1
Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ej pie faraona un saki viņam: tā ir sacījis Tas Kungs, ebreju Dievs: atlaid Manu tautu, ka tā Man kalpotu.
2
Bet, ja tu liegsies to laist un vēl ilgāk to aizturēsi,
3
redzi, Tā Kunga roka nāks pār taviem ganāmpulkiem, kas laukā, pār zirgiem, ēzeļiem, kamieļiem, liellopiem un sīklopiem ar ļoti smagu sērgu.
4
Un Tas Kungs darīs atšķirību Israēla un Ēģiptes lopu starpā; neviens lops, kas pieder Israēla bērniem, nenobeigsies."
5
Un Tas Kungs nolika noteiktu laiku un sacīja: "Rīt Tas Kungs to darīs šinī zemē."
6
Un Tas Kungs darīja to nākamajā dienā; un nobeidzās visi ēģiptiešu lopi, bet no Israēla bērnu lopiem nenobeidzās neviens.
7
Un faraons ievāca ziņas; un redzi, no israēliešu lopiem neviens nebija nobeidzies. Bet faraona sirds palika cieta, un tas neatlaida tautu.
Sestā mocība: augoņi
8
Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: "Ņemiet pilnām saujām krāsns sodrējus, un Mozus lai tos met pret debesīm faraona acu priekšā.
9
Un tie taps par smalkiem pīšļiem pār visu Ēģiptes zemi un taps par strutojošiem augoņiem, kas izsitīsies gan cilvēkiem, gan lopiem visā Ēģiptes zemē."
10
Un viņi ņēma krāsns sodrējus un nostājās faraona priekšā, un Mozus meta tos pret debesīm, un tie tapa par strutojošiem augoņiem, kas izsitās gan cilvēkiem, gan lopiem.
11
Un burvji nevarēja nostāties Mozus priekšā to augoņu dēļ, jo augoņi bija gan burvjiem, gan visiem ēģiptiešiem.
12
Bet Tas Kungs nocietināja faraona sirdi, un tas viņiem neklausīja, kā jau Tas Kungs bija Mozum sacījis.
Septītā mocība: krusa
13
Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Celies agri no rīta un nostājies faraona priekšā un saki viņam: tā saka Tas Kungs, ebreju Dievs: atlaid Manu tautu, ka tā Man kalpotu,
14
jo šoreiz Es sūtīšu visas Savas mocības tavā sirdī un pār taviem kalpiem un tavu tautu, lai tu zinātu, ka nav neviena tāda kā Es visā zemē.
15
Jau tagad Es varētu izstiept Savu roku un sist tevi un tavu tautu ar mēri, ka jūs tiktu izdeldēti no zemes virsus.
16
Bet Es esmu tevi patiesi tāpēc taupījis, lai parādītos Mans spēks un lai Mans Vārds tiktu teikts visā zemē.
17
Bet tu vēl sacelies pret Manu tautu, viņu neatlaizdams.
18
Redzi, rīt ap šo laiku Es likšu krist ļoti smagai krusai visā Ēģiptes zemē, kāda tanī nav bijusi no tās sākuma līdz šai dienai.
19
Tāpēc tagad liec sadzīt savus ganāmpulkus un visu, kas vien tev ir laukā; pār visiem ļaudīm un lopiem, kas atradīsies laukā un nebūs sapulcināti ēkās, nāks krusa, un viņi nomirs."
20
Kurš faraona kalpu vidū bijās Tā Kunga vārda, tas saviem kalpiem un lopiem lika glābties pajumtē.
21
Bet, kas savu sirdi nepievērsa Tā Kunga vārdiem, tas pameta savus kalpus un lopus tīrumā.
22
Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Izstiep savu roku pret debesīm. Tad krusa kritīs visā Ēģiptes zemē: pār cilvēkiem, pār lopiem un pār visiem lauku augiem Ēģiptes zemē."
23
Un Mozus izstiepa savu zizli pret debesīm. Tad Tas Kungs sūtīja pērkonus un krusu, un uguns lija uz zemi. Un Tas Kungs lika krusai krist Ēģiptes zemē.
24
Tā tur bija krusa, un uguns nemitīgi laistījās krusas vidū, ļoti bargas krusas, kāda nav bijusi Ēģiptes zemē, kopš tur mituši ļaudis.
25
Un krusa nosita visā Ēģiptes zemē it visu, kas bija laukā, gan cilvēkus, gan lopus; arī visus augus tīrumos nosita krusa un salauza visus kokus laukā.
26
Vienīgi Gošenes zemē, kur Israēla bērni dzīvoja, nebija krusas.
27
Un faraons lika ataicināt Mozu un Āronu un tiem sacīja: "Es šoreiz esmu grēkojis; Tas Kungs ir taisns, bet es un mana tauta - mēs esam bezdievīgi.
28
Lūdziet To Kungu, jo pārāk daudz Dievam pērkonu un krusas; tad es jūs atlaidīšu un ilgāk vairs neaizturēšu."
29
Tad Mozus viņam sacīja: "Tiklīdz es iziešu ārā no pilsētas, es izstiepšu savas rokas pret To Kungu, un pērkoni mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzītu, ka zeme pieder Tam Kungam.
30
Bet es zinu, ka tu un tavi kalpi vēl aizvien nebīstaties Dieva Tā Kunga."
31
Un lini un mieži tika apsisti, jo miežiem jau bija vārpas un lini ziedēja.
32
Bet kvieši un divšķautņu mieži netika apsisti, jo tie bija vēlīni.
33
Un Mozus atstāja faraonu un pilsētu un izplēta savas rokas pret To Kungu. Tad pērkoni un krusa mitējās, un lietus vairs negāzās uz zemi.
34
Bet, kad faraons redzēja, ka lietus un pērkoni, un krusa mitējas, viņš grēkoja atkal un nocietināja savu sirdi, viņš un viņa kalpi.
35
Un faraona sirds palika cieta, un viņš neatlaida Israēla bērnus, kā jau Tas Kungs bija runājis caur Mozu.