Autora vārds šajā grāmatā nav minēts, bet daudzas lietas norāda uz to, ka tas ir Lūkas. Lūkas ev. un Ap.d. gr. ir saistītas grāmatas, abas adresētas vienam cilvēkam - Teofīlam, un otrā grāmata atsaucas uz pirmo grāmatu (Ap.d. 1:1). Tā kā atsevišķas daļas Ap.d. gr. lieto personu vietniekvārdu "mēs" (Ap.d. 16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28,16), tad tas norāda uz to, ka šo grāmatu autors bija kopā ar Pāvilu aprakstīto notikumu laikā. No iespējamajiem kandidātiem, kas varētu būt šīs grāmatas sarakstījis, Lūkas ir visiespējamākais kandidāts (Lūka, 2.Tim. 4:11; "mīļais ārsts Lūka", Kol. 4:14; darba biedrs, Filem. 24).
Iespējams, ka Lūkas bija nejūds (pagāns), labi izglītots grieķu kultūrā, ārsts, ap. Pāvila pavadonis dažādos laika posmos sākot no ap. Pāvila 2.misijas ceļojuma līdz viņa apcietinājumam Romā (Ap.d. 28:16). Viņš bija uzticīgs Pāvila draugs, kas palika kopā ar Pāvilu tad, kad citi bija Pāvilu atstājuši (2.Tim. 4:11)
Lūkas, ārsts. Lai gan no tā vārdu krājuma, kuru lieto Ap.d. gr. autors, nevar pierādīt, ka tas bijis ārsts, tie vārdi, kurus viņš lieto, izglītība, kuru atspoguļo viņa rakstītais, pieļauj to, ka autors ir ārsts (28:6 "uztūks" - lietots parastais medicīniskais termins iekaisuma apzīmēšanai; JD to lieto vienīgi Lūkas). Protams, ka 1.gs. ārstam nebija īpašs medicīnisku vārdu krājums, kā tas ir šodien, bet atsevišķu vārdu lietošana Lk. ev. un Ap.d. gr. liek domāt, ka kāds ārsts varētu būt šo grāmatu autors. Jāatceras, ka Pāvils lieto terminu "ārsts", runājot par Lūku (Kol. 4:14).
Adresāti
Šis evaņģēlijs ir adresēts Teofīlam (Lk. 1:3), kura vārds nozīmē "Dieva mīlētājs". Ir uzskats, ka šis evaņģēlijs nav adresēts vienam cilvēkam, bet visiem, kas mīl Dievu. Tomēr tas, ka Teofīls uzrunāts kā cienījamais (1:3), norāda, ka runa ir par vienu cilvēku, kā arī ka šis cilvēks bijis Romas valsts ierēdnis vai vismaz augsti stāvošs un bagāts cilvēks.
Sarakstīšanas nolūks
Evaņģēlijs bija domāts kā mācība Teofīlam (1:4) un arī tiem, kuru starpā šī grāmata tiktu lietota. Protams, evaņģēlijs bija domāts visiem kristiešiem. Ja ņemam vērā to, ka Lūkas bija ciešs ap. Pāvila līdzgaitnieks (pagānu apustulis), tad tās vietas, kuras šajā evaņģēlijā runā par to, ka Jēzus ir visu cilvēku Pestītājs, ir labs atbalsts ap. Pāvila darbībai pagānu starpā.
Varētu būt vēl viens liels iemesls šī evaņģēlija sarakstīšanai, proti, Pāvila aizstāvībai Romā. Lk. ev. un Ap.d. gr. ir viena autora darbs, kas šo darbu ir sarakstījis 2 rakstu rituļos (šo raksturu rituļu materiāls parasti bija tik liels, ka uz tā derētu viena no šīm grāmatām; tāpēc arī ir divas grāmatas: Lk. ev. un Ap.d., jo tās nesatilpa vienā ritulī). Ap.d. gr. beidzas ar laiku pirms Pāvila tiesas, un gan Lk. ev., gan Ap.d. gr. rādīts, ka Romas varas pārstāvji nesaskatīja neko sliktu kristietībā. Tāpēc iespējams, ka Lk. ev., kopā ar Ap.d. gr., bija rakstīti arī ar nolūku, lai Pāvila tiesātājiem būtu liecība par to, ka kristietība, kuru Jēzus iesāka (Lk. ev.) un kuras izplatīšanā Pāvils bija tik dedzīgi iesaistīts (Ap.d. gr.) nebija drauds Romas varai. Var būt, ka Teofilam bija kāda augsta, ietekmīga loma Romas varā, - to gan nezinām.
Sarakstīšanas laiks
Ir izteikti dažādi minējumi par šī evaņģēlija sarakstīšanas laiku. Ja pieturamies pie tā, ka Lk. ev. un Ap.d. gr. ir vienoti darbi, kuri sarakstīti pirms Pāvila tiesāšanas Romā, tad tas ir pirms Pāvila nāves, kas tiek datēta ar 64. vai 65.gadu.
Lūkas evaņģēlija īpašās iezīmes
Lūkas evaņģēlijs sākas ar plašu prologu (Lk. 1. un 2.nod.). Tas satur informāciju, kas nav atrodama citos evņģēlijos.
Lūkas evaņģēlijs atspoguļo tā laika vēsturisko kontekstu. Pieminēti ķēniņš Hērods, imperatori Augusts un Tiberijs. Jāņa Kristītāja mācība ļaudīm, muitniekiem un kareivjiem (Lk. 3,10-14) dod ieskatu tā laika sociālajā situācijā.
Lūkas evaņģēlijs uzsver pielūgsmi un lūgšanu. Lūkas evaņģēlijs sākas un beidzas ar pielūgsmes ainām (1:8; 24:53). 1. un 2.nod. daudz Dieva slavēšana. Lk. ev. vairāk nekā citos evaņģēlijos rakstīts, ka Jēzus lūdza Dievu. Piem., 3:21, kristībās; 5:16, tuksnesī; 6:12, pirms apustuļu izraudzīšanas; 9:18, pirms jautājuma par to, kas Viņš ir; 9:28-29 Apskaidrošanas kalnā.
Tā kā Lūkas evaņģēlijam ir turpinājums, proti, Apustuļu darbu grāmata, tad atsevišķas iezīmes ir saprotamas arī no šī redzespunkta. Piem.,
jau pirmajās divās nodaļās vairākkārt pieminēts Svētais Gars;
Lk. ev. rāda lielu pievēršanos tiem, kas sabiedrībā nebija ar lielām tiesībām, piem., sievietes; kas nebaudīja lielu varu, piem., nabadzīgie; kas nebija ļoti ieredzēti, piem., samarieši (9:52.56; 10:33; 17:16). Un tieši nabadzīgie ir tie, par ko ļoti rūpējās pirmā kristīgā draudze, ko Lūkas, rakstīdams Ap.d. gr. un daudz būdams kopā ar Pāvilu, labi zināja.
Ja Lk. un Ap.d. tika rakstīti arī ar nolūku, lai Romas tiesā būtu pierādījumu, ka Pāvils ir nevainīgs, tad arī šajā jautājumā redzam, ka ne tikai Ap.d. gr. rāda, ka Romas varas pārstāvji nesaskatīja kristietībā neko sliktu (pārsvarā jūdi bija tie, kas izraisīja kristiešu vajāšanas), bet arī Lk. ev. tas jau pamanāms. Piem., Lk. 23:47 romiešu centurions saka: "Un virsnieks, redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: "Patiesi, šis bijis taisns cilvēks."" (Mt. 27:54 un Mr. 15:39 virsnieks jeb centurions atzīst Jēzu par Dieva Dēlu.)
Ir vēl citas interesantas iezīmes Lk. ev., piem., pievēršanās atstumtajiem, glābšanas tēma.
Mārtiņš Balodis
1
Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā,
2
kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi,
3
tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt,
4
lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.
Pasludinājums par Jāņa Kristītāja piedzimšanu
5
Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete.
6
Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos.
7
Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados.
8
Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā
9
un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt,
10
bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā,
11
tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē.
12
Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma.
13
Bet eņģelis uz viņu sacīja: "Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis.
14
Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.
15
Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.
16
Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva.
17
Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis."
18
Caharija sacīja eņģelim: "Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados."
19
Eņģelis viņam atbildēja: "Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti.
20
Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies."
21
Un ļaudis gaidīja Cahariju un brīnījās, ka viņš kavējās Dieva namā.
22
Un, kad viņš iznāca, viņš nevarēja uz tiem runāt, un tie noprata, ka viņš Dieva namā bija redzējis parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms.
23
Un, kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš aizgāja uz mājām.
24
Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama:
25
"To Tas Kungs man darījis; Viņš šīs dienas izraudzījis, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā."
Pasludinājums par Jēzus piedzimšanu
26
Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti
27
pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija.
28
Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: "Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!"
29
Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu?
30
Un eņģelis sacīja: "Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva.
31
Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus.
32
Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni,
33
un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala."
34
Bet Marija sacīja eņģelim: "Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos."
35
Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.
36
Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī - tā, ko dēvē neauglīgu,
37
jo Dievam nekas nav neiespējams."
38
Bet Marija sacīja: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." Un eņģelis no viņas aizgāja.
Marija apciemo Elizabeti
39
Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā.
40
Iegājusi Caharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti.
41
Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna,
42
un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: "Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis.
43
No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?
44
Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt.
45
Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies."
Marijas slavas dziesma Dievam
46
Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu,
47
un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju,
48
jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu,
49
jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds,
50
un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.
51
Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā.
52
Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos.
53
Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.
54
Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību,
55
kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi."
56
Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ savās mājās.
Jāņa Kristītāja piedzimšana
57
Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu.
58
Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu.
59
Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cahariju.
60
Bet viņa māte atbildēja un sacīja: "Nē, to būs saukt Jāni."
61
Tad tie viņai sacīja: "Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds."
62
Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu.
63
Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: "Viņa vārds ir Jānis." Par to visi brīnījās.
64
Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams.
65
Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām.
66
Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: "Kas būs ar šo bērniņu?" Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.
Zaharijas pravietojums
67
Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja:
68
"Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu
69
un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā,
70
kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti:
71
mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst,
72
parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību,
73
un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam,
74
ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu
75
svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas.
76
Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus,
77
dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu
78
mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis,
79
lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu."
80
Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā.
Autors
Autora vārds šajā grāmatā nav minēts, bet daudzas lietas norāda uz to, ka tas ir Lūkas. Lūkas ev. un Ap.d. gr. ir saistītas grāmatas, abas adresētas vienam cilvēkam - Teofīlam, un otrā grāmata atsaucas uz pirmo grāmatu (Ap.d. 1:1). Tā kā atsevišķas daļas Ap.d. gr. lieto personu vietniekvārdu "mēs" (Ap.d. 16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28,16), tad tas norāda uz to, ka šo grāmatu autors bija kopā ar Pāvilu aprakstīto notikumu laikā. No iespējamajiem kandidātiem, kas varētu būt šīs grāmatas sarakstījis, Lūkas ir visiespējamākais kandidāts (Lūka, 2.Tim. 4:11; "mīļais ārsts Lūka", Kol. 4:14; darba biedrs, Filem. 24).
Iespējams, ka Lūkas bija nejūds (pagāns), labi izglītots grieķu kultūrā, ārsts, ap. Pāvila pavadonis dažādos laika posmos sākot no ap. Pāvila 2.misijas ceļojuma līdz viņa apcietinājumam Romā (Ap.d. 28:16). Viņš bija uzticīgs Pāvila draugs, kas palika kopā ar Pāvilu tad, kad citi bija Pāvilu atstājuši (2.Tim. 4:11)
Lūkas, ārsts. Lai gan no tā vārdu krājuma, kuru lieto Ap.d. gr. autors, nevar pierādīt, ka tas bijis ārsts, tie vārdi, kurus viņš lieto, izglītība, kuru atspoguļo viņa rakstītais, pieļauj to, ka autors ir ārsts (28:6 "uztūks" - lietots parastais medicīniskais termins iekaisuma apzīmēšanai; JD to lieto vienīgi Lūkas). Protams, ka 1.gs. ārstam nebija īpašs medicīnisku vārdu krājums, kā tas ir šodien, bet atsevišķu vārdu lietošana Lk. ev. un Ap.d. gr. liek domāt, ka kāds ārsts varētu būt šo grāmatu autors. Jāatceras, ka Pāvils lieto terminu "ārsts", runājot par Lūku (Kol. 4:14).
Adresāti
Šis evaņģēlijs ir adresēts Teofīlam (Lk. 1:3), kura vārds nozīmē "Dieva mīlētājs". Ir uzskats, ka šis evaņģēlijs nav adresēts vienam cilvēkam, bet visiem, kas mīl Dievu. Tomēr tas, ka Teofīls uzrunāts kā cienījamais (1:3), norāda, ka runa ir par vienu cilvēku, kā arī ka šis cilvēks bijis Romas valsts ierēdnis vai vismaz augsti stāvošs un bagāts cilvēks.
Sarakstīšanas nolūks
Evaņģēlijs bija domāts kā mācība Teofīlam (1:4) un arī tiem, kuru starpā šī grāmata tiktu lietota. Protams, evaņģēlijs bija domāts visiem kristiešiem. Ja ņemam vērā to, ka Lūkas bija ciešs ap. Pāvila līdzgaitnieks (pagānu apustulis), tad tās vietas, kuras šajā evaņģēlijā runā par to, ka Jēzus ir visu cilvēku Pestītājs, ir labs atbalsts ap. Pāvila darbībai pagānu starpā.
Varētu būt vēl viens liels iemesls šī evaņģēlija sarakstīšanai, proti, Pāvila aizstāvībai Romā. Lk. ev. un Ap.d. gr. ir viena autora darbs, kas šo darbu ir sarakstījis 2 rakstu rituļos (šo raksturu rituļu materiāls parasti bija tik liels, ka uz tā derētu viena no šīm grāmatām; tāpēc arī ir divas grāmatas: Lk. ev. un Ap.d., jo tās nesatilpa vienā ritulī). Ap.d. gr. beidzas ar laiku pirms Pāvila tiesas, un gan Lk. ev., gan Ap.d. gr. rādīts, ka Romas varas pārstāvji nesaskatīja neko sliktu kristietībā. Tāpēc iespējams, ka Lk. ev., kopā ar Ap.d. gr., bija rakstīti arī ar nolūku, lai Pāvila tiesātājiem būtu liecība par to, ka kristietība, kuru Jēzus iesāka (Lk. ev.) un kuras izplatīšanā Pāvils bija tik dedzīgi iesaistīts (Ap.d. gr.) nebija drauds Romas varai. Var būt, ka Teofilam bija kāda augsta, ietekmīga loma Romas varā, - to gan nezinām.
Sarakstīšanas laiks
Ir izteikti dažādi minējumi par šī evaņģēlija sarakstīšanas laiku. Ja pieturamies pie tā, ka Lk. ev. un Ap.d. gr. ir vienoti darbi, kuri sarakstīti pirms Pāvila tiesāšanas Romā, tad tas ir pirms Pāvila nāves, kas tiek datēta ar 64. vai 65.gadu.
Lūkas evaņģēlija īpašās iezīmes
Ir vēl citas interesantas iezīmes Lk. ev., piem., pievēršanās atstumtajiem, glābšanas tēma.