis vārds noteikti nav lietots nicinoši.
Vārds “laipnība” ir
φιλανθρωπία(filantropia), kas nozīmē “cilvēces mīlestība; labvēlība, labsirdība”Frāzē “neparastu laipnību” ir lietots divdabis ar noliegumu:
οὐ τὴν τυχοῦσαν φιλανθρωπίαν; tas ir aor., akt., divd. noτυγχάνω– trāpīt mērķī, sasniegt, notikt. Tas nozīmē, ka iezemieši parādīja, Lūkasa vārdiem, nesasniegta jeb nepārspēta mēroga laipnību. Tā bija tik pārsteidzoša, ka Lūkass to tādiem vārdiem ir uzrakstījis.Otrais teikums 2.p. (oriģinālā – otrā teikuma daļa) ir pamatojums pirmajam teikumam (jeb pirmajai daļai), jo tas sākas ar
γὰρ(gar) – jo: “jo tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis”. Iemesli uzņemšanai pamatoti ar diviemδιὰ(dia) – dēļ: dēļ lietus un dēļ aukstuma.No vienas puses, iezemieši parādīja laipnību dabīgu iemeslu dēļ: lietus un aukstums. Bet varam domāt, ka ugunskurs un uzņemšana tomēr priekš tā laika pieredzes bija neparasta laipnība, vismaz tā Lūkass par to stāsta.
Iepriekšējā nodaļa bija apraksts par ceļu uz Romu kuģī, kas vētrā tika dzīts nezināmā virzienā. Cilvēkiem zuda cerība izglābties, bet Dievs Pāvilam caur Savu eņģeli atklāja, ka neviens neies bojā, bet ka visi izglābsies. Pie tam tika atklāts, ka viņi tiks izmesti kādā salā (Ap.d. 27:26). Dievs tikai neatklāja salas nosaukumu. To tagad viņi uzzināja, kā varam domāt, no vietējiem iedzīvotājiem. Melite šodien saucas Malta.
Gadariešu tiesa. Vārdu “tiesa” (
χώρα) var tulkot arī reģions, zeme, lauki. Gadara bija pilsēta uz A no Jordānas.“ļaunu garu apsēsti” ir prezenta medija divdabis no darbības vārda
δαιμονίζομαι, kas nozīmē būt dēmona apsēstam. Dēmonu apsēstība šeit raksturota ļoti īsi, bet Mr. 5:1-20, kur aprakstīts šis pats gadījums, pieminot tikai vienu no šiem apsēstajiem, dod lielāku aprakstu tam, cik ļauna, no cilvēkiem atsvešinoša, iznīcinoša, spēcīga, pazemojoša, prātu atņemoša daba bija šiem dēmoniem.Grieķu val. šis pants sākas ar “jo”, kas parāda, ka tiek turpināta doma no 4.nod. Un tur Pāvils runāja par to, kāpēc mēs nepiekūstam sludināt evaņģēliju (4:1.16). Īpaši no 7.-18.p. Pāvils rādīja, kā tas iekļauj savas grēcīgās dabas miršanu, lai tās vietā nāktu Jēzus dzīvība. Savukārt grēcīgās dabas miršana notiek fiziskajam cilvēkam ejot cauri ciešanām, sk. 4:8-10, tad 11.p. un 16.p. Tad 17. un 18.p.
Tātad iepriekšējais konteksts runā par grūtībām, ciešanām un vajāšanām, sludinot par Jēzu. Bet Pāvils vienalgi ir pozitīvs (sk. 16.p.). Un 5:1 tiešā veidā turpina 4:17.18:
ἐπίγειος– uz zemes esošais) telts mājoklis. Vēl Pāvils lieto vārdu telts (1. un 4.p.) Ar to Pāvils apzīmē mūsu fizisko miesu (σῶμα 6.,8.,10.p.). Arī 6.,8.,9.p. lietotie vārdi par klāt būšanu (ἐνδημέω) un prom būšanu (ἐκδημέω) dod sapratni par šīs miesas dzīves beigšanos un atrašanos mūžībā pie Jēzus.καταλυθῇaor., pasīvs, konj.). Mūsu fiziskā miesa tiks iznīcināta. Tas nenozīmē, ka šī brīža fiziskā miesa būtu ļaunums. Nē! Tā bija Dieva nodomāta, Dieva radīta, tā mums ir dota, un arī Jēzus nāca pasaulē šādā fiziskā miesā. Bet grēka dēļ mūsu fiziskā miesa iet uz iznīcību un mums visiem ir jāmirst. Tā ir Dieva noteikta kārtība mūsu un visas pasaules grēku dēļ.ὅτι ἐὰν) ...” Nevis “kad”, bet “ka ja vien” mūsu mājoklis tiktu nojaukts. Tas nozīmē, ka ja vien tas notiktu, nezinot kad, bet ja gadījumā tas notiktu, jebkurā brīdī, kad vien tas notiktu.ἔχομεν) mājoklis no Dieva. Tā tiek apliecināta drošība par to, ka mums ir! Pāvils saka, ka mēs zinām, ka mums ir!Daudzi cilvēki baidās no nāves. Šī un citas rakstvietas Bībelē rāda, ka tam, kas tic Jēzum, nav jābaidās no nāves. Viss, kas sekos pēc šīs dzīves, būs vēl grandiozāks un paliekošāks nekā tas, kas bija šeit, sk. gan šeit 1.p., gan arī 4:17-18.
6. “ēka no Dieva”. Pāvils lieto vārdu, kas grieķu val. apzīmē iz (
ἐκ) Dieva. Tas nozīmē, ka šis mājoklis pēc savas būtības un satura būs no Dieva.7. Māja ne rokām taisīta, mūžīga debesīs (
οἰκίαν ἀχειροποίητον αἰώνιον ἐν τοῖς οὐρανοῖς). Divi vārdi ir pilnīgi vienādi apzīmētāji: “ne rokām taisīta” un “mūžīga”. Mūsu pieredzē tas, kas ir rokām taisīts, ir tas, kam var pieskarties. Bet mūsu miesa būs īsta, kaut arī ne rokām taisīta, un tā būs mūžīga. Rokām taisītās lietas nav mūžīgas. Bet tas, ko Dievs taisīs un kur mājosim mēs pēc šīs dzīves, būs mūžīgs. 1.Kor. 15:42-44.50-53:Dievs rūpējas par to, kas mēs būsim pēc šīs dzīves.
8. Debesīs (
ἐν τοῖς οὐρανοῖς). Tas nebūs šeit uz zemes un tāpēc šeit mēs šo pieredzi neiegūsim. Šis aspekts ieliek pamatu tam, ko mēs piedzīvojam un pārdzīvojam tagad, par ko Pāvils runā 2.-4.p.Ņemot vērā iepriekšējo kontekstu par to, ka evaņģēliju nesot jāpiedzīvo grūtības, tai skaitā, iekšēji jāmirst, lai Jēzus dzīvība atklātos mūsos, ņemot vērā šīs dzīves trauslumu, Pāvils nesaka: “Tad, kad mirsim, mums viss būs labi.” Pāvils it kā saka: “Ja tas notiktu, notiktu jebkurā brīdī, tad jau tagad mēs zinām, ka mums ir mūžīgā dzīvība.”
Vai tu dzīvo ar šo pārliecību, ka, ja tava miesas jeb fiziskā dzīve beigtos, tev ir mājoklis no Dieva?
Protams, dzīve ar šīm zināšanām nav bez saviem iekšējiem jautājumiem, ilgām, drošības meklējumiem. Pa to Pāvils raksta nākošajos pantos.
Šajā notikumā apzīmējot Caķeju par Ābrahāma dēlu, Jēzus norāda uz svētību, kas turpināja pavadīt Ābrahāma pēcnācējus, bet ļoti īpašā veidā: ar Jēzus atnākšanu Ābrahāma svētības saņemšana tiešā veidā ir saistīta ar ticības likšanu uz Jēzu. Iepriekšējās derības laiks bija novecojis un vietā nākusi jauna derība (sk. Ebr. 8:6-13).
Jēzus bija meklējis Caķeju un izglābis viņu, jo Jēzus ir Dievs. Saskaņā ar 10.p., Jēzus nākšanas nolūks bija meklēt un glābt pazudušos.
Caķeja rīcība rādīja liecību pestīšanai: viņš bija mainījies.
Jēzus sevi sauca par Cilvēka Dēlu. Varam domāt, ka to jāsaprot ar Dan. 7:13.14:
Cilvēka paša grēcīgā daba ir tik ļauna, ka tas pats Dievu nemeklē, Rom. 3:11. Bet Dievs meklē pazudušos, sk. Gen. 3:9; Ecēh. 34:15.16.
Caķeja cietā un grēcīgā sirds bija izmainīta. Viņš vairs nedomāja tikai par sevi. Salīdz. ar ap. Pāvila rakstīto kristiešiem Filipos, sk. Fil. 2:3.4 lasām:
VD māca, ka zagļiem zagtais bija jāatdod divkārtīgi, sk. 2.Moz. 22:3.6. Caķejs savu netaisno rīcību gribēja mainīt ar četrkārtīgu atdošanu.
Šī rakstvieta labi parāda to, kā rīkojas cilvēks, kura dzīvē ienāk Jēzus:
Kā viens grēcīgs cilvēks spēj parādīt šādu reakciju uz Jēzus uzrunu? Varam domāt, ka tas bija saistīts ar to, ka Caķejs piedzīvoja to, ko viņš no citiem nebija piedzīvojis, proti, Jēzus, kas bija taisns, gribēja būt pie viņa, kas bija grēcinieks. Arī tālākā Caķeja rīcība rāda, ka Jēzus ienākšana Caķeja dzīvē bija pārveidojoša.
Atkal un atkal varam lasīt, ka Jēzus mīlestību uz grēciniekiem cilvēki nesaprata.
Lai ko darīja Caķejs (4.p.), Jēzus persona un rīcība bija izšķiroša sekojošai izmaiņai Caķeja dzīvē. Tas, ka Jēzus nonāca tieši pie šī koka, ka Jēzus paskatījās uz augšu, ka Jēzus zināja Caķeja vārdu, tas viss parāda, ka Jēzus zināja Caķeja dzīvi, kā arī vietu un laiku, kur tas atradās.
Vārds “jāiegriežas” grieķu val. ir divi vārdi, ko labāk tulkot kā “jāpaliek”. Jēzus gribēja būt šī grēku sagrauztā cilvēka namā, kas nozīmē arī dzīvē (sk. 7.p.).
Jēzus bija ceļā uz Jeruzālemi. Viņš nebija kāds nenozīmīgs un nespēcīgs cilvēks starp daudziem citiem cilvēkiem; Viņš bija un ir Dievs, kas pārveido cilvēku dzīves. Varam domāt, ka Caķejam un daudziem citiem Jērikā jau bija kaut kas zināms par Jēzu, varbūt pat diezgan daudz. Tas izskaidro to, kāpēc Jēzus tuvumā bija daudz cilvēku. Tā nu Caķejam, kas augumā bija mazs, bija grūtības Jēzu redzēt.
Caķeja pirmā interese par Jēzu bija tikai ziņkāre. Taču Jēzus zināja Caķeju un viņa dzīvi, arī viņa ziņkāri un sliktos darbus.
Vārds Caķejs ir ebreju valodas izcelsmes, kas nozīmē šķīsts, nevainīgs. Pēc tikšanās ar Jēzu viņa vārds apzīmēja jaunas kvalitātes cilvēku.
Nodokļu ievācējiem Jērika bija viena no 3 lielākajiem reģionālajiem centriem. Vēl bija Kapernauma Ziemeļos un piekrastē - Cēzareja. Iespējams, ka Jērikā bija daudzi nodokļu ievācēji jeb muitnieki. Ceķejs bija virsmuitnieks.
Šī jau ir 6.reize Lk. ev., kad pieminēts muitnieks saistībā vai kopā ar Jēzu, sk:
Muitnieki no Romas varas nopirka franšīzes jeb licences nodokļu iekasēšanai. Roma noteica konkrētu summu, kuru muitniekam vajadzēja samaksāt Romas varai. Viss pārējais palika pašam muitniekam. Bija konkrētas lietas, kas bija pakļautas nodoklim: “galvas” nauda jeb to, ko maksāja katrs cilvēks vecumā 14-65 (vīriešiem) vai 12-65 (sievietēm) gadus veci; zemes nodoklis, ko maksāja ar graudiem (1/10 no visiem graudiem), vīnu vai eļļu (1/5); ienākuma nodoklis apm. 1% no ienākumiem. Bet bija daudzas citas lietas, kuras muitnieki paši aplika ar nodokli pēc pašu ieskatiem, piem., cilvēka biznesu; dzīvnieku, kas vilka ratus; produktus, kas tika pirkti un pārdoti u.c. Tā muitnieki kļuva bagāti. Viņus ienīda. Viņi sinagogās arī nedrīkstēja iet. Cilvēki ar viņiem nesagājās. Tāpēc vienīgie, kas ar viņiem bija kopā, bija tie, kurus uzlūkoja par grēciniekiem.
Jērika bija sena pilsēta. Tā atradās uz Austrumiem no Jeruzālemes. Tā vairākkārt pieminēta arī VD (sk. Joz. 6.nod. u.c.). Tā bija arī lielceļu krustojuma vieta: uz Ziemeļiem aizgāja ceļš uz Damasku, Tiru un Sidonu. Uz Rietumiem – uz Jeruzālemi, no tās tālāk uz ostas pilsētām Cēzareju un Jopu. Uz Dienvidiem – uz Ēģipti. Uz Austrumiem – uz Moābu un vēl tālāk uz Austrumiem.