Vēstulē galatiešiem ap. Pāvils atklājas ļoti dedzīgs, sk. 3:1; 4:30; 5:12. Iespējams, ka iemesls tam bija ap. Pāvila paša pieredze bauslības nespējā glābt. Saskatot Galatijas draudzēs maldinātājus, kas mācīja, ka glābšanai ar Jēzu vien ir par maz, Pāvils ļoti krasi iestājās pret šiem maldiem. Argumentācija šajā vēstulē arī ir ļoti iesaistoša. Zīmīgi arī tas, ka šajā vēstulē Pāvils nesaka: “Es pateicos …”, vārdi, kurus lasām vairākās citās viņa vēstulēs. Tas parāda to, cik viņam sāpēja galatiešu aplamā rīcība. Šī ir vienīgā Pāvila vēstule, kas sarakstīta vairākām draudzēm (ja neskaita vēstuli efeziešiem, kas arī varētu būt plašākai auditorijai). Un līdzīgi kā 2.Kor., arī Gal. ir daudz personīgas informācijas par pašu ap. Pāvilu, sk. Gal. 1. un 2.nod.
Autors, sarakstīšanas laiks un adresāti
Gal. 1:1 saka, ka autors ir ap. Pāvils. Iespējams, ka šī ir pirmā vēstule no mums pieejamām, kuru Pāvils ir sarakstījis. Sarakstīšanas laiks lielā mērā ir atkarīgs no tā, kam šī vēstule ir adresēta. Ir divi galvenie uzskati:
Ziemeļ-Galatijas teorija. Šis ir vecāks uzskats un pēc tā šī vēstule ir tikusi adresēta draudzēm, kas atradās Ziemeļu - centrālajā Mazāzijā, kur galli bija apmetušies dzīvot, kad viņi iekaroja šo reģionu 3.gs.p.m.ē. Pēc šī uzskata: Pāvils esot apmeklējis šo reģionu sava 2.misijas ceļojuma laikā, kaut gan Ap.d. grāmata neko par tādu apmeklējumu nesaka. Vēstule galatiešiem, pēc šī uzskata, tikusi sarakstīta starp 53. un 57.g. no Efezas vai Maķedonijas.
Dienvid-Galatijas teorija. Saskaņā ar šo uzskatu, vēst. galatiešiem tikusi rakstīta draudzēm, kas atradās Romas impērijas Galatijas provinces Dienvidu daļā, kur atradās Ap.d. grāmatas minētās pilsētas Antiohija, Ikonija, Listra un Derbe. Šīs draudzes Pāvils dibināja sava 1.misijas ceļojuma laikā. Kādi domā, ka vēst. galatiešiem tikusi sarakstīta no Antiohijas Sīrijā 48.-49. g. pēc Pāvila 1.misijas ceļojuma un pirms koncila Jeruzālemē (Ap.d. 15.nod.). Citi saka, ka vēst. galatiešiem sarakstīta Antiohijā Sīrijā vai Korintā starp 51. un 53.g.
Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks
Pāvils bija sludinājis evaņģēliju Galatijā un tur bija izveidotas draudzes. No šīs vēstules satura noprotam, ka pēc Pāvila kalpošanas šajās draudzēs tur kādi jūdu kristieši bija sākuši mācīt, ka kādi VD likumi vēl joprojām bija jāievēro JD draudzei, piemēram, apgraizīšana. Varbūt šie jūdu kristieši tādā veidā vēlējās izvairīties no vajāšanām no citiem jūdiem (sk. 6:12). Jebkurā gadījumā, viņu aicinājums bija, ka evaņģēlijam, ko galatieši jau bija saņēmuši, kaut ko vajag pielikt klāt.
Pāvils savā atbildē norāda uz savu apustulisko autoritāti un pamato to evaņģēliju, kuru viņš sludina. Pāvila pretinieki priekš taisnošanas bija pielikuši klāt vēl kādas prasības (bauslības ievērošanu) un tādā veidā sagrozījuši žēlastības evaņģēliju. Lai izglābtu draudzes no legālisma, Pāvils caur šo vēstuli šos maldus atspēkoja.
Plāns
Ievads
1:1–9
Pāvils aizstāv savu apustuļa aicinājumu
1:10–2:21
Brīvības un ticības doktrīnas aizstāvēšana
3.nod.–5:12
Aicinājums kalpot, staigājot Svētajā Garā
5:13–6:10
Noslēgums
6:11–18
Īpašie akcenti
Taisnošana ticībā. Gal. 2:16: “Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.”
Ticībā uz Jēzu mēs esam brīvi no bauslības lāsta un ar to nākošās pazušanas. Gal. 3:13: “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka ...”
Ticībā uzklausot Dieva vārdu mēs saņemam Svēto Garu, Gal. 3:2: “To vien vēlos no jums dabūt zināt: vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?”
Ticībā uzklausot Dieva vārdu mēs turpinoši tiekam piepildīti ar Svēto Garu, Gal. 3:5: “Vai tad nu Tas, kas jums sniedz Garu un jūsos dara brīnumus, to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?”
Pie evaņģēlija nedrīkst pielikt neko, citādi zaudējam arī Dievu un Jēzu, Gal. 1:6: “Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam.” Gal. 5:4: “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši.”
Svētā Gara auglis. Gal. 5:22: “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”
Starpība starp darbiem un ticību, lai mantotu glābšanu, - aktualitāte katra kristieša un draudzes dzīvē. Kamēr esam šajā pasaulē, mums būs tendence labi izskatīties Dieva un cilvēku acīs, to cenšoties panākt ar kādiem saviem labiem darbiem. Tā vietā mums ir jālūdz Dieva palīdzība, lai Kristus kļūtu redzams mūsos.
Mārtiņš Balodis
Sveiciens
1
Pāvils, apustulis, ne cilvēku sūtīts, nedz kāda cilvēka, bet Jēzus Kristus iecelts un Dieva Tēva, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem,
2
un visi brāļi, kas pie manis ir, Galatijas draudzēm:
3
žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus,
4
kas pats Sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta;
5
Viņam lai ir gods mūžu mūžos! Āmen!
Nav cita evaņģēlija
6
Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam.
7
Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus evaņģēliju.
8
Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!
9
Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to!
10
Jo vai tad es tagad runāju cilvēkiem pa prātam vai Dievam? Jeb vai es cenšos cilvēkiem patikt? Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt, tad es nebūtu Kristus kalps.
Pāvils aicināts par apustuli
11
Jo es jums apliecinu, brāļi: tas evaņģēlijs, kuru es jums esmu pasludinājis, nav cilvēku izdomāts.
12
Es to arī neesmu saņēmis no kāda cilvēka, nedz kāds man to ir mācījis, bet Jēzus Kristus man to ir atklājis.
13
Jo jūs esat dzirdējuši par manu kādreizējo dzīvi jūdu ticībā, kā es pārlieku vajāju Dieva draudzi un to postīju
14
un ka es pārspēju jūdu ticībā daudzus savus biedrus savā tautā, būdams vēl dedzīgāks tēvu paražu aizstāvis.
15
Bet, kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika
16
Savu Dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem, tad es tūdaļ negriezos pēc padoma pie miesas un asinīm,
17
nedz nogāju uz Jeruzālemi pie tiem, kas priekš manis bija apustuļi, bet aizgāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ Damaskā.
18
Tad, trīs gadus vēlāk, es nogāju uz Jeruzālemi iepazīties ar Kēfu (Pēteri) un paliku pie viņa piecpadsmit dienas.
19
Kādu citu apustuli es netiku redzējis, bet tikai Jēkabu, Tā Kunga brāli.
20
Bet, ko es jums rakstu, redzi, Dievs ir mans liecinieks, tie nav meli.
21
Pēc tam es nonācu Sīrijas un Kilikijas apgabalos.
22
Bet Jūdejas draudzes, kas ir Kristū, mani vaigā nepazina.
23
Tikai to viņas dzirdēja: tas, kas mūs citkārt vajāja, sludina tagad to ticību, ko viņš senāk centās iznīcināt.
Vēstulē galatiešiem ap. Pāvils atklājas ļoti dedzīgs, sk. 3:1; 4:30; 5:12. Iespējams, ka iemesls tam bija ap. Pāvila paša pieredze bauslības nespējā glābt. Saskatot Galatijas draudzēs maldinātājus, kas mācīja, ka glābšanai ar Jēzu vien ir par maz, Pāvils ļoti krasi iestājās pret šiem maldiem. Argumentācija šajā vēstulē arī ir ļoti iesaistoša. Zīmīgi arī tas, ka šajā vēstulē Pāvils nesaka: “Es pateicos …”, vārdi, kurus lasām vairākās citās viņa vēstulēs. Tas parāda to, cik viņam sāpēja galatiešu aplamā rīcība. Šī ir vienīgā Pāvila vēstule, kas sarakstīta vairākām draudzēm (ja neskaita vēstuli efeziešiem, kas arī varētu būt plašākai auditorijai). Un līdzīgi kā 2.Kor., arī Gal. ir daudz personīgas informācijas par pašu ap. Pāvilu, sk. Gal. 1. un 2.nod.
Autors, sarakstīšanas laiks un adresāti
Gal. 1:1 saka, ka autors ir ap. Pāvils. Iespējams, ka šī ir pirmā vēstule no mums pieejamām, kuru Pāvils ir sarakstījis. Sarakstīšanas laiks lielā mērā ir atkarīgs no tā, kam šī vēstule ir adresēta. Ir divi galvenie uzskati:
Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks
Pāvils bija sludinājis evaņģēliju Galatijā un tur bija izveidotas draudzes. No šīs vēstules satura noprotam, ka pēc Pāvila kalpošanas šajās draudzēs tur kādi jūdu kristieši bija sākuši mācīt, ka kādi VD likumi vēl joprojām bija jāievēro JD draudzei, piemēram, apgraizīšana. Varbūt šie jūdu kristieši tādā veidā vēlējās izvairīties no vajāšanām no citiem jūdiem (sk. 6:12). Jebkurā gadījumā, viņu aicinājums bija, ka evaņģēlijam, ko galatieši jau bija saņēmuši, kaut ko vajag pielikt klāt.
Pāvils savā atbildē norāda uz savu apustulisko autoritāti un pamato to evaņģēliju, kuru viņš sludina. Pāvila pretinieki priekš taisnošanas bija pielikuši klāt vēl kādas prasības (bauslības ievērošanu) un tādā veidā sagrozījuši žēlastības evaņģēliju. Lai izglābtu draudzes no legālisma, Pāvils caur šo vēstuli šos maldus atspēkoja.
Plāns
Ievads
1:1–9
Pāvils aizstāv savu apustuļa aicinājumu
1:10–2:21
Brīvības un ticības doktrīnas aizstāvēšana
3.nod.–5:12
Aicinājums kalpot, staigājot Svētajā Garā
5:13–6:10
Noslēgums
6:11–18
Īpašie akcenti
Starpība starp darbiem un ticību, lai mantotu glābšanu, - aktualitāte katra kristieša un draudzes dzīvē. Kamēr esam šajā pasaulē, mums būs tendence labi izskatīties Dieva un cilvēku acīs, to cenšoties panākt ar kādiem saviem labiem darbiem. Tā vietā mums ir jālūdz Dieva palīdzība, lai Kristus kļūtu redzams mūsos.