1
Bet tu dziedi raudu dziesmu par Israēla valdniekiem
2
un saki: "Tava māte tiešām bija kā īsta lauvas māte starp lauvām! Viņa dzīvoja lauvu starpā, jaunu lauvu vidū viņa uzaudzināja savus dēlus.
3
Vienu no saviem dēliem viņa uzaudzināja par īstu jaunu lauvu, tas mācījās iegūt laupījumu, aprija cilvēkus.
4
Un citas tautas to dzirdēja, sagūstīja viņu savās bedrēs un aizveda to važās uz Ēgiptes zemi.
5
Kad nu viņa māte redzēja, ka bija vīlusies, ka viņas cerības pagalam, tā ņēma vēl vienu no saviem dēliem un izaudzināja to par jaunu lauvu.
6
Tas staigāja lepni lauvu starpā, kļuva par īstu jaunu lauvu, mācījās iegūt laupījumu un aprija cilvēkus.
7
Tas vairoja atraitņu skaitu, postīja un padarīja bez ļaudīm viņu pilsētas, tā ka zeme un tās iedzīvotāji bija bailēs no viņa briesmīgās rūkoņas.
8
Tad sacēlās tautas no apkārtējām zemēm pret viņu, izstiepa pār viņu savu tīklu un sagūstīja viņu savā bedrē.
9
Tad tie lika viņu krātiņā važās un aizveda pie Bābeles ķēniņa, un novietoja kādā nocietinātā pilī, lai viņa rūkoņa nebūtu vairs dzirdama Israēla kalnos.
10
Tava māte bija kā vīnakoks, kas stādīts pie ūdens, tas bija auglīgs un pilns kuplu vijīgu stīgu no bagātīgā ūdens.
11
Tam bija viena spēcīga atvase, kas derēja valdnieka scepterim, un tā pacēlās augsti pār citām kuplo zaru vidū un bija tālu redzama ar savu augstumu un savu zaru daudzumu.
12
Bet tad šo vīnakoku dusmās kāds izrāva un nometa zemē, rīta vējš izkaltēja tā stīgas; tā spēcīgo atvasi norāva, un tā sakalta, uguns to aprija.
13
Tagad tas pārdēstīts tuksnesī, neauglīgā, izkaltušā zemē.
14
Un uguns ir izgājusi no viņa zariem un aprijusi tā augļus; tam nepalika pāri vairs nevienas stipras atvases valdnieka scepterim." Tā ir raudu dziesma un paliks par raudu dziesmu.