1
Dāvida psalms. Slavēts lai ir Tas Kungs, mana klints, kas māca manām rokām cīņas mākslu un dara manus pirkstus vingrus karam!
2
Mans labdaris un mana stiprā pils, mans patvērums un mans glābējs, mans vairogs, uz ko es paļaujos, Viņš dara manu tautu man paklausīgu, Viņš man pakļāvis arī citas tautas!
3
Ak, Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu ievēro?
4
Cilvēks ir kā dvašas pūsma, viņa dzīves laiks ir kā ēna, kas ātri pārlaižas pāri.
5
Atver, Kungs, Savas debesis un nokāp zemē, aizskar kalnus, lai tie kūp!
6
Met zibeņus un izkliedē manus ienaidniekus, sūti Savas bultas un satriec viņus!
7
Izstiep Savas rokas no augšas, glāb mani, izglāb mani no ūdens plūdiem, no svešinieku rokas.
8
Viņu mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus roka.
9
Ak, Dievs, es Tev dziedāšu jaunu dziesmu, es Tev spēlēšu ar desmitstīgu cītarām,
10
Tev, Tu, kas ķēniņiem dod uzvaru, Tu izglābi Savu kalpu Dāvidu no slepkavu zobena!
11
Glāb mani, izglāb mani no svešinieku dēlu rokas, kas ar savu muti runā melus un kuru labā roka ir viltus pilna.
12
Bet dod savukārt, ka mūsu dēli izaug savā jaunībā kā kupli zaļojoši dēsti, mūsu meitas lai būtu kā izcirsti stūra stabi skaisti veidotajās piļu celtnēs!
13
Ka mūsu klētis būtu pilnas un izsniegtu pēc tam visādu mantu, ka mūsu avju ganāmie pulki vestos pa tūkstošiem un pa simts tūkstošiem mūsu laidaros.
14
Lai mūsu liellopi vaislojas, lai nenotiek zaudējumi un laupīšana, un lai nav dzirdami vaidi mūsu ielās!
15
Svētīga tā tauta, kurai tā klājas! Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu!