1
Tad Naomija, viņas vīramāte, viņai sacīja: "Mana meita, vai lai es nemeklēju tev vietu, kur tev labi klāsies?
2
Un vai Boāss, pie kura kalpiem tu esi bijusi, nav mūsu radinieks? Lūk, šonakt viņš vētīs miežus piedarbā.
3
Tādēļ mazgājies un svaidies, uzvelc savas jaunās drēbes un noej uz piedarbu, bet nerādies tam vīram, pirms viņš nav pabeidzis ēst un dzert.
4
Bet, kad viņš apgulsies, ievēro to vietu, kur viņš guļ, tad ej, pacel segu no viņa kāju galiem, noklāj to tiem līdzās un apgulsties uz tās; tad viņš tev teiks, kas tev jādara."
5
Un viņa tai atbildēja: "Visu, ko tu saki, es darīšu."
6
Tā viņa nogāja uz piedarbu un darīja visu taisni tā, kā viņas vīramāte bija likusi.
7
Un, kad Boāss bija paēdis un padzēris un viņa sirds bija jautra, viņš gāja gulēt labības kaudzes galā. Tad viņa klusi nāca un atsedza viņa kājas, un apgūlās.
8
Ap pusnakti tas vīrs uztrūkās un palocījies ieraudzīja, ka kāda sieva gulēja pie viņa kājām.
9
Viņš jautāja: "Kas tu esi?" Un viņa atbildēja: "Esmu Rute, tava kalpone; izplet savus spārnus pāri savai kalponei, jo tu esi mans tuvākais radinieks."
10
Un viņš sacīja: "Esi Tā Kunga svētīta, mana meita; tu esi izdarījusi šo pēdējo mīlestības darbu labāk kā pirmo, neskriedama pakaļ jauniem puišiem, vai tie būtu nabagi vai bagāti.
11
Un tagad, mana meita, nebīsties: es darīšu tavā labā visu, ko vien tu prasīsi, jo visos vārtos mani ļaudis zina, ka tu esi godīga sieva.
12
Ir taisnība, ka es esmu tavs radinieks, tomēr vēl ir kāds tuvāks radinieks par mani.
13
Paliec šonakt še, un, ja rīt viņš gribēs tevi ņemt, labi, lai viņš tevi ņem, bet, ja viņš negribēs tevi ņemt, tad es tevi ņemšu; tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs! Guli līdz rītam."
14
Tā viņa gulēja pie viņa kājām līdz rītam. Bet viņa piecēlās, pirms viens otru varēja pazīt, jo viņa sprieda: "Lai tas nekļūst zināms, ka sieva ir nākusi uz piedarbu."
15
Un viņš sacīja: "Dod šurp lakatu, kas tev ir, un paturi to." Tā viņa turēja to, un viņš iemērīja sešus mērus miežu un uzlika viņai tos mugurā, un viņa gāja uz pilsētu.
16
Un, kad viņa atnāca pie savas vīramātes, tā jautāja: "Kā tev ir klājies, mana meita?" Tad viņa stāstīja tai visu, ko tas vīrs bija darījis viņas labā:
17
"Šos sešus mērus miežu viņš man deva, jo viņš sacīja: tev nebūs tukšā iet pie savas vīramātes."
18
Viņa sacīja: "Pagaidi, mana meita, līdz kamēr tu dabūsi zināt, kāds būs iznākums, jo tas vīrs nepaliks mierā, bet nokārtos šo lietu drīz."