1
Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.
2
Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut.
3
Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt.
4
Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet.
5
Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties.
6
Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest.
7
Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.
8
Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram.
9
Bet kāds labums tad darītājam no visām savām pūlēm?
Dieva dotais uzdevums un dāvana
10
Es esmu dziļāk ieskatījies ciešanu pilnā uzdevumā, ko Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar to mocītos.
11
Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī Mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs; žēl tikai, ka cilvēks nevar izprast Dieva darbu - ne tā iesākumu, ne galu.
12
Tā es atzinu, ka cilvēkiem nav nekā labāka kā priecāties un labi justies savas dzīves laikā, pievienodams tam tomēr atzinumu,
13
ka tā tomēr ir Dieva dāvana, ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli, tomēr ēd, dzer un nereti pat dzīvi arī bauda.
14
Es atzinu, ka viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi: tam nevar neko nedz pielikt, nedz atņemt, un Dievs to visu tā ir iekārtojis, lai Viņu bīstas.
15
Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un, kas vēl būs, tas arī jau sen ir bijis, jo Dievs nereti atjauno arī jau sen pagājušo.
Tiesas spriedums un nākotne pieder Dievam
16
Vēl es esmu novērojis zem saules tiesas vietu - tur valdīja netaisnība, un taisnības vietu - tur valdīja bezlikumība.
17
Tad es savā sirdī nodomāju: Dievs tiesās tiklab taisno, kā bezdievīgo, jo katram nolūkam un katrai rīcībai Viņam ir savs nolikts laiks.
18
Tad es savā sirdī nodomāju: tas ir cilvēku bērnu dēļ, ka Dievs grib viņus pārbaudīt, lai viņi redzētu, ka būtībā viņi ir līdzīgi dzīvniekiem.
19
Tiešām, kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis: kā viens, tā otrs mirst, visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks par dzīvniekiem.
20
Visi noiet vienā vietā; visi viņi ir cēlušies no pīšļiem, un visi atgriežas atpakaļ pīšļos.
21
Kas zina ko no cilvēka dzīvības dvašas - vai tā ceļas augšup gaisā, un vai dzīvnieka dzīvības dvaša nolaižas lejup zemē?
22
Tā es redzēju, ka nekas cilvēkam nav labāks, kā kad viņš priecājas, būdams iesaistīts savas darbības rosmē; tā jau arī ir viņa daļa, un kas gan viņam piešķirs iespēju iegūt ieskatu par to, kas būs pēc viņa?