Ap 49.-50.g. Pāvils bija līdzdalīgs kristīgās draudzes dibināšanā Filipos. Par to Ap.d. 16.nod. Tas, kas veidoja draudzes sākotnējo sastāvu pēc Ap.d. 16.nod., varēja būt pamainījies apmēram 10-11 gadus vēlāk, kad Pāvils rakstīja šo vēstuli filipiešiem.
Autors, sarakstīšanas laiks un vieta
Šīs vēstules autors ir ap. Pāvils, 1:1. Arī 3.nod. Pāvils runā daudz par sevi.
Šo vēstuli Pāvils rakstījis no cietuma, 1:12-14.17. Lai arī nav nosaukta vieta, no kuras šī vēstule rakstīta, iespējams, ka tas noticis Romā mājas aresta laikā, sk. Ap.d. 28:16-31. Ja tā, tad sarakstīšanas laiks varētu būt ap 61.g.
Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks
Pāvila rakstīšanas nolūks ir iedrošināt draudzi dažādos veidos un pateikties filipiešiem par atbalstu viņam (4:10-20). Pāvils vēstulē stāsta gan par saviem apstākļiem, gan iedrošina filipiešus pastāvēt ciešanās, stāvēt pret legālisma maldiem, pamāca filiepiešus būt kalpojošiem un vienotiem.
Adresāti
Fil. 1:1 nosauc vēstules saņēmējus: "Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem …" Pēdējā frāze burtiski: "ar (σύν) bīkapiem un diakoniem". Kaut arī Pāvils rakstīja šo vēstuli visiem kristiešiem Filipos, tomēr šī ir vienīgā vēstule, kuras sākumā Pāvils tik specifiski izceļ arī bīskapus un diakonus (bīskapi bija draudzes gani, diakoni bija praktiski kalpotāji, kuru kalpošana, pēc Ap.d. 6.nod., bija ar nolūku atvieglot draudzes vadītāju kalpošanu). Ar šo piebildi Pāvils nevis pacēla Filipos esošos kalpotājus pāri citiem, bet nolika viņus tur, kur bija visi citi. Varbūt tāpēc, ka Filipos bija nozīmīga piederība:
pilsētas iedzīvotājiem bija Romas pilsonība (3:20 Pāvils norādīja uz īsto pilsonību, πολίτευμα - valsts;
sadraudzība;
kopiena; sk. arī 1:27 πολιτεύεσθε no πολιτεύω - dzīvot kā pilsonim).
Dieva pieņemti viņi bija nevis kāda ranka dēļ, bet Dieva žēlastības dēļ (sk. 1:7 beigas). Tāpēc visi, arī tie, kam draudzē bija lielāka atbildība un redzamāka kalpošana, ir vienādi Jēzū Kristū (sk. 1:1 lietotā prievārda σύν lietošanu salikteņos, piem., 1:7 συνκοινωνούς - līdzdalībnieki; 1:27 συναθλοῦντες no συναθλέω - sacensties kopā ar citiem). Tāpēc visiem bija jābūt gataviem ciest, neatkarīgi no stāvokļa (sk. 1:27-30).
Iespējams, ka tāpēc arī par Timoteju Pāvils dod liecību bīskapiem un diakoniem 2:22: σὺν ἐμοὶ ἐδούλευσεν - "kopā ar mani viņš ir kalpojis". Par Epafroditu Pāvils saka: συνεργὸν καὶ συνστρατιώτην μου - "manu darbabiedru un līdz-kareivi" (ar šo vārdu mēģinu rādīt oriģināla nozīmi, proti, prievārda σύν - ar klātbūtni). 3:17 Pāvils sāk ar vārdiem: συνμιμηταί μου γίνεσθε - "kļūstiet par maniem līdz-atdarinātājiem".
Pilsēta savu vārdu bija ieguvusi no Maķedonijas ķēniņa Filipa II (4.gs.p.m.ē.). Viņš bija Aleksandra Lielā tēvs. 1.gs. tā bija bagāta romiešu kolonija, kas nozīmēja, ka Filipu pilsoņi bija Romas pilsētas pilsoņi. Viņi bija lepni, ka ir Romas pilsoņi (Ap.d. 16:21). Iespējams, ka filipiešu Romas pilsonības apzināšanās ir fonā Fil. 3:20.21. Tas, ka Filipi bija romiešu kolonija, varētu izskaidrot to, kāpēc tur nebija pietiekošs daudzums jūdu, proti, vismaz 10 vīrieši, lai varētu tikt uzbūvēta sinagoga (sk. Ap.d. 16:12.13).
Raksturīgas iezīmes
Šī vēstule JD izceļas kā prieka vēstule. Vārds prieks dažādās formās lietots kādas 16 reizes.
Šajā vēstulē nav neviena citāta no VD.
Šī vēstule tiek uzlūkota kā misionāra pateicības vēstule.
Šajā vēstulē ir viena no visdziļākajām kristoloģijas rakstvietām JD: 2:5-11.
Šajā vēstulē ir spēcīga rakstvieta par Jēzus pazīšanas pārākumu: 3.nod.
Mārtiņš Balodis
Sveiciens
1
Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem:
2
lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.
Pateicība un lūgšana par filipiešiem
3
Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros,
4
vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams,
5
par jūsu līdzdalību evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim,
6
būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.
7
Tā man piederas domāt par jums visiem, jo es jūs nesu savā sirdī - gan savās saitēs, gan aizstāvot un nostiprinot evaņģēliju, jūs visus, kas kopā ar mani esat dalībnieki žēlastībā.
8
Jo Dievs ir mans liecinieks, ka es ilgojos pēc jums visiem ar Kristus Jēzus sirsnību.
9
Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā,
10
ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami,
11
ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.
Pāvila važas veicinājušas evaņģēlija izplatīšanos
12
Bet es gribu, brāļi, lai jūs zinātu, ka tas, kas ar mani notiek, ir drīzāk sekmējis evaņģēliju,
13
ka manas važas ir kļuvušas Kristū zināmas visā virssardzē un arī visiem citiem,
14
un ticības brāļu vairākums, kas uzticējušies manām važām, ar vēl lielāku drosmi bezbailīgi sludina Dieva vārdu.
15
Daži naida un strīda dēļ, bet citi ar labu prātu sludina Kristu.
16
Vieni aiz mīlestības, zinādami, ka esmu šeit, lai aizstāvētu evaņģēliju,
17
otri pasludina Kristu, patmīlības dzīti, aiz netīriem nolūkiem, domādami ar to manām važām pievienot bēdas.
18
Ko tad nu? Par katru veidu, kādā Kristus tiek pasludināts - vai ar izlikšanos vai patiesībā, es priecāšos.
19
Jo es zinu, ka, jums Dievu lūdzot, ar Jēzus Kristus Gara atbalstu tas man nesīs glābšanu.
20
Jo es gaidu un ceru, ka es nevienā vietā nepalikšu kaunā, bet kā vienmēr, tā arī tagad atklātībā Kristus tiks pagodināts manā miesā vai ar dzīvību, vai ar nāvi.
21
Jo dzīvot man ir - Kristus un mirt - ieguvums.
22
Bet, ja dzīvot miesā man ir darba auglis, tad es nezinu, ko lai izvēlos?
23
Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk.
24
Bet jūsu dēļ nepieciešams palikt miesā.
25
Un tādā paļāvībā es zinu, ka palieku un palikšu jums visiem par sekmējumu un ticības prieku,
26
lai jūsu līksmība Kristū Jēzū pieaugtu caur mani, kad es ieradīšos atkal pie jums.
27
Tikai dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evaņģēlija cienīgi, lai, vai nu nākdams un jūs redzēdams, vai prom būdams, par jums dzirdētu, ka jūs stāvat vienā Garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem.
28
Tā ir viņu pazušanas, bet mūsu pestīšanas zīme, un tas ir no Dieva;
29
jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest,
30
jums, kam tā pati cīņa, kādu jūs pie manis redzējāt un par kādu tagad dzirdat.
Ap 49.-50.g. Pāvils bija līdzdalīgs kristīgās draudzes dibināšanā Filipos. Par to Ap.d. 16.nod. Tas, kas veidoja draudzes sākotnējo sastāvu pēc Ap.d. 16.nod., varēja būt pamainījies apmēram 10-11 gadus vēlāk, kad Pāvils rakstīja šo vēstuli filipiešiem.
Autors, sarakstīšanas laiks un vieta
Šīs vēstules autors ir ap. Pāvils, 1:1. Arī 3.nod. Pāvils runā daudz par sevi.
Šo vēstuli Pāvils rakstījis no cietuma, 1:12-14.17. Lai arī nav nosaukta vieta, no kuras šī vēstule rakstīta, iespējams, ka tas noticis Romā mājas aresta laikā, sk. Ap.d. 28:16-31. Ja tā, tad sarakstīšanas laiks varētu būt ap 61.g.
Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks
Pāvila rakstīšanas nolūks ir iedrošināt draudzi dažādos veidos un pateikties filipiešiem par atbalstu viņam (4:10-20). Pāvils vēstulē stāsta gan par saviem apstākļiem, gan iedrošina filipiešus pastāvēt ciešanās, stāvēt pret legālisma maldiem, pamāca filiepiešus būt kalpojošiem un vienotiem.
Adresāti
Fil. 1:1 nosauc vēstules saņēmējus: "Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem …" Pēdējā frāze burtiski: "ar (
σύν) bīkapiem un diakoniem". Kaut arī Pāvils rakstīja šo vēstuli visiem kristiešiem Filipos, tomēr šī ir vienīgā vēstule, kuras sākumā Pāvils tik specifiski izceļ arī bīskapus un diakonus (bīskapi bija draudzes gani, diakoni bija praktiski kalpotāji, kuru kalpošana, pēc Ap.d. 6.nod., bija ar nolūku atvieglot draudzes vadītāju kalpošanu). Ar šo piebildi Pāvils nevis pacēla Filipos esošos kalpotājus pāri citiem, bet nolika viņus tur, kur bija visi citi. Varbūt tāpēc, ka Filipos bija nozīmīga piederība:πολίτευμα- valsts;πολιτεύεσθεnoπολιτεύω- dzīvot kā pilsonim).Dieva pieņemti viņi bija nevis kāda ranka dēļ, bet Dieva žēlastības dēļ (sk. 1:7 beigas). Tāpēc visi, arī tie, kam draudzē bija lielāka atbildība un redzamāka kalpošana, ir vienādi Jēzū Kristū (sk. 1:1 lietotā prievārda
σύνlietošanu salikteņos, piem., 1:7συνκοινωνούς- līdzdalībnieki; 1:27συναθλοῦντεςnoσυναθλέω- sacensties kopā ar citiem). Tāpēc visiem bija jābūt gataviem ciest, neatkarīgi no stāvokļa (sk. 1:27-30).Iespējams, ka tāpēc arī par Timoteju Pāvils dod liecību bīskapiem un diakoniem 2:22:
σὺν ἐμοὶ ἐδούλευσεν- "kopā ar mani viņš ir kalpojis". Par Epafroditu Pāvils saka:συνεργὸν καὶ συνστρατιώτην μου - "manu darbabiedru un līdz-kareivi" (ar šo vārdu mēģinu rādīt oriģināla nozīmi, proti, prievārdaσύν- ar klātbūtni). 3:17 Pāvils sāk ar vārdiem:συνμιμηταί μου γίνεσθε- "kļūstiet par maniem līdz-atdarinātājiem".Pilsēta savu vārdu bija ieguvusi no Maķedonijas ķēniņa Filipa II (4.gs.p.m.ē.). Viņš bija Aleksandra Lielā tēvs. 1.gs. tā bija bagāta romiešu kolonija, kas nozīmēja, ka Filipu pilsoņi bija Romas pilsētas pilsoņi. Viņi bija lepni, ka ir Romas pilsoņi (Ap.d. 16:21). Iespējams, ka filipiešu Romas pilsonības apzināšanās ir fonā Fil. 3:20.21. Tas, ka Filipi bija romiešu kolonija, varētu izskaidrot to, kāpēc tur nebija pietiekošs daudzums jūdu, proti, vismaz 10 vīrieši, lai varētu tikt uzbūvēta sinagoga (sk. Ap.d. 16:12.13).
Raksturīgas iezīmes