1
Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt? Jeb vai mums kā dažiem citiem vajadzīgas ieteikšanas vēstules pie jums vai no jums?
2
Jūs esat mūsu vēstule, rakstīta mūsu sirdīs, saprotama un lasāma visiem cilvēkiem.
3
Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.
4
Tāda paļāvība mums ir caur Kristu uz Dievu.
5
Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva,
6
kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.
7
Bet, ja kalpošanai nāvei ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spožums, ka Israēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ, kam taču bija jāzūd,
8
kā lai nebūtu daudz lielāks spožums Gara kalpošanai?
9
Jo, ja pazudināšanas kalpošanai bijis spožums, tad jo daudz vairāk tas ir taisnošanas kalpošanai.
10
Jo, kas bijis spožs, tas tagad ir zaudējis savu spožumu šā pārlieku lielā spožuma dēļ.
11
Jo, ja tam, kam bija jāzūd, bijis spožums, tad jo vairāk būs spožums tam, kas paliek.
12
Tāpēc ka mums ir tāda cerība, mēs runājam ar lielu drosmi,
13
un ne tā kā Mozus, kas klāja apsegu pār savu vaigu, lai Israēla bērni neredzētu, kā izbeidzas tas, kam jāzūd.
14
Bet viņu sirdis tika nocietinātas; jo līdz šai dienai tas pats apsegs paliek un, lasot Veco Derību, nevar tikt atsegts, jo tas zūd ar Kristu.
15
Bet līdz šai dienai, kad lasa Mozu, apsegs paliek izklāts pār viņu sirdīm.
16
Bet, līdzko atgriežas pie Tā Kunga, tur sega tiek noņemta.
17
Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.
18
Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.