1
Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā:
2
man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī.
3
Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi,
4
israēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi,
5
no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen.
6
Tomēr nav sacīts, ka Dieva vārds ar to būtu zaudējis spēku. Jo ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši.
7
Ne arī tāpēc, ka tie cēlušies no Ābrahāma, visi ir viņa bērni. Nē! "Pēc Īzāka tavs dzimums tiks noteikts."
8
Tas jāsaprot tā: nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par Viņa dzimumu.
9
Jo tie ir apsolījuma vārdi: ap šo pašu laiku Es nākšu - tad Sārai būs dēls.
10
Bet tas nav vienīgais piemērs; arī Rebeka, kad tā bija grūta no sava vīra Īzāka, mūsu ciltstēva,
11
vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu,
12
tā saņēma šādu apsolījumu: vecākais būs jaunākā kalps, -
13
kā ir rakstīts: Jēkabu Es mīlēju un Ēsavu Es ienīdu.
14
Kas no sacītā izriet? Vai Dieva rīcība ir netaisna? Nepavisam ne!
15
Uz Mozu Viņš saka: Es žēloju, ko Es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu.
16
Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības.
17
Tā raksti saka uz faraonu: uz to Es tevi esmu nolicis, lai pie tevis parādītu Savu spēku un lai Mans Vārds tiktu daudzināts visā pasaulē.
18
Tātad, kuru Viņš grib, to Viņš žēlo un, kuram grib, tam apcietina sirdi.
Dieva dusmas un žēlastība
19
Tu varbūt man iebildīsi: ko tad Viņš vēl pārmet? Kas tad spēj pretoties Viņa lēmumam?
20
Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam: kāpēc tu mani tādu esi radījis?
21
Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam?
22
Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus,
23
lai atklātu Savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai?
24
Par tādiem Viņš mūs ir aicinājis, ne vien no jūdu, bet arī no pagānu vidus,
25
kā jau Hozejas grāmatā teikts: Es saukšu par Savu tautu to, kas nav Mana tauta, un Savu nemīļoto par mīļoto,
26
un tai vietā, kur bija sacīts: jūs neesat Mana tauta! - viņus sauks par dzīvā Dieva dēliem.
27
Bet Jesaja izsaucās pār Israēlu: kaut arī Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis - tikai atlikums tiks izglābts!
28
Viņš pabeidz un ātri pabeidz vārdu; Tas Kungs to darīs uz zemes.
29
Un kā Jesaja to bija paredzējis: ja Kungs Cebaots mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma un līdzinātos Gomorai.
Israēls un evaņģēlijs
30
Kas no tā izriet? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir panākuši taisnību, proti, ticības doto taisnību.
31
Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis.
32
Kāpēc gan ne? Tāpēc ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities pret piedauzības akmeni,
33
kā rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti, pār kuru jāklūp; bet, kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā!