1
Un Viņš tiem iesāka runāt līdzībās: "Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja.
2
Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu.
3
Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ.
4
Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja.
5
Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja.
6
Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču no mana dēla tie bīsies.
7
Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu.
8
Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīnadārza ārā.
9
Ko nu vīnadārza kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīnadārzu citiem.
10
Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni:
11
no Tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs."
12
Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis; un, Viņu atstājuši, tie aizgāja.
Par nodevu maksāšanu cēzaram
13
Un tie sūta pie Viņa kādus no farizejiem un Hēroda sulaiņiem, lai Viņu ķertu Viņa runā.
14
Un tie nāca un Viņam saka: "Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un negribi iztapt nevienam; jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci patiesi Dieva ceļu: vai ir atļauts dot ķeizaram nodevas vai ne? Vai lai dodam vai nedodam?"
15
Bet, viņu viltību pazīdams, Viņš tiem sacīja: "Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man denāriju, lai Es to redzu."
16
Un tie atnesa. Tad Viņš tiem saka: "Kā attēls šis ir un uzraksts?" Bet tie Viņam sacīja: "Ķeizara."
17
Un Jēzus tiem sacīja: "Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder." Un tie izbrīnījās par Viņu.
Saduķeji izjautā Jēzu par augšāmcelšanos
18
Un saduķeji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie Viņa un Viņu jautāja, sacīdami:
19
"Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu atstāj bez bērniem, tad viņa brālim tā sieva jāapņem un savam brālim jārada dzimums.
20
Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams neatstāja dzimuma.
21
Un otrs viņu apņēma un nomira, un tas arī neatstāja dzimuma. Un tāpat trešais.
22
Un visi septiņi to apņēma un bērnu neatstāja. Beidzot pēc visiem nomira arī sieva.
23
Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram no viņiem tā sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu."
24
Jēzus tiem sacīja: "Vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs rakstus neprotat, nedz Dieva spēku?
25
Jo, kad tie celsies augšām no miroņiem, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs kā eņģeļi debesīs.
26
Bet par mirušiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, ka Dievs pie ērkšķu krūma uz to runājis, sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs.
27
Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs! Jūs ļoti alojaties."
Augstākais bauslis
28
Un kāds no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies šai viņu sarunā, ka Viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: "Kurš ir augstākais bauslis par visiem?"
29
Jēzus atbildēja: "Augstākais ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.
30
Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka.
31
Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav."
32
Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: "Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav kā Viņš vien,
33
un: To mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu - tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri."
34
Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: "Tu neesi tālu no Dieva valstības." Un neviens vairs neuzdrošinājās Viņam jautāt.
Par Kristu – Dāvida dēlu un Kungu
35
Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Templī: "Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls?
36
Jo tas pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.
37
Dāvids pats Viņu sauc par Kungu; kā tad Tas ir viņa dēls?" Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās.
Jēzus par rakstu mācītājiem
38
Un Viņš Savā mācībā sacīja: "Sargaities no rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un tirgus laukumos tapt sveicinātiem
39
un sinagogās sēdēt pirmajās vietās un goda vietās viesībās,
40
kas aprij atraitņu namus un liekulībā tur garas lūgšanas. Šie dabūs jo grūtu sodu."
Nabadzīgās atraitnes ziedojums
41
Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz.
42
Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants.
43
Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: "Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši.
44
Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu."